Tev stingri jāstāv uz zemes

— Es ļoti vēlos, lai man būtu ļoti dziļa ticība Dievam. Dažkārt man šķiet, ka es jūtu Viņa klātbūtni pasaulē, bet pēc tam pavisam niecīgas bailes un vēlmes atvelk manu uzmanību, un es zaudēju šo sajūtu. Man ļoti gribās, lai Dievs vienmēr būtu ar mani. Taču es it nemaz nevēlos kļūt par mūķeni un atteikties no šīs pasaules priekiem.

Droši vien, vairāk par visu es vēlos iemācīties dzīvot šajā pasaulē un baudīt tās dāvanas, vienlaikus veltot sevi Dievam.

Ketuts uz šo jautājumu atbildēja ar zīmējumu. Tajā bija attēlots bezdzimuma cilvēks, kurš stāvēja lūgšanās saliktām rokām. Taču piedevām šim cilvēkam vēl bija četras kājas, bet galvas nebija vispār. Tās vietā bija papardes ziedu pušķis. Bet sirds vietā bija uzzīmēts mazs smaidošs ģīmītis.
– Lai iegūtu līdzsvaru, uz kuru tu tiecies, tev jākļūst kā šai radībai. – Ketuts paskaidroja.

Tev stingri jāstāv uz zemes, tā, it kā tev būtu četras kājas, nevis divas. Tā tu spēsi palikt šajā pasaulē. Taču tev jāpārstāj uztvert pasauli caur galvu. Sirdij jākļūst par tavām acīm. Tikai tad tu iepazīsi Dievu.

© Elizabete Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Slava Iekšējai Raganai

Droši vien visi ir dzirdējuši par “Iekšējo Bērnu”? Nevainīgu būtni, kura dzīvo ikvienā no mums, kuram vajadzīgas rūpes un mīlestība, ar kuru visu laiku ir jārunā, lai iemācītos sevi pieņemt.

Es esmu ļoti liela šīs koncepcijas piekritēja. Tā patiešām ir ļoti dziedējoša.

Reiz, īpaši tumšā savas dzīves periodā, kad es sevi ļoti ienīdu, es piestiprināju pie spoguļa savu divgadnieces bildi. Un pateicu sev, ka jebkuru ļaunumu, ko nodaru sev, es nodaru VIŅAI. Tas mani padarīja labestīgāku un maigāku pret sevi. Un, kad es iedomājos citus cilvēkus kā bērnus, es kļūstu labestīgāka un iecietīgāka pret viņiem. Tā kā Iekšējais Bērns – tas ir labi.

Taču pēdējā laikā es mazāk domāju par viņu, bet vairāk koncentrējos uz IEKŠĒJO RAGANU, kura arī dzīvo mana “Es” iekšienē, un par kuru es ceru kādreiz kļūt.
Jo viņa ir tik fantastiska.

Īstas raganas vienmēr ir fantastiskas. Es runāju par tām, kuras jau daudz ko ir redzējušas un vairs ne no kā nebaidās. Par tām, kuru pasaule līdz pamatiem ir sagruvusi vismaz reizes divdesmit. Par tām, kuras reiz apglabājušas savus sapņus un savus mīļos – un ir to pārdzīvojušas. Par tām, kuras cietušas no sāpēm un arī tās ir pārdzīvojušas. Par tām, kuru naivā ticība pasaulei ir tikusi pievilta desmitiem tūkstoš reižu…. un kuras arī to ir pārcietušas.
Pasaule ir briesmīga vieta. Bet īstu Raganu nav iespējams nobiedēt.

Vārdu “ragana” daudzi uzskata par aizvainojošu, tikai ne es. Es to ļoti cienu. Ragana ir klasisks mītu un folkloras personāžs, un ļoti bieži tai piemīt ārkārtīgii liels viedums un pārdabiskas spējas.
Gadās, ka viņa sargā ceļu uz citu pasauli. Viņa ir ārkārtīgi acīga, pat tad, ja ir akla. Viņa nebaidās nāves, tas nozīmē, ka vispār nebaidās.

