Par lietām un dzīvi

Paradoksāli, taču tā saucamās patērētāju sabiedrības eksistences pamatā ir fakts, ka atrast sevi starp lietām nav iespējams: ego apmierinājuma sajūta nedzīvo ilgi, un tāpēc tu visu laiku meklē kaut ko lielāku, turpini pirkt, turpini patērēt.

Protams, ka tajā fiziskajā dimensijā, kurā mīt mūsu virspusējie “es”, lietas ir vajadzīgas un tās ir obligātas mūsu dzīves sastāvdaļas. Mums ir vajadzīgs miteklis, apģērbs, mēbeles, instrumenti, pārvietošanās ierīces. Reizē ar tām mūsu dzīvē var būt lietas, kuras mēs novērtējam dēļ to skaistuma vai tām piemītošājām īpašībām. Ir jāciena lietu pasaule, nevajag to nicināt. Katrā lietā ir Esība. Lieta ir pārejoša forma, kas sākas vienotā, bez formas esošā Dzīvē, kas izriet no visu lietu Avota, visu ķermeņu, visu formu. Pašās senākajās kultūrās cilvēki ticēja tam, ka it visā mājo Gars, pat nedzīvos priekšmetos un šajā ziņā viņi bija daudz tuvāk patiesībai, kā mēs šodien. 

Dzīvojot pasaulē, kurai trūkst dzīvības enerģijas un kuru traumējusi mentālā abstrakcija, tu pārstāj just Visuma dzīvības spēku. Vairums cilvēku eksistē nevis dzīvā, bet konceptuālā realitātē.

Tomēr nevar teikt, ka mēs cienām lietas, ja izmantojam tās, lai pastiprinātu sevi, citiem vārdiem sakot, ja cenšamies atrast sevi ar to palīdzību. Taču ego dara tieši to.

Egoistiskā sevis identificēšana ar lietām, rada pieķeršanos tām, apsēstību ar lietām, kas savukārt veido mūsu patērētāju sabiedrību un tās ekonomiskās struktūras, kur vienīgais progresa rādītājs vienmēr ir lielāks.

Nekontrolēta un neapslāpējama vēlme iegūt vairāk ir funkcionāls traucējums un slimība. Tie ir tie paši funkcionālie traucējumi, kas rodas vēža šūnās, kad par to mērķi kļūst sevis pavairošana.

Slimās šūnas neapzinās, ka organisma iznīcināšana, kura sastāvdaļas tās pašas ir, novedīs tās pie sevis iznīcināšanas. Daži ekonomisti ir tik ļoti piekērušies šim terminam “izaugsme”, ka nespēj bez šī vārda dzīvot, tāpēc pat “kritumu” sauc par “negatīvu izaugsmi”.

