Mazie solīši tukšumā…

tuksums

Ko darīt, ja tevī ir tukšums un klusums? Un nav skaidrs, ko darīt un kurp iet? Kā vispār ar to tikt galā vai vismaz noorientēties?

Ja nav skaidrs, ko tu gribi dzīvē, var sākt ar to, ko tu gribi tieši tagad. Ar kaut ko maziņu: padzerties, paēst, pagulēt, pačurāt…

Ja tieši tagad neko negribās, var apstāties un atļaut sev kādu brīdi neko negribēt. Un kamēr neko negribi, mācīties klausīties šajā klusumā. Starp citu, klusums bez vēlmēm – dažkārt nav nemaz tik slikti. Jautājums vien tajā, kā tu pats to uztver.

Ja tevī ir tukšums, vienmēr var pačamdīt, no kā veidotas tā sienas. Tāpēc, ka tukšums mēdz būt tikai kaut kur iekšā. Bet tas kaut kas arī esi tu. Ari tev ir apjoms, izmērs, blīvums un daudz citu parametru, no kuriem var sākt savu pašizpēti.

Ja nav skaidrs, kā klausīties sevī, kādu laiku var atļaut sev to nezināt. Somatikā ir tāds jēdziens “sēdēt sinapsē”. Tas nozīmē ka var kādu laiku nekustēties un gaidīt, kamēr motorie neironi muguras smadzenēs radīs kaut kādu darbību, vienkārši tāpēc, ka ka tajos uzkrājusies neiromediatoru kritiskā masa.
Un tad tīri fizioloģiski vairs nav iespējams palikt nekustīgam.

Tad, lūk, sākumam var apstāties un paklausīties kermeņa kustības.
Bet pēc tam jau tam atļaut pieņemt tālākos lēmumus.

Ja ir grūti izturēt vientulību, var sākt kaut ar vienu minūti. Tikai vienu minūti vienatnē ar sevi bez citiem cilvēkiem, gadžetiem un citiem izpalīgiem. Un tālāk jau ilgāk.

Ja tagad viss ir sarežģīti (skumji, bailīgi, nesaprotami), tātad tas ir sākuma punkts, no kura var doties jebkurā virzienā.

Ja dzīve tagad ir tāda, tātad tā ir tieši tāda un nekāda savādāka.

Un, ja ķermenis elpo, tad tajā ir potenciāls. Tukšuma, baiļu, dezorientācijas vai jebkura cita diskomforta apzināšanās sevī satur ļoti daudz enerģijas. Bet potenciāls vairs nav nekāds tukšums.
Tā kā ieelpa-izelpa, apstājamies un klausāmies!
Veiksmi jums!

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās

miers dvesele10

Mana mamma, atgriežoties no darba, nekad no sliekšņa neskrēja uz virtuvi mizot kartupeļus vai stērķelēt veļu. Viņa pārnāca mājās un uz 20 minūtēm atlaidās atpūsties – un tikai pēc tam sāka darīt mājas lietas.

Vēl bez tā viņa nerimstoši cinījās ar mani, pierādot to, ka pēc skolas labāk ir paspēlēt spēli “Lēnāk brauksi, tālāk tiksi” nevis risināt bezgalīgos sinusus un kosinusus.

Viņa man bieži pieminēja epizodi no filmas “Maskava asarām netic”, kur Katerina, atgriezusies no savas rūpnīcas, pirmais, ko darīja, apsēdās uz dīvāna atpūsties. Nenovelkot darba kostīmu. Man tikai tas nepalīdzēja. Es uzskatīju, ka atpūta ir vājuma pazīme un pie mērķiem ir jāstrādā divdesmit četras stundas diennaktī.

Mana draudzene jau 10 gadus neņem atvaļinājumu. Jau 10 gadus viņa neatpūšas ne Melnajā, ne Sarkanajā ne Vidusjūrā, nekāpj Goverlā vai Teide vulkānā, nestaigā pa Budapeštas, Krakovas vai Ļvovas ielām un nepriecājas par brīnišķīgajiem Dņepras skatiem. Viņa guļ 5 stundas diennaktī, ļoti mērķtiecīgi veido savu karjeru, no sirds ticot, ka jebkura pauze viņu atmetīs vairākus gadus atpakaļ. Lūk, tikai piezīmē, ka sabojājusies redze, buksē nervu sistēma un sirds strādā neritmiski.

