Ekharts Tolle. Par personīgo atbildību

Kāds no semināra dalībniekiem uzdeva jautājumu:
– Mani uztrauc mana atbildības sajūta. Protams, es ikdienā cenšos būt atbildīgs par sava ego izpausmēm, taču dažkārt domāju par planētas nākotni, par cilvēces evolūciju un mani pārņem spēcīga atbildības sajūta par notiekošo. Gribētos saprast, kā būt ar šo sajūtu?

Meistars atbild:

– Būt atbildīgam… Nav vienkārši vārdu salikums! Tas nozīmē “atbildēt par” un atbildēt uz”. Par ko mums pirmkārt būtu jāatbild? – Par savu apziņas stāvokli.
Tieši apziņas stāvoklis nosaka to, kādu pasauli sev apkārt radām.
Tu esi cilvēce. Ne abstrakta, ne kā koncepcija, bet cilvēce kā Esības izpausme konkrētā formā. Tu esi cilvēce.
Galvenā cilvēka atbildība ir būt atbildīgam par savu apziņas stāvokli, jo tieši apziņas disfunkcija rada disfunkciju ārpasaulē.
Ar vārdu “ārpasaule” es saprotu cilvēka radīto realitāti, kas iekļaujas jau eksistējošā planētas Zeme esībā, kura savā potenciālā radīta kā paradīze, kā tīrs dārgakmens, kā pārsteidzoša saprātīguma iemiesojums, – un mēs esam tās neatdalāma daļa.

Esība iet cauri kārtējam starpposmam. Un katrs starpstāvoklis ir problemātisks, tas var iet pa vienu vai citu ceļu. Tavs apziņas stāvoklis nosaka, kādu pasauli tu radi, kādas darbības veic un kādas tam ir sekas.

Mans mērķis ir norādīt galveno NElabklājības iemeslu.
Dzen filosofijā to sauc par “prāta vājumu”.
Tūkstošgadu vēsture mums rāda to, cik dziļa disfunkcija mīt cilvēka prātā. Ja mēs neizmainīsimies, tas mūs iznīcinās. Planēta, iespējams, izdzīvos, jo tai ir neizsmeļams pašatjaunošanās resurss.
Ko darīt? – Pirmkārt uzņemties atbildību par savu apziņas stāvokli. Tieši tagad. Par to ir visa mācība. Kāds ir mans apziņas stāvolis šeit un tagad, šobrīd? Vai es ģenerēju viesuļus, konfliktus, vai nodaru ciešanas sev un apkārtējiem, vai es radu iekšējos netīrumus, vai es saduļķoju skaistumu ar savu nerimstošo haotisko domu plūsmu, kas rada vien negatīvas emocijas? Rezultātā izveidojas vesela iluzora būtne ar nosaukumu “es”.

Kļūt atbildīgam nozīmē PAMOSTIES. Daudzi pat nezin, ka var uzņemties atbildību par notiekošo, viņi nesaprot, kāpēc tev tas ir tik ļoti svarīgi!

Taču tie, kuri sapratuši, – no jums sākas pasaules pārveidošana. Jūs jūtat, ka pārmaiņas ir nepieciešamas. Jūs vēlaties ieraudzīt, kā tās iemiesojas. Taču pāri visam ir nevis “ko tu dari”, bet “kas tu esi” – tātad tavs apziņas stāvoklis. Viss tālākais izriet no tā. Pirmkārt ir vajadzīgas pārmaiņas, kas transformē apziņas stāvokli. Tā ir tava atbildība.
Ir dīvaini gaidīt, kad visa pasaule atradīsies šajā līmenī. Pietiek ar to, ka tu uzņemies atbildību, zinot, ka miljoniem cilvēku turpina dzīvot neapzināti un redz ļaunumu, kas pilnībā mīt tikai citos. Ļaunumu rada citi! Un pasaule pārvēršas par ienaidnieku. Atbildību uzņemas tikai tie, kuri pacēlušies virs šī. Savukārt tie, kuri turpina neapzinātu eksistenci, nesaprot, ko dara (tā teica Jēzus, kad to piesita krustā) un tas nozīmē, ka tie atrodas neapzinātu domu plūsmas varā un tos pilnībā ir sagūstījuši neapzinātības spēki.
Cilvēki nezin, ko dara. Kā viņi var par to būt atbildīgi? Viņi nezin, kas ir atbildība, viņi pat nepārdzīvo par savas neapzinātības sekām… un tādējādi rada un rada jaunas ciešanas ārpasaulē.
Taču gala rezultātā ciešanas ir uguns, kurā sadeg ego (gan kolektīvais, gan individuālais). Šis ceļš ir ilgs un lēns. Sāpīgais atmošanās ceļš. Ceļš, kurā ciešanas aizvien pieaug. Planēta ir spiesta pieciest šo laikā izstiepušos procesu. Un, ja šis kurss nesaīsināsies, es ļoti šaubos, vai Zeme atļaus cilvēkam turpināt šīs apmācības vēl uz piecsimts, divsimts vai kaut uz simts gadiem.
Lūk… Bet jums šobrīd par to visu ir jāatbild!