© Ekharts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

90846186_1405072796363548_3068813218857091072_n

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Maģija ir it visā

cels6

Ik dienu katrs no mums dod sev solījumus kļūt labākam.
Atmest smēķēšanu, sākt nodarboties ar sportu, nenervozēt par sīkumiem, novērtēt savus mīļos. Bet pienāk rītdiena… un brīnumi nenotiek.
Mēs esam raduši dzīvot gaidās, spēlējoties ar ego uzvaru un zaudējumu periodos, aizmirstot par savu sūtību.
Apzināšanās atnāk tikai tad, kad esam zaudējuši ko lielu. Kad iekšējais “Es” atrodas kritiskā disonansē.
Bezizejā, kad prāts vairs nav spējīgs analizēt, tu sper soli bezdibenī un piespied nostāties uz pārmaiņu ceļa, jo vairs neesi spējīgs sadzīvot ar sevi.
Un atmosties.
Un dzīve izklājas gluži ka pasaules karte.
Un tu atkal dzirdi savu ķermeni, viegli un ar prieku dari jaunas lietas un smejies par sava ego centieniem tevi paverdzināt.
Arvien retāk atceries pagātni un fantazē par nākotni. Izdzīvo katru mirkli šeit un tagad.
Vai augsta ir tāda atmošanās cena? Tā cena ir piedošana sev un sevis pieņemšana.
Jo atskatoties atpakaļ, tu skaties nevis ar acīm, bet Dvēseli uz pagājušo un saviem tuvajiem – ar kādu jūs izradījāties gluži atšķirīgi, kāds bija tavs skolotājs un tev bija tā laime dzīvot kopā ar viņu katru dienu.
Atmodies tu vēlies pateikt viņiem no sirds “pateicos tev” un izdzirdēt “es tev piedodu”, lai viegli atbrīvotos no šīs nastas.
Taču pēc neskaitāmiem centieniem būt sadzirdētiem, tavi skolotāji ir zaudējuši ticību tev un aizgājuši savu ceļu.
Tu kliedz “es atkal dzīvoju”, bet atduries klusumā, jo viņi zin, ka vārdi ir tikai veids kā sasniegt mērķi.
Un tavā beznosacījumu laimē atkal uzrodas sāpju brīži.
Tad tu piepildies ar šo klusumu un nolem savas sāpes izdzīvot vienatnē, izdarot to, uz ko agrāk nebiji spējīgs.
Un tas nenozīmē uztetovēt tetovējumu, noskriet maratonu vai izlekt ar izpletni.
Arvien dziļāk – sākt savu ceļu, aiznest savu sāpi un apglabāt to pasaules malā, lai būtu gatavs jau apzinātiem kopīgiem ceļiem.
Tu cieņpilni kā karavīrs pieņem, ka šis solis vai nu fundamentāli jūs apvienos, vai arī jūsu ceļi šķirsies, jo tavs patiesais skolotājs vienmēr ir blakus un tu to jūti.
Tu mugursomā iebāz savu nepiedošanas nastu un ar apburošu smaidu atceries viņa teikto frāzi:

“Zini, ar ko atšķiras brīnums no maģijas? Brīnumu nav, bet maģiju radām mēs paši – paskaties apkārt – maģija ir it visā.”

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sievietes un vīrieša egoisms

paris11

Dažkārt sieviete sajauc vīru ar Dievu. Piemēram, ja sievieti aizvaino, viņa sāk strādāt. Jo stiprāk viņu aizvaino, jo labāk viņa sāk strādāt – kaut ko darīt.

Ko dara vīrietis depresijā? Guļ un dzer.
Ko dara sieviete? Ēd un kaut ko dara.
Protams, sievietei ir jākalpo vīram, bet tikai tad, ja viņš ir tā cienīgs. Tāpēc sievietei ir ļoti svarīgi censties dot mazāk, kā pati saņem.
Sievietes ir tā veidotas, ka no dabas tām ir vēlme daudz atdot. Vīrietim tā nav. Taču vīrietim ir jācenšas atdot vairāk kā viņš saņem. Tikai tad viņš progresē. Tas paglābs vīrieti no skopuma.

Vīrieša egoisms nozīmē: “Es esmu cienīgs, visi man ir ko parādā un es to saņemšu”.

Sievietes egoisms nozīmē pārlieku kalpošanu tam, kuram viņa vēlas uzlikt par pienākumu to, kā rezultātā kaut ko saņems.
Tas nozīmē, ka sieviete kalpo vīrietim nevis tāpēc, ka viņš ir šīs kalpošanas cienīgs, bet tāpēc, lai viņam pateiktu: “Es tevis dēļ esmu iztērējusi labākos savas dzīves gadus”.
Neizglītota sieviete neprot palūgt, neprot runāt par savām vēlmēm, izrunāt tās. Tā vietā viņa sāk kalpot un dot to, ko pati vēlas saņemt. Tātad, tā vietā, lai palūgtu, viņa pati sāk kaut ko dot, tā norādot, ka vēlas kaut ko saņemt.
Vai viņa to saņem no vīrieša? Nē! Kāpēc? Tāpēc, ka viņš ir normāls egoists, viņš pat nenojauš par viņas vēlmēm. Lūk, piemēram, saduras divi egoismi – vīrieša un sievietes. Sieviete – egoiste dod, lai uzliktu vīrietim pienākumu, bet vīrietis – egoists domā: “Nu, ja jau reiz tu vēlies to darīt, dari!”.
Lūk, tā arī visa atšķirība.

