Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana…

Neviena cita naids tev nenodarīs kaitējumu, ja tu atteiksies tajā piedalīties…

Tas, kas netiek tālāk par tevi, paliek tur, no kurienes nācis…
Reizi par visām reizēm atļauj cilvēkiem domāt par sevi visu, ko tie vēlas – nav mūsu spēkos ietekmēt citu domāšanas procesus! – taču reizi par visām reizēm pārstāj uzskatīt, ka tavs pienākums ir kaut kadā veidā reaģēt uz to, kas tev nepatīk…
Reaģē uz to, kas tev patīk, un būsi vesels….
Atsaucies uz to, kas liks tev palikt gaišajā pusē, un nevilks uz iznīcības izdedzinātajām teritorijām…
Bet, ja kaut kas tevi tik ļoti grauž, ka tu vēlies pieradīt savu “labbūtību”, ja savā galvā tu sāc taisnoties, tad vērsties vajag nevis pie naida avota, bet pie sevis paša – vai gadījumā tā nav lepnība, tik ļoti vēlēties svešu cilvēku labās atzīmes?….
Atcel tos bērnu dienu uzstādījumus, kuros gandrīz katru no mums piespieda izpelnīties atzinību ar labu atzīmju palīdzību, nenovērtējot to,  kas mēs patiesībā bijām….

Nepiedalīšanās svešā naidā nav bailīga bēgšana….
Tā ir APZINĀTA IZVĒLE, kas saglabās tevi un tavu emocionālo veselību, paziņojot par to, ka cilvēki, kuriem tā vai citādāk tu esi dārgs un vērtīgs, pat konflikta situācijā nesāks tevi nīst…
Mīlestība un cieņa tiecas pēc konstruktivitātes un radīšanas, tātad meklē RISINĀJUMUS, nevis iespēju iznīcināt….
Naids neko nerisina, tas nemeklē izeju, tas necenšas saglabāt to, kas ir…
Naids iznīcina….
Tas vienmēr iet iznīcības ceļu….
Un tie, kas to mums pārraida, necenšas kļūt mums tuvāki…
Viņi sevi iegulda tajā, lai nodarītu mums sāpes, ievainotu pašās neaizsargatākajās vietās…
Nepiedalies tajā!
Paej malā un netērē tam nevienu savu reakciju, izņemot vienaldzību…
Tas, kurš vēlēsies ar tevi mijiedarboties, atradīs veidus, kā to izdarīt…
Bet tas, kurš grib tevi nīst – jau ir atradis veidu, kā tevi pazaudēt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Un dzīve turpinās

Dvēselē kluss…
Dzīvot ir vienkārši – tas nenozīmē ietilpt vienā šūnā… tas nozīmē, pateikt sev, ka tā vienkārši ir dzīve…
Būt nobriedušam – tas nenozīmē būt nesalaužamam… tas nozīmē pārstāt baidīties no atbildības…
Būt veselam – nenozīmē būt absolūti bez jebkādām rētām, kaitēm un plaisām, fiziskām un emocionālām… tas nozīmē neatcelt dzīvi un nekalpot savai neveselībai….

Dvēselē skaļi…
Tāpēc, ka laime patiesībā nemīl nekādu klusumu… tā ir pārāk kustīga, lai varētu sēdēt stūrītī, apspiežot savus smieklus un cenšoties netrokšņot…
Tā spēlē savu mūziku, dejo, līst pāri malām un vienmēr prot ar sevi padalīties…

Dvēselē skumji…
Izdzīvot savas skumjas nozīmē nebēgt no tām un atpazīt visas to nokrāsas…
Sadzirdēt to balsi, paturēt pie rokas…
Pastaigāties ar tām kopā zem viena lietussarga savā personīgajā slapjdraņķī…
Un saprast, kāpēc tās vēlējās pabūt ar tevi kopā…

Dvēselē nekā…
Gadās arī tā…
Un tas ir sliktāk par skumjām… par sāpēm… par izmisumu…
Ka rakstīja Folkners: “Starp skumjām un neko es izvēlos skumjas”…
Jo tur, kur ir nekas, tu nejūties dzīvs…

