Smaidi!

smaida aknas2

“Ja tu staigāsi ar tādu nopietnu seju, tu aizbaidīsi visu labo enerģiju. Meditēt vajag smaidot. Lai smaida tava seja, lai smaida saprāts un labā enerģija pati pie tevis atnāks un aizskalos visu negatīvo.
Lai smaida pat tavas… aknas.”
E.Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli”

Advertisements

Atļauj sev just to, ko tu jūti

just

Mīļie,
reiz es atnācu pie terapeita dīvaina iemesla dēļ.
Man bija bail, ka varu izrādīties sociopāte*.
Kāpēc? Jo es padomāju, ka jūtu KAUT KO – NE TO.
(* Visīsākā sociopāta definīcija ir cilvēks bez sirdsapziņas, kurš citus cilvēkus redz tikai kā manipulējamus instrumentus savu mērķu sasniegšanai).

Man bija 30 gadi, biju precējusies un visas pazīmes liecināja par to, ka man bija jāsapņo par bērna piedzemdēšanu. Šķiet, ka visas sievietes pēc 30 sapņo par bērniņu. Bet man to negribējās. Domas par bērnu mani pildīja nevis ar prieku, bet – nemieru.
Tad es nolēmu, ka laikam esmu sociopāte (un devos pie terapeita, lai apstiprinātu šo diagnozi un saprastu, ko man tagad darīt). Labestīga sieviete ļoti rūpīgi man pastāstīja par atšķirību starp mani un sociopātu. Viņa teica: “Sociopāts nav spējīgs just. Bet jūs, gluži otrādi, esat jūtu pārpilna. Problēma drīzāk ir tā, ka jūs uzskatāt, ka JŪTAT KAUT KO NE TO”.

Lūk, kāpēc man bija bail – ne tāpēc, ka man nebija spējas just, bet tāpēc, ka man bija bail atzīt, ka manas jūtas ir pareizas. Es pārdzīvoju tāpēc, ka uzskatīju, ka ir “tās” un “ne tās” emocijas (un tas attiecas uz jebkuru notikumu) – un, ja reiz es sevi noķeru “ne tajās” emocijās, ar mani kaut kas nav kartībā.

Par laimi, es tā vairs nedomāju.

Mēs neesam operētājsistēmas!
Mēs ar jums esam cilvēki.

Mēs esam sarežģīti uzbūvēti. Katrs no mums ir unikāls. Mēs esam ideāli savā neideālumā.
Nav viena pareiza veida, kā justies.

Protams, sabiedrība translē dažus veidus… un mūsu galvās tie kļūst par vienīgajiem, pareizajiem. Bet kad attopies kopā ar savām jūtām, un centies pielāgoties sabiedrībai, tava personība cieš.

Nākas neveselīgā veidā apslāpēt savas jūtas, ar sava iekšējā kritiķa palīdzību – vai vispār pārstāt uztvert savas personīgās sajūtas! Kādā brīdī tādā veidā ir patiešām iespējams novest sevi līdz sociopātijai, apspiežot visas savas emocijas.

Vai jums ir gadījies, ka jūtat kaut ko – ne to?

Pēdējo gadu laikā es esmu savākusi ļoti plašu nepareizo jūtu kolekciju.

Kāda mana draudzene savā kāzu dienā noķēra sevi pie tā, ka jūtas nelaimīga – tā bija absolūta bēdu sajūta. Tas noteikti bija KAUT KAS – NE TAS. Iedomājieties, trīssimt viesu, dārga Veras Vongas dizainēta kleita un bēdas?

Kauns, ar kuru viņa piesedza savu bēdu sajūtu, sabojāja viņai turpmākos laulības gadus. Protams, labāk nejust neko, nekā KAUT  KO – NE TO!

Cita draudzene – rakstniece Enna Patčeta nesen publicēja drosmīgu eseju par kādu citu nepiedienīgu sajūtu. Kad pēc smagas un mokošas slimības nomira viņas tēvs, Enna bija laimīga. Bet cilvēki, kuri internetā izlasīja viņas eseju, rakstīja iznīcinošus komentārus. Tā taču nedrīkst justies! Tomēr Enna jutās tieši tā – neskatoties uz to, ka viņa ļoti mīlēja savu tēvu, un rūpējās par viņu visu slimības laiku, līdz pašām beigām. Tomēr viņa bija laimīga par to, ka šīs mocības reiz ir beigušās. Bet tā vietā, lai klusētu par šīm NEPAREIZAJĀM SAJŪTĀM, viņa  uzdrošinājās par tām runāt atklāti. Es lepojos ar viņas drosmi.

Cits draugs pēc daudziem gadiem atzinās: “Es ienīstu Ziemassvētkus. Es vienmēr esmu tos ienīdis, un es vairs tos nesvinēšu!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene neizjūt ne vainas apziņu, ne nožēlu pēc trīsdesmit gadus atpakaļ veikta aborta. KĀ VIŅA TĀ DRĪKST!