Satja Das
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Garīgās attīstības līmeņi

varaviksne

1. līmenis: Pašas jaunākās dvēseles vēl neapjauš savu Augstāko Es un tās atrodas Sarkanajā garīgās attīstības līmenī. Tie ir tie, kuru Gars evolucionējis salīdzinoši nesen, izejot no dzīvnieka līmeņa un saņēmis savu individualitāti.
Galvenais tās uzdevums ir iemācīties izdzīvot, galvenā rakstura iezīme – cenšanās būt kā visi. Tādiem cilvēkiem parasti ir samērā inerts prāts, viņi ir konservatīvi, rezultātā viņus ir viegli vadīt.

Nevēloties izkustēties no vietas, un baidoties kaut ko savā dzīvē mainīt, Sarkanie atrod veldzi seriālos – tā ir savdabīga dzīves kaislību vērošana no droša attāluma.

Kas attiecas uz morālajiem orientieriem, viņiem pilnībā pietiek ar Mozus baušļiem, bet uz tālāku un sarežgītāku domas kustību viņu prāts un Dvēsele netiecas un nav spējīgi. Toties Sarkanie ir ļoti izturīgi – pasaulei viņi dod savu fizisko spēku.

2. līmenis: Cilvēki-bērni, noskaņoti izzināt apkārtējo pasauli un vēl aktīvāk izmantot tās dotos labumus. Tās atrodas Oranžajā garīgās attīstības līmenī. Pat attiecībās ar Dievu viņi turpina vadīties no komforta principa, izvēloties tos reliģiozos novirzienus un principus, kas mazāk ko aizliedz un atļauj vairāk. Oranžajiem kategoriski nepietiek savāktības un spējas nosēdēt mierīgi uz vietas. Viņi ir spējīgi ģenerēt brīnišķīgas idejas – sākumā ar tām aizdegties, bet tikko kā šis aizraušanās periods beidzas un sākas darbs, viņi nevar savākties projektu novest līdz galam.
Vēl viena lieliska Oranžo īpašība ir tā, ka viņiem vienmēr kaut kur atradīsies “haļava”. Visums katram ļauj iziet cauri šim attīstības līmenim (vai palikt tajā – ja tas atbilst Augstākā Es potenciālam) un visdažādākajos veidos rūpējas par savu “Oranžo bērniņu” ar izpalīdzīgu radinieku un dāsnu draugu, negaidītas peļņas un dāvanu palīdzību. Bet, ja Augstākā Es līmenis ir augstāks par Oranžo, Visums agri vai vēlu atņems cilvēkam šo Oranžo “haļavu” un liks Zemākajam Es evolucionēt tālāk.

3. līmenis: Pasauli parvalda Dzeltenie. Cilvēki šajā garīgās attīstības līmenī ir mērķtiecīgi, ambiciozi, darba spējīgi un pat savu laiku, kas paredzēts atpūtai izskaitļo. Viņi uzmanīgi izstudē veidus, kā pārvaldīt pasauli un vadīt cilvēkus. Ja sarunu biedrs bieži lieto vardu “statuss”, “ietekme”, visticamākais, viņš ir Dzeltenais. Šie ļaudis uzskata, ka visu ir sasnieguši paši, sapņo par to, kā atstāt savas pēdas vēsturē un dot labas starta pozīcijas saviem bērniem.
Viņu dzīve vienmēr ir kustība pa vertikāli.

Dzeltenie zina, ka jau ir tikuši galā ar savu dzīvniecisko dabu, bet Dievam vēl netic, toties tic Cilvēkam un viņa spējai pagriezt upes pretējā virzienā.
Dievišķā visas esības daba viņiem atklājas tuvāk šī līmeņa beigām. Dzeltenajiem ir tik ļoti spēcīgs Ego, ka viņi turpina realizēt savas ambīcijas pat caur bērniem un mazbērniem. Nonākot savā ietekmē līdz noteiktam līmenim, tādi cilvēki sāk just, ka ir sasnieguši savu iespēju galējo robežu un tad viņi vai nu iet politikā, turpinot savu Dzelteno ceļu citā teritorijā, vai sāk nodarboties ar pašiznīcināšanu (narkotikas, azartspēles, ekstremālais sports utt), vai…

4. līmenis… kļūst par Zaļajiem. Tas ir pārejas līmenis,  veltīts tam, lai “rīvētos” Ego un Dieva iepazīšana Dvēselē. Galvenais vārds šajā līmenī – samierināšanās, pieņemšana, sajūta, ka katram ir savs liktenis. Komunikācija ar šādu cilvēku, vienkāršu un viedu vienlaicīgi, ļauj sajust Dievišķo. Viņa uzdevums ir atmodināt garīgumu Sarkanajiem, Oranžajiem un Dzeltenajiem.

Zaļais līmenis dalās vairākas daļās.

1. daļa – Dzeltenā līmeņa cilvēks tikko kā sāk palikt “zaļš”. Viņš mācās nomierināt savu Ego un pakļauties augstākajai varai (kaut gan sākumā tas var izdoties ar milzīgām grūtībām).

2. daļa – “nulles punkts”. Pēc Dzeltenā līmeņa iziešanas ir sajūta, ka Ego aiziet, tomēr mazāk jūtamā tā daļa tomēr paliek. Lai tā aizietu pavisam, “nulles punktā” cilvēks visu zaudē. Viņš saprot, ka Ego viņam vairs nevar palīdzēt. Pazūd senie sakari, “nulles punkts” paņem visu lieko, atstāj tikai pašu nepieciešamāko. Neskatoties uz visu šī etapa smagumu, cilvēks izjūt Dievišķo atbalstu un gala rezultātā tas kļūst viņam svarīgāks par visu to, kas aizgājis pagātnē.

3. daļa – pēc “nulles punkta” cilvēks nostājas uz sava Ceļa un vāc tikai savus kontaktus, cilvekus, darbu.

Visums rūpējas par Zaļā līmeņa cilvēku, palīdz tam, bet tā nav Oranžā “haļava”, jo Zaļais, savukārt, strādā Visumam. No viņa staro skaidrība, siltums un viedums.

5. līmenis: Gaiši Zilajā līmenī cilvēkam atdzimst griba. Sākumā viņš var pārbīties, domādams, ka atgriežas Dzeltenajā līmenī. Patiesībā Visums dod viņam enerģiju tam, lai izmainītu pasauli, risinātu stratēģiskos jautājumus. Uz to brīdi Ego pilnībā ir pakļāvies Gara gribai, bet personīgās cilvēka vēlmes un Augstākā Es vēlmes ir nedalāmas. Gaiši Zilā līmeņa cilvēks nevelk pārējos “uz gaišo nakotni”, taču tik enerģiski uzlādē apkārtējos, ka tiem kļūst skaidri pašu karmiskie uzdevumi. Viņā jau runā Dievišķā griba.

6. līmenis. Spilgts Zilā garīgā līmeņa pārstāvis ir Dalai-lama. Zilais atcerās savas iepriekšējās dzīves, viņa Zemākais Es nesāk savu izaugsmi no Sarkanā līmeņa, kā tas mēdz būt ” vienkāršajiem mirstīgajiem”. Tāda cilvēka eksistences uz Zemes mēķis ir varenā enerģētiskā itekmē un pasaules enerģiju vadīšanā. Parastā sociumā Zilo nav.

