Kā atgriezt nozagto nākotni

Nākamajai paaudzei mantojumā paliek bezcerība, kuru tai nebūs spēka mainīt. Tā, it kā mēs būtu kalnu pārejā. Agrāk cilvēki, raugoties nākotnē, ar cerībām raudzījās debesīs. Tagad priekšā redzama vien nogāze, pa kuru ripot lejup.

Par šo tendenci liecina jaunās tūkstošgades aptaujas. Dažādu gada gājumu cilvēki nākotnē neredz nekā pozitīva. Vecāki atzīst, ka viņu bērni dzīvos sliktāk, jau dzīvo sliktāk. Un arī pašiem bērniem, pat ja viņiem nav iespēju reāli salīdzināt, tomēr nepatīk tā dzīve, kurai mēs viņus esam nolēmuši.

Pieaugot viņi atklāj tās nedrošību un nožēlojamību. 

Viens no piemēriem, kas spilgti raksturo šo tendenci, ir pētījums, kas veikts starp 16-25 gadus jauniem respodentiem. Izrādījās, ka “klimata krīzes psiholoģiskais slogs nopietni ietekmē milzīgu skaitu jauniešu visā pasaulē”.

Viņi patiešām ir ļoti nobažījušies par klimata pārmaiņām un viņiem ir bail no ekoloģiskās katastrofas. Jaunieši jūtas nodoti, jūtas, ka viņiem ir atņemta nākotne un, ka pieaugušie un valdība viņus ir pametuši likteņa varā.

Šķiet, kāda tur daļa pusaudžiem un tiem, kas vēl vakar tādi bija,  par laikapstākļiem uz plānētas? Taču viņiem šī problēma nav kaut kas abstrakts vai globāls, viņiem tā ir konkrēta, personīga. Tā arī viņi to uztver, demonstrē, atšķirībā no “senčiem”, praktiskums un tālredzība. Un bezcerība.

Antisistēmisti

Cilvēks šajā pasaulē nāk ne jau pēc savas gribas – un viņš attopas apstākļos, kuri jau sākotnēji sola ciešanas. Turklāt ciešanas ne jau tāpēc, ka jācieš nabadzība vai bads, bet tāpēc, ka nav perspektīvas, bet ir draudi. Labāk nebūs. Būs vēl sliktāk, vel un vēl – valstī, tautā, pasaulē.

Tāda ir jauniešu dzīves uztvere. Un tas nav tāpēc, ka viņi būtu izlutināi vai infantili, bet tāpēc, ka iekšēji viņi mūs ir pārauguši un nevar samierināties ar mūsu veiksmes kritērijiem.

Dabiska paaudžu nobriešana noveda pie sabrukuma, un virkne krīžu ekonomikā, sabiedrībā, veselības aprūpē un vidē paātrināja šo procesu. 

Mūsdienu dzīve ir pilna asām pārmaiņām, lēcieniem augšup un lejup, bet kopējais lejupvērstais virziens nav noliedzams. Pieauguši, solīdi cilvēki brīdina par briesmām, deklarē reformas, paziņo par jauniem virzieniem, paraksta starptautiskas vienošanās – bet jaunieši redz, ka to visu caurstrāvo meli, naudaskāre, liekulība un, ka reālu risinājumu nav.

Ieslīguši pašlabuma meklējumos, apmāti ar ideju par pārākumu pār citiem cilvēkiem, mēs neko neesam spējīgi apturēt. 

Galu galā problēmas, ar kurām mēs saskaramies, ir globālas, savukārt mēs, gluži pretēji, esam dziļi lokāli. Mēs savu sugu saucam par “Homo sapiens”, bet, ja paskatās uz planētas un cilvēces stāvokli, mūsu pretenciozitāte izskatās nožēlojama. Saprātīgas būtnes nedzīvo šādi un nenoved pie tā. Saprātīgas būtnes redz kopainu, izprot dabu un nonāk harmonijā ar tās likumiem.

Taču mēs nevēlamies tam piekrist. Ieejot globalizācijas ērā mēs neesam gatavi pieņemt faktu, ka tagad viss atkarīgs no pareizas kopējās sistēmas savienošanas un līdzsvarošanas.

Mēs nevaram pieņemt, ka tā ir vienota, vesela un centieni tajā dominēt skar ikvienu.

Cik daudz nepatikšanu mūs šķir no brīža, kad sapratīsim acīmredzamo: mums nav vajadzīga cīņa, mums ir vajadzīga cieša iekšēja saikne, satuvināšanās, pacelšanās pāri pretrunām. 

Tas ir vienīgais veids, kā atrisināt visas sistēmas krīzes jebkurā jomā, vai tas būtu klimats vai ģeopolitika. Globālā sistēma, pirmkārt, prasa pareizu, labu saikni starp cilvēkiem.

Jo cilvēks taču ir radības kronis un no viņa ir atkarīgi visi parējie šīs sistēmas līmeņi. Viss ir saistīts ar viņu. Un viņam beidzot jāizaug līdz savai misijai, jāieņem sava īstā vieta – tā nav ne valdnieka, ne iekarotāja, ne plēsēja, bet miera nesēja un visu daļu līdzsvara garanta misija.

Tikai tad mēs varēsim pareizi novērtēt problēmas, kas mums jārisina un atradīsim vienīgo pareizo lēmumu. 

Vienkāršiem vardiem runājot, ikviena problēma sākas un beidzas mūsos.

Protams, jaunā paaudze nespēj to visu apzināties un izpaust, taču tā jūt, turklāt jūt labāk kā viņu vecāki. Lūk, kāpec jaunieši tik vēsi attiecas pret mūsu “vērtībām”, netiecas smagi strādāt patērētāju piramīdas labā, neredz jēgu precēties un dzemdēt bernus. Labāk padzīvot sev bez liekām problēmām un tad nomirt…

Ļoti pragmatiski. Bet arī nesaprātīgi. Tā savu laiku nokalpojušais zīmogs – mūsu zīmogs – iznīcina jaunos asnus.

Nodevēji

Vēl nekad agrāk mēs neesam bijuši tik bezspēcīgi. Pat visbriesmīgāko nelaimju, epidēmiju, karu un sociālo satricinājumu laikos ir spīdējis cerību stars. Cilvēki zināja: arī tas pāries, dzīve turpināsies, un bērniem, mazbērniem vēl būs iespējas Bet šobrīd priekšā nekas nespīd. Nākotne ir bet tā nevilina, tā nesola nekādu nesola kāpumu, nepiesaista, bet gluži pretēji – satrauc un biedē.

Un tas ir gluži dabiski globālos apstākļos, kad ikviens karš var izradīties pēdējais, kad ikviena ekonomiskā krīze var novest mūs kiberpankā (cyberpunk), vai vēl ļaunāk. Kad katra epidēmija var kļūt par pandēmiju un katra dabas katastrofa var pāraugt pasaules kataklizmā…

Tie vairs nav šausmu stāsti, tā ir mūsu dzīves realitāte. Pagājušā gadsimta puisīšu un meitenīšu sapņus nomainījusi savstarpēji saistītās un savstarpēji atkarīgās pasaules trauksme, kas liek zaudēt pēdējos orientierus.

Ar ko tad mēs varam iepriecināt jaunos? Ar visparēju vieglo narkotiku legalizāciju? Ar vispārēju pareju uz zaļo enerģiju? Ar visaptverošu cīņu pret tradicionālā dzīvesveida pārpalikumiem?

Ar ideoloģisku nolīdzināšanu reālas vienlīdzības vietā? Ar nebeidzamu cīņu pret ienaidniekiem, kuri traucē labi dzīvot? Gala rezultātā tas viss tikai pasvītro mūsu pilnīgo nespēju stāties pretī nākotnes izaicinājumiem.

Jaunā paaudze iekšēji ir daudz viedāka par mums, un tā pamazām zaudē ticību iepriekšējās pasaules uztveres pamatiem. Un pieredzes trūkums – mūsu pieredzes – kļūst par jauniešu priekšrocību nevis trūkumu. Nē, viņi nav revolucionāri, nav nemiernieki vai buntinieki. Gluži otrādi, viņi ar skaidru skatu skatās uz mūsu neprātu un nezin, kur no tā patverties.

Viņiem nav vairs ideālu, viss ir izmantots un novalkāts līdz pat caurumiem. Lai kurp arī dotos, visur ir dogmas, barjeras, latiņas un gadiem ilgs fanātisks vergu darbs statusa un spēļmantiņu dēļ, bez reāla mērķa un pilnvērtīga baudījuma.

