JA ESI PAZAUDĒJIES

– Atceries… – čukstēja mazais Eņģelis. – ja pēkšņi tev ir sajūta, ka esi pazaudējies…. pazaudējies laikā, telpā, domās, cilvēkos, sapņos, cerībās, garastāvokļos, ceļos, mūzikā, mīklās, attiecībās…

Ja pēkšņi tev šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši šajā lielajā pasaulē…
Atceries to, ka kāds – noteikti īstajā laikā – tevi atradīs! … ar labu vārdu… patiesu un siltu skatienu … maigu pieskārienu … stipru un drošu plecu … stiprām, tevi auklējošām rokām… vai gaišu smaidu … vai tīra auksta ūdens glāzi karstā vasaras dienā … vai aizraujošu melodiju … vai valdzinošu meža aromātu … vai okeāna elpu … vai klusu čukstu, kurā varēsi atpazīt senas pasakas un aizraujošus stāstus … saules glāstus vai maigus apskāvienus … tauriņa spārnu vēzienus … vai vienkārši pastieptu roku … atvērtu plaukstu …
Šai milzīgajai pasaulei ir viens brīnumains mazs noslēpums … Ja tev kādreiz šķitīs, ka tevi ir pazaudējuši, atceries: tas, kurš tev vajadzīgs, noteikti tevi atradīs … Un noteikti īstajā laikā …
Tāpēc, ka mums katram ir kāds cilvēks, kurš īstajā laikā mūs atrod …

Olga Meškovska Pjatakova
Avots: Счастливый психолог
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cilvēks atkal nogāja no ceļa

Divi eņģeļi – viens – jauns, otrs – nedaudz vecāks, no Septītajām Debesīm raudzījās uz Zemi un vēroja, kā dzīvo cilvēki. Vecākajam eņģelim bija uzdevums jaunāko vadīt un skolot.

– Kāpēc Dievs radīja cilvēku? – jautāja jaunākais eņģelis savam skolotājam.
– Lai viņš domātu, – atbildēja skolotājs.
– Kāpēc cilvēkam jādomā?
– Lai viņš varētu radīt Kultūru.
– Kas ir Kultūra?
– Kultūra ir ceļš pie Dieva.
– Kāpēc cilvēkam vajadzīgs ceļš pie Dieva?
– Lai pilnveidotos un kļūtu par eņģeli.

Jaunais eņģelis bija ļoti zinātkārs.
– Parādi man Kultūru!

Vecākais norādīja viņam uz kādu no lielajām Zemes pilsētām.
– Skaties, tā ir valsts galvaspilsēta. Tur ir muzeji, teātri, koncertzāles, mākslas saloni… Viss, kas tajos glabājas un notiek, tiek dēvēts par Mākslu.
– Māksla, – atkārtoja jaunais eņģelis, lai atcerētos.
– Redzi, traucas mašīnas un vilcieni, lido lidmašīnas un kosmosa kuģi, cilvēki ir izgudrojuši televizorus, datorus, informācijas tīklu… To visu dara Zinātne…
– Zinātne, Māksla…. – atkārtoja jaunais eņģelis.
– Tajās ēkās, kurās ieiet un, no kurām iznāk bērni, notiek viņu Izglītība…
– Izglītība, Zinātne, Māksla…
– Bet tās skaistās celtnes ar zeltītajiem kupoliem ir Dievnami. Tajās cilvēki lūdz Dievu. Tā ir Reliģija…
– Reliģija, Izglītība, Zinātne, Māksla… Tā visa ir Kultūra?
– Jā, Kultūra ir Ceļš pie Dieva, – atbildēja eņģelis-skolotājs.
Viņš lepojās ar cilvēku sasniegumiem un gribēja pastāstīt vēl kaut ko.
Bet tajā brīdī notika kaut kas dīvains.
Burtiski no nekurienes virs pilsētas atskanēja apdullinoša rūkoņa un debesīs parādījās raķetes un lidmašīnas, un milzīgā pilsēta iegrima elles ugunīs un uguns liesmas pacēlās līdz pat Septītajām Debesīm.

