Liec mierā savu “Es”

Vislepnākie ir tie, kuri otram jautā: “Tev kronis nespiež?” Tā ir skaudība. Kroni gribas, bet neviens to nedod, maitas.

Viņi taču no sirds cenšas būt labi, visus mīlēt (grēciniekus), visiem piedot (nelaimīgajiem nezinīšiem), nevienam neatteikt (viņiem taču ir sliktāk nekā man), bet kroni neviens nedod, maitas.
Tāda cilvēka katra neklātienes vai klātienes “uzstāšanās”, tikšanās aci pret aci vai cilvēku grupā, ir pilna ar patosu par to, cik viņš ir sīks šajā pasaulē, cik ļoti cenšas strādāt ar sevi, cik daudz ko sapratis un cik ļoti nožēlo to, ka ir tālu no pilnības.

Lepnība lepnības trūkuma sakarā.
Pirmā pazīme tam, ka esi ticis vaļā no šīs kaites, ir tas, ka tevi vairs neuztrauc:

– ir tev lepnība, vai nav;
– ir tā citiem, vai nav;
– vai tu esi pietiekami brīnišķīgs;
– vai neesi pārāk šausmīgs;
– vai citi tevi pietiekami ciena;
– vai tu saņem to, ko esi pelnījis;
– vai citi ir taisnīgi attiecībā pret tevi…
Un tā tālāk. Un tā vietā vienkārši dari to, kas jādara. To darbu, ko baro tavas sirds Gaisma.
No lepnības nevar atbrīvoties, var pārstāt ieciklēties uz savu “Es”. Tas jau tā bieži ir pakļauts visdažādākajiem dzīves pārbaudījumiem, un nav ko visu laiku to ķircināt.
​​​​​​​Vienkarši liec mierā savu “Es”.

© Ņina Rubšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atsien mezglu!

Reiz Buda atnāca pie saviem skolniekiem un viņam rokās bija mutautiņš. Skolnieki ieinteresēti skatījās, taču neredzēja neko citu kā tikai skaistu zīda mutautiņu. Tad Buda sāka siet mutautiņā mezglus. Sasēja piecus mezglus un jautāja:
– Vai šis ir tas pats mutautiņš, kuru es atnesu, vai cits?

Sariputta atbildēja:
– Šis ir tas pats.

– Sariputta, padomā vēlreiz? Tam mutautiņam nebija mezglu, bet šim ir pieci. Kā gan tas var būt tas pats?

Sariputta saprata jautājuma jēgu un teica:
– Es visu sapratu. Kaut arī šis ir tas pats mutautiņš, taču šobrīd tas ir vienos mezglos, līdzīgi kā cilvēks, kurš cieš.

– Tieši tā! Viss, ko es vēlos jums parādīt, ir tas, ka cilvēks, kurš mokās, savā būtībā ne ar ko neatšķiras no Budas. Tikai es esmu mutautiņš bez mezgliem!  Bet tu – mutautiņš ar pieciem mezgliem. Un šie mezgli ir – agresivitāte, alkatība, melīgums, neapzinātība un egoisms.

Tad Buda jautāja:
– Es cenšos šos mezglus atsiet. Paskatieties, vai tas man palīdzēs?

Un viņš pavilka mutautiņu aiz abiem galiem, un mezgli kļuva vēl ciešāki.

Kāds iesaucās:
– Ko jūs dariet? Tā šie mezgli nekad netiks atsieti. Zīds taču ir tik smalks, bet jūs tik stingri velkat! Mezgli ir kļuvuši vēl mazāki un tagad tos ir gandrīz neiespējami atsiet!

– O, jūs spējat tik skaidri saprast visu par šo mutautiņu. Kāpēc gan nespējat to saprast attiecībā uz sevi? Vai jūs neatrodaties tādā paša situācijā? Jūs savelkat arvien ciešāk mezglus un tāpēc tie kļūst arvien mazāki un stingrāki.

Tad Buda jautāja:
– Kurš man pastāstīs, kā atsiet mezglus?

Kāds no skolniekiem piecēlās un teica:
– Sākumā jāpieiet tuvāk un jāpaskatās, kā šie mezgli ir sasieti.

Viņš uzmeta acis lakatiņam un teica:
– Mezgli tika sasieti tā, ka, ja mēs  tos atslābināsim un ļausim kļūt brīvākiem, tie paši atsiesies, un tas nav grūti. Tie ir ļoti vienkārši mezgli.

Skolnieks paņēma lakatiņu un uzmanīgi vienu aiz otra atsēja visus mezglus.
Un Buda teica:
– Šodienas sprediķis ir beidzies. Ejiet un meditējiet!

Avots: pritchi.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Liec mierā ugunskuru!

Tas notika pirms daudziem gadiem slimnīcas nedziedināmo nodaļā. Kāda sieviete neilgi pirms savas aiziešanas man pastāstīja notikumu, kas, pēc viņas domām, pilnībā salauza viņas dzīvi, kaut gan tas nebija stāsts par viņas dzīvi…

Toreiz viņa uzzināja, ka vienu no viņas kolēģēm vīrs krāpj.
Uzzināja sīkumos, ar visām detaļām, ar pierādījumiem… jaunība mutuļoja, bet dzīve šķita neinteresanta, bez kustības, bet tik ļoti gribējās kādu sensāciju, ka pat sveša nelaime noderēja tam, lai no tās uztaisītu milzīgu drāmu.
Šī sieviete apziņoja visu savu nodaļu par nabaga kolēģes “cēlo” glābšanas misiju, jo ikvienai nelietībai jātop sodītai un galu galā viņa jau necenšas savā labā, bet vēlas palīdzēt kolēģei.

Un tā kolēģei tika atvērtas acis.

Protams, žēlot ir daudz vienkāršāk kā priecāties par otru, un tāpēc katra jauna diena sākās ar detalizētu diskusiju par nodevīgā vīra kreisā romāna jaunajiem pavērsieniem.
Tā pastāvīgi apauga ar jaunām detaļām: šī sieviete ierosināja spiegošanu un aizrāvusies ar savu jauno lomu, iedvesmojoši izgāza, pār jau tā salauzto sievieti, visu pat vismazāko sīkumu straumi…
Paralēli viņa, izmetot it kā nejaušas frāzes, nenogurstoši mudināja atriebties ļaundarim, sodīt viņu, teica, ka tā nedrīkst būt tāda mīkstmiese, ka viņa gan to neciestu, ka nedrīkst atstāt visu, kā ir.
– Saprotiet, es šajā ugunskurā metu arvien jaunas un jaunas pagales, priecājoties par to, cik tas vareni deg, – viņa man teica vienaldzīgā, vārgā balsī, – es biju atstājusi novārtā savu dzīvi, pilnīgi izšķīstot svešā, un ticēju, ka daru visu pareizi, nepalieku vienaldzīga, glābju…

Un pēkšņi viss beidzās…

Kolēģe ieradās slepenajā tikšanas vietā… un stundu vēlāk pati pieteicās milicijā, atzīstoties tajā, ka nodūrusi savu vīru un ievainojusi viņa mīļāko.
Viņu tiesāja, ņemot verā to, ka noziegums izdarīts afekta stāvoklī, bet gadu vēlāk viņa cietumā nomira no sirdstriekas.
Neviens to negaidīja un neko tādu nevēlējās.
Gribēja sensacionālu izrēķināšanos un sirdi plosošu melodrāmu par mīlestību-krāpšanu-asarām-piedošanu, nevis asiņainu traģēdinu ar mirušajiem… pavisam godīgi.