Es ļoti ilgi sekoju viņas piemēram, kamēr neuzzināju neitrālā stāvokļa likumu. Tas ir tikpat vienkāršs kā Pitagora teorēma.

Jebkurām pārmaiņām dzīvē ir vajadzīga apstāšanās. Iespēja atelpoties, noslaucīt sviedrus, apēst lazanju un uzkrāsot lūpas. Pārbaudīt degvielas līmeni savā enerģētiskajā bākā, lai izvairītos no riska noslāpt ceļa vidū.

Nav iespējams pilnā gaitā “ierakstīties” pagriezienā. Nereāli ir iziet no meža, neapstājoties un nepārbaudot, kurā pusē ir dienvidi, kurā – ziemeļi. Nevienam nav iespējams izmācīties visus sešus macību priekšmetus bez obligātajiem starpbrīžiem.

Pauzes ir vajadzīgas ik uz soļa: pirms lēciena ūdenī vai lecot augstumu, pirms noslēguma akorda Bēthovena simfonijas izpildījuma laikā, pirms izelpas, kad tu izej uz skatuves vai uzsāc jaunas partnerattiecības. Lai samelotu vai pateiktu taisnību.

Mēs apstājamies Ziemassvētku laikā un apstajamies pie sarkanās gaismas. Daiļslidotājs pirms sarežģītā trīskārša tulupa. Šahists – apdomājot nākamo gājienu. Bet, ja ignorējam pauzes un nesamies ar ātrumu divsimts kilometri stundā – mūs noteikti apstādinās apstākļi: saaukstēšanās vai citas nopietnas slimības, avārijas, ugunsgrēki, zemestrīces.

Dzīvē viss ir ritmiski: diena-nakts, ziema-vasara, ieelpa-izelpa. Pat diskotēkā mijās ātras un lēnās kompozīcijas. Pat trenažieru zālei veic profilaksi.

Tā kā taisnība vien bija vienam gudrajam, kurš teica, ka dzīvē noteikti ir jābūt brīžiem, kad ar mums nenotiek nekas: mēs vienkārši sēžam un skatāmies uz pasauli. Un pasaule šajā brīdī skatās uz mums.
Autors: Irina Govoruha
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Varbūt pienācis laiks iemīlēties…sevī?!

12246897_1086676778039045_3330643947014041374_n

Dažkārt mums pietrūkst iemīlēšanās sajūtas, kas nepieciešama, lai sajustu prieku, sajūsmu un iedvesmu no savas dzīves. Un tad mēs meklējam kādu, kurā iemīlēties. Un atrodam… cilvēku vai darbu, ieslīgstam tajā un izmisīgi cenšamies pa pilītei savākt to, kas piepildīs mūsu dvēseli. Dvēsele patiešām piepildās, taču vienmēr paliek kāds tukšs stūrītis, kāda sena brūce, kas pastāvīgi atgādina par sevi. 

Un lai cik izmisīgi tu necenstos aizpildīt šo tukšumu ar citām lietām un cilvēkiem, nekas nesanāk un viss tikai tāpēc, ka šī mazā dvēseles daļiņa pieder tikai TEV. Šo daļiņu piepildīt var tikai Mīlestība pret sevi, tas ir sākumu sākums. Un tikai tad, kad tas notiks, un tu to piepildīsi, tu varēsi patiesi iemīlēt citus un visu pasauli ar Nobriedušu, Apzinātu un arvien biežāk – Beznosacījuma Mīlestību.

Godīgi atbildi pats sev, cik sen tu sajūsminājies par sevi, apbrīnoji sevi? Savu neatkārtojamo smaidu, izteiksmīgās acis un krunciņas ap tām? Katrā no mums ir kaut kas, kas pelnījis mūsu mīlestību un apbrīnu un nepietiks visas dzīves lai to visu uzskaitītu. Ļauj sev iemīlēties sava atspulgā spogulī, savā iekšējā pasaulē, domās, jūtās, bēdās un priekos, īpatnībās, vajadzībās un vēlmēs.

Ieelpo lēni un dziļi un ar visu ķermeni no pirkstu galiņiem līdz papēžiem sajūti sajūsmu par sevi, piepildies ar prieku, gaismu, mīlestību un, izelpojot, pasakies Visumam par to, kādu tas tevi radījis. Par maigo ādu, skaistajām acīm, spīdīgajiem matiem, ķermeņa aprisēm. Par bagāto iekšējo pasauli, par centieniem, kļūdām, kritieniem un pacēlumiem, par visiem cilvēkiem, kuri atnākuši tavā dzīvē un aizgājuši, par visiem labumiem, kas iegūti un zaudēti, par visu, kas bija ir un būs tavā dzīvē.