Draugs pārstāja lasīt ziņas un apspriest politiku, jo saņēmās drosmi, un pateica: “Ja godīgi, man vairs par to nav nekādas intereses!” TĀ NEDRĪKST!

Kāds draugs man teica: “Zini, runā, ka neviens vēl pirms savas nāves nav teicis, ka nožēlo to, ka nav vairāk laika pavadījis darbā? Tāpēc, ka ģimene un draugi ir kas daudz svarīgāks? Tad, lūk, es būšu pirmais. Es dievinu savu darbu un tas man atnes daudz vairāk prieka, kā ģimene un draugi. Jā, un strādāt ir daudz vieglāk, kā risināt ģimenes problēmas. Es darbā atpūšos!” TĀ NEDRĪKST!

Draudzene domāja, ka jūk prātā, kad sajuta milzīgu atvieglojumu no tā, ka viņas vīrs pameta viņu pēc 20 gadus ilgas “labas laulības” dzīves. Viņa visu sevi atdeva ģimenei, viņa vīram ticēja un bija uzticīga, bet viņš viņu pameta. Viņai taču tagad jācieš! Viņai jājūtas pieviltai, pamestai, nodotai, pazemotai! Ir scenārijs, saskaņā ar kuru jāuzvedas labai sievai, kad vīrs nolemj šķirties – taču viņa ignorēja šo scenāriju. Viss, ko viņa juta, bija prieks par negaidīto brīvību. Viņas ģimene satraucās. Jo mana draudzene taču juta KAUT KO – NE TO! Viņi gribēja viņai nopirkt tabletes un aizvest pie ārsta.

Mana mamma reiz atzinās, ka pats laimīgākais laiks viņas dzīvē sākās tad, kad mēs ar māsu aizgājām no mājām. KĀ TĀ? Viņai taču bija jājūtas, ka tukšā ligzdā, un jācieš! Mātei ir jacieš, kad viņs bērni pamet mājas. Bet mana mamma gribēja nodancot džigu, kad viņas māja kļuva tukša. Visas mātes cieta, bet viņa vēlējās dziedāt kā putns. Protams, viņa nevienam tajā neatzinās. Pretējā gadījumā, viņu uzreiz nolinčotu kā sliktu māti. Laba māte nepriecājas par brīvību no bērniem. TĀ NEDRĪKST! Ko teiks kaimiņi?!

Un vēl viens, desertā.

Reiz mans draugs uzzināja par savu navējošo diagnozi. Viņš savu dzīvi mīlēja vairāk par visu pasaulē. Un pirmā doma bija: “Paldies Dievam”. Šī sajūta viņu neatstāja. Viņš bija laimīgs. Viņš juta, ka visu ir izdarījis pareizi, un drīz viss beigsies. Viņš mira. Viņam bija jājūt bailes, dusmas, bezcerība. Bet viss, par ko viņš spēja domāt, bija – vairāk nebūs ne par ko jāuztraucās. ne par iekrājumiem, ne pensiju, ne sarežģītajām attiecībām. Ne par terorismu, ne globālo sasilšanu, ne – garāžas jumta salabošanu. Viņam pat nebija jāraizējas par nāvi! Viņš zināja, kā beigsies viņa stāsts. Viņš bija laimīgs. un viņš tā arī palika laimīgs līdz pašām beigām.

Viņš man teica: “Dzīve nav vienkārša padarīšana. Pat laba dzīve. Man bija laba, bet esmu piekusis. Laiks doties mājās no tusiņa. Un es esmu gatavs iet.” KĀ VIŅŠ TĀ DRĪKST? Ārsti centās iestāstīt, ka viņš ir šoka stāvoklī, un lasīja viņam pasāžas un brošūras par bēdām. bet viņš nebija šoka stāvoklī. Šoks ir tad, kad jūtu nav. Bet viņam bija – laimes sajūta. Ārstiem tā vienkārši nepatika, tāpēc, ka tā bija NEPAREIZA SAJŪTA. Tomēr manam draugam bija tiesības justies tā, kā viņš jutās – vai tad 60 gadi apzinātas un godīgas dzīves nav pietiekami, lai nopelnītu tādas tiesības?

Mani mīļie draugi, es vēlos, lai jūs atļautu sev just to, ko patiesi jūtiet, un ne to, ko kāds jums uzspiež kā pareizu.
Es vēlos, lai jūs balstītos tikai uz jūsu pašu sajūtām.
Es vēlos, lai vārdi JŪTIET KAUT KO – NE TO, jums izsauktu smieklus, nevis kaunu.
Mans draugs Robs Bells pastāstīja par to, kā jautāja savam terapeitam: “Vai tas ir normāli, ka es tā jūtos?” Un tas pacietīgi atbildēja: “Eh, Rob…. normāli jau sen vairs nekas nav!”
Man arī normāli jau sen vairs nekas nav. Un es negrasos ciest un kaunēties par to, kā man ienāk prātā justies.

