Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties

Mēs esam tā postpadomju valstu bērnu paaudze, kas esam izauguši BEZiemesla spriedzes enerģijā. Mums ir daudz unikālu īpašību: mēs esam izturīgi, mērķtiecīgi; ļoti ātri pielāgojamies jauniem apstākļiem; zinām laimes cenu, īpaši tad, ja apkārt valda haoss. Viss būtu ļoti labi, ja vien ne pārlieku lielā spriedze, kas mūsos mutuļo pat tad, kad veicam atslābinošas asanas vai kaislīgi skūpstāmies. Mēs neprotam ta vienkārši aizvērt acis un ielaist sevī cilvēku, apstādināt savu kritisko domāšanu un vēlmi visu analizēt. Mēs neprotam vienkārši iet pa ielu, samiegt saulē acis, nedomājot par to, kurp mēs ejam un kas mūs tur sagaida.

Protams, spriedzei ir ļoti daudz iemeslu, sākot no ģenētiskā koda līdz politiskajam režīmam, tā tiek nodota no paaudzes paaudzē. Ko mēs varam izdarīt?

Iemācīties apstādināt nemieru, analīzi, pārtraukt gaidīt un pastāvīgi tiekties, lai arī uz ļoti svarīgiem mērķiem.

Strādāsim, sasniegsim, pārvarēsim, taču darīsim to sevi nepārmocot, saglabājot sevi. Biežāk izelposim, apskausimies, skraidīsim, braukāsim pa pasauli un okeāniem. Biežāk nedomāsim ne par ko. Pretī manai mājai kāds uz pretējās mājas sienas uzrakstījis: “Dzīve ir pastaiga. Mīliet, skūpstieties un nesteidzieties”.

Es viņam piekrītu.

Elčins Safarli
Ilustrācija: Irma Kukhanidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visuma nepabeigtais mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs sastopam savā dzīves ceļā – esam mēs paši. Ja tavā ceļā bieži uzrodas tenkotāji, čīkstetāji tātad šīs īpašības ir arī tavā raksturā. Ar to Visums it kā pievērš tavu uzmanību taviem iekšējiem trūkumiem.

Nesen es vērsos pie ārsta ar sūdzībām par stiprām sāpēm muguras lejas daļā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu cenšos sāpes remdēt ar diklofenaku, bet vieglāk nepaliek. Ārsts, smaidot mani uzklausīja, un teica: “Elčin, ar savām sāpēm vajag sadraudzēties. Caur sāpēm organisms signalizē, ka tev kaut kur kaut kas nav kārtībā. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks ir mūsu skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandālists vai prostitūta. Nejaušību nav – viss iet pēc plāna. Gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko māca un tāpēc jābūt pateicīgam viņiem par to, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo ēzeli”. 

Manā dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri nodarījuši man sāpes. Taču rezultātā šīs sāpes ir mani izvedušas jaunā līmenī – es esmu kļuvis stiprāks, izturīgāks, iemācījies novērtēt dzīvi, cilvēkus un pieņemt viņu trūkumus.

Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir ļoti viedi vārdi: “Visums pastāvīgi ar tevi nodarbojas, mainot tevi gan iekšēji gan ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzoties, soli pa solim tuvojas pilnībai. Mēs visi esam nepabeigtas skices, kuras noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”.

© Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Foto: Cottonbro

Pienāk tāds laiks

Foto cottonbro

Agri vai vēlu mēs visi dzīvē nonākam līdz pārsātinājuma punktam ar visa veida cilvēciskajām attiecībām.Tas var notikt rīt vai aizparīt, nākamgad vai pēc paris gadiem. Tādu stāvokli es saucu par briedumu. Manuprāt tas gan skan pārāk skaļi.

Viss ir daudz vienkāršak: tu saproti, ka viss, kas noticis, kas var notikt, vairs neaizskar tevi tik dziļi. Ne jau tāpēc, ka tu būtu uzaudzējis biezu ādu. Vienkarši tevī ir tik daudz dažādu veidu attiecību, ka jaunām nav vietas.

Un tad tu tām ej garām, līdz kaklam piepildīts un viscauri ievainots, taču spēcīgs un pārliecināts par savu bagātību.  

Tevi ne ar ko vairs nevar pārsteigt, tev arī nav vajadzīgs nekas īpašs, tikai pats mazumiņš, bet īsts.

Pārsātināts it visā, tu meklē tikai vienu – mieru. Tu esi gatavs atdot savu mīlestību, pret pieskārienu klusumā, kad vārdi ir lieki, bat balsis aizbiedē gribu. Tu gribi draudzību, bet tādu, kad klusēšana ir daiļrunīgāka par jebkuriem vārdiem, bet rīcība pierāda to, ko ar vārdiem pierādīt nevar.