Jaunais eņģelis šausmās sastinga.
– Kāpēc cilvēks uzspridzināja savu Kultūru?

Bet eņģelis skolotājs sāka raudāt: “Cilvēks atkal nogāja no ceļa!”

Šalvas Amonašvilli viedais stāsts
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu taču vienmēr esi man blakus…

Vecāka gadagājuma sieviete lēnām šķērsoja ielu pie sarkanās gaismas.
Šajā laikā satiksme bija intensīva, taču šķita, ka viņu tas it nemaz neuztrauc.
Nez no kurienes uzradās Eņģelis. Tas apmeta loku virs viņas galvas un nolaidās blakus. Pamāja ar spārnu, brīdinot trakā ātrumā braucošu automašīnu. Automašīnas vadītājs strauji nobremzēja un apstājās.
– Pārkāpjam noteikumus? – Eņģelis stingri jautāja sievietei.
– Nav jau tramvajs, apbrauks, – viņa atrauca. – Bet, ja uzbrauks, sēdēs cietumā.
– Sēdēs, – Eņģelis piekrita. – Un tas būs ļoti slikti. Viņam mājās trīs bērni.
– Nu tad lai uzmanīgāk skatās uz ceļu.
– Bet tu taču riskē pakļūt zem riteņiem.
– Viss ir Dieva varā – sieviete nikni uz viņu paskatījās.
Eņģelis nopūtās.
– Tas nozīmē, ka no nāves mums nav bail, ja? Tad kāpēc medicīnisko masku esam uzvilkuši?
– Tu taču zini, kāds vīruss šobrīd plosās? – sieviete iepleta acis, lai parādītu, cik milzīgs šis vīruss – Iziesi bez maskas, uzreiz taisaulē nonāksi.
– No vīrusa baidāmies, bet pāri ceļam pie sarkanās gaismas ejam? – Eņģelis skumji nopūtās.
– Ko man daudz baidīties? Tu taču vienmēr esi man blakus, – viltīgi pasmaidīja sieviete.
Eņģelis pašūpoja galvu.
– Es neesmu tavs Eņģelis. Tavējais jau sen tev ar roku atmeta, tas ir – ar spārnu. Bet es esmu viņējais. Un viņš norādīja uz automašīnu, kas apstājās pie pārejas.

Irina Podgurskaja
Avots: Судьбы моей ожерелье
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaka par klucīšiem

11952028_1011470112208533_9162942643744615261_n

Cik bieži mēs pat neaizdomājamies par to, cik liels spēks ir mūsu domām un sapņiem un cik lielā mērā tie spēj mainīt mūsu dzīvi! Par to šī pasaka.

Reiz dzīvoja maza meitenīte (iespējams, viņa vēl tagad dzīvo, iespējams – pat kaut kur netālu – jums kaimiņos). Kad viņa izgāja pagalmā, citi bērni negribēja ar viņu spēlēties un apsaukāja dažādos sliktos vārdos. Meitenīti tas sarūgtināja līdz asarām. Un viņa domāja:
“Visi cilvēki pasaulē ir tik ļauni, bet pasaule – tik briesmīga un netaisnīga pret mani. Vecmāmiņa un mamma pareizi vien teica – slikta pasaule.”

Vecmāmiņa un mamma patiešām ļoti daudz par to runāja un meitenīte to uzskatīja par patiesību. Ģimenē trūka naudas un tāpēc arī meitenītei nebija ne skaistu kleitu, ne kurpju. Viņa staigāja vecā, pelēkā kleitiņā un neglītās nošķiebtās kurpēs. Tāpēc viņa pagalmā izgāja ļoti reti: viņai vispār negribējās nevienu redzēt.