Ja es esmu laimīga, tad mana laime ir patiesa un reāla man.
Ja es skumstu, manas skumjas ir patiesas un reālas man.
Ja es mīlu, tad mana mīlestība ir patiesa un reāla man.
Nevienam nepaliek labāk, ja es lieku sev domāt, ka jūtu kaut ko citu.
Dzīvojiet pilnu dzīvi Jūtiet to, ko jūs jūtiet!
Viss pārējais ir KAUT KAS – NE TAS. Priekš jums.
Ar mīlestību. Liza.
Autors: Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta: Kam prasīt padomu?

draudzenes-sliktas2

Pirms 20 gadiem mēs ar draudzeni sēdējām meksikāņu restorānā. Ne no šā, ne tā, viņa pajautāja:

— Liza, drīkst, es tev kaut ko pateikšu? Tu tikai neapvainojies…

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es piekritu..

— Protams, saki, — es atbildēju.

Draudzene izvilka no somiņas nazi un iedūra man krūtīs. Pieredze, acīmredzot, viņai bija, jo nazis bez jebkādas piepūles iedūrās tieši starp ribām.

Metaforiski.

Viņa man pateica, ka es esmu egoiste un sliņķe. Ka es nekad nekļūšu par labu rakstnieci un nekad ar rakstniecību nenopelnīšu naudu. Ka nevienam mūsu kompānijā nepatīk mans puisis. Un vēl, ka man ir reti neglīta frizūra. Tāda frizūra nepiestav cilvēkiem ar lielu žokli (?).

Es pat nezināju, kas man jāsaka.
Centos atjaunot elpošanu un kā ievainots dzīvnieks skatījos uz viņu kā plēsēju.

Draudzene pastūma malā manu neizēsto šķīvi un uzlika savu roku uz manējās.

— Kas gan vēl tev pateiks patiesību? Tikai es. Visi tev glaimo tikai pieklājības pēc.

Pirms 20 gadiem es biju daudz dumjāka.
Es noticēju..

Mēs draudzējāmies vēl 5 gadus — un visu šo laiku viņa pamanījās dot man savus cietsirdīgos, durošos, griezīgos, ietekmīgos padomus par to, kā man dzīvot un kā uzvesties. Vēl jo vairāk, es gatavībā tos pieņemt, nācu pie viņas pēc šiem padomiem, jo biju pārliecināta, ka viņa patiešām vēl man labu un saka patiesību.

Tajā pat laikā viņas patiesība pat ļoti atšķīrās no manējās — un ar laiku profesionālie panākumi iemācīja man atšķirt cietsirdību, kas slēpta zem rūpju maskas, no vērtīgiem padomiem.

Mana draudzene kļūdījās, es ļoti labi nopelnu ar rakstniecību. Un tas nozīmē, ka man nācās piestrādāt pie prasmes adekvāti uztvert kritiku.

Ar laiku es ielāgoju, ka ne visu kritiku ir vērts ņemt pie sirds. Un man izdevās izskaitļot, kādiem jābūt cilvēkiem, kuriem es vēlēšos parādīt melnrakstu vai izstāstīt par sev svarīgo.

Lai tas notiktu, man četras reizes jāatbild ar “jā”, lūk, uz kādiem jautājumiem:

1. Vai es uzticos šī cilvēka gaumei un viedoklim?
2. Vai šis cilvēks saprot, uz ko es tiecos un ko vēlos radīt?
3. Vai es uzskatu, ka šis cilvēks patiešām man vēl veiksmi?
4. Vai viņš ir spējīgs savu patiesību pateikt saudzīgi un ar cieņu?

Ja es nevarēju atbildēt ar “jā” četras reizes pēc kārtas, es nerādīju cilvēkam to, kas man bija svarīgi. Un pats pēdējais jautājums izradījās pats svarīgākais – pat tad, ja uz visiem pārējiem biju atbildējusi ar “jā”, tas bieži vien kļuva par iemeslu, kāpēc es ar kādu nesatuvinājos radošajā plānā.

Un, lūk, kāpēc, ja cilvēks tev saka “es nevēlos tevi aizvainot, bet…”, kā likums, tas nozīmē, ka viņš vēlas tevi aizvainot.

Patiesība, kas pateikta saudzīgi un ar cieņu, uzlabo to, ko es daru. Skarbi pasniegta patiesība liek man sagribēt palīst zem galda un vairāk vispār nerakstīt.

Ar laiku es ievēroju, ka šie četri jautājumi tāpat ļoti labi palīdz tikt skaidrībā ar savu personīgo dzīvi. Ja es nevaru četras reizes pateikt “jā”, es nelaidīšu šo cilvēku (lai cik arī brīnišķīgs viņš būtu) savā tuvāko lokā.

Kad manā tuvāko lokā ir cilvēki ar visiem četriem “jā”, mana dzīve ir kļuvusi daudz produktīvāka un laimīgāka.