No Ekharta Tolles lekcijām
Foto: Adi Perets
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Atgriezties pie pirmsākuma

– Viss Dieva radītais ir dabiskā un neapzinātā vienotībā ar Viņu.
Paskaties, kā šeit un tagad meditē ziedošs koks, kā svētlaimē burbuļo strautiņš, kā graciozi medī kaķis, kā putns ar saviem spārniem apskauj brīvā vēja pūsmu, kā viss šajā pasaulē bauda katru savas dzīves malku, padevībā pieņemot savu sākumu un beigas, kas iepīts bezgalības vainagā…
Paskaties, cik laimīgs ir bērns. Katra viņa diena ir neizsmeļama visdažādāko iemeslu dēļ, iemeslu brīnīties par visu un visur. Dzīve ir trokšņaina, krāsaina, gaiša un smaržīga virpuļošana ap vienotību ar Dievu. Ap mieru. Ap klusumu, kas slēpjas katra pašā būtībā.

Un tikai cilvēkam, it kā jau pilnībā pieaugušam un nobriedušam, vienīgajam no visām Dieva radībām ir dota privilēģija atteikties no savas vienotības ar savu Radītāju.

Iedomājies, ka Viņa nav.
Cilvēkam ir iespēja un brīvā griba domās priekš sevis pārradīt visu Dieva pasauli, kurā nav un nevar būt vairs nekādas vienotības ar patieso Radītāju.  Pārradīt un apmaiņā saņemt dualitāti, daudzveidību, savu unikalitāti un tātad arī loģisku vajadzību pašapliecināties uz citu rēķina, vienmēr vēlēties vairāk, daudz vairāk kā nepieciešams, tādā veidā nodarot neizbēgamas un bieži vien nepanesamas ciešanas pašam sev un, protams, arī citiem.

Ikvienu personību nosaka tikai šīs ciešanas, tikai tās. Un ikviens, pat īsākais mirklis, kad tās pazūd, vienmēr tiek apbalvots ar saldu svētlaimi. Tieši šajā pašā mirklī.

Ak, cik dīvaina ir šī vienotības noliegšanas pasaule, kurā laime vienmēr ir nejauša, netverama un īslaicīga, kur valda un dominē ciešanas, kur bailes no sāpēm ir briesmīgākas un sāpīgākas par pašām sāpēm!

Acīmredzot, Dievs, kurš ir klātesošs it visā, reiz tieši caur cilvēku nolēma iepazīt sevi un vienotības ar sevi laimi, vedot ikvienu no mums, paradīzi zaudējušajiem, cauri visām mokām, kas piemīt atšķirtībai un bezdievībai.
Daži no mums, to pilnībā izturējuši un, visbeidzot, sacēlušies pret to, pazemīgi atgriežas pie sava Tēva kā pazudušais dēls no Bībeles viedā stāsta. Kā Ādams un Ieva atgriežas savā zaudētajā paradīzē vienotībā. Tagad jau apzinātā. Tagad jau ar ciešanās uzkrātu zināšanu par to, ka dzīve iluzorā atšķirtībā no Dieva ir nepanesama.