Ir pagājis skaņu laiks. Tagad tu smaidi dzeltenajām rudens lapām peļķēs uz melnā asfalta, tu sajūsminies par sava senā drauga izvēli, kurš pamezdams visas savas svarīgās lietas, skrien no otra pilsētas gala pie tevis, lai kopā siltā virtuvē apēstu picu.
Tagad tu attiecībās novērtē nevis to, ko saņem un atdod, bet to, ka vienkarši esat kopā.

Elčins Safarli “Man tevi apsolīja”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mums katram ir sava jūra…

Es zinu, ka no dažām atmiņām gribas atbrīvoties pēc iespējas ātrāk. Aizmirst tās kā briesmīgu sapni. Taču mums katram ir tādas brūces, kuras ilgi nedzīst, asiņo un liek naktīs pamosties. Un nav jēgas panikot un meklēt pretsāpju zāles. Ir vērts nedaudz pagaidīt, kad laiks piemeklēs tev zāles. Katram tās ir citas. Vienam – jauna mīlestība, citam – bērns, bet kādam… kaut vai jūra. Reiz tu attapsies pie jūras un tā uz saviem viļņiem aiznesīs atmiņu sāpes. Mums katram ir sava jūra…

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Rozelīnas Farelas zīmējums

Tu esi mākslas darbs

Visi cilvēki, kurus mēs savā dzīvē satiekam arī ir MĒS.

Ja tavā ceļā bieži pagadās tenkotāji, tātad šī īpašība ir tavā raksturā. Visums tādā veidā pievērš tavu uzmanību tavām iekšējām problēmām.

Nesen es biju aizgājis pie sava ārsta, jo man bija stipras sāpes jostas vietā. Es viņam pastāstīju, ka visu nedēļu remdinu sāpes ar diklofenaku, bet vieglāk nekļūst. Ārsts smaidot mani uzklausīja un teica: “Elčin, ar sāpēm vajag draudzēties. Tās ir organisma signāls tev, par to, ka tevī ir kāda problēma. Ārstējies, maini dzīves veidu, ieradumus, attieksmi”.

Katrs cilvēks mums ir skolotājs. Un nav svarīgi, vai viņš ir viedais, skandalētājs vai prostitūta. Nejaušību nav – viss notiek pēc plāna. Un gan labie, gan ne pārāk labie cilvēki kaut ko mums māca, un mums jābūt viņiem pateicīgiem, nevis jācenšas sevi iznīcināt ar vārdiem “lai nolādēta tā diena, kad es satiku šo āzi!”

Manā dzīvē bija cilvēki, kuri sagādāja man lielas sāpes. Taču tieši šīs sāpes pacēla mani jaunā līmenī – es kļuvu stiprāks, iemācījos novērtēt dzīvi, cilvēkus un ļoti mierīgi uztvert viņu netikumus.
Rakstnieces Elifas Šafakas grāmatā ir vārdi: “Visums ar tevi nodarbojas pastavīgi, pārvēršot iekšēji un ārēji. Ikviens cilvēks ir nepabeigts mākslas darbs, kurš nesteidzīgi, soli pa solim tuvojas pilnībai. Visi mēs esam skices, kas noteikti pārvērtīsies pabeigtā mākslas darbā”

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Atcerēties pateikties

Laiku pa laikam, ilgus gadus, dažkārt – pat visu dzīvi mūs neatstāj sajūta, ka mums kaut kā pietrūkst.
Saprotoša vīrieša, iejūtīgas sievietes, vesela bērna, siltas mājas, realizēta aicinājuma, skaistas ārienes, stabilu ienākumu.
Pat tad, kad saņemam to, ko esam vēlējušies, paiet laiks un atkal jūtamies neapmieināti.
Ja agrāk pārdzīvojām par to, ka nav labi apmaksāta iemīļota darba, tad iekārtojoties kārotajā darba vietā, sākam želoties par to, ka trūkst mīļotā cilvēka.
Kāds teiks, ka tāda ir cilvēka daba – dzīvot pustoņos.
Patiesībā, ar to nedrīkst samierināties. Neapmierinātības sajūtu jāpārvar ar vādiņa “PATEICOS” palīdzību.
Kā teica Ļevs Tolstojs: “Man nav viss, ko es mīlu. Bet es mīlu visu, kas man ir””.

Elčins Safarli
Tulkoja: Ginta FS

Ticēt neticamajam

Mīlestībā ne tikai var, bet arī vajag ticēt tam, kas sākotnēji šķiet neiespējams, neticams, neiedomājams un nepierādāms.
Mēs esam kļuvuši pārāk apdomīgi, piezemēti, pārāk stipri baidāmies kļūdīties. Bet, ja kļūdāmies, tad parāk ilgi nevaram sev piedot. Mēs pat neievērojam, kā no dzīves pazūd prieks un vieglums – vai tiešām drīz mēs lidosim tikai lidmašīnās?…
Elčins Sadarli “Viņa apaļās mājas stūris”
Tulkoja: Ginta FS