Kad tā draudzene atkal man jautāja: “Liza, vai es drīkstu tev ko pateikt? Tu tikai neapvainojies…”, es viņai saudzīgi un ar cieņu atbildēju: “Nē, paldies!”

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

Elizabete Gilberta. Četras svarīgas lietas!

muza-darbs

Aizraušanās

Darbs

Aicinājums

Mūža darbs

Ļoti bieži cilvēki jauc šos jēdzienus. Tie nekrustojas. Pievērsiet uzmanību šim faktam. Katrs no tiem kalpo lieliskam mērķim. Un tagad es izstāstīšu, kā es saprotu to atšķirības, un kā man tas palīdz dzīvē.

Aizraušanās

Pats vārds norāda uz vieglumu un atslābinātību. Ir taču tik patīkami ar kaut ko aizrauties! Atslēgties no visa pārējā un aizrauties tieši ar to.

Tu vari atrast jaunu aizraušanos, pilnībā nodoties tai un iepriekšējo pamest novārtā. Tā neapvainosies. Manā ģimenē katram ir bijušas kādas aizraušanās: vecmāmiņa auda paklājiņus, vectētiņš darināja rotas no sudraba karotēm. Pirms pāris gadiem es veidoju dārzu, tagad dziedu un gleznoju.

Aizraušanos no visa pārējā tu atšķirsi pēc noskaņojuma. Tas būs viegls un rāms. Te nav napoleona plānu. Tev vienkārši patīk un tu dari. Tu vari pat pelnīt naudu ar savu aizraušanos – taču tas nav obligāti. Aizraušanās ir vajadzīgas, lai mēs atcerētos par to, ka dzīvē ir vēl kaut kas, bez efektivitātes, ienākumiem un vētrainas attīstības.

Darbs

Bez airaušanās var iztikt. Iztikt bez darba nav iespējams. Protams, var izrādīties, ka esi bagāts mantinieks, tev var būt bagāti radi… taču es tomēr domāju, ka darbs vienalga ir vajadzīgs.

Darbs dod pārliecību par sevi un iespēju lepoties ar sevi. Darbs parāda to, ka tu spēj parūpēties par sevi.

Man vienmēr ir bijis darbs, dažkārt – pat divi. Pat pēc trešās grāmatas publicēšanas, es turpināju strādāt. Es nevēlējos savai iedvesmai uzkraut atbildību par dzīvokļa un rēķinu apmaksu.

Daudzi radošas dabas cilvēki pretojas darbam. Ar mani tā nekad nav bijis. Darbs vienmēr ir mani stiprinājis, vienmēr ir devis pārliecību par sevi un brīvību. Man bija patīkami zināt, ka es varu balstīties uz saviem spēkiem. Man nebūs jābadojas pat tad, ja mūza mani pametīs.

Darbam ir tiesības nebūt pārāk aizraujošam. Tas var būt pat garlaicīgs. Pat apnicīgs. Tava intelektuālā līmeņa necienīgs.

Darbam nav jābaro tava dvēsele! Godīgi! Es esmu darījusi daudzus darbus. Tas nav svarīgi.

Nav obligati jāmīl savs darbs. Bet obligāti ir jānāk un jādara tas, kas jādara, atbildīgi un ar cieņu. Protams, ja tev no darba paliek slikti, to vajag mainīt, taču nekrīti filosofēšanā.

Darbs tevi baro, baro tavu ģimeni. Tas ļauj tev nopirkt vajadzīgās lietas. Pateicoties darbam, tu vari iekrāt naudu kaut kam ļoti svarīgam un vajadzīgam, vari samaksāt dzīvokli. Saraksts ir ļoti garš.

Neviens darbs nav pazemojošs, ja tas ļauj apmierināt tavas fiziskās vajadzības. Mēs dzīvojam materiālā pasaulē.

Mani tracina tas, ka cilvēki atrod pieklājīgu darbu un pēc tam šausta sevi par to, ka tajā nav viņu dzīves jēgas. kaunina sevi par to. Pārtrauciet to darīt!

Starp tevi un tavu amatu un darbavietu nevar likt vienlīdzības zīmi. Ej darbā, saņem savu algu – un visu pārējo dzīvi dari to, ko vēlies. Darbs nav tieši saistīts ar dzīves jēgu. Starp darbu un dzīvi nevar likt vienlīdzības zīmi. Ir svarīgi to saprast. Jo ir vēl kas…

Aicinājums

Tas ir pavisam kas cits! Darbu mēs darām par naudu, punkts.

Aicinājums – tas ir tas, ko mēs būvējam visu mūžu, ieliekot tajā spēkus, enerģiju, kaisli, neatlaidību. Tā ir karjera plašā nozīmē. Tas ir ceļš pa kuru mēs ejam apzināti.

Nav obligati mīlēt savu darbu. Taču aicinājumam, ja reiz to izvēlēsies, būs vajadzīga emocionālā piesaiste.