Tā mēs iepazīstam Dievu caur savu neveiklu mēģinājumu  dzīvot bez Viņa. Diemžēl cita zināšana mums nav pieejama. Toties tiem, kuri uzdrošinājās, kā atlīdzība ir nenovērtējama Mīlestība un laime.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ķermenis, Ego un Dvēsele

Nevajag velti idealizēt garīgumu. Kāpēc gan viss ir iekārtots tā, ka Dvēsele dzīvo tavā ķermenī kaimiņos tavam Ego? Vai tas nav Dieva plāns, vai tā nav Dvēseles izvēle un vienīgais mums zināmais tās esības veids un veids, kā tā izpaužas caur ķermeni un pat caur Ego?
Jā, un vai ir iespējams pretstatīt mūžīgo un bezgalīgo Dvēseli ierobežotajām ķermeņa un ego formām?
Vai absolūto var pretstatīt kaut kam relatīvam?
Dvēsele nenoliedz ķermeni, necīnās pret Ego izpausmēm, tikai padara tos dvēseliskus, piešķirot mūžības jēgu pirmajā acu mirklī gluži ikdienišķām un ātri gaistošām lietām un notikumiem, dodot tiem plašumu un laiku…Ja tā nebūtu, viss esošais ieslīgtu pelēkā banalitātē, pilnībā zaudējot saikni ar Visaugstāko.

Sajust sevī Dvēseli, dzirdēt to, glabāt sevī mūžību un bezgalību, padarīt tās par katra sava esības mirkļa noslēpumaino jēgu, tā nav absolūta dzīves nepieciešamība, kuru mums Radītājs uzspiedis. Tā drīzāk ir Dieva dāvana. Dāvana, kas tiek piedāvāta visiem, taču kuru diemžēl ierauga un pieņem tikai retais.

Tu vari miglā doties uz ziemeļiem, maldoties un pazaudējot pareizo virzienu, katram pretimnācējam jautājot: kur ir ziemeļi? Bet tu vari sekot Polārzvaigznei un nekad nenoklīst no ceļa.

Ir ceļotājs vai ķermenis, ir ceļa mērķis vai Ego un ir vadošā zvaigzne vai Dvēsele. Ja klātesoši ir visi trīs un tie sadarbojas, tad viss notiek maksimāli vienkārši un veiksmīgi. Taču, ja sāksi ceļotājam teikt, ka zvaigzne ir viss, bet viņš nav nekas, ka viņa ceļa mērķis ir apšaubāms vai vēl ļaunāk – pretīgs un grēcīgs, tad neviens nekur neaizies… Vai arī ies, bet nonāks ne tur, kur vajadzēja…
Lūk, kāpēc jebkurā vecumā ir jāmācās: lai tavs ķermenis būtu drošas mājas tavai Dvēselei, lai Ego galvā ir karalis, pat iesaistoties konfliktos ar citiem, lai Tā Kunga ceļi viņu pievelk tāpat kā mīlestība ar visu savu neizdibināmību, jo tad viņam nebūtu skumji un garlaicīgi, taču vienmēr un visur varētu just vēja saviļņojošo smaržu un brīnišķīgo ūdens un dienišķās svaigās maizes garšu.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Iemājo tagadnē

– Ja tev šķiet, ka tavas dzīves laiks paskrien pārāk ātri, tad tas ir tikai tāpēc, ka tu reti esi tagadnē. Šeit un tagad. Tagadne nekur neskrien un ne no kā nebēg, pēc tās nevajag dzīties. Tās vienmēr ir tieši tik, cik tavai Dvēselei vajadzīgs.

Taču tavs Ego nespēj dzīvot tagadnē. Tagadnē tas pārstāj būt Ego. Viņam šeit ir garlaicīgi. Nepanesami garlaicīgi. Nāvīgi garlaicīgi. Priekš viņa tagadnē praktiski nekas nenotiek. Tieši tāpēc tas aizved tavu uzmanību pagātnes dziļumos vai nākotnes debesīs, izklaidējot sevi ar fantāzijām, izdomātu trauksmi, bailēm, sapņiem, mērķiem, uzdevumiem, problēmām, atmiņām, aizvainojumiem, sāpēm, skaudību, greizsirdību, saprāta miegu…

Problēma ir tā, ka mēs tiecamies savu uzmanību identificēt ar savu Es. Un te darbojas princips: kur šobrīd atrodas mana uzmanība, tur patiesībā atrodas arī mans Es.

Ego ļoti viegli aizrauj, piesaista un kontrolē mūsu uzmanību, jo bez tās enerģijas ikviens Ego nav dzīvotspējīgs. Tāpēc tas tik ļoti bieži ar mums tā rīkojas, ka mēs galu galā pierodam tieši šo stāvokli uzskatīt par savu partieso Es un mūs tas ne pa jokam aizrauj. Taču šis Es ir tikpat tukšs un tikpat iluzors, kā tā uzmanības objekts – tās visas ir melīgas fantāzijas no pagātnes un nākotnes, kuru realitātē vienkārši nav. Tajās nav pamata, nav matērijas, nav plašuma, nav ilgtspējas, nav nekāda piepildījuma.