Mēs esam tādi, kā par sevi domājam. tad labāk domāt par sevi LABI. Ikviens no mums ir paša gaišākā un labākā cienīgs, tikai vajag tam noticēt. Notici tam un Tava dzīve sāks tevi iepriecināt.

 

Lai tas izdotos vieglāk un vienkāršāk, šeit būs Luīzes Heijas brīnišķīgā tehnika

“Es pieņemu sevī visu”

 

Visa nākamā mēneša garumā pastāvīgi sev saki: “Es pieņemu sevī visu”. Saki to sev 300-400 reizes dienā. Jo vairāk, jo labāk. Lai šī frāze visu laiku būtu ar tevi, kļūtu par tavu lūgsnu. Šī frāze pacels augšup tavā apziņā visu to, kas tai traucē.

Kad tev ienāks prātā kāda negatīva doma, piemēram: “Kā es varu pieņemt sevi, ja esmu tik resna?” vai arī: “Ir muļķīgi domāt, ka kaut kas tāds man palīdzēs!”, zini, ka pienācis laiks sākt kontrolēt savas domas. Pieņem domu tādu, kāda tā ir un atlaid to ar Dievpalīgu. Atvadoties var pateikt: “Es atlaižu tevi ar Dievu un pieņemu sevi”.

Daudzi no jums sāks domāt, ka šis vingrinājums ir muļķīgs un bezjēdzīgs. Lai arī šīs domas mierīgi ieiet cauri tavai apziņai, un tām nav nekādas varas pār tevi, protams, ar nosacījumu, ka tu pats sev tās neizvēlēsies. Tādas domas ir tava pretestība pārmaiņām.

Neskatoties ne uz ko, ir jāturpina. Nepievērs uzmanību tam, ko sacīs citi. Ja tu būsi spējīgs pateikt šo frāzi sev tad, kad kāds darīs to, ko tu neatbalsti, iekšēji tu zināsi, ka atrodies garīgās izaugsmes procesā.
Mūsu domām nav varas pār mums, kamēr vien paši neesam tām pakļāvušies. Pašām domām nav nekādas nozīmes. Mēs un tikai mēs piešķiram tām tādu nozīmi, kādu vēlamies. Savukārt atbrīvošanās no citu viedokļu svarīguma ir daļa sevis pieņemšanas.

Ja es tev pastāvīgi teiktu, ka “tu esi lillā cūka”, tu noteikti vai nu pasmietos vai pateiktu, ka es esmu traka. Tu nekādā gadījumā tam nenoticētu, vai ne? Tad, lūk, ļoti daudz kas no tā, ko mēs sev sakām, ir tikpat nepatiess. Ja ticēt, ka tavas labās īpašības ir proporcionālas tavai figūrai, tas nozīmē, noticēt pilnīgam absurdam.

Ļoti bieži tas, ko mēs uzskatām par savu mīnusu un nepilnību, patiesībā ir mūsu individualitātes atspoguļojums. Tajā ir mūsu unikalitāte. Daba nekad sevi neatkārto. Jau no pašiem pirmsākumiem uz zemes nav bijis divu analogu sniegpārsliņu vai lietus lāšu. Un katra margrietiņa atšķiras no citām.

Mūsu pirkstu nospiedumi ir tikpat dažādi kā mēs paši. Ja esi gatavs pieņemt to, tad pastāvīgi vairs nesalīdzināsi sevi ar citiem. Cenšoties būt līdzīgi citiem, mēs izkaltējam savu dvēseli. Mēs esam nākuši šajā pasaulē lai izpaustu sevi. Es, piemēram, nezināju, kas esmu, līdz nebiju uzsākusi savus garīgos meklējumus dzīvē.

Tā kā sāc dzīt prom domas, kas dara tevi nelaimīgu un sāc darīt lietas, kas tev patīk un dara tevi laimīgu. Un būsi cilvēks, ar kuru tev pašam ir patīkami un ar kuru kopā tu jūties labi!

Luīza Heija

Avots: http://www.cluber.com.ua/

un http://happyphilosophy.ru/

Tulkoja: Ginta FS