Aicinājums ir tas, kurā ir vērts investēt. Aicinājumu baro ambīcijas, stratēģija un motivācija. Aicinājums – tā ir tava saikne ar pasauli.

Agrāk man bija darbi, bet tagad esmu noformulējusi savu aicinājumu. Lūk tas ir: AUTORS! Profesionāla rakstniece. Tagad es no daudziem variantiem izvēlos tieši to, kas tuvina mani manam aicinājumam. Es tajā ielieku sevi.

Kā rakstniece, es veidoju attiecības ar izdevniecībām, pieturos pie apsolītajiem nodošanas termiņiem, sniedzu intervijas, piekrītu publiskām uzstāšanās reizēm. Pievēršu uzmanību tam, ko saka kritiķi, pievēršu uzmanību grāmatu pārdošanas apjomiem un lasītāju atsauksmēm. Saudzīgi un ar mīlestību atdodu savu uzmanību savam aicinājumam, jo savādāk, tas aizgriezīsies no manis.

Starp citu, bez aicinājuma var iztikt. Nav nekā briesmīga, ja tu ej uz darbu un vēlāk baudi savu aizraušanos. Tāpat, zināt par savu mūža darbu, bet iztikt bez aicinājuma.

Aicinājums ir apzināta izvēle. Taču, ja esi izdarījis savu izvēli, būs tajā jāiegulda spēks un jāveic kādas noteiktas darbības. Pretējā gadījumā šis ceļš izrādīsies nogurdinošs un bezjēdzīgs.

Aicinājums ir ļoti svarīga mana mūža daļa. Taču – ne pati galvenā. Tāpēc, ka ir vēl kas…

Mūža darbs (ДЕЛО ЖИЗНИ)

Aicinājums ir publisks process. Tā ir tava saikne ar pasauli. Bet tavs mūža darbs ir personīga tēma.

Tā ir saikne ar Dievu, ar Visumu, ar kaut ko lielāku, kā tu pats. Tas ir sirds sauciens. Tavs augstākais dzīves uzdevums (предназначение).

Aicinājums ir atkarīgs no apkārtējiem cilvēkiem. Mūža darbs ir atkarīgs tikai no tevis.

Var nomainīt aicinājumu, bet nevar neieraudzīt mūža darbu.

Rakstniecība bija mans mūža darbs vēl ilgi, pirms es izvēlējos aicinājumu – kļūt par profesionālu rakstnieci. Rakstniecība uz visiem laikiem paliks mans mūža darbs, pat tad, ja manas grāmatas cilvēki pārstas lasīt, pat tad, ja bankrotēs visas pasaules izdevniecības. Tas ir ļoti svarīgs process, un es sen esmu vienojusies ar sevi, ka ik dienu noteiktu laiku veltīšu tai. Pat tad, ja no tā nekas nesanāks…

Ja es uzskatu, ka rakstniecība ir mans aicinājums, man ir ļoti svarīgi, ko par to domā mani lasītāji. Bet tad, kad es domāju, ka rakstniecība ir mans mūža darbs, man ir pilnīgi vienalga.

Es rakstu tāpēc, ka tas ir vajadzīgs personīgi man.

Mūža darbs var nenest naudu, un tajā pat laikā, tam var būt ārkārtīgi dziļa jēga. Mūža darbs nav saistīts ne ar karjeru, ne statusu. Daudzi cilvēki ir centušies uzbūvēt savu karjeru uz sava mūža darba, un sagrāvuši šo darbu (labs piemērs ir Eimija Vainhausa).

Ja mans aicinājums sāks negatīvi ietekmēt manu mūža darbu,  es pametīšu aicinājumu un atradīšu sev darbu.

Bet es neatteikšos no sava mūža darba.

Mūža darbs ir tas, kas dara mūs dzīvus. Viss, kas piedod mūsu dzīvei jēgu.

Laulība, pedagoģija, bērnu audzināšana, rūpes par cilvēku veselību, vecu ļaužu aprūpe var ietilpt mūža darbā. Es redzu, ka viens draugs uzkopj ielu, vāc atkritumus. Tajā no viņa redzes viedokļā, ir viņa dzīves jēga un vērtība.

Pie mūža darba mūs atved mīlestība (es mīlu rakstīt), vai naids (daudzi atnāk sociālas aprūpes sistēmā tāpēc, ka viņi neieredz valsts nerūpēšanos par trūkumcietējiem).

Nav jēgas gaidīt mūža darbu. Tas mīl uzmanību. Kas tev liek sajusties pa īstam dzīvam?

Ja reiz runājam par mūža darbu, tad tajā nav vietas slinkumam, mazdūšībai un kūtrumam. Šo lietu nevar atlikt malā. Jo labāk tu to saproti, jo grūtāk palikt bezdarbībā.