Bet sanāca, kā sanāca.

– Es zinu, ka ne jau aiz rokas es viņu turp vilku, es neliku nevienu nogalināt, un vispār ne pie kā neesmu vainīga, izņemot savas garās mēles un īsā prāta. Ir pagājuši vairāk nekā četrdesmit gadi, es atceros notikušo. Un esmu pārliecināta, ka šī slimība nav atmaksa pat par manu intrigu, bet gan mana izeja, glābiņš, atvieglojums. Man nav žēl aiziet, es to ļoti gribu. Es esmu nogurusi. Mani tracina mana atmiņa, kas katru dienu atmet mani atpakaļ un draudīgi jautā: KĀPĒC?

Šobrīd es arvien biežāk un biežāk atceros šo stāstu, vērojot, cik ļoti daudziem cilvēkiem tik ārkārtīgi vajag sensāciju sensācijas dēļ, nevis tāpēc, ka tie patiesi pārdzīvo šo kopējo sāpi, kura pārņēmusi mūs visus…
Tāpat jau apkārt ir nebeidzami daudz naida, tad vai ir vērts to vairot, apzināti sarīdot visus ar visiem un pastāvīgi piemetot pagales jau tā liesmojošajam ugunskuram, kurš nu jau kļūst par visaptverošu ugunsgrēku?
Varbūt atturība un cieņa pret dzīvi, kā tādu, ir daudz labāks pienesums pasaulei, nekā nemitīga ienaidnieku un nodevēju meklēšana ar nāves vēlējumiem tiešā tekstā, vai savu sociālu tīklu lapu pārvēršana politiskās rokasgrāmatās, vai diennaktīm ilga agresīvu komentāru rakstīšana?
Un varbūt jautājums KĀPĒC ar sekojošu godīgu atbildi uz to, pasargās mūs no slimīgi garās mēles un īsā prāta daudz labāk par visām citām profilaksēm?

Viedumu mums visiem, mieru un laikā nodzēstus ungunsgrēkus.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

SAVĀDI

Savādi, taču ne visu dzīvē vajag redzēt, izlasīt, klausīties, pamēģināt.
Ne visus laist savā dzīvē.
Ne ar visiem mēģināt sadraudzēties.

Un nevajag par visu izteikties un visu plānot. Ne visas idejas un plānus vajag realizēt un visā iedziļināties un iejaukties.
Dažkārt vajag saudzēt savu dvēseli un apziņu.
Atturība ir īsākais ceļš pie sevis, pie skaidras lietu un notikumu izpratnes.
Augstākā egoisma pakāpe ir grābt visu pēc kartas, katram gadījumam, lai tikai būtu.
Un pēc tam nezināt, ko ar to visu darīt, īgņoties par to, ka “ir tik smagi iet” ar visu sagrābto “bagātību”.
Es bieži sev atgādinu frāzi “baidies no savām vēlmēm, tās mēdz piepildīties”
Apzinātība ir tad, kad tu pārstāj ņemt to, kas patiesībā tev nav vajadzīgs.

Ravšana Kurkova
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

MĪLESTĪBA/BAILES=DZĪVE

MĪLESTĪBA ir visas tās īpašības, kas rodas mīlestībā: labestība, savstarpējā sapratne, rūpes, līdzcietība utt.

BAILES ir tas viss, kas izaug no bailēm: dusmas, naids, egoisms, agresija, nodevība, zemiskums utt.

DZĪVE – ir viss, kas tev ir: veselība, attiecības, labklājība, realizācija.

Un tālāk jau tā ir vienkārša matemātika!

Lai kaut kas tavā dzīvē mainītos, ir jāaudzē MĪLESTĪBA un jāmazina BAILES.

Nevar pilnībā atbrīvoties no bailēm, jo tas ir mūsu “pamataprīkojums”, kas palīdz mums saglabāt dzīvību (ar nulli dalīt nevar). Bet samazināt līdz 0,001 var.

Daudzi šobrīd jautā, kā esošajā situācijā tikt galā ar savām bailēm, kad trauksmainas domas neatlaiž?

Ļoti daudz esam runājuši par smadzeņu darbību, par spoguļneironiem par neirobiku. Tas šobrīd noderēs. Kad tevi nomāc trauksmainas domas, pārmaiņus sāc aktivizēt labās un kreisās smadzeņu puslodes darbību. Piemēram, pārmaiņus paklapē sev pa labo un kreiso plecu (ceļgalu). Vai arī pārmaiņus klausies kaut kādu skaņu (piemēram pirkstu knikšķi) ar labo un kreiso ausi.

Ko tas dos? Kad sāk strādāt abas smadzeņu puslodes, tad notiek:
– Trauksmes un nemiera līmeņa pazemināšanās.
– Rodas relaksētības un atslābuma efekts, fizioloģiskā uzbudinājuma pazemināšanās.
– Paaugstinās uzmanības elastība. Domas kļūst mazāk ieciklējušās uz to, kas tevi uztrauc.

Kas tev palīdz tikt galā ar trauksmainām domām un nemieru?

Aļona Krasnova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Spainis ar krabjiem

Droši vien esi dzirdējis stāstu par spaini ar krabjiem…
Patiesībā šis stāsts ir par to, ka daudzi cilvēki apzināti vai neapzināti neiecietīgi izturas pret citu cilvēku centieniem un vēlmēm veikt izmaiņas savā dzīvē, tās izmaiņas, uz kurām viņi paši vai nu nav spējīgi, vai arī neatrod spēku un vēlmi tās pārvērst realitātē.
Viņiem daudz vienkāršak ir maksimāli iegudīt savus spēkus citu noniecināšanā, izgudrot šķietami saprātīgus pretargumentus, paust pasīvu vai aktīvu agresiju, dažkārt pat atklātu naidu un izsmiet tos, kuri dara.
Ar to arī viņi nodarbojas: atklāti un slepeni.

Ikvienā diskusijā nav grūti pamanīt šos spilgtos krabjucilvēkus: kuri nenogurstoši atskaņo neticības pilnu tāda cilvēka pozīciju, kurš nevienam un nekam netic, un iespējamas lietas pārvērš neiespējamās.
Tik ļoti neiespējamās, ka labāk pat nesākt darīt.
Pēdējais tiem ir pats svarīgakais. Tāpēc, ka tie nespēj nepiekasīties un mierīgi izturēties pret to, kurš kaut ko dara.
Viņi jūtas trauksmaini, nemierīgi, tas ļoti iedragā viņu pašapziņu, jo negribas taču domāt, ka pašam nesanāk, bet citiem – sanāk.

Ja uzmanīgi ieklausīsies, ātri ievērosi, ka viņi nekad nerunā tikai par sevi: viņu runās nemainīgi figurē vispārināti formulējumi  par to, ka “visi” grib – negrib, var – nevar, zin – nezin.

Viņus “visi” krāpj, ” visi” nodod, “visi” nevar izveidot normālas partnerattiecības, “visi” audzina bērnus ar siksnu, “visi” māna, “visi” zog, “visi” cieš, “visi” pamet, “viss” ir tik ļoti, ka atliek vien kaisīt pelnus uz galvas un nokaunēties par savām apzinātajām vēlmēm izdarīt kaut ko savā labā.

Ar viņiem nav jēgas strīdēties, jo viņi strīdas pēc “baložu” rokasgrāmatas, kuras nosaukums ir ” Kā uzvarēt strīdā pirmajam, aplejot otru ar mēsliem”…

Te nu viss ir skaidrs.

Atliek vien izvēlēties, kurp doties: spainī vai ārā no tā.

Mani mīļie, par krabjiem jau nekļūst vienkārši tāpat….

Viss augstāk rakstītais nav par “sliktajiem” cilvēkiem. Tas ir par to, kā parastu cilvēku pārvērš bailes, neizglītotība, šaurs skats uz lietām, zems pašvērtējums, nevēlēšanās patstāvīgi domāt, pasivitāte un iestigšana šķietamās bezizejas purvā

Un izvairīties no tāda likteņa nozīmē beidzot izrāpties no šī spaiņa, notraust no saviem pleciem svešas spīles un atbrīvoties no tiem, kuriem tu esi vajadzīgs tikai kā izdevīga biomasa, kas der savas maziskās filosofijas “nekārpīties” nostiprināšanai.

Kārpīties!

Un darīt to ne tāpēc, lai kādam kaut ko pierādītu, bet tāpēc, lai saņemtu no dzīves citādāku rezultātu par to, ka esi tajā piedalījies…

Sēdēt spainī kopā ar citiem krabjiem, nozīmē atteikties no dalības, atteikties no atbildības, atteikties no pieaugšanas.

Izrāpties no spaiņa nenozīmē saņemt laimes, veiksmes garantiju vai iespēju nodrošināties pret kļūdām… taču tas nozīmē, ka tev ir tiesības dzīvot savu dzīvi, iegūt savu pieredzi un savu attīstību.

Tiesības būt cilvēkam, nevis blāvam krabim, kurš trīs minūšu laikā ievilks sev līdzi spainī ikvienu, kurš šaubās…

Nešaubies – ievilks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

*****************************************************

Kāda ir “spainis ar krabjiem” teorijas būtība

Noteikti ikviens saskāries ar situācijām, kas līdzīgas iepriekš aprakstītajām: tu dalies savos plānos, bet atbalsta vietā saņem negatīvu nostāju, tiek noniecināti gan tavi plāni, gan tu pats. Tāda izturēšanās tiek dēvēta par krabju mentalitāti. Tā nozīmē savtīgu cilvēku vēlmi neļaut citam sasniegt to, kas nav gaidāms no viņiem pašiem vai neiederas viņu pasaules ainā. Šķiet, kāds sakars ar to vēžveidīgajiem? Iemesls ir viņu uzvedības īpatnības, kurām pievērsa uzmanību psihologs un arī kaislīgs makšķernieks Džons Rojeks.

Viņš pamanīja, ka spainī ar lomu notiek īsta drāma: viens no krabjiem mēģināja izkļūt, bet viņa nelaimes biedri neļāva to izdarīt, un vilka viņu atpakaļ. Vienatnē vēžveidīgais salīdzinoši mierīgi izkļūtu no spaiņa, bet sugas brāļu klātbūtnē nolemts bojāejai. Izrādījās, ka līdzīgs uzvedības modelis raksturīgs arī cilvēkiem.

Pievērsiet uzmanību, ka spaiņa ar krabjiem teorija neietver konstruktīvu kritiku vai noderīgus padomus. Citiem vārdiem sakot, ne jau visi negatīvie vārdi par tavu ieceri jāuztver kā krabju mentalitātes izpausme – dažreiz negatīvās atsauksmes ir noderīgākas nekā pozitīvās. Krabju teorija apraksta noniecināšanu, nekonstruktīvu kritiku, nepamatotu negatīvismu.

Krabja mentalitātes iemesli

Patiesībā krabji nemēģina otru noraut lejā ļaunu nodomu vadīti, arī viņi vēlas izkļūt no spaiņa, taču šim nolūkam izmanto vienkāršāko ceļu – mēģina kārpīties uz augšu pa to sugas brāli, kurš jau ticis augstāk (bet rezultātā visi slīd lejā). Ar cilvēkiem ir sarežģītāk – viņu gadījumā šādas mentalitātes izpausme var būt gan apzināta, gan nē. Arī iemesli ir dažādi.

1. Egoisms

Ja tavi plāni nav otram cilvēkam izdevīgi, viņš var sākt aizstāvēt savas ērtības un ar tevi manipulēt. Cilvēki ar nopietniem garīgās attīstības traucējumiem, tostarp perversi narcisi un sociopāti, bieži rīkojas šādā veidā.

2. Slinkums un bailes no pārmaiņām

Aiz mēģinājuma atturēt tevi no plānu īstenošanas var maskēties oponenta nevēlēšanās atstāt savu komforta zonu un sagraut pazīstamo pasaules ainu. Ja cilvēks ieraudzīs, ka esi sasniedzis vairāk nekā viņš, viņam būs jāatzīst, ka līdzīgi sasniegumi ir iespējami. Daudzi izmanto dažādus attaisnojumus, piemēram, “Tas ir bezjēdzīgi, jo tas ir neiespējami” (“Man neizdosies gūt panākumus nevis tāpēc, ka es neko nedaru, bet gan tāpēc, ka visi apkārtējie apstākļi ir pret mani”) un pat nemēģina sākt.

Tavs piemērs parādīs, ka līdzīgas atrunas nedarbojas un arī viņš spētu sasniegt augstāku līmeni (citiem vārdiem sakot, arī viņam jāpieliek pūles, lai izkļūtu no spaiņa ar krabjiem). Bet diskomforts, izejot no komforta zonas, ir pārāk spēcīgs, un šādi cilvēki nevēlas paplašināt savas domāšanas robežas.