Mājās es esmu apkarinājusi sienu ar savu mīļāko iedvesmojošo raganu fotogrāfijām. Piemēram, ir viena  ukraiņu māmuļa, kura dzīvo (tikai iedomājies!) Černobiļā.
Ir vesela grupa tādu māmuļu, kuras atgriezušās šajās radiācijas skartajās vietās un tur dzīvo.
Zini, kāpēc? Viņām tur patīk.
Viņām patīk Černobiļa, tāpēc, ka viņas tur ir dzimušas. Viņas visas ir zemnieku sievas. Viņas nevēlas būt bēgles.
Viņas mocījās, kamēr dzīvoja tur, kur tika izmitinātas pēc drausmīgās avārijas. Viņas neieredzēja dzīvi lielpilsētas noplukušajos kriminālajos rajonos. Viņas izvēlējās neatkarību un atgriezās pašā radioktīvākajā vietā uz zemes.
Atgriezās vietā, kuru daudzi uzskatīja par elli. Un viņas tur izveidoja savu pensionāru komūnu.

Vai tas nav bīstami? Protams, ka ne! Nu, un?

Ja tev ir 90 gadu un tu visu mūžu esi smagi stradājis, ko tev nozīmē “drošība”? Jā, viņas dzer šo ūdeni. Jā, viņas stāda dārzeņus radioaktīvajā zemē, izaudzē un ēd. Un vēl viņas medī vietējās mežacūkas. Viņas ir vecas. Baidīties tadā vecumā no radiācijas? Smieklīgi.

Viņas rūpējas viena par otru. Viņas pašas cērt un skalda malku. Viņas tecina kandžu. Viņas sanāk kopā, dzer kandžu un atceras karu un staļina laikus. Un smejas, bet pēc tam aiziet, nomedī vēl vienu radioaktīvo mežacūku un taisa no tās desas.

Ja kādreiz tiks rīkotas Superpuišu sacensības, nolieciet pret jebkuru no tiem tādu māmuļu, un es garantēju, ka tāda viņa tadu puisi uzveiks vienā rāvienā.

Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā pieņemts romantizēt jaunību. Mūsu kultūrā jaunība ir sasniegums. Taču paskaties uz tādu klasisku raganu, kā fotogrāfijā, un tu sapratīsi, cik stulbi. Nav lielāka vieduma kā pārvarēšanas gudrība. Nav spēcīgākas paškontroles kā sievietei, kura radioaktīvā zemē audzē dārzeņus – un, nekas, dzīvo.

Tāpēc, katru reizi, kad kaut kas notiek, un mans Iekšējais Bērns sāk celt paniku, es sev jautāju: ko darītu mana Iekšējā Ragana?
Uzdod sev šo jautājumu! Paklausies, ko viņa tev atbildēs.
Vienu es varu apsolīt. Diez vai viņa teiks: “Nenervozē”.
Visticamāk, tā vietā viņa teiks: “Nepadodies!”

Tā kā, nepadodies! Visas mēs nākotnē būsim brīnišķīgas Raganas.

Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Radniecīga Dvēsele

Cilvēki domā, ka “radniecīga dvēsele” ir tas cilvēks, kurš tev ideāli der. Tas, kuru ikviens vēlas redzēt sev blakus. Patiesībā “radniecīga dvēsele” ir tavs spoguļattēls. Tas ir cilvēks, kurš liek tev atturēties, kurš liek tev pievērst uzmanību pašam sev, lai tu spētu izmainīt savu dzīvi.

Patiesa radniecīga dvēsele ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, jo tas sagrauj tev apkārt sienas un atmodina tevi dzīvei. Taču dzīvot ar šo cilvēku visu dzīvi? Nē. Tas ir pārāk sāpīgi. Radniecīga dvēsele ienāk tavā dzīvē, lai atklātu tev tavu paša otru daļu… un aizietu.

Un, paldies Dievam!

© Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katrai maizei ir garoziņa

Toreiz, kad man bija divdesmit gadu, es draudzējos ar kādu jauno rakstnieku, tādu pašu kā es. Atceros, viņš ieslīga dziļā depresijas aizā, vaidēdams par to, ka viņam nav talanta. Ka viņa darbus nepublicē. Brīžam viņš bija bez spēka, brīžam – agresīvs.

– Man apnicis sēdēt un gaidīt pie jūras labu laiku, – viņš rūca. – Maniem pūliņiem taču vienreiz ir jātop atalgotiem. Es taču vēlos lai tā kļūtu par manu profesiju.

Pat tad man jau šķita, ka savos spriedumos viņš kaut ko palaiž garām.

Spriediet paši, arī manus darbus toreiz neviens nepublicēja, jā, un arī es dzīvju pusbadā. Es būtu ļoti laimīga, ja saņemtu visu to, ko viņš gribēja: veiksmi, naudu, atzinību. Un es ļoti labi pazinu gan vilšanās gan izmisuma sajūtu. Taču es domāju, ka spēja izturēt sitienu un tikt galā ar vilšanos un bezizejas situācijām, ir arī daļa no radošās profesijas.

Es spriedu tā: ja esi nolēmis būt mākslinieks, tad spēja tikt galā ar savu izmisumu ir ļoti svarīga tava darba daļa. Varbūt tā ir pati svarīgāka daļa – vienīgā, kam vispār ir nozīme.

Izmisums nav traucēklis radošajam procesam, tas ir daļa no procesa. Ir arī patīkamā daļa (kuru vispār neviens neuztver par darbu) – tas ir tad, kad tu esi radījis kaut ko patiešām brīnišķīgu un viss ir patiešām brīnišķīgi, visiem tavs darbs patīk, visi ir sajūsmā un tu lidinies septītajās debesīs. Taču tādi mirkļi ir reti. Un tu nevari lēkāt no viena spoža mirkļa uz otru. Kā tu tiec galā ar sevi starp šiem brīnišķīgajiem mirkļiem, kad viss nemaz nav tik brīnišķīgi, – lūk patiesais tā mēŗs, cik patiesi tu esi uzticīgs savam aicinājumam un cik gatavs tu esi dīvainajiem radošās dzīves pagriezieniem.

Stingri turēt sevi rokās radošā procesa visos etapos – lūk, kur īstais darbs.

Pavisam nesen es lasīju brīnišķīgo rakstnieka Marka Mensona blogu, kur teikts, ka sava patiesā aicinājuma atrašanas galvenais noslēpums slēpjas atbildē uz vienu jautājumu: “Kāda ir tava mīļākā pīrāga ar sūdiem šķirne?”

Mensons ar to domā lūk, ko: lai cik brīnišķīga, koša un vilinoša sākumā tev šķiet kāda nodarbošanās – jebkura! – tai neizbēgami ir savi nepatīkamie blakusefekti, savs, kā izsakās blogeris, pīrādziņš ar sūdiem. Kā tālāk raksta Mensons: “Lai ar ko tu nodarbotos, jebkura lieta dažkārt ir mēsls – dažkārt”. Un problēma jau nav tajā, ar ko tu esi aizrāvies, cik tajā, vai esi tik ļoti aizrāvies, lai izturētu pat pašus nepatīkamākos šīs savas izvēlētās lietas aspektus?

Mensons paskaidro savu domu: “Ja tu vēlies kļūt par profesionālu mākslinieku, taču neesi gatavs tam, ka tavas gleznas netiks atzītas, ka tās tiks noniecinātas reizes simts, ja ne tūkstots, tu jau esi zaudējis, pat nesācis.

Ja tu esi nolēmis kļūt par tiesu juristu, bet neesi gatavs urbt astoņdesmit stundas nedēļā, čalīt, man tev ir slikti jaunumi”. Tāpēc, ka tad, ja tu kaut ko mīli pietiekami stipri un pietiekami spēcīgi to gribi – vienalga ko, – nerauc degunu, ieraugot pīragu ar sūdiem, kad lieta nonāks līdz tam.

Ja tu, piemēram, patiešām vēlies bērnu, tad neizbīsties no toksikozes un nelabas dūšas no rītiem.

Ja tu tiešām esi gatavs kļūt par mācītāju, nāksies būt pacietīgam un uzklausīt cilvēkus, kuri sūdzās par savām problēmām.

Ja gatavojies kļūt par aktieri, tad esi gatavs tam, ka viesizrāžu laikā tev nebūs komfortablu apstākļu.

Ja esi nolēmis apskatīt pasauli, atceries: tu riskē ar to, ka vilcienā tevi var apzagt.

Ja tu nopietni vēlies nodarboties ar daiļslidošanu, tev ik dienas nāksies daudzas stundas pavadīt uz slidām.

Tas mans jaunības draugs visu laiku atkārtoja, ka vēlās kļūt par rakstnieku, bet izrādījās, ka viņš nav gatavs nokost gabalu no pīrādziņa ar sūdiem, kā tas pienākās. Es nestrīdos, viņam ļoti patika rakstīt, taču ne tik ļoti, lai pārciestu dzīvi bez slavas un ievērības, neieguvušam to uzreiz, kā to sagribējās. Viņš nebija gatavs darīt kaut ko it kā bezjēdzīgu, kamēr nebūs garantijas tam, ka veiksme būs.

Un tas nozīmē tikai to, es tā domāju, ka viņš gribēja kļūt par rakstnieku tikai uz pusi.

Un – ko jūs domājat? – drīzumā viņš patiešām aizgāja.

Bet es paliku, izsalkušām acīm aprijot viņa neapēsto pīrāgu ar sūdiem, un man tā vien gribējās uzprasīt: “Apēdīsi līdz galam?”

Lūk, cik ļoti es mīlēju un mīlu savu darbu: es biju gatava apēst otra pīrāgu ar sūdiem, ja tas palīdzētu vēl vairāk man darīt savu darbu literatūrā.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lielā Burvība

dargumi

Es uzskatu, ka galvenais jautājums, uz kuru cenšas atbildēt visas dzīvās būtnes: vai tev pietiks drosmes izvilkt dienas gaismā visus tos dārgumus, kas tevī apslēpti?
Redzi, es pat iedomāties nevaru, kas tevī apslēpts. No kurienes man to zināt? Iespējams, tu pats īsti labi to nezini, taču man ir aizdomas, ka esi pamanījis kādus mājienus.
Man nav zināmas tavas spējas, es nezinu, kas tevi iedvesmo, kādas ir tavas vēlmes un slēptie talanti.
Taču droši vien tur iekšā, tevī slēpjas kaut kas brīnišķīgs. Es to droši un pārliecināti paziņoju, tāpēc, ka (tāda nu es esmu radīta) ticu, ka mēs visi esam staigājošas dārgumu glabātuves.
Es ticu, ka tā ir ļoti sena un dāsna spēle, kuru daba spēlē ar cilvēkiem – par prieku mums un sev: daba slēpj katrā no mums brīnumainas bagātības, bet pēc tam paiet maliņā un skatās, vai mes tās pratīsim atrast.

Šo paslēpto dārgumu meklēšana – lūk, ko nozīmē radoša dzīve.
Izmisīga drosme, kas dzen mūs šajos meklējumos, – lūk, kas pārvērš pelēkās dienas daudz krāšņākā dzīvē.
Un šos meklējumu rezultātus, kas bieži vien mūs priecīgi pārsteidz, – lūk tos es arī saucu par Lielo Burvību.
Elizabete Gilberta “Lielā Burvība” Drosme dzīvot radoši

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS