Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS

Lepnība: vai patiešām Tevī tās nav?

lepnība5
Lai dievs dod bagātam palikt, bet lepnam nē.
(Latviešu sakāmvārds)
Pirms daudziem gadiem man skolotāja teica: “tevī ir tik daudz lepnības, pacenties tikt ar to galā”. Tad īsti nesapratu, ko viņa ar to gribēja teikt, jo man šķita, ka tā nu gan nav taisnība, un manī tās noteikti nav. Šķiet, gadiem ejot, esmu pielikusi daudz pūļu, lai strādājot ar sevi, atbrīvotos no jekuriem ieradumiem, kas varētu liecināt par lepnību manī. Un tomēr, izlasot šo sarakstu, es saprotu, ka priekšā vēl tik daudz darba un tik garš ceļš ejams. Lai varētu sevī ar kaut ko strādāt, ir labi, ja varam šo “kaut ko” atpazīt. Un tāpēc piedāvāju jums šo lepnības pazīmju sarakstu, jo, iespējams, tas palīdzēs jums ieraudzīt sevī ko tādu, ko nevēlējāties redzēt, attiecīgi palīdzēs no tā atbrīvoties.
  1. Nesatricināma pārliecība par to, ka man vienmēr ir taisnība.
  2. Pamācoša noskaņa attiecībā pret citiem (attieksme pret citiem no augšas).
  3. Personīgā svarīguma sajūta.
  4. Sevis un citu pazemošana, noniecināšana (piemēram: “es esmu tāds grēcinieks”)
  5. Doma par to, ka esmu labāks par citiem.
  6. Lielība.
  7. Citu cilvēku nopelnu piesavināšanās.
  8. Oponenta vai konkurenta nostādīšana neērtā situācijā.
  9. Manipulēšana ar citiem cilvēkiem sava labuma gūšanai.
  10. Tieksme kontrolēt situāciju, atsakoties uzņemties atbildību (sūdzēšanās par to, cik viss ir slikti, bet kad piedāvā pārņemt iniciatīvu, tad atrunājas ar to, ka nav laika).
  11. Pastavīga vēlme būt uzmanības centrā.
  12. Augstprātīga attieksme un uzvedība.
  13. Citu cilvēku uzlūkošana no augšas.
  14. Pastavīga steiga un vēlme spoguļoties spogulī.
  15. Izrādīt savu apģērbu un talantus, kas varētu liecināt par turīgumu un pārākumu.
  16. Atteikšanās no palīdzības.
  17. Uzņemties uz sevi vairāk darbus, nekā var izdarīt.
  18. Pārmērīgs darbs, kas izraisa veselības problēmas.
  19. Uzmanības pievēršana sev.
  20. Pļāpīgums un tieksme runāt par savām problēmām.
  21. Tieksme apvainoties.
  22. Pārmērīga jutība vai nejūtīgums.
  23. Pārmērīga aizņemtība ar savu personu.
  24. Domāšana par to, ko citi par mani domā un runā.
  25. Sarežģītu vārdu izmantošana, apzinoties ka citi tos nesaprot.
  26. Sava niecīguma sajūta (esmu tik mazs, melns un vājš, ka neko nevaru izdarīt).
  27. Nepiedošana ne sev, ne citiem.
  28. Atteikšanās mainīties, vai domāt par to, ka vajadzētu mainīties.
  29. Cilvēku sadalīšana pēc “hierarhijas” – kurš labāks, kurš svarīgāks, un pēc tam komunikācija ar tiem, atkarībā no viņu ieņemamā stāvokļa šajā hierarhijā.
  30. Doma par to, ka esi svarīgāks par citiem, jo tu dari svarīgāku darbu kā citi,
  31. Pārņemtība ar darbu un vēlme saņemt atzinību par visu, ko dari.
  32. Kategoriska neuzticēšanās citiem cilvekiem, Dievam u.t.t.
  33. Pārliekas rūpes par to, kādu iespaidu esi atstājis uz citiem cilvēkiem.
  34. Doma par to, ka stāvi augstāk par Likumu un esi īpašs Dieva dēls vai meita.
  35. Elka radīšana sev un citiem.
  36. Savas uzvedības manieres mainīšana artkarībā no tā, ar tu ko runā.
  37. Nepateicība.
  38. “Mazo cilvēku” ignorēšana.
  39. Neuzmanība. Tā saistīta ar to, ka esam vairāk koncentrēti uz sevi un nevis uz izzināmo objektu.
  40. Sava lepnuma un citu problēmu neapzināšanās («man viss kārtībā»).
  41. Sarunā izpaužas saērcināts tonis, īgnums.
  42. Balss pacelšana dusmās un īgnumā.
  43. Doma par to, ka vajadzētu kadu pārmācīt
  44. Runāšana ar cilvēku pazemojošā tonī.
  45. Konflikts ar Dievu.
  46. Nepakļaušanās Dieva gribai. Piemēram, garīgo autoritāšu un zinošu cilvēku kritizēšana.
  47. Sevis necienīšana (darbības, kas izraisa ciešanas).
  48. Nesaprātīgums un neapdomība (nerēķināšanās ar sekām).
  49. Negodīgums pret sevi un citiem.
  50. Nespēja piekrist kompromisam.
  51. Tieksme vienmēr izteikt pēdējo vārdu («Jums ir taisnība, bet…»).
  52. Nevēlēšanās dalīties ar savām zināšanām, lai paliktu situācijas noteicējs un kontrolētājs.
  53. Negodīgums attiecībās ar sevi un citiem cilvēkiem.
  54. Neuzmanība pret savu “iekšējo bērnu”.
  55. Neuzmanība pret savu fizisko ķermeni (tā pastavīga “nodzīšana”)
  56. Doma par to, ka tev pašam viss jādara, jo neviens cits labāk par tevi to neizdarīs.
  57. Doma par nepieciešamību risināt citu problēmas (īpaši kad mūs neviens par to neprasa).
  58. Atgādināšana citiem cilvēkiem par viņu kļūdām.
  59. Aizspriedumainība attiecībā pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu un izskatu.
  60. Pārmērīga cieņa pret sevi.
  61. Lepnība par ieņemamo amatu vai sabiedrisko statusu.
  62. Sarkasms. Vēlme pasmieties vai ņirgāties par citiem, aizskart citus. Melnais humors.
Mēs katrs varam šo sarakstu izanalizēt, papildināt un tad pieņemt lēmumu, ko ar to visu darīt..

Lieliska rekomendācija ir aizvietot šīs īpašības ar citām, kas darīs mūs labākus un laimīgākus

  1. Pazemība;
  2. Labestība,
  3. Mīlestība
  4. Līdzjūtība;
  5. Pieticība
  6. Uzticēšanās cilvēkiem;
  7. Godīgums;
  8. Gods;
  9. Sadarbības gars;
  10. Dieva kā Radītāja pieņemšana un godāšana.

Horhe Bukai: 20 soļi ceļā pie sevis

10253980_1014927035214020_4797530639370715022_n

Horhe Bukai ir argentīniešu psihoterapeits un rakstnieks. Vairāk kā 30 gadus viņš veltījis psihoterapijai un pēc tam sācis nodarboties ar rakstniecību. Viņa grāmatas tulkotas 17 valodās.

«Katrā teikumā es cenšos ielikt tikai tās domas, kuras apstiprina mana personīgā pieredze».

Lūk, 20 vienkārši un ne tik vienkārši viņa formulētie soļi, kas palīdzēs tev pietuvoties pašam sev un atbildēt uz pašiem svarīgākajiem dzīves jautājumiem.

1. solis. Iepazīsti pats sevi

Noplēs no sevis visus pārklājumus, kas traucē tev ieraudzīt sevi tādu, kāds tu esi patiesībā. Pieņem zināšanas par to, kas esi patiesībā. Nomet visas maskas, kuras tu valkā apkārtējo dēļ. Uzņemies pilnīgu atbildību par savu dzīvi, ieskaitot visus savus izteiktos vārdus un padarītos darbus.

2. solis. Kļūsti brīvs

Tev nav jāiekaro, bet gan jāvizualizē sava iekšējā patstāvība. Brīvība ir izvēles māksla iespējamā robežās, nevis visatļautība. Paziņot, ka esi brīvs, nozīmē spert soli pretī savai neatkarībai. Saprast to, ka no šī brīža tikai tu pats esi atbildīgs par visiem lēmumiem, kurus pieņem.

3. solis. Atveries mīlestībai

Mīlestība, kurai jāatver sava sirds ir ikdienišķa, reāla un vienkārša sajūta. Tā ir patiesas rūpes par savu tuvāko labklājību. Pamodini sevī neviltotu interesi par citu cilvēku dzīvi, lai tas būtu tavs bērns, vai tava mamma, partneris vai kaimiņš, vai vispār nepazīstams cilvēks.

4. solis. Smejies no sirds

Iemācies katru rītu pamosties priecīgs, par spīti visai negatīvajai informācijai televīzijā un citur. Katru rītu kaut minūti pakavējies pie spoguļa un uzsmaidi sev.

Smaidi, kamēr būsi “aplipinājis” ar savu smaidu arī citus cilvēkus. Smiekli un nedaudz ironijas cilvēkam ir nepieciešami, lai viņš varētu rīkoties saprātīgāk, nenoliedzot to, ka problēmas eksistē un nebēgot no tām.

5. solis. Iemācies ieklausīties cilvēkos

Zināma gudrība vēsta: mums ir divas ausis un tikai viena mute.

Tas ir atgādinājums par to, ka, ka mums jāklausās divreiz vairāk kā runājam. Praktizē aktīvu klausīšanos, kad tu analizē: piekrīti vai noliedz sarunu biedra viedokli. Otrs cilvēks var palīdzēt labāk saprast sevi pašu, ieraudzīt tavas personības šķautnes, kas pašam ir grūti izdarāms.

6. solis. Mācies macīties un aizmirsti par lepnību

Dzīve ir pastavīga jaunu zināšanu iegūšana, kas nepieciešamas pašrealizācijai. Nav briesmīgāka soda par to, ka cilvēks neiziet ārpus jau iegūtu zināšanu robežām.

Cilvēks, kurš nav gatavs nokāpt no savas viszināšanas pjedestāla, neko jaunu iemācīties nevarēs, jo jau priekšlaicīgi ienīst un noliedz apkārtējos, paužot to, ka neviens neko jaunu viņam iemācīt nevarēs.

7. solis. Esi vienmēr laipns

Ir vienkārši būt laipnam pret tiem, kas pret tevi izturas pieklājīgi un ar cieņu. Savukārt grūti palikt laipnam un pieklājīgam tad, kad pret tevi izturas noraidoši vai rupji. Tomēr es esmu pārliecināts, ka mums visiem apzināti ir jāatsakās no necienīgas attieksmes pret cilvēkiem. Ļoti grūti ir iet savu pašizaugsmes ceļu vienam, bez ceļa biedriem, un nav iespējams kļūt veiksmīgam, ja esi nemīlēts.

8. solis. Ieved kārtību iekšā un ārpusē

Iemācies nokļūt pie mērķa, nenomaldoties no ceļa. Lai to izdarītu, sākumā vajag noskaidrot savas prioritātes, nošķirt galveno no otršķirīgā. Ir divi svarīgi momenti, kurus vajadzētu atcerēties 1) neviena kārtība nevar skaitīties galēja un nemainīga, 2) tavai iekšējai kārtībai nebūt nav jāsakrīt ar otra cilvēka kartību.

9. solis. Kļūsti par labu pārdevēju

Šo devīto soli savas pašizaugsmes nevienkāršajā ceļā, reti kurš dara atklāti – prasmi pareizi sevi pasniegt. Pārdot šajā gadījumā nenozīmē “pārdoties”, tā ir tikai un vienīgi prasme pareizi nodot cilvēkiem informāciju par sevi un savām prasmēm, un to, ko tu vislabāk proti darīt.

10. solis. Izvēlies sev labu kompāniju

Cilvēkus izvēlēties vajag nevis ar prātu, bet – sirdi. Tas var izklausīties naivi, taču vēl nesen, pārvarot grūtības, es pārliecinājos par to, cik svarīgi, ka blakus ir cilvēki, kuri tevi mīl un kurus mīli tu – ģimene, draugi, paziņas, lasītāji, kaimiņi, skolotāji… Es viņus saucu par dzīves līdzgaitniekiem. Ja tev blakus tādu cilvēku nebūs, un tu pats nemīlēsi cilvēkus, par veiksmi vari aizmirst.

11. solis. Nebaidies pārvērtēt savas zināšanas

Ļoti bieži, skrējienā pēc jaunām zināšanām, tu vari aizmirst par tām zināšanām, kuras tev jau ir – tās nemitīgi vajag atsvaidzināt un uzturēt kārtībā. Pārskati savas zināšanas, no kaut kā atsakies, atklāj kaut ko jaunu, papildini un nostiprini to, ko vienmēr esi uzskatījis par uzticamu. Personīgi es visu laiku atrodos apzinātos vecu problēmu jaunu risinājumu, un jaunu atbilžu uz veciem jautājumiem meklējumos.

12. solis. Esi kreatīvs

Ir divi iepazīšanas veidi: viens balstīts uz pieauguša cilvēka zināšanām un pieredzi, otrs – uz maza bērna atklājumiem un pārdzīvojumiem. Tie abi ir katrā no mums. Tieši otrais veids ir tas, kas palīdz mums no sevis “izvilkt” radošo spēku, atklāt to, ka jebkurai situācijai ir kāda jauna, vēl mums nezināma, šķautne. Pamēģini būvēt savu dzīves ceļu sekojošā kārtībā: emocija, pētnieka zinātkāre, kreatīva uzvedība., radošas kļūdas, iepazīšana, prieks, izaugsme…

13. solis. Izmanto katru sekundi

TAGAD – tas ir vienīgais iespējamais brīdis aktīvai dzīvei. Ne pagātne, ne nākotne nedrīkst novērst tavu uzmanību no dzīvošanas šeit un tagad.. Tagadne vienmēr ir atvērta pārmaiņām, tā ir neparedzama un pārsteigumu pilna – tā arī ir tās galvenā priekšrocība. Maksimāli izmanto to!

14. solis. Izvairies no atkarībām un pieradumiem

Šis solis paredz atbrīvošanos no visām iespējamajām atkarībām un pieradumiem: lietām, cilvēkiem, darbībām, pozīcijām, ideoloģijām. Te es runāju par visu, kas jau sākotnēji ir ārējs. Un sākas šis “nevajadzīgo lietu” saraksts ar mūsu pašu iedomīgo un narcistisko “Es”.

15. solis. Izvairies no nepārdomāta riska

Kādā senā poēmā rakstīts par to, ka ikviena lieta, doma, viedoklis, darbība ietver sevī zināmu risku. Ir bīstami smieties, raudāt, darīt kaut ko jaunu, mīlēt, iepazīties, lidot lidmašīnā… Taču šī pati poēma mums māca vēl vienu lietu:

Pati bīstamākā lieta ir vēlme nodzīvot visu dzīvi ne ar ko neriskējot.
Es jums piedāvāju riskēt, bet riskēt apdomāti.

16. solis. Tirgojies tikai ārkārtas gadījumos

Iemācies tirgoties tikai komerciālā vai juridiskā jomā un attiecībās (tirgū, tiesvedībā, kara un konflikta situācijās u.c.) Pārējos gadījumos – īpaši mīlestībā, labāk izmantot jēdzienu “vienošanās”. Draudzībā, ģimenē un mīlas attiecībās man labāk tīk izmantot vārdu savienojumu “labprātīgs atteikums” nevis “upurēšanās”.

17. solis. Pilnveidojies, nekonkurējot un nesacenšoties

Analizējot personīgo pieredzi, es esmu sapratis, ka “veselīgas konkurences” nav. Protams, ikviens no mums salīdzina sevi ar citiem, taču tikai sportā šāda sacenšanās pārvēršas spēlē. Tāpēc sportā drīkst šādus centienus, būt labākam par citiem, sublimēt un pēc tam atgriezties normālā dzīvē. Tikai sacensība kompetences un meistarības līmenī var skaitīties veselīga.

18. solis. Nebaidies zaudēt

Mūsu bailes no neveiksmes, kā likums, ir bērnībā iegūtās audzināšanas sekas. Katrs cilvēks baidās no neveiksmes, un ikviens no mums aizmirst, ka

Ikviena mūsu plānu sabrukšana ir solis pretī izaugsmei.

Garīgā izaugsme ir iespējama tikai caur ikdienas pieredzi, mēģināšanu un kļūdām. Ja tev viss izdodas ar pirmo reizi, iespējams, tas pabaros tavu lepnību, taču neko neiemācīs.

Mācīties var TIKAI no kļūdām un apzinoties sevis paša izdzīvoto.

19. solis. Sāc visu no sākuma

Dzīves ceļā tu ne reizi vien esi nonācis strupceļā, nokļuvis bezizejā, kur tevi novedušas nopietnas, bieži vien nelabojamas kļūdas. Tādos brīžos ir vērts atcerēties par šo – 19to soli, un nolemt sākt visu no sākuma. Šī soļa jēga – atgriezties atpakaļ tajā vietā, kur tu nomaldījies no ceļa, vai kur tavs ceļš aprāvās. Kad būsi atgriezies, sapratīsi – tagad viss būs savādāk: gan pati situācija, gan vieta, kur tā notika, gan – tu pats. Atceries, vienmēr ir iespēja sākt visu no sākuma.

20. solis. Nešaubies par galarezultātu

Es ticu tam, ka ikviens cilvēks var sasniegt visu, par ko sapņo, ja vien nesteidzas un ir neatlaidīgs sava sapņa piepildīšanā.

Galvenais, lai tā būtu viņa paša patiesā vēlme, nevis kāda cita cilvēka vajadzību apmierināšana.

Runā, ka mēs ciešam neveiksmes savas nepacietības dēļ, nevis tāpēc, ka kaut kas nav reāli iespējams. Droši vien tā tas arī ir.

© Horhe Bukai

Tulkoja: Ginta FS

Tas, ko mēs saucam par mīlestību, patiesībā…

milestiba34

… bieži vien ir egoisms un infantīlisms

Es esmu ļoti priecīga, ka esmu “aizaugusi” līdz tam, ka apzinos: mīlestības jēga nav “iemīlināt” sevī to vai citu cilvēku.

Taču mēs esam raduši uzdot vēlamo par esošo un romantizēt savas paša nepilnības. Pasniegt savus mīļos netikumus no krāšņās puses.

Kad tu vēlies lai tevi aiztiktu, glāstītu, uzbudinātu un cieši apskautu – tā ir KAISLE.

Kad tu vēlies, lai par tevi rūpētos, palīdzētu tev risināt tavas problēmas, dāvinātu tev dāvanas, nodrošinātu tevi – tas ir INFANTĪLISMS.

Kad tu vēlies, lai tevi kaislīgi mīlētu, nevarētu bez tevis dzīvot, dalītu ar tevi visu savu laiku un visu pārējo noliktu otrajā plānā – tas ir EGOISMS.

Kad tu ātri vēlies piedzemdēt bērnu no mīļotā cilvēka – tā ir BIOLOĢIJA.

Kad tu vēlies, lai viņš vai viņa tevi steidzīgi bildinātu – tā ir ATKARĪBA NO SABIEDRISKĀ VIEDOKĻA.

Kad tu mīli – tu neko negribi. Tu vienkārši mīli.

Tu staigā pa dzīvokli, tīri zobus, sūti darba e-pastus, pērc maizi, dzer tēju, zvani mammai – un vienlaicīgi mīli šo cilvēku. Viņš šajā brīdī var būt vienalga kur un ar vienalga ko. Viņš pat var nezināt, ka tu viņu mīli. Daudz kas notiek, problēmas, to risinājumi, dzīve rit, kā parasti, bet, neskatoties uz to, tev ir “smaidīgi ap sirdi”.

Jā, protams, tas nav praktiski – tas ir dīvaini un iracionāli. Bet tieši tā arī ir mīlestība.

Viss pārējais ir vienkārši cilvēciskas kaislības.

Būvēt var attiecības – ne mīlestību. Cīnīties var par bērna dzīvību, pirmo vietu konkursā vai savām tiesībām, ne – mīlestību. Atbildību var gaidīt par vārdiem, darbiem, godīgumu, sapratni – ne par mīlestību. Mīlestībai nav praktiska rezultāta. Vienkārši jāiemācāš visu saukt īstajos vārdos, un tad viss nostāsies savās vietās.

Mīlestība ir patīkams siltums tavā ķermenī. Un tas ir skaistākais un labākais, ko man nācies piedzīvot.

Autors: Tamriko Šoļi (ukraiņu rakstniece)

Tulkoja: Ginta FS

Kāpēc ne vienmēr vajag dalīties savā priekā ar citiem

lielities3

Laimes sajūta – tā ir enerģija. Un tad, kad mēs esam tās pārpilni, ir praktiski neiespējami to “saturēt” – tā gribas padalīties. Tad, kad prieks ienāk mūsu mājās, tad ikvienam no mums ir milzīg vēlme ar to padalīties. Un, jo lielāks šis prieks, jo lielāka vēlme kadam pastāstīt par to, padalīties, un vēlams, lai klausītājs būtu visa pasaule.

Daloties savā priekā par šo brīnišķīgo pārdzīvojumu, mēs no sava sarunu biedra gaidam līdzpriecāšanos, atsaucību. Un, protams, mēs vēlamies, lai šī atsaucība būtu līgsma un sajūsmināta. Protams, ka mums neder cita reakcija. Un, ja nu kāds reaģējis uz mūsu prieku ne 100% tā kā mēs gaidījām, tas mūs var padarīt dusmīgus un niknus. Draugam taču jābūt mūsu pusē un arī jāpriecājas līdz par mūsu prieku un to, ka mums viss ir labi. Ja tā tas nenotiek, tātad tas nav nekāds draugs.

Un tomēr, mūsu egoisms neņem vērā to, ka ļoti svarīgi ir padomāt ne tikai par sevi, bet arī sarunu biedru. Nav veslīgi būt pārņemtam tikai ar sevi un neredzēt otru cilvēku.

Varbūt labāk tomēr sākumā uzzināt, kā klājas sarunu biedram? Varbūt tagad nepavisam nav īstais laiks dalīties ar to, ko esam viņam atnesuši? Bet, iespējams, mēs otrā cilvēkā varam izprovocēt skaudību?

Viena mana draudzene reiz pastāstīja, ka mūsu kopējā paziņa bija aizbraukusi uz ļoti dārgu kūrortu. Uz jautājumu: “Un kā tur bija?”, viņa atbildēja: “Nu, nekas īpašs! Man nepatika!” Es teicu, ka protams, tā ir ļoti pazīstama bagātu un veiksmīgu cilvēku mantra. Viņi zin visu par skaudību no savas pieredzes un visdažādākajos veidos cenšas neprovocēt to citos cilvēkos. Tas ir kulturāli un humāni attiecībā pret citiem cilvēkiem.

  • Kāpēc gan kādam stāstīt, ka tava jaunā vakarkleita maksā vairāk kā viss otra cilvēka mēneša budžets? Var taču pateikt (ja par to jautā): “Es īsti neatceros, cik tā maksā” vai kaut ko līdzīgu.
  • Nav kulturāli veselu stundu stāstīt par saviem bērniem un viņu sasniegumiem skolā pārim, kuram bērnu nav un nevar būt.
  • Šaubos, vai ir humāni sīkumos aprakstīt savu plašo, jauno dzīvokli cilvēkiem, kuru finanses ir tik niecīgas, ka tie nevar apmaksāt pat mazu, īrētu dzīvokli.
  • Kāpēc lielīties ar savu lielisko vīru draudzenei, kurai, iespējams, vispār nav ģimenes, vai arī pašreizējā brīdī ir ģimenes krīze? Un, ja nu šī meitene nolems, ka viņai noteikti vajadzīgs tieši šis lieliskais vīrietis?

Šajos jautājumos pati galvenā problēma ir tā, ka esam pārņemti paši ar sevi un domājam pirmkārt tikai par sevi. Kāpēc mēs nevēlamies būt delikāti, lai nepazeminātu citus cilvēkus, neliktu viņiem justies nevērtīgiem? Un, lai arī tas ir viens no mūsu dzīves priecīgākajiem notikumiem, tomēr ir vērts padomāt, kam par to vajag stāstīt sīkumos un kam pateikt, it kā garāmejot, ja nu tas ir tik ļoti nepieciešams.. 

Mūsdienu cilvēka problēma ir tā, ka viņš pārāk sapriecājas, kad ar viņu notiek kas labs un pārāk stipri sabedājas, kad notiek ne tas, ko viņš gaidījis. Kad emocijas sit augstu vilni, tās vajag kaut kur “izmest”. Un, kā likums, šo emocionālo atraugu (piedodiet par tādu salīdzinājumu), dzird tie, kuri atrodas vistuvāk mums. Un mēs esam pārliecināti, ka viņiem mūs jāsaprot. Viņiem tas obligāti jādara.

Cilvēks, kurš iet garīgās izaugsmes ceļu, saprot to, ka šajā pasaulē viss ļoti ātri mainās un mums vēl nav īsti skaidrs, kas no tā, kas notiek mūsu dzīvē ir labi vai slikti.

Šajā sakarā es atcerējos vienu pritču.

Kāds vīrs mežā ieraudzīja sauvaļas zirgu un paņēma to pie sevis.
– Ohooo! teica kaimiņi. Kā gan tev paveicās, ka esi dabūjis tādu smuku zirgu!
– Nezinu, paveicās man vai nepaveicās – viņš atbildēja.
Viņa dēls sāka šo zirgu iejāt, tas satrakojās un nometa dēlu zemē. Dēls salauza abas kājas.
– Ah, kāda nelaime! – šausminājās kaimiņi – cik slikti!
– Es nezinu, slikti tas vai labi – atbildēja vīrs.
Drīz sākās karš un visus karam derīgos vīriešus iesauca armijā. Vīra dēlu atzina par nederīgu karadienestam, bet kaimiņu dēli devas karot un gāja bojā.
– Tev gan ir labi, – žēli novilka kaimiņi, palikuši bez dēliem. Tavs dēls palika dzīvs, laimīgais!
– Es nezinu, labi tas vai slikti, –kā parasti noburkšķēja vīrs.

Mēs nekad nezinam, kas būs aiz pagrieziena. Mēs redzam tikai tik, cik ir atbilstoši mūsu apziņas stāvoklim un esošajam momentam. Taču, lai kas arī ar mums notiktu, nevajag ar to kā ar spaini auksta ūdens aplaistīt sev tuvos un tālos cilvēkus.

Labs sarunu biedrs ir tas, kurš prot klausīties… un arī – dzirdēt.

Runāt par sevi var katrs. Ja vēlamies iet izaugsmes ceļu, mums katru reizi sarunā jādomā par to, kā padarīt laimīgāku mūsu sarunu biedru. Un nav smuki “rīkot dzīres mēra laikā”.

Dalieties labāk ar to, ka esat gatavi pieņemt citus cilvēkus – savus draugus, radiniekus, paziņas tādus, kādi viņi ir. Jo, iespējams, ka mūsu lielais prieks izrādīsies mazas bēdas kadam citam. Un tas nebūt nenozīmē, ka tas cits ir skaudīgs un nenovīdīgs. Tas drīzāk nozīmēs to, ka mēs esam neiejūtīgi un nekulturāli.

Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dievišķums ir visur

11855826_987228057965353_7275310732773302581_n

Kļūsti kā mazs bērns – dejojošs, dziedošs, klaigājošs un tu sāksi apzināties dievišķumu! Pēkšņi tu apjautīsi to visapkārt. Pēkšņi tu apjautīsi, ka neesi sadevies rokās ar sievieti, bet gan Dievs tur tavas plaukstas savās rokās; tu neesi sadevusies rokās ar vīrieti, – tas ir Dievs. Rotaļīgi ieskatoties otram acīs, tu pēkšņi tiksi ierauts nezināmos dziļumos, nezināmos tavam prātam. Tu sāksi izzust dziļā nebūtībā.

Tas ir Dievs! Dievs nemājo svētajos rakstos, tas mīt cilvēku acīs un ziedos, un upēs, un mēnesgaismā. Dievs ir ierakstīts visur! Nemeklē svētajos rakstos. Un, ja tu nespēj atrast Dievu dzīvības pilnos kokos – zaļos un sarkanos, un zeltainos –, ja tu nespēj atrast Dievu tur, tad tu to neatradīsi arī Bībelē, Korānā un vēdās. Kā gan tu varētu to atrast tur, ja tu to nevari atrast šeit? Tiklīdz tu būsi to atradis Šeit, tu to atradīsi it visur… Dievišķums ir visur.

Dievišķums ir visur, kad tas ir atrasts, taču tev to vajadzēs atrast dzīvē, rotaļīgumā.

Rotaļīgums padara tevi maksimāli dzīvu. Nopietnība tevi sakropļo. Tu kļūsti sarucis, sasalis. Tu kļūsti aizvērts, izolēts. Tu kļūsti egoists.

Tieši tāpēc cilvēki tik ļoti lolo nopietnību – nopietnība dod ego, rotaļīgums to atņem.

– Ošo

Tulkoja: Ginta FS