Viņa sēdēja mājās un sapņoja par to, ka pēkšņi vienā dienā viņa varēs pazust no šīs pasaules un nokļūt citā – skaistā, brīnumainā pasaulē. Viņa sapņoja, ka ciemos ieradīsies Balts Eņģelis un palīdzēs viņai atrast šo citu – skaisto pasauli un tad viss būs savādāk – skaistāk, gaišāk un sāksies jauna, skaista dzīve.

Un reiz Eņģelis patiešām atlidoja. Balts, starojošs, skaists tas paradījās viņas istabā no nekurienes. Kad viņa to ieraudzīja, tas sēdēja uz gultas un spēlējās ar klucīšiem, uz kuriem bija attēloti burti. Viņš pasauca meitenīti pie sevis un sāka no klucīšiem likt dažādus vārdus.

— Skaties, — teica Eņģelis, — šī pasaule ir vieni vienīgi klucīši. Parasti klucīši ar burtiem. Tu vari no tiem salikt jebkurus vārdus — kādi tie būs, tas atkarīgs tikai no tevis. No klucīšiem tu vari radīt gan Naidu, Bailes, Nabadzību, Slimību. Bet vari radīt arī – Laimi, Prieku, Veselību, Mīlestību, Bagātību.

Visu izšķir ne jau klucīši, bet Tu Pati! Atceries to vienmēr!.

To pateicis, Baltais Eņģelis pazuda.
Pagāja gads. Pilsētā ienāca pavasaris un pa ielu, priekā starojot, gāja skaista maza meitenīte – brīnišķīgā puķainā kleitiņā un jaunās kurpītēs.

— Sveika! Ejam spēlēties!
— Tu šodien esi ļoti skaista! — bērni  sauca.
Bet meitenīte priecīgi pamāja un paātrināja soli: viņu mājās gaidīja mamma, vecmāmiņa un tētis. Mamma pavisam nesen bija sastapusi vīrieti, kurš viņu iemīlēja un pieņēma meitenīti kā savu īsto meitu. Tagad viņai bija tētis, kurš rūpējās par ģimeni. Un viņu gaidīja klucīši. Viņa zināja, kadu vārdu saliks šodien: Kaķītis. Un pēc divām nedēļām tētis mājās atnesa pūkainu, mazu kaķēnu.

Baltais Eņģelis vēroja viņus no kaimiņmājas jumta.

— Es tomēr tik ļoti mīlu savu darbu, — viņš nodomāja.

Vai jūs zinājāt, ka ikvienam cilvēkam ir tādi klucīsi un savs Baltais Eņģelis?

Avots: http://neo-ezoterika.ru/

Tulkoja: Ginta FS

Eņģeļu Universitāte

YO2A2940

Reiz Eņģelis jautāja Dievam:
— Mans Tēvs, man ir problēma.
— Kas tevi satrauc, mans Eņģeli? — labsirdīgi pasmaidīja Dievs.
— Saproti, Radītāj, man grūti pildīt Eņģeļa uzdevumus, jo es vairs īsti neizprotu cilvēkus.., Brīžam man šķiet, ka vēl nedaudz, un tie sāks mani tracināt! Bet man taču jāsaglabā Eņģeļa pacietība?!

— Kas tieši tevi tracina cilvēkos?

— Viņi visu laiku ir neapmierināti ar to, kas ir, taču paši nezin, ko viņi grib. Viņi pastāvīgi žēlojas, karo viens pret otru, dara pāri apkārtējai videi, piesārņo dabu. Viņi neieredz tos, kas nav viņiem līdzīgi. Viņi ir atkarīgi no apkārtējo viedokļiem un vairāk tic nevis Viedajiem, bet dažādiem pļāpām un demagogiem. Viņi lūdzās baznīcās, zinot, ka ies un grēkos tālāk. Un tas mani nomoka.

— Jā, mans dēls, tas ir ļoti nopietni, — pārdomās braucīja bārdu Dievs. — Tev taisnība, kaut kas steidzami ir jādara. Tevī ir parādījusies vēlme vērtēt — un tas nozīmē to, ka tu pārstāj būt Eņģelis. Laikam esi aplipinājies no cilvēkiem.