3. Skaudība

Citu panākumi izraisa skaudību. Lai nesniegtu sev iemeslu apskaust, cilvēki attur citus no potenciāli veiksmīgiem centieniem, vadoties pēc principa: “Ja es to nevaru izdarīt, tad arī tu nevari.”

4. Bailes no vientulības

Šādu rīcību var diktēt bailes palikt vienatnē otrā barikāžu pusē. Cilvēkam ar līdzīgām problēmām vajadzētu uzlabot pašapziņu un pašnovērtējumu.

5. Kompleksi, nepārliecinātība par sevi

Cilvēkam var piemist uzmācīga nepieciešamība sacensties ar kādu (kaimiņu, kolēģi, paziņu) un pastāvīgi pierādīt vērtību/inteliģenci/panākumus. Tādiem cilvēkiem būs ļoti grūti panākt tevi, ja dari to, kas, viņuprāt, ir “neiespējami”. Tāpēc ir vieglāk tevi vispār atturēt no plāna.

Ir svarīgi pretoties cilvēkiem, kas mēģina ievilkt atpakaļ krabju spainī, pretējā gadījumā vēlāk nožēlosi, ka neīstenoji savu plānu.

Kā atpazīt krabju domāšanu sevī?

Krabju izturēšanās ir neapzināta – bieži vien mēs vienkārši neapzināmies, ka rīkojamies tieši tā. Iedomājies, ka darbā tev ir ikdienas rituāls – došanās uz smēķētavu kopā ar kolēģi. Tev patīk šie pārtraukumi, jo var atpūsties no ikdienas uzdevumiem un papļāpāt. Pēkšņi kolēģis paziņo, ka atmet smēķēšanu.

Ko tu jutīsi – patiesu prieku par draugu vai vientulības sajūtu, jo tagad nāksies smēķēt vienatnē? Vai sāksi pārliecināt draugu, ka pēc tik daudziem smēķēšanas gadiem viņš nespēs atmest? Vai mēģināsi pavedināt ar dārgas markas cigareti? Vai arī no sirds novēlēsi viņam panākumus?

Krabju domāšana var izpausties dažādos veidos, un ir svarīgi ne tikai spēt tai pretoties, bet arī iznīdēt to sevī.

Kā labot situāciju?

Jāsaprot un jāpieņem, ka ir nepareizi atņemt citam iespēju realizēt savus plānus un sasniegt mērķus tikai tāpēc, ka tev tas sagādās diskomfortu. Kam tu dod priekšroku: savām neērtībām vai tuva cilvēka laimei? Neļauj skarbiem izteicieniem sabojāt jūsu attiecības. Labāk priecājies par draugu, atbalsti viņu.

Jāpaanalizē arī sava uzvedība. Ļoti svarīgi saprast, kas tieši izraisīja tavu negatīvo reakciju: bailes no vientulības, bailes no pārmaiņām vai citas personīgās problēmas un īpašības. Ja tās uztrauc, rada diskomfortu, loģiskāk būtu cīnīties ar tām, nevis ar citu cilvēku iespējamiem panākumiem.

Kā nepakļauties cilvēkam ar krabja mentalitāti?

Uzvedības stratēģija atkarīga no tā, cik svarīgs tev ir oponents un kāpēc viņš mēģina novirzīt tevi no mērķa. Vispirms mēģini saprast, kas motivē šo cilvēku, un pārdomā turpmāko mijiedarbības stratēģiju.

Ja tā ir toksiska, skaudīga personība, vienkāršāk būs distancēties vai vismaz nedalīties ar personīgu informāciju. Ja runājam par patiešām tuvu cilvēku, ar kuru nevēlētos zaudēt kontaktu un sabojāt attiecības, jāizmanto cita taktika.

Atceries: tavu ieceru noraidīšana nenozīmē, ka cilvēks nevēlē tev laimi un panākumus. Varbūt viņu pārņēmušas dziļas pretrunīgas emocijas, kas saistītas ar viņa paša kompleksiem un ilgstošām problēmām, un tāpēc viņš patiesi tic, ka tu taisies velti tērēt laiku. Izmēģini šādus paņēmienus un padomus:

1. Atbrīvojies no vēlmes izpatikt visiem
Tu nekad nevarēsi izpatikt visiem, lai kā tev to gribētos. Padomā, kāpēc to mēģini darīt – vai baidies palikt viens, baidies, ka par tevi domās sliktu un aprunās, vai nevēlies konfliktus?

2. Uzlabo pašnovērtējumu
Par sevi pārliecinātiem cilvēkiem ir vieglāk pretoties manipulācijām.

3. Pulcē ap sevi pozitīvi noskaņotus cilvēkus

4. Distancējies no toksiskiem cilvēkiem un enerģijas vampīriem

5. Nepadodies manipulācijām ar vainas sajūtu
Nesoļo to cilvēku pavadā, kuri mēģina likt justies vainīgam par viņu cerību nepiepildīšanu. Ja tie ir draugi vai ģimenes locekļi, un nevari pārtraukt ar viņiem komunicēt, izturies saprotoši.

Vari mēģināt iedvesmot kopīgiem sasniegumiem. Lai to izdarītu, vairāk runā par savām emocijām: mēģini pateikt, cik svarīgs un interesants ir tavs plāns. Iesaisti viņus procesā. Piemēram, ja gatavojies mācīties otru valodu, parādi, cik daudz iespēju tā paver. Varbūt arī viņi sagribēs apgūt svešvalodu un ceļot pa pasauli.

6. Iemācies pateikt nē
Dažās situācijās ir svarīgi aizstāvēt savu viedokli un nepiekrist sarunu partnerim. Ja pastāv iespēja, ka vari viņu pārliecināt, izmēģini, ja nē – saki “nē” un slēdz tēmu.

Krabju mentalitāte ir universāla parādība, vienā vai otrā mērā tā raksturīga daudziem. Šāda tuvredzīga domāšana var izpausties gan nelabvēlīgos apstākļos dzīvojošu cilvēku, gan sabiedrības augšējo slāņu vidū. Svarīgi spēt atpazīt krabju domāšanu gan sevī, gan citos, saprast tās rašanās iemeslus un savlaicīgi to iznīdēt.

Tēmu aplūkoja lapas experimental-psychic.ru speciālisti.
Avots: https://epadomi.lv/

Sievietes un vīrieša egoisms

paris11

Dažkārt sieviete sajauc vīru ar Dievu. Piemēram, ja sievieti aizvaino, viņa sāk strādāt. Jo stiprāk viņu aizvaino, jo labāk viņa sāk strādāt – kaut ko darīt.

Ko dara vīrietis depresijā? Guļ un dzer.
Ko dara sieviete? Ēd un kaut ko dara.
Protams, sievietei ir jākalpo vīram, bet tikai tad, ja viņš ir tā cienīgs. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi censties dot mazāk, kā pati saņem.
Sievietes ir tā veidotas, ka no dabas tām ir vēlme daudz atdot. Vīrietim tā nav. Taču vīrietim ir jācenšas atdot vairāk kā viņš saņem. Tikai tad viņš progresē. Tas paglābs vīrieti no skopuma.

Vīrieša egoisms nozīmē: “Es esmu cienīgs, visi man ir ko parādā un es to saņemšu”.

Sievietes egoisms nozīmē pārlieku kalpošanu tam, kuram viņa vēlas uzlikt par pienākumu to, kā rezultātā kaut ko saņems.
Tas nozīmē, ka sieviete kalpo vīrietim nevis tāpēc, ka viņš ir šīs kalpošanas cienīgs, bet tāpēc, lai viņam pateiktu: “Es tevis dēļ esmu iztērējusi labākos savas dzīves gadus”.
Neizglītota sieviete neprot palūgt, neprot runāt par savām vēlmēm, izrunāt tās. Tā vietā viņa sāk kalpot un dot to, ko pati vēlas saņemt. Tātad, tā vietā, lai palūgtu, viņa pati sāk kaut ko dot, tā norādot, ka vēlas kaut ko saņemt.
Vai viņa to saņem no vīrieša? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir normāls egoists, viņš pat nenojauš par viņas vēlmēm. Lūk, piemēram, saduras divi egoismi – vīrieša un sievietes. Sieviete – egoiste dod, lai uzliktu vīrietim pienākumu, bet vīrietis – egoists domā: “Nu, ja jau reiz tu vēlies to darīt, dari!”.
Lūk, tā arī visa atšķirība.

Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Egoisms/neegoisms

hipijs

– Darīt dzīvē to, ko tu vēlies – nav egoisms;
Likt citiem (uzspiest, manipulēt) darīt to, ko tu gribi – ir egoisms.
– Rūpēties par savu laimi un komfortu – nav egoisms;
Likt citiem rūpēties par tavu laimi un komfortu – ir egoisms.
– Secīgi risināt savas dzīves grūtības un fokusēt savu uzmanību uz savu dzīvi – nav egoisms;
Pastāvīgi žēloties un dažādos veidos pievērst citu cilvēku uzmanību savai dzīvei – ir egoisms.
– Piedzemdēt bērnu un dot viņam iespēju iemīlēt dzīvi ar savu paša piemēru, dzīvojot skaistu un aktīvu piepildītu dzīvi – nav egoisms;
Padarīt bērnu par mērķi un savas dzīves jēgu (pakļaut viņu savām interesēm, likt piepildīt savus nepiepildītos sapņus), visu darīt tikai dēļ bērna – ir egoisms.
– Paņemt brīvdienu, atslēgt telefonu, atcelt tikšanos ar draugiem un necelt telefonu, ja šobrīd nevēlies ar šo cilvēku runāt – nav egoisms;
Atnākt uz norunāto tikšanos, atbildēt uz nevēlamo zvanu un padarīt citus par sava saērcinājuma iemeslu – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi un savas intereses, pateikt “nē” un “man tas neder” – nav egoisms;
Izvēlēties otra intereses, ļaut pārkāpt savas robežas un pēc tam vainot savus tuvos par to, ka tava dzīve nav izdevusies – ir egoisms.
– Atteikt otram materiālo, emocionālo un jebkuru citu palīdzību, ja jūti, ka tev tam nav atbilstošā resursa – nav egoisms;
Palīdzēt otram, bet pēc tam uzskatīt, ka viņš tev kaut ko ir parādā un apvainoties, ka viņš šim parādam nepiekrīt – ir egoisms.
– Lūgt palīdzību, bet ļaut otram brīvību piekrist vai atteikties – nav egoisms;
Norādīt uz to, ka viņa pienākums ir tev palīdzēt vai jebkādā veidā spiest viņam tev palīdzēt – ir egoisms.
– Neuzkraut sev pienākumus, kurus neesi spējīgs kvalitatīvi izpildīt un kuri neietilpst tavos pienākumos, bet kvalitatīvi veikt savu darbu – nav egoisms;
Apkrauties ar svešiem pienākumiem, bet pēc tam slepenībā vai atklāti ienīst savu darbu un dusmoties uz kolēģiem – tas ir egoisms.
– Ieklausīties svešos viedokļos, bet darīt tā, kā tu vēlies un saproti – nav egoisms;
Pieņemt otra viedokli, pat tad, ja jūti, ka tas tev neder, bet pēc tam analoģiski uzspiest viņam savējo vai vainot par to, ka viņa piedāvātais nenostrādāja – ir egoisms.
– Izvēlēties sevi – nav egoisms;
Izvēlēties otru, lai viņš izvēlētos tevi – ir egoisms.

Viss ir ļoti vienkarši – EGOISMS ir tas, kas nostiprina tavu līdzatkarību un upura pozīciju dzīvē.
NEEGOISMS – ir viss, kas tevi padara par tavas dzīves saimnieku. Brīvu, atbrīvotu cilvēku, kurš spējīgs izvēlēties savu paša laimi un būt atbildīgs par to. Esi vieds un mierīgi ar pašcieņu izvēlies sevi un savu dzīvi jau šodien!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur aizplūst mūsu sievišķā enerģija

71321177_2048395945260218_1592564695011688448_n

Ļoti bieži ilgi un ar pūlēm uzkrātais tiek iztērēts ne tam, kam tas domāts. Sievietes “agresori” – noteikti cilvēki, sajūtas, notikumi un rīcība atņem mums šo enerģiju.
Parasti tie ir:
⠀🌿Cilvēki, kuri pārkāpj tavas personīgās robežas
⠀🌿Cilvēki, kuri nepiekrīt taviem uzskatiem
⠀🌿Skopums, skaudība, aizvainojums, upura loma
⠀🌿Lepnība un egoisms
⠀🌿Sevis nepieņemšana un centieni kļūt par kaut ko, kas tu neesi
⠀🌿Strīdi, pēc kuriem pat tad, ja tev ir taisnība, spēks pazūd
⠀🌿Stresa situācijas, kas nogurdina un atņem spēkus visos līmeņos
⠀🌿Strīdi ar tuvieniekiem un tālajiem
⠀🌿Citu cilvēku apspriešana un nosodīšana – tenkas
⠀🌿Pārlieku plaša komunikācija
⠀🌿Patērētāja un nevērīga attieksme pret seksu