7. līmenis Violetais ir Glābēja līmenis, kurš nāk uz Zemes, lai pārbīdītu visu līmeņu cilvēku apziņas slāņus, līdz pat konservatīvajiem Sarkanajiem. Fiziskajā plānā Violeto jau sen kā vairs nav. Pēdējais iemiesotais Violetais Ir Jēzus Kristus.
Dzīvojiet labestībā!
Avots: http://astrologiyaik.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Es mīlu tevi

lelle7

– Es mīlu tevi, – paziņoja Lepnība. – Tu esi skaista, gudra un man glaimo tas, ka esi ar mani. Tu man piederi un tu esi labāka par visiem citiem. Un tāpēc tu man esi vajadzīga. Tu esi mans atribūts.

– Es mīlu tevi, – pziņoja Kaisle. – Es tevi glāstīšu, pārņemšu un tu pateicībā mani izšķīdināsi sevī. Es gribu tevi, gribu labsajūtu, kuru tu man sagādā. Tu esi mana svētlaime.

– Es mīlu tevi, – no saviem augstumiem nolaidās Egoisms. – Es atļāvu būt tev blakus man, tāpēc, ka tu man dod to, ko es gribu. Tu man pakļaujies un mani tas apmierina. Tu esi mana verdzene.

– Es mīlu tevi, – lūdzās Izmisums. – Es nevaru bez tevis dzīvot, es vispār neprotu dzīvot viens, bet tu esi tik stipra. Es gribu būt tev blakus, pat nemīlēts. Palīdzi man nebūt vientuļam. Tu esi manas zāles.

– Es mīlu tevi, – klanījās Apbrīns. – Tu esi labākais, ko Dievs radījis. Es esmu tevi izdomājis un negribu vilties tevī. Ļauj man būt tavai ēnai. Es neko nelūgšu un neko nevēlos zināt. Es vienkārši būšu blakus, kad būšu vajadzīgs. Tu esi mans ideāls.

– Es mīlu tevi, – čukstēja Piesardzība. – Man ir tik labi ar tevi, bet viss mainās. Arī mēs izmainīsimies. Es nevaru sev uzticēties, jo nezinu, kas mani sagaida kopā ar tevi. Bet es iešu ar tevi, kamēr tu atbilsti tam, ko es zinu par tevi. Tu esi mana cerība.

– Es mīlu tevi, – teica Mīlestība. – Es sapratīšu, ja vēlēsies parunāt. Es paklusēšu, ja tu vēlēsies klusumu. Es palīdzēšu tev, ja tu vēlēsies sevi atrast. Es esmu tavs draugs un tavs maigums. Tu esi mans draugs un mans maigums. Ja vēlēsies…
Autors: nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

!!!

ego33

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir braukt uz darbu ar divriteni vai sabiedrisko, un nosodi citus, kas brauc ar džipiem, tu esi sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir neskatīties televizoru un “neskalot” savas smadzenes ar ziņām, bet tu nosodi citus, kas joprojām skatās, tu esi turpat – sava ego slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir nelasīt dzelteno presi, sieviešu žurnālus vai ziņas, bet tai pat laikā, nosodi citus, kas tos joprojām lasa, tu esi slazdā…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir klausīties klasisko mūziku, dabas skaņas vai mantras, un nosodi citus, kas klausās Latvijas Radio 2…

Ja tu domā, ka “garīgāk” ir būt vegānam, nodarboties ar jogu, krāsot mandalas, meditēt, apmeklēt apzinātības kursus un lasīt garīgo literatūru, bet tu nosodi citus, kas tā nedara, tu neesi ne ar ko labāks…

Tu tikai dzīvot mēģini tā, lai lūkotos pēc domas, ka esi pārāks par citiem.
Sevis nostādīšana augstāk par citiem – tās ir ego lamatas.

Ego mīl ielavīties pa sētas durvīm..