Var izvelēties aizraušanos, darbu, aicinājumu… bet nevar izvēlēties mūža darbu. Var tikai noskaidrot, kas tas ir.

Var augstu novertēt savu mūža darbu, var par to kaunēties. Var dziedāt tam slavas dziesmas, var tēlot, ka tā nav vispār. Bet, ja tu cieni savu mūža darbu, dzīve piepildās ar prieku un kļūst jēgpilna. Bet tu pats kļūsti stiprāks un drosmīgāks.

Kā atrast savu mūža darbu? Ieklausies sevī. Savās reakcijās uz pasauli. Savās emocijās. Savā sirdī un dvēselē. Un neapstājies mirklī, kad atradīsi sev darbu. Kopā ar to tu vari atrast ko vairāk.

P.S. Starp citu, es pamēģināju “salikt” savas nodarbes četrās kastītēs (bet par to nākamreiz)

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja: Ginta FS

 

Esi Gaisma

gaisma8

Pirms dažiem gadiem Ņujorkā es braucu pārpildītā autobusā – tas bija pilns ar nogurušiem un aizkaitinātiem pasažieriem. Mēs iekļuvām sastrēgumā. Ārā smidzināja smalks lietutiņš. Autobusa salonā vīrieši neapmierināti burkšķēja viens uz otru. Kāds no viņiem, kaut kada iemesla dēļ, uzsāka ķildu. Neviens neaizdomājās iedot vietu kādai grūtniecei. Gaisā virmoja dusmas.

Septītās Avēnijas pieturā vadītājs paziņoja: “Draugi” – viņš teica mierīgā balsī – “Es zinu, jums šodien ir bijusi grūta diena. Laika apstākļiem un sastrēgumiem es neko nevaru padarīt. Piedāvāju katram no jums izkāpt pa priekšējām durvīm. Es padošu roku. Kad iesiet garām man, ielieciet manā rokā visus savus kreņķus un rūpes. Un tad, kad es braukšu pāri Hudzonai, es izmetīšu to visu pa taisno upē. Labi?”

«Viņs taču ir brīnumdaris», — es padomāju. Pasažieri sāka smieties. Viņu sejas apskaidrojās. Pēdējāš stundas laikā šie cilvēki tēloja, ka neredz savus kaimiņus, bet tagad ieskatījās viens otram acīs – viņš patiešām to saka nopietni?.

Nākamajā pieturā vadītājs apstājās un caur biļešu pārdošanas lodziņu pastiepa roku, un gaidīja. Viens aiz otra pasažieri kāpa ārā un pastieptajā rokā it kā ielika kaut ko. Kāds iesmējās, kādam acīs bija asaras – taču katrs no viņiem aizskāra vadītāja roku. Nākamajā pieturā notika tas pats. Un tā visu laiku, līdz pat pašai upei.

Pasaule nav vienkārša. Dažkārt tik lielā mērā sarežģīta, ka grūti saglabāt cilvēcību. Mēdz būt pretīgas dienas. Dažkārt tās iievelkas daudzu gadu garumā. Tu centies izmainīt situāciju, bet nekas nemainās. Tu zaudē mantu, draugus, ticību un mīlestību. Tu skaties briesmīgus notikumus ziņās. Tev ir bail. Un tu aizpogā sevi ciet – līdz pašam kaklam.

Ļoti bieži pār mums pārklājas tumsa. Tev vajadzīga gaisma, bet tu nevari to atrast.

Taču, kas tad, ja tu pats esi Gaisma? Kas tad, ja tu pats vari kļūt par gaismas avotu?

Kā tā autobusa vadītājs, kurš nebija nekāds atpazīstamais cilvēks vai garīgais skolotājs. Viņš pat negrasījās nest savu mācību tautās. Pavisam parasts pakalpojumu sfēras darbinieks – viens no pašiem neievērojamākajiem cilvēkiem. Bet spēks pavisam vienkāršā cilvēkā var būt milzīgs, un vadītājs prata novirzīt to, lai palīdzētu mums visiem – saviem pasažieriem.

Kad man ir slikti, es atceros šo autobusa vadītāju un jautāju sev, ko es varu izdarīt tieši tagad, lai kļūtu par gaismu? Protams, es nevaru apstādināt globālo sasilšanu, karus, pārtaisīt cilvēkus. Taču es varu izdarīt ko labu cilvēkiem, kurus sastopu, pat tad, ja tos nepazīstu.

Manai uzvedībai ir nozīme, jo es nedzīvoju uz vientuļas salas. Skumjas un bailes ir lipīgas, bet tikpat lipīga ir pacietība un dāsnums. Katrā no mums ir daudz lielāks ietekmes spēks, kā mēs varētu iedomāties.

Lai kas mēs arī nebūtu, lai kā mēs būtu iestiguši savās ikdienas rūpēs, es ticu, ka ikviens no mums var izgaismot kādu daļiņu pasaules.