Mūsu tiešais pienākums ir iemācīties atpazīt šos “agresorus” un izslēgt tos no savas dzīves, piepildot visas savas attiecības ar mīlestību. Ja tikšanās jau ir notikusi, prast saudzēt savu Dvēseli, neļaut sadauzīt tās ietvaru, neļaut to aptraipīt un piepildīt ar kaut ko smagu vai netīru.
Olga Vaļajeva⠀
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Audzini sevi tāpat, kā tu audzini savu bērnu

mīlet sevi5

Vai esi aizdomājies, kāpēc priecīgiem cilvēkiem ir daudz draugu? Citi cilvēki ar prieku viņus uzaicina uz saviem svētkiem, jo viņu klātbūtne iedvesmo un priecē..
Prieka enerģija cilvēkam ir galvenais enerģētiskais dopings viņa dzīves tonusam. Prieks mums dāvina dzīvības spēkus, nostiprina veselību un paildzina mūžu.
… Bez mīlestības pret sevi enerģijas, cilvēkam trūkst laimes sajūtas.
Internets ir pilns ar dažādiem rakstiem par to, kā iemīlēt sevi. Pārsvarā gadījumu tiek doti primitīvi padomi – sarīkojiet sev “šopingu”, smaidiet savam atspulgam spogulī, dariet savu iemīļoto darbu vai dodieties pastaigā. Taču, kā pierāda prakse, ar to vien nepietiek, pretējā gadījumā pasaulē būtu daudz mazāk nelaimīgu, sevi nīstošu cilvēku.

Lai tiktu galā ar nemīlestību pret sevi, un beidzot sevi iemīlētu, ir ļoti svarīgi izprast problēmas būtību. Tikai dziļāko notiekošā iemeslu izpratne palīdzēs atbrīvoties no sāpēm, kas cilvēka Dvēseli moka gadu desmitiem un citreiz – pat visu mūžu.

Kāpēc sevi ir jāmīl?

Šo jautājumu uzdod daudzi. Kapēc jāmīl sevi, ja var mīlēt bērnus, vecākus, darbu vai dzimteni? Jā, un, vai vispār mīlestība pret sevi nav tas pats, kas egoisms?
Patiešām, starp mīlestību pret sevi un paštīksmināšanos ir ļoti smalka robeža. Tās vienā pusē atrodas labestība, bet otrā – ļaunums. Egoistam ir vienaldzīgas citu cilvēku vajadzības un jūtas, viņš domā tikai par to, kā apmierināt savas iegribas. Taču egoisma ceļš ir ceļš bezdibenī. Iegribu kļūst arvien vairāk, pazūd atbildība par notiekošo, un ar laiku cilvēks zaudē saikni ar realitāti, un vairs nav spējīgs saprast cēloņu un seku saistību. Viņam šķiet, ka visās viņa nelaimēs vainīgi ir apkārtējie, savās problēmās viņš vaino ārējos apstākļus, nevis sevi. un pat tad, kad vēlas izrauties no savu kaprīžu un vājību apburtā loka, viņš nav spējīgs to izdarīt.

Egoists ir vientuļš cilvēks, viņš nav spējīgs mīlēt. Un pat tad, ja kāds mīl viņu, egoists nevar baudīt šo likteņa dāvanu – viņš var tikai paironizēt par to nelaimīgo, kuram “palaimējies iemīlēt tādu āzi”. Viņam blakus nelaimīgi ir visi, un pats nelaimīgākais ir viņš pats. Un pats bēdīgākais ir tas, ka cietējs nespēj saprast savu problēmu.

Gadījumā ar cilvēku, kurš nemīl sevi, iemesli ir citi, bet rezultāts – tāds pats – viņš ir ieciklējies uz saviem trūkumiem, tāpēc ļoti asi uztver citu trūkumus, un neprot priecāties par dzīvi.

Tieši tāpec viņš neprot to iemācīt saviem bērniem. Viņš nemīl sevi, tāpēc nevar iemīlēt arī citus.

Cilvēks, kurs mīl sevi, piedod sev kļūdas, savas personības trūkumus, kurus nav spējīgs izmainīt. Iemācījies mīlēt sevi, viņš mācās mīlēt savus tuvākos, tāpat kā sevi – piedodot viņiem, saprotot un pieņemot viņu trūkumus, nepieprasot no viņiem vairāk, kā tie spējigi dot, nenosodot tos par pieļautajām kļūdām.

Piemērs:
Vīrs nejauši sasit sievas nesen nopirkto dārgo trauku. Kāda ir sievas reakcija?

Egoisma un nemīlestības pret sevi ceļš:
“Es to nopirku par savu algu! Tu vispār saproti, cik tā maksā? Kad es atkal tādu varēšu nopirkt?! Kāpēc tu mūžīgi visu sadauzi! No tevis vienas vienīgas nelaimes!”
Rezultāts: skandāls par niekiem, savstarpēji pazemojumi un aizvainojumi, sabojāta atmosfēra mājās.

Mīlestības pret sevi un citiem ceļš:
“Nekā briesmīga, tā ir tikai lieta un mēs mierīgi varam bez tas iztikt. Vēlāk nopirksim citu, kad būs tāda iespēja. Es zinu, ka tas bija nejauši, nepārdzīvo!”
Rezultāts: mājas valda miers un incidents ātri aizmirstas.

Ja sākam analizēt notikušā psiholoģisko pusi, tad, lūk, kas notika.
Vīrs, kurš uzvedas neveikli, jau tā jūtas kā neveiksminieks, kā zilonis trauku veikalā, un pats sevi vaino notikušajā. Viņš jau tāpat jūtas vainīgs. Ja sieva uz viņu kliedz, tad daļa negatīvo emociju nonāk pie viņas, vainas sajūta paslēpjas zemapziņā, bet priekšplānā izvirzās  agresija un dusmas pret sievu. Rezultātā visa ģimene saņem pilnu negatīvo emociju spektru.
Ja sieva vīru mīl un attaisno, viņa vainas sajūta samazinās, viņš saprot, ka, ja notikušais mīļotā cilvēka acīs ir tāds nieks, iespējams, nekāda traģēdija nav notikusi. Zemapziņā viņš jūtas sievai pateicīgs, izjūt cieņu un mīlestību. Rezultātā viņš neskries kopā ar draugiem iedzert, bet nopirks viņai jaunu trauku vai kādu citu dāvanu.

Kāpēc sieva kliedza uz vīru? Nemīlestība pret sevi, tāpat kā egoisms, ir ļoti prasīga: “Man un maniem tuviniekiem ir jābūt ideāliem, visas kļūdas liecina tikai un vienīgi par nenormālību un trūkumiem”. Sieva nošķir sevi no vīra, viņa pat necenšas saprast viņa sajūtas un pārdzīvojumus. Viņa nespēj iejusties viņa vietā.

Kāpēc sieva attaisno vīru? Mīlestība pret sevi ir iemācījusi viņai mierīgi uztvert visu, kas notiek, pieņemt savus trūkumus, pieņemt sevi tādu, kāda viņa ir. Attiecīgi viņa saprot, ka viņas vīrs, tāpat kā viņa, nav ideāls, taču tas nav iemesls agresijai vai skumjām. tas vienkārši ir fakts, un nozīmē tikai to, ka neviens nav ideāls. Katram cilvēkam ir savi trūkumi.