Ego paņems jebkuru cēlu domu — jogas nodarbības, gaļas neēšanu, meditāciju — un pielāgos to savai vajadzībai JUSTIES LABĀKAM PAR CITIEM.

Kamer vien Tu skatīsies uz citiem no “augšas” zini, nekur tālu savā “garīgumā” Tu patiesi neesi ticis – tu tikai esi nonācis ilūzijā un sava ego lamatās.

Avots: “Apzinātības un miera prakse”
Foto: http://blacklabvfx.com/

Par uzpūsto Ego

Person looking through fence

Uzpūsts ego nenozīmē to, ka cilvēks sevi mīl, drīzāk – otrādi.

Ja cilvēki daudz “lielās”, “zīmējās”, rodas jautājums, kas viņiem sevī tik ļoti nepatīk, ka kompensācijai nākas likt sevi mīlēt citiem?

Patiesa mīlestība pret sevi izšķīdina, nevis palielina ego.Citiem vārdiem runājot, jo vairāk tu saproti, KAS TU ESI PATIESĪBĀ, jo mazāks ir tavs ego.

Kad tu pilnībā uzzini, KAS TU ESI PATIESĪBĀ, tavs ego pilnībā pazūd. Tavs ego – tas ir tas, par ko tu sevi uzskati. Tam nav nekā kopīga ar to, KAS TU ESI PATIESĪBĀ.
Ir labi, ka tev ir savs ego. Faktiski – ļoti labi, jo ego ir nepieciešams, lai saņemtu pieredzi, kuru šobrīd tu izdzīvo – tavu priekšstatu par sevi kā par atsevišķu būtni relatīvā pasaulē.

Tu esi nācis šajā relativitātes pasaulē, lai izdzīvotu to, ko tu nevarētu izdzīvot Absolūta Sfērā. Tu centies izjust to, KAS TU ESI PATIESĪBĀ. Absolūta Sferā tu vari to zināt, bet nevari izjust. Tava Dvēsele vēlas iepazīt sevi eksperimentālā ceļā…
Nīls Donalds Volšs “Draudzība ar Dievu”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Sean Gladwell
Tulkoja: Ginta FS

Atvērtība

vecaki

Pasaule sastāv no atklāsmēm tiem, kuri spēj tās atklāt.
A. Tjurins

Atvērtība kā personības īpašība ir gatavība apzināties sevi bez bailēm par to, kā tu uztversi jaunu vai dažkārt ne īpaši patīkamu informāciju par sevi.
Reiz mazmeitiņa jautāja vecmāmiņai:
– Vecmāmiņ, es nezinu, vai ir vērts viņam visu stāstīt. It kā jau nekas briesmīgs nav noticis, taču, ja nu viņš pēkšņi uzzin? Un nav jau nekā tāda briesmīga, kurā būtu jāatzīstas, taču arī to, kas ir, pastāstīt nevaru. Un kā gan es varu prasīt, lai viņš pret mani ir godīgs, ja es pati sāku kaut ko slēpt un nepateikt līdz galam?
– Mazmeitiņ, atceries trīs vienkāršus noteikumus.
Pirmais: nekad un nekādā gadījumā nemāni viņu.
Otrais: nekad un nekādos apstākļos nekrāp viņu.
Un trešais: ja arī piemānīji un krāpi, nekad un nekādos apstākļos viņam par to nestāsti. Tikai atceries, mazmeitiņ, lai kā tev tas arī nepatiktu, pēdējais noteikums seko aiz pirmajiem diviem.

Atvērtība ir ielūgums ciemos savā iekšējā pasaulē, bez jebkādām bailēm kļūt ievainojamam. Tā ir atvērtība jaunai pieredzei un iekšējiem pārdzīvojumiem, bez apdraudējuma sajūtas no ārpasaules.
Tā ir sevis paša apzināšanās, kas apvienota ar sirsnību, kurā realizējas pašatvēršanās.

Atvērtības pretiniekiem, kuri baidās no tā, ka apkārtējie var viņus apdraudēt, Māte Terēze ir atstājusi  šādu novēlējumu:
«Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja tu darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja tu esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir».
Atvērtība ir gatavība sarīkot cilvēkiem nevis atvērto durvju dienu, bet pastāvīgi turēt atvērtas savas Dvēseles durvis. Tomēr iekšējā pasaulē ir vairākas durvis. Cik no tām ir atvērtas, tāda arī atvērtība.
Piemēram, atvērt sociālās durvis nozīmē gatavību iepazīties, komunicēt, dot cilvēkam savas koordinātes un kontaktinformāciju.
Atvērt Dvēseles durvis nozīmē uzaicināt cilvēku savā iekšējā pasaulē, patiesi paust savu viedokli, domas, vērtējumu un personīgo attieksmi pret notiekošo.

Un, beigu beigās, kā pasakā, katram cilvēkam ir aizliegtās durvis, aiz kurām paslēpta viņa jūtu un apslēpto vēlmju pasaule. Ja viņš ir gatavs atvērt šīs durvis – mūsu priekšā ir pilnīga atvērtība visā savā krāšņumā.

Citiem vārdiem sakot, pirmās durvis ir komunikabilitāte, otrās – sirsnība, bet trešās – atklātība.
Ņemot vērā to, ka trešās durvis tomēr ir aizliegtās, ikdienišķajā sarunu valodā ar vārdu atvērtība mēs apzīmējam dvēselisko atvērtību. Atvērts cilvēks ir tas, kuram nav pieņemama noslēgtība, tas ir tas, kurš tic un uzticas sev, dabiski un brīvi runā par savām vēlmēm, brīvi izrāda savas jūtas un emocijas, un ir gatavs apzināties sevi, un ar saprātu uztvert jaunas zināšanas un dalīties tajās ar cilvēkiem.
Atvērts cilvēks ir pateicīgs, labestīgs un augstsirdīgs, viņam nav iemeslu slēpt savus darbus un domas, viņa vienkāršība ir vērsta uz labiem darbiem un labvēlīgā Dvēsele – uz nesavtīgu dalīšanos ar savu sirds siltumu ar citiem cilvēkiem.

Salīdzinājumā ar aizvērtiem, noslēgtiem cilvēkiem, atvērts cilvēks uzticās cilvēkiem, viņš ir komunikablāks, efektīvāks komunikācijā, gatavs citus atbalstīt un dažādos citos veidos pozitīvi mijiedarboties ar citiem cilvēkiem.

Viņam piemīt visas godīga cilvēka priekšrocības attiecībā pret liekuļiem, meļiem un krāpniekiem.
Kad mēs sakām “atvērts cilvēks”, zemapziņā saprotam, ka tas NAV EGOISTS. Cilvēks, kura apziņa piesātināta ar egoismu, nevar būt atvērts. Ja tā būtu, Ego satrakotos, saceltos un sarīkotu tādu skandālu, ka maz neliktos.
Atvērtam cilvekam ir tīra apziņa, viņa prāts, jūtas un saprāts nav sasūkušies egoisma indi, viņš ar savu Ego runā pavēles formā. Atvērtībai Ego ieņem Pelnrušķītes stāvokli.
Egoists, kad vēlas atbrīvoties no sava Ego kontroles un represijām, lai kļūtu atvērts un “atvērtu savu dvēseli”, dodas uz bāru vai veikalu pēc alkohola. Iedzēris, tas vienlaicīgi kļūst atklāts. Ne velti tautā saka: “Kas skaidrā prātā, tas dzērājam mēles galā”. Egoistam sava Ego aizsardzības funkcija ir viņa psihiskās veselības radītājs. Atvērts egoists skaidrā prātā ir trauksmes signāls psihiatram – varbūt viņš jau atrodas uz plānprātibas vai šizofrēnijas sliekšņa, vai arī “sēž uz adatas”.
Amerikāņu antropologs Džareds Daimonds savā grāmatā “Pasaule līdz vakardienai: ko mēs varētu iemācīties no tradicionālās sabiedrības” pēta iezemiešu rakstura īpašības. Pirmais, kas viņu šokēja bija tas, cik ļoti atvērti ir šie cilvēki.

Par šīs sabiedrības daļas brīnumaino atvērtību runāja arī Žans Ledoffs, kurš pavadīja gandrīz trīs gadus Latīņamerikas džungļos ekuanas indiāņu ciltī. Piemēram, kā stāsta Ledoffs, “paraudāt uz pleca” šiem indiāņiem nepavisam nav metafora. Pat pieaudzis cilvēks tad, kad ir apjucis, iet pie sev tuvas sievietes: mātes, tantes vai sievas, un raud viņas apskāvienos. Ja pieaugušas sievietes vai neprecēta vīrieša māte ir mirusi, cilts “nozīmē” viņam pieņemto māti, kura uzņemas mirušās mātes funkcijas. Sieviete pie kuras nāk izraudāties, saglabā mieru, dažkārt pat vienaldzību. Viņa vienkārši “pieņem” skumstošā jūtas, neko nekomentējot, un neapstādinot asaru plūdus, kamēr cilvēks pats nenomierinās.

Bez atvērtības nav iedomājamas stipras laulības saites. Harmoniskas attiecības ģimenē valda tad, kad sieva ir atvērta vīram, brīvi atklāj viņam savas emocijas, dalās ar viņu savās bažās, vienu vārdu sakot, brīvi pauž savas emocijas.

Saprātīga emocionalitāte rotā sievieti, aizvērtība, gluži otrādi, izraisa agresivitāti, netaktiskumu, rupjību un aukstumu no vīrieša puses. Viņš sāk šaubīties par viņas tīrību, godīgumu, uzticību, un aizdomīgais, greizsirdīgais prāts momentā  uzkonstruē ziloni pat no maznozīmīga nieka. Tā ģimenē ienāk spriedze, aizdomas, neapmierinātība, skandāli un neuzticēšanās.

Vienkāršiem vārdiem runājot, sievietes atvērtības trūkums noved pie attiecību sabrukuma.

Ir kāda bēdīga pritča par to, kā atvērtības trūkums noved pie bezjēdzīgiem upuriem.
Vecs vīrs uz nāves gultas atzīstas sievai: “Tikai tevis dēļ es vienmēr pacietīgi esmu ēdis to pretīgo zirņu zupu, kuru tu tā mīlēji, un es pat atradu sevī spēkus to slavēt”. Un sieva viņam atbild: “Man pašai tā zupa  vienmēr ir riebusies, bet tu ar tādu sajūsmu to slavēji, ka man nācās to vārīt gandrīz katru dienu”.

Avots: https://podskazki.info/
© подсказки.инфо
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība ir tā vieta, no kurienes tu esi

mīlestība3

Mīlestība nav tā vieta, uz kurieni tu dodies.
Patiesībā mīlestība ir tā vieta, no kurienes tu esi
Mīlestība patiešām ir tas, kas tu patiesībā esi.
Absolūti viss, kas notiek Dzīvē, ir vislabākā tās beznosacījumu mīlestības izpausme, kuru pati par sevi piedzīvo Apziņa.
Diemžēl “ego” ir tieksme nosodīt, brīžam tas saka: “Mīlestība nevar izskatīties tada! Mīlestībai, visdrīzāk, jāizskatās tādai!”
Patiesībā mīlestībai jāizskatās …. un tā izskatās… precīzi tā, kā “tas, kas notiek”.
Tas viss arī ir mīlestība…. pat tad, ja tu to ne it visā atpazīsti.
Savā būtībā mīlestība ir pietiekami liela, lai sevī ietilpinātu pat tādu “neatzīšanu”.

Čaks Hillings “Sēklas dvēselei”
Tulkoja: Ginta FS