Un kā tev, mans draugs, ir dvēselē?….
Vai tu to spēj saprast savā ikdienas steigā?…
Es, ne vienmēr… taču mācos… apstājos…
Man jau patīk vienkārši dzīvot, nebaidīties no savas ievainojamības, pieņemt savas skumjas un neskopoties ar laimi….
Grūtāk ir ar NEKĀ… tāpēc, ka tajā iestiedz pavisam nemanāmi…
Taču ir tik labi, ka ir ko mācīties…
Tātad dzīve turpinās…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ar gadiem esmu kļuvusi emocionāli stabilāka

9215160-r3l8t8d-1000-23102-2921055-l_onde

Jautājums: Man ir 38 gadi. Mans jautājums skar emocionālo veselību. Vai Jūs, gadiem ejot, esat sākusi mazāk pārdzīvot par saviem tuviniekiem? Vai esat kļuvusi emocionāli stabilāka?

Atbilde: Ludmila Uļickaja, 73 gadi
(Ludmila Uļickaja ir krievu rakstniece un scenāriste, dažādu augstu prēmiju laureāte. Viņas grāmatas tulkotas vairāk kā 25 valodās.  Viņa ir Krievijā populāra sabiedriskā darbiniece).

Visi mēs, kamēr vien esam dzīvi, nevaram atteikties no šīs mūsu psihes īpatnības, ko varētu saukt par emocionālo veselību. Vai gan normāli ir tas, ka cilvēkam nav nekādas reakcijas uz viņa tuvinieku pārdzīvojumiem, uz to, kas ar viņiem notiek? Cilvēkus, kuri vāji reaģē uz dzīves izaicinājumiem, sauc par autistiem. Šis vārds ir samērā nesens, agrāk psihologi šādu stāvokli dēvēja vienkārši – psihes defekts. Visticamākais, Jūs esat ļoti emocionāls cilvēks un ar to pārslogojat sevi – atrodaties gluži pretējā stāvoklī – asi reaģējat uz visiem signāliem. Pat uz tiem, kuri nebūtu pelnījuši jūsu nervu un enerģijas tēriņus.

Jums neapšaubāmi ir taisnība, ka gadiem ejot un pieaugot dzīves pieredzei, mēs iemācāmies uzstādīt filtrus un ne visu ņemam “pie sirds”. Tomēr šeit “aprakts ir vissvarīgākais suns”: kādā mērā Jūs vēlaties vadīt savu uzvedību? Ja patiešām Jūs to vēlaties pārvaldīt, ir vērts veikt analīzi. To var darīt patstāvīgi, var doties pie psihologa, viņš Jums palīdzēs. Es ar to tieku galā pati, ar savu draudzeņu palīdzību.

Ar gadiem pilnīgi noteikti es esmu kļuvusi emocionāli stabilāka. Taču tas nenozīmē, ka manu tuvinieku nepatikšanas neizsauc man bezmiegu. Arī ar to es cenšos tikt galā pati. Taču mana relatīvā stabilitāte ir saistīta ne tik daudz ar gadiem, cik ar vēlmi saudzēt savus spēkus un netērēt tos velti.

Un tā: ir lietas, kas IR no mums atkarīgas un ir ļoti daudz lietu, ko mēs nekādīgi nevaram ietekmēt un kas NAV no mums atkarīgas. Lūk, tieši tās, kas nav no mums atkarīgas, pirmkārt ir jānošķir. Sarakstu ar šīm lietām Jūs sastādīsiet patstāvīgi. Tas ir gribas jautājums un lēmums, kuru ne uzreiz izdosies realizēt, taču ir vērts censties.

Tālāk, Jums noteikti ir vesela rinda svarīgu jautājumu, kas saistīti ar Jūsu tuviniekiem. Un atkal, izmantojiet to pašu paņēmienu: nebojājiet sev garastāvokli un nervus ar to, ko NEVARAT mainīt. Bet lietās, kur varat būt noderīga, neizvairieties, palīdziet un dariet. Veiksmi Jums!

Avots: http://theageofhappiness.com/

Tulkoja: Ginta FS