Blakus egoistam un cilvēkam, kurš sevi nemīl, visi ir nelaimīgi. Blakus cilvēkam ar veselu pozitīvu pašvērtējumu, cilvēki ir daudz laimīgāki. Tāpec, ja tu nevēlies mīlēt sevi sevis paša dēļ, tad dari to vismaz savu tuvo cilvēku dēļ.

Kad esam sapratuši “kāpēc?”, mēs pārejam pie jautājuma “kā?”

Kā iemīlēt sevi: audzini sevi tāpat kā tu audzini savu bērnu

Lai saprastu, kā izskatās veselīga un radoša mīlestība pret sevi, iedomājies, ka tu esi tavs bērns, un tu pats esi atbildīgs un saprotošs vecāks, kurš vēlas izaudzināt labu, sabiedrībā ieredzētu pilsoni.
Labi vecāki cenšas bērnam iemācīt izpratni par to, kas ir labi un kas ir slikti, māca viņam darīt vairāk labu un mazāk sliktu. Darīt pari vājākajiem – tas ir slikti, rūpēties par citiem – tas ir labi. Dzert un smēķēt – tas ir slikti, nodarboties ar sportu – labi. Rāties ar vecākiem – tas ir slikti, cienīt vecākus – labi.
Cik bieži mēs cenšamies saviem bērniem dot šo sapratni, un tajā pat laikā, paši nesekojam saviem padomiem?
Gudri vecāki nepārcenšas ar bērna lutināšanu, viņi saprot, ka pieaugušo dzīvē viņam būs jāprot sevi aizstāvēt, būs jāpacīnas par savu dzīvi, būs jābūt mērķtiecīgam. Lai izaudiznātu tādu bērnu, bieži vien jābūt stingram, prasīgam, par ko bērni mēdz apvainoties. Taču neviens nevēlas izaudzināt sliņķi, kuru interesē tikai popkorns un dators? Taču vai tas nav tas pats, ko tu pats dari ar sevi, atļaujot sev slinkot?

Tāpēc pirmais, kas jādara aiz mīlestības pret sevi – jāaudzina sevi tā, it kā tu būtu savs bērns.

Ja nevari izlemt, kā rīkoties: uzdod sev jautājumu, ko tu ieteiktu savm dēlam vai meitai šajā situācijā. Un tu noteikti atradīsi pareizo atbildi.

Mūsu trūkumi ir mūsu īpatnības

Mēs tiecamies būt ideāli, taču, salīdzinot sevi ar saviem elkiem, bieži vien atrodamies rūgtas realitātes priekšā. “Deguns ne tas, kājas nav pietiekami garas, un dziedāt neprotu” – sapīkusi domā meitene, skatoties spogulī. Taču paradokss ir tāds, ka cilvēki, kuri dzīvē daudz ko sasnieguši, tā nedomāja. Viņi saprata, ka deguns ir tāds, kā ir un kājas tādas, kā daba devusi. Un, lai arī neprotu dziedāt, toties galvā protu sareizināt 345 ar 5692.
Atcerēsimies pazīstamas zvaigznes, kuras kļuvušas slavenas par spīti, bet, iespējams, pateicoties saviem it kā trūkumiem. Piemēram, Vanesa Paradī, kura, neskatoties uz to, ka viņai ir iespaidīga sprauga starp priekšzobiem, kļuva slavena aktrise un dziedātāja, un apprecējas ar daudzu meiteņu elku Džoniju Depu. Un viņa tā arī nav pacentusies novērst šo “trūkumu”. Tā ir viņas vizītkarte, viņas rozīnīte.

Par Silvestru Stalloni ir runāts tūkstoškārt. Cilvēks ar sķībo seju un slīpajām acīm šodien ir daudz pazīstamāks kā daudzi, kuriem sejas vaibsti ir perfekti.
Paskaties uz pasaules kinozvaigznēm un estrādes zvaigznēm – daudzi no viņiem it nemaz neatbilst skaistuma etaloniem. Vienam pārāk garš deguns, citam pārāk lielas ausis, vai milzīga galva. Katram savi trūkumi, un bieži vien mēs cilvēkus atceramies, pateicoties tieši tiem. Varbūt ar tevi ir tieši tāpat. varbūt tas,ko tu uzskati par savu trūkumu, ir tavs galvenais trumpis un atšķirības zīme.

Tavas rokas, kājas, ķermenis, acis, tas viss ir tavs, vienīgais un dabas dotais. jau par to vien sevi ir jāmīl.

Te mēs runājām tikai par cilvēka ārējām īpatnībām, taču visu to pašu varam teikt arī par raksturu. Piemēram – kautrīgums vai neprasme skaisti runāt nav nekāds trūkums, tā vienkārši ir rakstura iezīme, kas noteikti daudzos cilvēkos var izraisīt maigumu un siltas jūtas.
Apzinoties to, ka tās lietas, ko tu uzskati par saviem trūkumiem, patiesībā ir tavas atšķirīgās iezīmes, tev būs daudz vieglāk iemīlēt sevi, pieņemt sevi bez pretenzijām un liekām prasībām.

Neseko standartiem

Atceries meiteni, kura skumji uzlūko savu atspulgu spogulī. Viņa skumst par to, ka nav līdzīga Riannai vai Valērijai, un pavisam ir aizmirsusi to, ka prot lieliski gatavot un vēl lieliskāk šūt.
Ja viņa aizdomātos par pašas izdomātajiem trūkumiem un atcerētos savas labākās īpašības, tad varētu atvērt savu restorānu biznesu vai kļūt par izcilu modes dizaineri. Taču viņa ir ieciklējusies uz to, ka neprot dziedāt un, ka viņai nav slaidas figūras, un tādā veidā pati sevi ir iedzinusi stūrī.
Mēs paši sev iedzenam galvā dažādus skaistuma, prāta un veiksmes standartus, cenšoties līdzināties kādam. Taču šī vēlme sekot sabiedrības uzspiestajiem ideāliem kropļo personību un traucē cilvēkam attīstīties un realizēties. Sanāk tas pats, kas, cenšoties iemācīt delfīnam lēkāt uz batuta – nekas labs, vien dzīvnieks tiks nomocīts. Kāpēc mācīt kaķim zīmēt, ja tas lieliski prot ķert peles? Sekojot standartiem un uzstādījumiem, mēs izskatāmies tikpat muļķīgi, kā kaķis ar otu ķepā. taču neesam gatavi to atzīt.

Katram ir savi talanti, prasmes, aicinājums un sūtība, un katram ir tā sava niša, kurā viņš varēs realizēties.