— Es tieši to arī saku, — sadrūmis atbildēja Eņģelis. — Man šķiet, ka man nepieciešama profesionālā izaugsme. Esmu dzirdējis, ka dažus Eņģeļus nosūta uz kvalifikācijas celšanas kursiem. Vai es varu palūgt tevi nosūtīt uz tiem arī mani?

— Protams, mans Dēls! Tādi kursi patiešām ir un tie ir ļoti efektīvi. Tie, kuri labi mācās, kā likums, saņem lieliskus rezultātus.

— Un kādus priekšmetus tur māca?

— Dažādus! Es pat teiktu, ka tā ir ļoti daudzveidīga izglītība. Īsta Eņģeļu Universitāte. Tu noteikti tur atradīsi draugus un domubiedrus un tev noteikti tur nebūs garlaicīgi.

— Un kādā formātā notiek apmācības? Lekcijas? Semināri?

— Pārsvarā mācības ir interaktīvas. Viss notiek ar personīgās pieredzes palīdzību, sajūtām un jūtām. Būs arī nedaudz teorijas, pie kam – no dažādiem redzes viedokļiem. Tas tāpēc, lai varētu saņemt brīvas izvēles iespēju.

— Jā, Radītāj, tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs! Es ļoti vēlos nokļūt uz šiem kursiem. Kas tam nepieciešams?

— Kas nepieciešams? Tikai iepazīties ar uzņemšanas noteikumiem, Dēls. Pirmkārt, tu saņemsi ķermeni, tas tiks iedots vienu reizi un mainīt to nedrīkstēs. Tev tas var patikt vai nepatikt, taču tas pilnīgi noteikti būs tavā rīcībā līdz pašām apmācību beigām. Visu pārējo tu saņemsi īslaicīgai lietošanai. Vai tas ir skaidrs?

— Sapratu, nekas nav mans, izņemot ķermeni. Tas man jāsargā un par to jārūpējas.

— Tālāk… Tev būs jāmācās dienu un nakti, tik laika, cik būs vajadzīgs lai process noslēgtos. Katrs cilvēks un katrs notikums kļūs par taviem Skolotājiem, tāpēc uz tiem apvainoties nav jēgas.

— Bet ja nu tie kļūdās?

— Kļūdu nav, ir tikai Mācību Stundas. Un Skolotāji. Tu arī būsi Skolotājs kādam – ņem to vērā.

— Es? Skolotājs? Bet es taču neprotu! Ja nu man nesanāk?

— Protams, arī tā var gadīties… Neveiksmes ir veiksmes neatņemama sastāvdaļa. Katru kļūdu var izanalizēt un pārvērst jaunā veiksmē.

— Vai var atteikties no Mācību Stundām, ja nesanāk?

— Šīs Mācību Stundas atkārtosies vēl un vēl dažādās formās, kamēr nebūs apgūtas pilnībā. Ja neapgūsi vieglās, tās kļūs arvien grūtākas. Kad iemācīsies, noliksi eksāmenu un pāriesi pie nākamās. Tāda nu ir tā programma, piedod!

— Un kā es sapratīšu, ka Mācību Stunda ir apgūta?

— Tu to sapratīsi tad, kad mainīsies tava izpratne un uzvedība. Viedums ir sasniedzams tikai praksē.

— Jā, sapratu. Kaut es ātrāk varētu kļūt vieds.

— Neesi alkatīgs, manu Eņģeli! Dažkārt nedaudz kaut kā ir daudz labāk nekā daudz nekā. Tu saņemsi visu, ko gribēsi. Zemapziņā tu precīzi noteiksi, cik enerģijas un kam tu tērēsi un kādus cilvēkus savā dzīvē pievilksi.

Paskaties uz to, kas tev ir un tev būs skaidrs, ko tu patiesībā gribēji. Tavu “šodien” noteiks tavs “vakar”, bet tavu “rītdien” noteiks tavs “šodien”.

— Bet, ja nu es kļūdījos, ja es izvēlējos ne to un tas radīja man problēmas?

— Kas ārpusē, tas arī iekšpusē. Un otrādi. Ārējās problēmas ir precīzs tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Ja izmainīsi to, kas iekšā — arī ārpusē viss izmainīsies. Dzīve pateiks priekšā, kas jādara!

— Kā? Kā es to dzirdēšu?

— Sāpes — tas ir instruments, ko Visums izmanto, lai pievērstu tavu uzmanību. Ja dvēselei vai ķermenim sāp — tas ir signāls, ka ir pienācis laiks kaut ko mainīt.

— Tēvs, vai tiešām arī citi Eņģeļi, kuri mācās šajos kursos darīs man sāpes?

— Atceries to, ka jums visiem ir vienādi noteikumi. Citi — ir vienkārši tavs atspulgs. Tu nevari mīlēt vai ienīst to, kas ir citos, ja tas neatspoguļo to, kas ir tevī pašā. Atceries: tur ir Tikai Eņģeļi, tur nav citu būtņu. Tā kā jebkura sāpe būs tikai spēle, atzīme, tava saprāta reakcija.

— Vai man vēl kas jāzina, Dievs!?

— Jā. Es gribu, lai tu pacenstos saprast: tur, kur tu nokļūsi, nebūs vietas labākas par “šeit”. “Tur” nav ne par kapeiku labāks kā “šeit”. Pagātni vajag tūlīt pat aizmirst, nākotni tu nekādā veidā nevarēsi uzminēt un tev būs patiesi svarīgs tikai viens mirklis, kurā tu esi “TAGAD”.

— Man grūti saprast, par ko tu runā. taču es centīšos. Es domāju, ka Skolotāji man visu pastāstīs, vai ne?

— Nav vērts atbildību novelt uz Skolotājiem vai vēl uz kādu. Skolotāji dod tev programmu, bet mācies tu! Cik vēlēsies iemācīties, tik arī paliks ar tevi.

— Es pacentīsos iemācīties visu, ko iespējams!

— Jā, mans Eņģeli! Dari labāko, ko vari izdarīt un tu nekļūdīsies!

— Saki, Dievs, vai tu tāpat kā līdz šim vadīsi mani? Vai arī man nāksies rakties pa konspektiem un grāmatām?

— Es tevi, Dēls, ne uz mirkli nepametīšu! Es būšu ar tevi un tevī. Bet mēs būsim tālu viens no otra un tev būs jāiemācās mani no jauna dzirdēt.

Varu gan tevi nomierināt, visas atbildes ir tevī. Tu zini vairāk kā uzrakstīts pasaules grāmatas un konspektos. Viss, kas tev jādara — jāskatās sevī, jāklausās sevi un jāuzticās sev.

Tā kā, ja neesi pārdomājis, man laiks tevi transportēt uz apmācību vietu!

— Labi, pateicos, Tēvs! Esmu gatavs. Tika,i galvenais, neaizmirst visas tās gudrības, ko tu man mācīji!

— Lūk, te tevi gaida pārsteigums, mazais, — iesmējās Radītājs. – Redzi, Eņģeļu apmācības programmas jēga ir tajā, lai tie no jauna, no baltas lapas izietu visu programmu. Tā kā, aizmirsti visu, ko es tev te stāstīju – to tu atcerēsies tikai tad, kad būsi tam gatavs…. Tad, uz priekšu!!!!! Braucam!

— Braucam! – Eņģelis apņēmīgi sapurināja spārnus un aizspiedis acis, metās tunelī kā bezdibenī. Nezināmajā! Taču viņš Dievam uzticējās un tāpēc nešaubījās. Patiesībā viņa lidojums nebija ilgs…

… Atskanēja kliedziens un kaut kur, uz Zemes bija piedzimis vēl viens cilvēks.

Elfika

Tulkoja: Ginta FS