Vēl vairāk, es domāju, ka tas ir vienīgais veids, lai apgaismotu pasauli – pieturu aiz pieturas līdz pat pašai upei.

Autors: Elizabete Gilberta

Avots: http://anotherindianwinter.ru

Tulkoja: Ginta FS

Vēlreiz: pateikt “NĒ!”

ne1

“Kamēr tu nevari pateikt “nē”, tavam “jā” nav nekādas jēgas!  Ošo

Daudzus gadus es nepratu teikt “nē”. Es ļoti baidījos atteikt cilvēkiem. Man šķita, ka, ja es atļaušos atteikt kāda lūgumam, cilvēki manī vilsies un es vairs nebūšu labā. Mani vairs nemīlēs – draugi un paziņas.

Tā rī notika! Kad es nolēmu un sāku sacīt “nē” draugiem un paziņām, lasītājiem un kolēģiem…daudzi manī vīlās, un daudzi pārstāja mani mīlēt.

Ne velti es baidījos.

Nevienam nepatīk, ja viņam atsaka. Vienkārši nav iespējams apjaust, cik briesmīgi var dusmoties uz to, kurš jauc tavus plānus, atsakās no taviem piedāvājumiem, vienu vārdu sakot, saka tev “nē”.

Un to var saprast. Es arī dusmojos, kad man atsaka. Mums patīk saņemt to, ko lūdzam. Mums patīk, kad mums iedod to, ko prasām vai – par ko dodam mājienus.

Tā nu mēs, cilvēki esam iekārtoti.

Taču lieta sekojoša: man nebija tik daudz spēka un laika, lai apmierinātu visu prasības – ne emocionāli ne fiziski. Es nevaru nepārtraukti dot to, ko prasa. es nevaru piekrist visam, ko piedāvā.

Iespējams, jūs arī!

Es centos būt laba un piekrist, kamēr pietika spēka. Taču netiku ar to galā. Cilvēki vēlējās vēl vairāk, vairāk un vairāk. Un neviens nedomāja par to, ka vajadzētu ievērot manas robežas – tas tāpēc, ka es pati viņiem tās neparādīju.

Tā mēs esam iekārtoti.

Es piekusu.

Un tāpēc nolēmu teikt “nē”

Ļoti daudzi cilvēki ar laiku “izkrita” no mana paziņu loka. Viņi dusmojās un uzvedās tā, it kā es viņiem kaut ko būtu parādā.

Un es padomāju: nu, labi!

Protams, ka es apjuku un sakreņķējos! Taču mani mierināja tas, ka daži draugi un paziņas mani nepameta. Šie brīnišķīgie cilvēki bija nolēmuši mīlēt mani, neskatoties ne uz ko. Pat tad, ja es neveltīju viņiem visu savu laiku. Viņi palika. Neskatoties uz to, ka laiku pa laikam dzirdēja no manis “nē”. Tie ir mani vistuvākie un mīļākie cilvēki. Viņu ir mazāk, kā bija agrāk, taču viņi ir tuvāki un svarīgāki.

Šie cilvēki ir līdzīgi manai tagadējai dzīvei: veselīgai, saprātīgai un apzinātai.

Dažkārt arī viņi man saka “nē”. Un es turpinu viņus mīlēt. Iespējams, pat vairāk, kā agrāk, jo mani fascinē viņu prasme aizsargāt savas robežas.

Šodien es jūs ielūdzu savā pasaulē. Pasaulē, kur ikvienam ir tiesības pateikt “nē”. Tādu īsu un spēcīgu vārdu. Es priecājos, ka pie šī teksta es varēju pievienot zīmējumu, uz kura attēlota mana sena draudzene Mirtle. Viņa nebaidās teikt “nē”. Viņa necepās. Mīļie mani, esiet kā Mirtle.. Stipri un brīvi.

ne

Autors: Elizabete Gilberta “Ēd, lūdzies, mīli” autore

Zīmējums: ©Kerija Hilgerta

Tulkoja: Ginta FS

 

Elizabete Gilberta: “Palikt vienatnē ar sevi”

vienatne7

Viss sākās ar sarunu frizētavā. Mani frizēja efektīga, bet skumja 28gadīga sieviete. Jūs jau ziniet, kā notiek: sāc runāt ar svešu cilvēku un pavisam nemanot pārej uz personīgām un svarīgām tēmām.

Par ko citi ļaudis runā ar frizieri? Es – par mīlestību un zaudējumiem.

Viņa izstāstīja, ka neilgi pirms manas vizītes viņai izbeigušās četrus gadus ilgušas attiecības. Iemesls bija nogurums. Viņa nogura no tā, ka partneris viņu necienīja.

Viņa teica: “Man steidzami vajadzīgs kāds cits LABĀKS.”

Es paņēmu viņu aiz rokas (pati no sevis to negaidīju) un ļoti pārliecināti viņai teicu: “Apsoli man, ka pavadīsi vismaz pusgadu vienatnē ar sevi! Apsoli neielīst jaunās attiecībās bez pietiekama pārtraukuma!”

Viņa ar neuzticību paskatījās uz mani un teica:

«Bet man būs garlaicīgi dzīvot. Sēdēt pusgadu vienatnē pie televizora – vientulībā, kā vecai meita? Kas var būt briesmīgāk?».

Es zinu daudzas vēl briesmīgākas situācijas.

Piemēram, kad atrodi sev partneri vienīgi aiz nevēlēšanās būt vienai un viņš atkal – pārsteigums – nenovērtē un neciena tevi. Bet tu paliec ar viņu tikai tāpēc, lai nepaliktu viena, jo vienai tev ir bail.

Es viņai izstāstīju savu teoriju: cilvēka pašpietiekamība rodas praktizējot būšanu vienatnē. Iesākumā mums ir jāiemācās pārciest sākotnējo vientulības paniku, lai ievērotu to, ka tā ne tikai nenogalina mūs, bet daudzējādā ziņā ir pat patīkama un vērtīga.

Es nesen runāju ar kādu 50gadīgu sievieti, kas man atzinās, ka nevēlas pārraut attiecības ar savu vīru. Tas viņu sit, bet viņa nešķiras, jo «kā tad es iešu uz restorānu vai uz tusiņu viena».

Mani mīļie, kaut kādā momentā mums jāiemācās iet uz restorānu vieniem. Savādāk mēs atklāsim, ka atrodamies attiecībās ar gadījuma cilvēkiem tikai dēļ vienas vēlmes nebūt vienatnē ar sevi. Mums jāiemācās sevi paciest un neslēpties attiecībās. Ļoti bieži, pēc kāda laika, mēs pat varēsim iemīlēt sevi. Iespējams, pat cienīt sevi, kad iepazīsim sevi nedaudz tuvāk.

Daudzus, daudzus gadus es centos nepalikt vienatnē ar sevi. Pat piecas minūtes. Es izlecu no vienām attiecībām un iepinos nākamajās – bija nepanesami būt vienai – klusumā. Es neizvēlējos, ar ko būt kopā, bet metodiski aizpildīju tukšās vietas savā dzīvē.

Atcerieties grāmatu «Ēd. Lūdzies. Mīli»? Kamēr es to rakstīju, man nācās kādu laiku pabūt vienai. Šajā ceļojumā es izdzirdēju sevi. Es pārkāpu robežu, aiz kuras sekoja solījums: «Es rūpēšos par sevi tā, kā par mani nekad nav rūpējies neviens partneris. Es klausīšu sevi un saudzēšu sevi. Es sev parādīšu brīnumainas pasaules vietas. Es sevi slavēšu un mierināšu. Es sevi barošu ar brīnišķīgu ēdienu un pirkšu sev fantastiski labas grāmatas. Es katru dienu sev jautāšu: Ko es Tev, mīļā šodien varu tādu labu izdarīt?». Manas attiecības ar sevi izrādījās brīnumainas, kaut gan iesākumā es ļoti baidījos tās uzsākt.

Jau pēc pāris gadiem, es satiku partneri, kurš pret mani bija tāds pats – rūpīgs, mīlošs, ar tādu pat mīlestību un apbrīnu, kā es pati pret sevi. Pa šiem diviem gadiem es biju pieradusi pie tādas attieksmes pret sevi. Ja es nebūtu veltījusi sev šos  divus gadus, nebūtu bijusi vienatnē, vēljoprojām tā arī lēkātu pa nekomfortablām attiecībām.

Ir jādod sev laiks, lai saprastu, kas tev ir labi. Bet, kad tu to sapratīsi, nekad nebūsi ar mieru uz kaut ko mazāku.

Es pierunāju to meiteni uz pusgadu vienatni. Kaut vai tikai pusgadu. Mēs nostiprinājām šo vienošanos ar rokas spiedienu. Esmu pārliecināta, ka viņa nebūs vīlusies. Iemācīties pārvarēt mirkļa bailes, lai beidzot būtu pieauguša cilvēka attiecībās ar sevi – pusgada celibāts nav nemaz tik liela samaksa.

Protams, mūsu vidū ir cilvēki, kuri gadiem ilgi ir vieni. Viņiem, tieši otrādi, ir bailes no tuvības, bailes riskēt ar savu brīvību. Viņiem mans padoms nav vajadzīgs. Taču, ja jūs, kā līdz šim, tāpat kā mana jaunā friziere, nevarat paciest vienatni, padomājiet par maniem vārdiem.

Nav vērts baidīties no sevis. Nav vērts baidīties palikt vienatnē ar sevi.

Noturieties pirmo brīdi, un pēc tam ieraudzīsiet, cik tas ir vērtīgi.

Autors: Elizabete Gilberta

Tulkoja Ginta FS

Filma “Ēd. Lūdzies. Mīli.” krievu valodā:
http://kinogo.co/2240-esh-molis-lyubi-2010.html