Tas pats notiek arī ar mūsu miegu: lūk, šķiet, es nosapņoju tik daudz kā interesanta, bet pēc tam praktiski nav ko atcerēties.

Iemājo tagadnē, velti uzmanību visam, kas tev apkārt, visam, ko tu jūti, piedzīvojot un pieņemot to, kā sevi pašu, un tu būsi pārsteigts, cik daudz tev ir laika, kas pēkšņi palēninājis savu gaitu, izlīdzinājis elpošanu, praktiski ir apstājies, kļūstot mūžību ilgs un bezgalīgi plašs. 

Šeit un tagad tavs Es pēkšņi ir pārstājis būt par Ego un kļuvis par tavu Dvēseli, pilnu Mīlestības un patiesas esības Laimes.

Viss ir vienkārši. Biežāk sev pajautā: kur es šobrīd esmu? Kurp vērsta mana bezgala vērtīgā kā pati dzīve uzmanība?

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par lietām un dzīvi

Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.

Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien. 

Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.

Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.

Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.

Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.

Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes un vīrieša egoisms

paris11

Dažkārt sieviete sajauc vīru ar Dievu. Piemēram, ja sievieti aizvaino, viņa sāk strādāt. Jo stiprāk viņu aizvaino, jo labāk viņa sāk strādāt – kaut ko darīt.

Ko dara vīrietis depresijā? Guļ un dzer.
Ko dara sieviete? Ēd un kaut ko dara.
Protams, sievietei ir jākalpo vīram, bet tikai tad, ja viņš ir tā cienīgs. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi censties dot mazāk, kā pati saņem.
Sievietes ir tā veidotas, ka no dabas tām ir vēlme daudz atdot. Vīrietim tā nav. Taču vīrietim ir jācenšas atdot vairāk kā viņš saņem. Tikai tad viņš progresē. Tas paglābs vīrieti no skopuma.

Vīrieša egoisms nozīmē: “Es esmu cienīgs, visi man ir ko parādā un es to saņemšu”.

Sievietes egoisms nozīmē pārlieku kalpošanu tam, kuram viņa vēlas uzlikt par pienākumu to, kā rezultātā kaut ko saņems.
Tas nozīmē, ka sieviete kalpo vīrietim nevis tāpēc, ka viņš ir šīs kalpošanas cienīgs, bet tāpēc, lai viņam pateiktu: “Es tevis dēļ esmu iztērējusi labākos savas dzīves gadus”.
Neizglītota sieviete neprot palūgt, neprot runāt par savām vēlmēm, izrunāt tās. Tā vietā viņa sāk kalpot un dot to, ko pati vēlas saņemt. Tātad, tā vietā, lai palūgtu, viņa pati sāk kaut ko dot, tā norādot, ka vēlas kaut ko saņemt.
Vai viņa to saņem no vīrieša? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir normāls egoists, viņš pat nenojauš par viņas vēlmēm. Lūk, piemēram, saduras divi egoismi – vīrieša un sievietes. Sieviete – egoiste dod, lai uzliktu vīrietim pienākumu, bet vīrietis – egoists domā: “Nu, ja jau reiz tu vēlies to darīt, dari!”.
Lūk, tā arī visa atšķirība.

Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgās attīstības līmeņi

varaviksne

1. līmenis: Pašas jaunākās dvēseles vēl neapjauš savu Augstāko Es un tās atrodas Sarkanajā garīgās attīstības līmenī. Tie ir tie, kuru Gars evolucionējis salīdzinoši nesen, izejot no dzīvnieka līmeņa un saņēmis savu individualitāti.
Galvenais tās uzdevums ir iemācīties izdzīvot, galvenā rakstura iezīme – cenšanās būt kā visi. Tādiem cilvēkiem parasti ir samērā inerts prāts, viņi ir konservatīvi, rezultātā viņus ir viegli vadīt.

Nevēloties izkustēties no vietas, un baidoties kaut ko savā dzīvē mainīt, Sarkanie atrod veldzi seriālos – tā ir savdabīga dzīves kaislību vērošana no droša attāluma.

Kas attiecas uz morālajiem orientieriem, viņiem pilnībā pietiek ar Mozus baušļiem, bet uz tālāku un sarežgītāku domas kustību viņu prāts un Dvēsele netiecas un nav spējīgi. Toties Sarkanie ir ļoti izturīgi – pasaulei viņi dod savu fizisko spēku.