Tu vēlies būt veiksmīgs un esi izvēlējies jurista profesiju, jo zini, ka juristi labi pelna, taču tas nav tavs aicinājums. Tu esi Dieva dots celtnieks. Bet būvniecība nav tik prestiža lieta kā jurisprudence – tur vienmēr ir putekļi, smags darbs un tulznainas rokas …

Taču paradokss ir tāds, ka cilvēks, kurš nav savā vietā, ļoti reti kad ir veiksmīgs savā profesijā. Viņš nemīlēs savu darbu, un darbs viņam atbildēs ar to pašu. Bet cilvēks, kurš izvēlējies savu sirds darbu, ieliks tajā visu savu sirdi un Dvēseli, kā rezultātā arī atdeve būs pavisam cita.

To pašu varu teikt par it visu. Cilvēks, kurš nevar samierināties un nav pateicīgs par to, ko tam Dievs devis, kropļo savu būtību, cenšoties pieskaņoties mītiskiem ideāliem.

Nemīlestība pret sevi tā ir savu pamata rakstura iezīmju un savas būtības nepieņemšana. Pieņemot to, ko tev devuši tavi vecāki un daba, tu agri vai vēlu sevi iemīlēsi, un iemācīsies izmantot savus iekšējos resursus.

Kas notiks, ja tu nepieņemsi sevi?

Iedomājies, ka cilvēkam nepatīk rētas uz viņa kājām, nepatīk viņa šaurie pleci, īsie pirksti, atļukušās ausis un mazās acis. Un vēl viņš ir aizmāršīgs, nedaudz stostās un ļoti lēnām pierod pie pārmaiņām – arī tas viņam nepatīk. Zemapziņas līmenī cilvēks atsakās no tā, kas viņam nepatīk. Viņš atsakās no kājām, rokām, pleciem, ausīm, acīm, savas runas un pat no savas personības.
Un tagad iedomājies, ka cilvēks ir kuģis. Un kuģa kapteinis pēkšņi paziņo: “Mums ir beigtas dzenskrūves, mums tās ir jāizmet. Un vēl mums grab motors, to vajadzētu labot, bet mēs to izmetīsim. Un vēl mūsu navigācija un radiosakari ir tālu no ideālā – arī no tiem mēs atteiksimies. Un, vispār, es esmu nekam nederīgs kapteinis, iztiekat bez manis!”
Un komanda ir spiesta doties ceļā ar salauztu kuģi un bez kapteiņa. Teiksi, neiespējami?

Taču miljoniem cilvēku ik dienas dodas ceļā ar ceļošanai nederīgiem kuģiem. Un taču kaut kā pamanās dzīvot, noliedzot savu ķermeni, savu dabu – paši sevi. Un tu brīnies, kāpēc tik grūti dzīvot? Ir neiespējami pārpeldēt okeānu bez peldierīces.

Ja kapteinis būtu adekvāts, viņš dotu komandu salabot to, kas salūzis un noticētu sev – jo ne jau par velti viņš ir iecelts par kuģa kapteini. Tātad viņš ir cienīgs vadīt savu dzīves kuģi.

Uzskatāmība ir labākās zāles. Iedomājies, ka tev vispār nav tā, kas tev sevī nepatīk. Un tad tu sapratīsi, kā mīli to, kas tev ir.

Tava personība dara tevi skaistu

Ja tev ir kādi ar tavu ārējo izskatu saistīti kompleksi (un tādi ir praktiski visiem), tad aizmirsti par tiem. Pievilcību galvenais noteicošais faktors nav ārējais izskats, bet gan uzvedība un cilvēka iekšējā pasaule.
Pieredzējuši psihologi ir pierādījuši to, ka tādas īpašības kā gara spēks, prasme izturēt dzīves vētras, cieņa pret sevi un citiem, labestība, pašdisciplīna, pārliecība par sevi un skaidra dzīves filosofija padara cilvēku pievilcīgu un skaistu citu cilvēku acīs. Lai kļūtu skaists, ir vien jāiemācās cienīt sevi, bet cieņa un mīlestība ir kā siāmas dvīņi, kuri viens bez otra nevar dzīvot.

Ja tu sevi mīli, tad trūkumi pazūd paši no sevis

Ja tu sevi nemīli, tad pastāvīgi dzīvo stresā. Tas noved pie tā, ka uz āru “izlien” pašas sliktākās īpašības un ieradumi – rijība, alkatība, lepnība, alkoholisms, izvirtība u.t.t. Tas viss padara tavu personību nepievilcīgu tev pašam un citiem cilvēkiem.
Izveidojas it kā apburtais loks – kā var mīlēt šo neglīto, vājas gribas cilvēku ar maisiņiem zem acīm, alusvēderu un intereses trūkumu par dzīvi?

Piedod sev savas vājības, pieņem sevi tādu, kāds tu esi. Ja tu sevi mīlēsi, tad būsi mierīgs un līdzsvarots. Un tad zudīs jebkura vēlme aizēst, aidzert savu stresu, jo paša stresa vairs nebūs. Nevajag norobežot sevi no pasaules ar tauku kārtu, nevajag bezgalīgi mainīt partnerus, lai sev pierādītu, ka esi ko vērts, nevajag slēpties no realitātes spēļu zālēs

Tu esi sev pats dārgākais cilvēks savā dzīvē

Vēl jo vairāk – tu esi vienīgais, kurš garantēti pavadīs tevi no dzimšanas brīža līdz kapa malai.
Iedomājies, ka tev ir viegla šizofrēnija, un tavā ķermenī dzīvo divi cilvēki – Es un Es. Un viņi abi viens otru nevar ciest. Un tagad, iedomājies to pašu situāciju ģimenē, kur vīrs un sieva neieredz un nīst viens otru. Kā viņiem kopā dzīvojas?
Un, iedomājies, cik ļoti sāpīgi viņiem ir tas, ka pats tuvākais un dārgākais cilvēks nemīl, cik vientuļi un bezpalīdzīgi viņi jūtas bez atbalsta, bez sapratnes. Un tā visu dzīvi, līdz pat nāvei. Skumji, vai ne? Bet tieši šāds pats konflikts notiek tevī, tavā pasaulītē, kurā tu nemīli un neatbalsti pats sevi. Skumji? Sāpīgi? Protams, jo pats dārgākais tavs cilvēks esi tu pats.

Iedomājies, ka tu esi tavs mīļotais un izturies pret sevi ar mīlestību un cieņu. Tad tu nepateiksi sev tik daudz aizvainojošu vārdu un nepieļausi tik daudz muļķīgu kļūdu. Tāpēc, ka mīlestība un rūpes vienmēr liks izdarīt visu, lai mīļotais cilvēks justos labi un droši.

Daudz kas no teiktā, iespējams, palīdzēs apzināties problēmas būtību kādam, kurš jūtās apjucis savās attiecībās ar sevi pašu. Zināšanas ir galvenais spēks, kas pieejams cilvēkam, bet problēmas būtības izpratne ir pirmais solis ceļā uz atbrīvošanos no šīs problēmas.

Avots: constructorus.ru
Tulkoja: Ginta FS