Tādā situacijā daudziem ir daudz vieglāk iekrist kādā bērnišķīgā fanātismā ar no pirksta izzīstiem, bet skaidriem uzdevumiem, dēļ kuriem tie gatavi ziedot savu dzīvi un pat dzīvību…. Vai arī nogrimt, lai velti netērētu spēkus…

Mēs viņiem esam nozaguši visu: pagātni, tagadni un, galvenais, nākotni. Mēs esam izšķērdējuši veselu planētu, mēs grozām gigantiskus budžetus un milzīgu bagātību dēļ īslaicīgas baudas.

Miljardi, triljoni tiek izgrozīti caur sistēmu un aiztek nezināms, kur, ofšoros, aiz bieziem aizkariem, kas aizsedz “demokrātijas” aizkulises. 

Bet jauniešus mēs sūtām mācīties koledžās un universitātēs, lai pēc tam daudzu gadu garumā apmaksātu šīs mācības, lai rotējot starp patēriņa zobratiem un pēc tam vēlā briedumā tie sāktu bagātināt veselības aprūpes sistēmu. Dzīvoklis, kotedža, villa, mašīna, pensija… Absolūti bezjēdzīga un bezidejas perspektīva.

Cilvēkam dzīvē ir vajadzīgs kas vairāk – kaut kas patiesi lielāks, nepārejošs, pacilājošs. Šajā gadsimtā mēs vairamies to saukt par laimi, taču – jā, cilvēkam ir vajadzīga laime, īsta, neviltota, nezūdoša. Kā mūžības dzirksts, kas apmirdz dzīvi un piešķir tai jēgu, vektoru, saikni ar citām dzirkstīm. Lai cik augsti tas arī neskanētu, tā ir mūsu visu patiesā vajadzība. Bez tās cilvēks nav cilvēks.

Lūk, kas patiešām ir vajadzīgs jaunajai paaudzei, pec kā tā alkst. Mūsu dēļ tā ir zaudējusi vienkāršās patiesības, nav spējīga novērtēt savstarpējās saiknes nozīmi, tuvības nozīmi, sapratni. Bet sapratne un spēja pacelties virs konfliktiem – tas ir tas pamats, balstoties uz kuru sākas ceļš augšup, pie vienas kopīgas laimes visiem. 

Kādi mes tomēr esam dinozauri! Tā vietā lai saviem bērniem šo paskaidrotu, palīdzētu nostāties uz šī ceļa, mēs augstpratīgi noveļam uz viņu pleciem savu grēku izpirkšanu. Jo, lai ko mēs izdomātu, lai ko izgudrotu, bez iekšējām pārmaiņām, bez patiesām cilvēciskām savstarpējām attiecībām labāk viņiem nebūs. Lai tad maldās dziestošās dienas tumsā, neredzot rītausmas atblāzmu…

Sapratīs viņi kaut kad vai nesapratīs, vienalga mēs esam nodevēji.

Mihaels Laitmans
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Patiesība ir kaut kur – pa vidu!

svetlana kazina

Šodien manā pastā “iekrita” raksts, kurā atspoguļotais jau sen nodarbina manu prātu un jutekļus.
Es zinu, ka lielākā māksla ir būt īstam un patiesam. Un milzīga uzdrīkstēšanās ir runāt par nepopulārām un “jūtīgām” tēmām, kas ne visiem varētu patikt. Šajā ziņā šis varētu būt ļoti nepopulārs raksts, taču skaidri zinu, ka aizķers ikvienu, un liks paskatīties uz sevi, lieku reizi padomāt par sevi un savām vērtībām. Mani aizķēra, jo runā arī par to, ko es daru, kā virzos, ko domāju, ko jūtu. Un ir iespēja izvērtēt un atzīties sev dažās svarīgās lietās. Taču mans novēlējums jums un sev, nekādā gadījumā sevi nešaustīt un nevainot un nemēģināt salīdzināt. Es esmu par to, ka mums katram savs ceļš un izvēles, un tāpēc nevar būt tāds kopīgs “pareizi” vai “nepareizi”. Arī šis ir tikai viedoklis 🙂
Ginta FS 🙂

Tauta. Mani mīļie cilvēki! Es jau sen vēlējos uzrakstīt to, ko šobrīd rakstu. Taču agrāk diez vai man noticētu, bet tagad – ir pats īstākais laiks! Jā, un pēdējā laikā man ļoti bieži nākas atbildēt uz jautājumiem par šo tēmu.

Klausieties uzmanīgi!

1. Slimības atnāk ne jau tāpēc, ka slikta ekoloģija, vai netīrs ūdens, vai plastmasas ēdiens, un mēs par maz kustamies. Nekādā ziņā! Tas ir pirmkārt.
Slimības atnāk ne jau tāpēc, ka esat pilsētā vai laukos. Ticiet, cilvēka organisms ir ideāla mašīna, kas spēj adaptēties jebkuros apstākļos un pie jebkura ēdiena. Lūk, mēs, laucinieki, nevaram ēst jūsu – pilsētnieku pulverveida ēdienu, dzert jūsu ūdeni, elpot jūsu gaisu. Bet ne jau tāpēc, ka tas viss ir netīrs. Bet tāpēc, ka tas ir pavisam kas cits,. nepierasts mūsu organismam. Bet jums pie mums – kalnos paliek slikti no mūsu avota un upes ūdens, no svaiga govs piena, aitas gaļas un visa pārējā. No mūsu kalnu gaisa un spiediena jūsu galvas plīst kā arbūzi. Bet (!) ne tur, ne arī tur nav slikti! Vienkārši, mums mūsu biotopi ir dažādi. Jūs esat adaptējušies šeit, mēs – tur. Kalnos slimo tāpat kā pilsētā, nomierinieties! Bet pilsētās, tāpat kā laukos, ir ilgdzīvotāji…

2. Otrais. Ja cilvēks dzīvo harmonijā ar dabu, lūdzās, jogo, ēd kviešu dīgstus, nēsā Jēzum vai dievietei Kali līdzīgu frizūru un ziedo naudu bērnu namiem, tas nenozīmē, ka viņš dzīvos 100 gadus un nomirs vesels! Nebūt, ne!

No kurienes ir radusies doma par to, ka, ja dzīvojam jūras malā lotosa pozā, tad neslimosim? Ja vien jūs zinātu, cik daudz es esmu apglabājusi draugus, kuri dzīvojuši izcili veselīgu dzīvesveidu!

Izcili veselīgu!!!! Starp viņiem ir gan sportisti, gan ārsti, dziednieki un cilvēki, kuri diennaktīm ilgi strādājuši pie savas garīgās izaugsmes. Nesmēķētāji, nedzērāji, cilvēki, kuri nekad nelamājās, viņi mira no vēža.
Jums nekad nesaprast, kāpec atnāk slimība. Pārstājiet cilklēties uz jēdzieniem “nedrīkst”, “diēta” un “grēks”. Tas jūsu dzīvi nepaildzinās. Jo slimība nav ķermenī – tā ir “galvā”!
Tapēc vienkārši DZĪVOJIET LABSAJŪTĀ!

Visu dariet ar labsajūtu.
— Beidzot iemācieties ēst to, kas jums patīk, ne tikai to, kas ir vērtīgi. Vienkārši ēdiet, nevis rijiet!

— Nevariet atmest smēķēšanu? Neatmetiet! Taču, ja to dariet, tad bez sirdsapziņas pārmetumiem, ar labsajūtu. Nevajag atmest smēķēšanu. Vajag sagribēt nesmēķēt.

Aizliegums vienmēr darbojas gluži otrādi!

— Atmetiet savu nemīlamo darbu, vai arī mācieties no esošā gūt labsajūtu – lai kāds tas arī būtu.

— Necentieties sekot modei, visiem interneta un laika “saucieniem”. Necentieties izlikties par sev svešu, augsta garīguma melīgu tēlu. Bieži vien ir skumji vērot sociālo tīklu profilus. Nevis Marija Ivanovna, bet “Visuma Sauciens” vai “Lidojošā varavīksne”. Nevis Pāvels Pavlovičs, bet “Svētais Svjatogors” vai “Taisnīguma Acs”. Tik daudz laika joslu, kurās rindojas trešās acs bildes, iņ jaņi, mandalas. Laika joslas pilnas lamu, dziednieku, dažādu guru, pēkšņi apgaismojušos aktieru un nekad neeksistējušu gudrajo aforismiem. Skaties un domā: kā es vispar esmu te nokļuvusi – pie tik ārkārtīgi augstu attīstītām garīgām personībām? Dažkārt slikti paliek iedomājoties, ka aiz šiem profiliem sēž tādi paši parasti cilvēki, ar savām pinnēm, kariesu, radiniekiem, kaimiņiem, nelaimīgu mīlestību u.t.t. Esiet tādi, kādi esat! Esiet jūs paši!

— Nodarbojieties ar to, ko vēlējāties darīt jau bērnībā. Mācieties spēlēt ģitāru, dziedāt, spēlēt klavieres, braukt ar slēpēm, gleznot, lipināt no māliem. Nav cilvēku, kuriem nav ne kripatiņas radošuma, To es jums saku kā māksliniece. Nesapņojiet par motociklu – nopērciet to! Nekrājiet sapņus, tie pūst un sasmok smadzeņu kambaros!
Vienmēr esiet sapņojuši par kalniem, bet mokaties ofisā? Dodieties kalnos! Dzīvojat kalnos, bet gribās izjust pilsētas ofisa garšu? Dodieties uz pilsētu! Viss ir jūsu rokās!
— Patīk būt vieniem? Atrodiet vietu, kur varat būt vieni. Patīk burzma? Ejiet cilvēkos!

— Atrodiet it visā labsajūtu un prieku! Pat tur, kur šķiet, ka tas nevar būt.

— Un, galvenais, cilvēki, dzīvesveidam jābūt nevis veselīgam, bet LAIMĪGAM!

Un vispār, es atklāšu vissvarīgāko dzīves noslēpumu un jēgu: dzīves jēgas nav!

Ir vienkārši Dzīve. Ir rīts, diena, vakars, nakts un atkal rīts. Ir planēta, ir cilvēki, ir augu un dzīvnieku pasaule. Darba dienas un brīvdienas. Prieki un bēdas. Un ir Nāve. Un tā var atnākt jebkurā brīdī, jebkurā vecumā. Vai tad ir jums laiks, dzīvot ar svešiem sapņiem, uzspiestām idejām un sabiedrības normām?

Dzīvojiet labsajūtā un nemeklējiet radinieku un slavenību slimību un nāves cēloņus. Mums nav dots tos saprast. taču ir dota Dzīve. un tā jānodzīvo pēc iespējas priecīgi. Netraucējot priecāties arī citiem. Pat palīdzot.

Taču, ja tik ļoti gribas meklēt dzīves jēgu, tad uzskatiet, ka te tā arī ir – dzīvot priekam.

Viss augstāk minētais nebūt nenozīmē to, ka būt meklējumos ir slikti. Nē! Ja tas sagādā prieku, lieliski – uz veselību!

Taču tie mani draugi, radinieki un sveši cilveki, mirstot man atzinās: “Es visu mūžu kaut ko meklēju, kaut ko darīju, kaut kur skrēju, bet pats galvenais bija turpat – deguna galā. Mani miļie cilvēki. Un visu, ko es kopā ar viņiem gribēju izdarīt, es nekad vairs neizdarīšu…”

Tauta, visu šo es uzrakstīju tikai tāpec, ka saņēmu ļoti daudzus jautājumus par šo tēmu. Labāk man nejautājiet, jo mans dzīves skatījums ir diezgan īpatnējs, un diez vai jums patiks 🙂 Jūs vilsieties 🙂 Kaut gan patiesībā, man tas nav svarīgi. Man vienmēr ir ar ko nodarboties. Man dzīves nepietiks, lai realizētu visas savas idejas un vēlmes….Taču es pacentīšos. Tā taču ir mana dzīve 🙂
Es jūs lūdzu, nenaizmirstiet: laime nav pilsētā vai laukos, kalnos vai klajumos, tā ir Galvā! Dzīvojiet, kā vēlaties, un nesalīdziniet savu laimi ar svešu. Vienalga jūsu laimi neviens nesapratīs.
Ja nebūtu laimes, reliģiju, vertību salīdzināšanas iespējas, nebūtu arī karu….

Mīlestībā, jūsu #Ветка
Autors: Svetlana Kazina (foto: es stāvu Trolltunga kalnā un spēlēju vargānu)
Tulkoja: Ginta FS
P.S. Pateicos Zilgmai Prēdelei par ieteikumu