2. līmenis: Cilvēki-bērni, noskaņoti izzināt apkārtējo pasauli un vēl aktīvāk izmantot tās dotos labumus. Tās atrodas Oranžajā garīgās attīstības līmenī. Pat attiecībās ar Dievu viņi turpina vadīties no komforta principa, izvēloties tos reliģiozos novirzienus un principus, kas mazāk ko aizliedz un atļauj vairāk. Oranžajiem kategoriski nepietiek savāktības un spējas nosēdēt mierīgi uz vietas. Viņi ir spējīgi ģenerēt brīnišķīgas idejas – sākumā ar tām aizdegties, bet tikko kā šis aizraušanās periods beidzas un sākas darbs, viņi nevar savākties projektu novest līdz galam.
Vēl viena lieliska Oranžo īpašība ir tā, ka viņiem vienmēr kaut kur atradīsies “haļava”. Visums katram ļauj iziet cauri šim attīstības līmenim (vai palikt tajā – ja tas atbilst Augstākā Es potenciālam) un visdažādākajos veidos rūpējas par savu “Oranžo bērniņu” ar izpalīdzīgu radinieku un dāsnu draugu, negaidītas peļņas un dāvanu palīdzību. Bet, ja Augstākā Es līmenis ir augstāks par Oranžo, Visums agri vai vēlu atņems cilvēkam šo Oranžo “haļavu” un liks Zemākajam Es evolucionēt tālāk.

3. līmenis: Pasauli parvalda Dzeltenie. Cilvēki šajā garīgās attīstības līmenī ir mērķtiecīgi, ambiciozi, darba spējīgi un pat savu laiku, kas paredzēts atpūtai izskaitļo. Viņi uzmanīgi izstudē veidus, kā pārvaldīt pasauli un vadīt cilvēkus. Ja sarunu biedrs bieži lieto vardu “statuss”, “ietekme”, visticamākais, viņš ir Dzeltenais. Šie ļaudis uzskata, ka visu ir sasnieguši paši, sapņo par to, kā atstāt savas pēdas vēsturē un dot labas starta pozīcijas saviem bērniem.
Viņu dzīve vienmēr ir kustība pa vertikāli.

Dzeltenie zina, ka jau ir tikuši galā ar savu dzīvniecisko dabu, bet Dievam vēl netic, toties tic Cilvēkam un viņa spējai pagriezt upes pretējā virzienā.
Dievišķā visas esības daba viņiem atklājas tuvāk šī līmeņa beigām. Dzeltenajiem ir tik ļoti spēcīgs Ego, ka viņi turpina realizēt savas ambīcijas pat caur bērniem un mazbērniem. Nonākot savā ietekmē līdz noteiktam līmenim, tādi cilvēki sāk just, ka ir sasnieguši savu iespēju galējo robežu un tad viņi vai nu iet politikā, turpinot savu Dzelteno ceļu citā teritorijā, vai sāk nodarboties ar pašiznīcināšanu (narkotikas, azartspēles, ekstremālais sports utt), vai…

4. līmenis… kļūst par Zaļajiem. Tas ir pārejas līmenis,  veltīts tam, lai “rīvētos” Ego un Dieva iepazīšana Dvēselē. Galvenais vārds šajā līmenī – samierināšanās, pieņemšana, sajūta, ka katram ir savs liktenis. Komunikācija ar šādu cilvēku, vienkāršu un viedu vienlaicīgi, ļauj sajust Dievišķo. Viņa uzdevums ir atmodināt garīgumu Sarkanajiem, Oranžajiem un Dzeltenajiem.

Zaļais līmenis dalās vairākas daļās.

1. daļa – Dzeltenā līmeņa cilvēks tikko kā sāk palikt “zaļš”. Viņš mācās nomierināt savu Ego un pakļauties augstākajai varai (kaut gan sākumā tas var izdoties ar milzīgām grūtībām).

2. daļa – “nulles punkts”. Pēc Dzeltenā līmeņa iziešanas ir sajūta, ka Ego aiziet, tomēr mazāk jūtamā tā daļa tomēr paliek. Lai tā aizietu pavisam, “nulles punktā” cilvēks visu zaudē. Viņš saprot, ka Ego viņam vairs nevar palīdzēt. Pazūd senie sakari, “nulles punkts” paņem visu lieko, atstāj tikai pašu nepieciešamāko. Neskatoties uz visu šī etapa smagumu, cilvēks izjūt Dievišķo atbalstu un gala rezultātā tas kļūst viņam svarīgāks par visu to, kas aizgājis pagātnē.

3. daļa – pēc “nulles punkta” cilvēks nostājas uz sava Ceļa un vāc tikai savus kontaktus, cilvekus, darbu.

Visums rūpējas par Zaļā līmeņa cilvēku, palīdz tam, bet tā nav Oranžā “haļava”, jo Zaļais, savukārt, strādā Visumam. No viņa staro skaidrība, siltums un viedums.

5. līmenis: Gaiši Zilajā līmenī cilvēkam atdzimst griba. Sākumā viņš var pārbīties, domādams, ka atgriežas Dzeltenajā līmenī. Patiesībā Visums dod viņam enerģiju tam, lai izmainītu pasauli, risinātu stratēģiskos jautājumus. Uz to brīdi Ego pilnībā ir pakļāvies Gara gribai, bet personīgās cilvēka vēlmes un Augstākā Es vēlmes ir nedalāmas. Gaiši Zilā līmeņa cilvēks nevelk pārējos “uz gaišo nakotni”, taču tik enerģiski uzlādē apkārtējos, ka tiem kļūst skaidri pašu karmiskie uzdevumi. Viņā jau runā Dievišķā griba.

6. līmenis. Spilgts Zilā garīgā līmeņa pārstāvis ir Dalai-lama. Zilais atcerās savas iepriekšējās dzīves, viņa Zemākais Es nesāk savu izaugsmi no Sarkanā līmeņa, kā tas mēdz būt ” vienkāršajiem mirstīgajiem”. Tāda cilvēka eksistences uz Zemes mēķis ir varenā enerģētiskā itekmē un pasaules enerģiju vadīšanā. Parastā sociumā Zilo nav.

7. līmenis Violetais ir Glābēja līmenis, kurš nāk uz Zemes, lai pārbīdītu visu līmeņu cilvēku apziņas slāņus, līdz pat konservatīvajiem Sarkanajiem. Fiziskajā plānā Violeto jau sen kā vairs nav. Pēdējais iemiesotais Violetais Ir Jēzus Kristus.
Dzīvojiet labestībā!
Avots: http://astrologiyaik.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Es mīlu tevi

lelle7

– Es mīlu tevi, – paziņoja Lepnība. – Tu esi skaista, gudra un man glaimo tas, ka esi ar mani. Tu man piederi un tu esi labāka par visiem citiem. Un tāpēc tu man esi vajadzīga. Tu esi mans atribūts.

– Es mīlu tevi, – pziņoja Kaisle. – Es tevi glāstīšu, pārņemšu un tu pateicībā mani izšķīdināsi sevī. Es gribu tevi, gribu labsajūtu, kuru tu man sagādā. Tu esi mana svētlaime.

– Es mīlu tevi, – no saviem augstumiem nolaidās Egoisms. – Es atļāvu būt tev blakus man, tāpēc, ka tu man dod to, ko es gribu. Tu man pakļaujies un mani tas apmierina. Tu esi mana verdzene.

– Es mīlu tevi, – lūdzās Izmisums. – Es nevaru bez tevis dzīvot, es vispār neprotu dzīvot viens, bet tu esi tik stipra. Es gribu būt tev blakus, pat nemīlēts. Palīdzi man nebūt vientuļam. Tu esi manas zāles.

– Es mīlu tevi, – klanījās Apbrīns. – Tu esi labākais, ko Dievs radījis. Es esmu tevi izdomājis un negribu vilties tevī. Ļauj man būt tavai ēnai. Es neko nelūgšu un neko nevēlos zināt. Es vienkārši būšu blakus, kad būšu vajadzīgs. Tu esi mans ideāls.

– Es mīlu tevi, – čukstēja Piesardzība. – Man ir tik labi ar tevi, bet viss mainās. Arī mēs izmainīsimies. Es nevaru sev uzticēties, jo nezinu, kas mani sagaida kopā ar tevi. Bet es iešu ar tevi, kamēr tu atbilsti tam, ko es zinu par tevi. Tu esi mana cerība.

– Es mīlu tevi, – teica Mīlestība. – Es sapratīšu, ja vēlēsies parunāt. Es paklusēšu, ja tu vēlēsies klusumu. Es palīdzēšu tev, ja tu vēlēsies sevi atrast. Es esmu tavs draugs un tavs maigums. Tu esi mans draugs un mans maigums. Ja vēlēsies…
Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS