Tev ir tiesības neēst…

putra

Ja tas nav tavs, nepatīk, negaršo. Ja paostīji, pagaršoji un pārdomāji. Necensties sevī iestumt, norīt, pārvarot pretīgumu un pārsātinātības sajūtu. Un neēst. Ja ēst negribās. Ja tas, ko piedāvā, neder. Ja pagaršošanas procesā kļuva skaidrs, ka es to nevēlos. Ja ēdiens ir parāk ciets, rupjš, nesagremojams.

Visas mūsu attiecības ar jebko šajā pasaulē ir līdzīgas attiecībām ar ēdienu. Ēdiena metaforu ieviesa Perlzs – geštaltterapijas tēvs. Salīdzinoši – Freids jebkuras attiecības apskata caur seksuālās vilkmes piemēriem.

Bet man vieglāk ar ēdienu.

Atļaut sev neēst – nestūķēt sevī kaut ko, bet apstāties un pastumt šķīvi malā – nav nemaz tik viegli, kā šķiet.

Es tāpat kā daudzi citi cilvēki ar padomju pagātni, bērnībā esmu pārcietusi vardarbību ar ēdienu.
“Rij nost! Tikai pamēģini izspļaut, savādāk dabūsi ar to mannā putras sķīvi pa galvu”, – vai tieši tā teica auklīte bērnu dārzā, taču es tā to atceros. Mannā putru es atsāku ēst pēc 40 gadiem. (P.S. Es savu mannā putru bērnu dārzā krāmēju priekšauta kabatā un atsāku to ēst tieši tāpat – pēc 40 gadiem. GFS)

Atteikties ēst nebija vienkārši. Varēja iekaustīt, apvainot. Šī pazemošanas pieredze lika apspiest vemšanas refleksu un norīt. Iebāzt sevī neiebāžamo.

“Ēd, rītdien var nebūt, ko ēst”, – tā ir vectētiņa mācība. Viņš pārcieta karu un badu. Vinš zin, ko runā.

“Ēd par spīti”.

“Citiem nav ko ēst. Priecājies, ka tev ir”. – teica vecmāmiņa. Šajā sakarā – atteikties ēst, nozīmētu “sadusmot Dievu”.

“Ņem, ēd, priecājies – nedusmo Dievu”.

“Esi pateicīgs par to, kas tev ir. Rītdien var nebūt.”

“Ēd, tas ir veselīgi. Ir jāēd.”, – mammas vārdi.

“Tev pagatavoja, bet tu rauc degunu” – to, tētis.

“Par to visu ir samaksāts. Es tevis dēļ centos. Ko tad tagad iesākt, mest ārā?” – to, vīrs.

“Tu tikai pamēģini! Vai tad tev grūti?” – lūdzās meita.

Kā atteikties, kad tik daudzi mīloši cilvēki tevi lūdz, pierunā, uzstāj, piedraud?…

Cik sevi atceros, man vienmēr ir bijis liekais svars. Un tikai nesen, pateicoties gadiem ilgai terapijai, es sāku ievērot, kā ar varu spiežu sevi ēst. Kā burtiski stumju sevī ēdienu. Es pēkšņi sāku atšķirt, kā kaut kur dziļi manī maza meitene aizžmiedz acis un sāk ātri, ātri rīt putru. Un tikai nesen es izdzirdēju viņas čukstus: “Es negribu. Es vairāk negribu…”

Es tikai mācos atļaut sev neēst. Pat tad, ja samaksāts. Pat tad, ja apvainosies un tad, ja ēdiena pagatavošanā ielikts daudz pūļu. Pat tad, ja visi slavē un vsiem garšo. Un es ticu, ka ir garšīgi. Es mācos atļaut sev ” ne ēst”:

  • apmācošie kursi, kuri tik ļoti svarīgi ir manā darbā, ja to ir vairāk, kā es spēju “sagremot” un izprast šajā laika periodā; ja esmu pamēģinājusi un sapratusi, ka tas nav mans. Ēdiena pasniegšanas veids, krāsa, smarža, garša, pati “virtuve” izrādās NE mana. Kaut gan es ticu, ka tas ir vērtīgi un veselīgi. Un, ak, Dievs! – es redzu, ka citiem tik ļoti patīk. Es atsakos.
  • grāmatas, filmas, raksti. Pat tad, ja tie ir manu mīļāko autoru. Es to “neēdīšu” tikai tāpēc, lai būtu uzticīga. Tikai intereses pēc.
  • attiecības. Es mēģināšu. Atļaut sev nesteigties, bet riskēt iet, ja man ir interesanti, pievilcīgi. Lai arī nedaudz bailīgi, bet aizraujoši, es pamēģinašu, iešu. Ja ieklausījos, sajutu un aizrāvos, iešu.

Ja attiecības ir sākušas slikti “ost”, es pastumšu malā šķīvi un noskaidrošu, kas noticis. Es negribu ēst acīmredzami “sabojājušos produktu”. Es neēdīšu to, no kā man slikti.
Pirms norīt kādu postulātu no lekcijas, grāmatas, kursa, es to vispirms kārtīgi sasmalcināšu tūkstošiem mazos gabaliņos un katru no tiem apveltīšu ar savu uzmanību, pieredzi un tikai tad, kad tas viss praktiski būs kļuvis mans, es to apēdīšu un padarīšu par daļu no sevis.

Un vēl viens ļoti svarīgs moments – izvēle rodas pārpilnībā. Kad es varu izvēlēties vai saprotu, ka varu izvēlēties. Kad es esmu badā, man ir vienalga, ar ko aizbāzt šo bada sajūtu.

Izvēle rodas tad, kad man ir iespēja apstāties, ievilkt nasīs gaisu un ieklausīties sevī. Ko es vēlos? Lūk, tas ir šeit – tas, ko es vēlos? Ja man kaut kādu iemeslu deļ ir jānorij neskatoties, es atkal pārvertīšos par mazu meitenīti, kura aizžmiedz acis un pārstāj just…

© psy-practice.com

Autors: Irina Dibova
Tulkojums Ginta Filia Solis

Mīlestība un ēdiens

milestiba_ediens2

Cilvēkiem, kuri pārmērīgi daudz ēd, trūkst mīlestības. Viņi mīlestību aizstāj ar ēdienu. Cilvēki, kuri jūtas mīlēti un mīl, ēd mazāk, viņi nespēj apēst pārāk daudz un vienmēr ēd samērīgi. Cilvēki, kuri nejūtas mīlēti un kuri nemīl, ēd vairāk tāpēc, ka tas viņiem dod piepildītības sajūtu. Ar ēdienu viņi sevi cenšas piepildīt. Mīlestības trūkuma dēļ viņi jūt tukšumu.

Vai esi ievērojis, ka neprecētas meitenes pārsvarā nav resnas, bet, kad viņas apprecas, viņas kļūst resnākas un resnākas, un nesmukākas? Kādēļ? Apprecoties pazūd mīlestības alkas, mērķis ir sasniegs, problēmu vairs nav. Viņas iejūtas dzīves rutīnā un visu pieņem par pašsaprotamu.

Mīlestība un ēdiens ir cieši saistīti. Kad tu esi iemīlējies un jūti atbildes mīlestību, tu ēd maz. Ja sieviete jūtas mīlēta, viņa paliek slaida un skaista. Ja viņu nemīl, viņa uzbarojas, zaudē skaistumu. Un arī tad, ja sieviete nevēlas, lai viņu mīl, viņa sāk pārmērīgi daudz ēst. Tā ir kā aizsardzība.

Vai esi pamanījis, ka dienā, kad pie tevis ierodas mīļotais cilvēks, tu esi tik laimīgs, mīlestības pārpildīts, ka apetīte pazūd? Tevi ir piepildījis kaut kas daudz skaistāks, smalkāks par ēdienu un tu nejūti tukšumu, tu jūties pilns, tu esi pilns. Nelaimīgi cilvēki ēd par daudz, laimīgi cilvēki neēd pārāk daudz. Jo laimīgāks ir cilvēks, jo mazāk viņš ir atkarīgs no pārtikas – tādēļ, ka viņam ir pieejams augstākas klases ēdiens: mīlestība. Mīlestība ir ēdiens augstākā plānā. Ja pārtika ir barība ķermenim, tad mīlestība ir barība garam.

Ja tikko piedzimušam bērnam māte spēj dot tikai pienu, ķermeņa barību, bet nespēj dod mīlestību, tad bērns cietīs. Viņa ķermenis augs, bet gars cietīs. Ar ķermeņa pabarošanu nepietiek: nepieciešams pabarot arī garu. Ja māte dod tikai pārtiku, bet nedod mīlestību, tad viņa nav māte, viņa ir tikai barotāja. Un bērns cietīs visu dzīvi – kaut kas viņā paliks iestrēdzis, neizaudzis, atpalicis. Bērnam ir nepieciešama barība, un mīlestība ir pat svarīgāka nekā pārtika.

Vai esi to redzējis – ja bērnam dod mīlestību, viņš daudz neuztraucas par pārtiku. Ja māte mīl bērnu, viņa vienmēr uztraucas, ka bērns dzer mazāk pienu nekā vajadzētu. Bet, ja māte nemīl bērnu, tad viņš dzer par daudz piena. Bērnu pat ir grūti noņemt no krūts, jo viņš baidās: mīlestības nav, viņš ir atkarīgs tikai no fiziskās pārtikas, smalkās barības trūkst.

Un tā tas notiek visas dzīves garumā. Ja tu jūti mīlestības trūkumu, tu sāc savu ķermeni piepildīt ar pārtiku – tā kļūst par aizvietotāju. Ikreiz, kad cilvēki jūt tukšumu sevī, kad viņi nejūt saviļņojumu un aizrautību, ko nes mīlestība, un enerģiju, ko atbrīvo mīlestība, viņi sāk pārāk daudz ēst.

Ņem vērā: visas reliģijas runā par gavēni noteikta iemesla dēļ. Ja tu neatmetīsi pārmērīgu ēšanu, nebūs iespējama lūgšana. Gavēnis paver iespēju lūgšanai. Ja tu ēd par daudz, tad gavēnis ir lieliskas zāles. Ja tu esi ēdis par daudz, tev vajag atjaunot līdzsvaru. Daudz ēdot, tu paliec pārāk cieši pieķēries fiziskajai pasaulei… un tu nevari pacelties spārnos. Tev ir pārāk liela nasta; neliels gavēnis palīdzēs.

Cilvēki, kuri ietur gavēni, ir ievērojuši, ka gavēņa laikā lūgšana kļūst ļoti viegla, vienkārša. Kad tevi nenomoka pārtika un ķermenis, gars kļūst viegls, tas var lidot – garam ir spārni…

Autors: Ošo “The Divine Melody”

Avots: http://www.e-misterija.lv/

Mīlestība un ēdiens

12063555_985760258113314_344438523045889926_n

Cilvēkiem, kuri pārmērīgi daudz ēd, trūkst mīlestības. Viņi mīlestību aizstāj ar ēdienu. Cilvēki, kuri jūtas mīlēti un mīl, ēd mazāk, viņi nespēj apēst pārāk daudz un vienmēr ēd samērīgi. Cilvēki, kuri nejūtas mīlēti un kuri nemīl, ēd vairāk tāpēc, ka tas viņiem dod piepildītības sajūtu. Ar ēdienu viņi sevi cenšas piepildīt. Mīlestības trūkuma dēļ viņi jūt tukšumu.

Vai esi ievērojis, ka neprecētas meitenes pārsvarā nav resnas, bet, kad viņas apprecas, viņas kļūst resnākas un resnākas, un nesmukākas? Kādēļ? Apprecoties pazūd mīlestības alkas, mērķis ir sasniegs, problēmu vairs nav. Viņas iejūtas dzīves rutīnā un visu pieņem par pašsaprotamu.

Mīlestība un ēdiens ir cieši saistīti. Kad tu esi iemīlējies un jūti atbildes mīlestību, tu ēd maz. Ja sieviete jūtas mīlēta, viņa paliek slaida un skaista. Ja viņu nemīl, viņa uzbarojas, zaudē skaistumu. Un arī tad, ja sieviete nevēlas, lai viņu mīl, viņa sāk pārmērīgi daudz ēst. Tā ir kā aizsardzība.

Vai esi pamanījis, ka dienā, kad pie tevis ierodas mīļotais cilvēks, tu esi tik laimīgs, mīlestības pārpildīts, ka apetīte pazūd? Tevi ir piepildījis kaut kas daudz skaistāks, smalkāks par ēdienu un tu nejūti tukšumu, tu jūties pilns, tu esi pilns.

Nelaimīgi cilvēki ēd par daudz, laimīgi cilvēki neēd pārāk daudz. Jo laimīgāks ir cilvēks, jo mazāk viņš ir atkarīgs no pārtikas – tādēļ, ka viņam ir pieejams augstākas klases ēdiens: mīlestība. Mīlestība ir ēdiens augstākā plānā. Ja pārtika ir barība ķermenim, tad mīlestība ir barība garam.

Ja tikko piedzimušam bērnam māte spēj dot tikai pienu, ķermeņa barību, bet nespēj dod mīlestību, tad bērns cietīs. Viņa ķermenis augs, bet gars cietīs. Ar ķermeņa pabarošanu nepietiek: nepieciešams pabarot arī garu. Ja māte dod tikai pārtiku, bet nedod mīlestību, tad viņa nav māte, viņa ir tikai barotāja. Un bērns cietīs visu dzīvi – kaut kas viņā paliks iestrēdzis, neizaudzis, atpalicis.

Bērnam ir nepieciešama barība, un mīlestība ir pat svarīgāka nekā pārtika.

Vai esi to redzējis – ja bērnam dod mīlestību, viņš daudz neuztraucas par pārtiku. Ja māte mīl bērnu, viņa vienmēr uztraucas, ka bērns dzer mazāk pienu nekā vajadzētu. Bet, ja māte nemīl bērnu, tad viņš dzer par daudz piena. Bērnu pat ir grūti noņemt no krūts, jo viņš baidās: mīlestības nav, viņš ir atkarīgs tikai no fiziskās pārtikas, smalkās barības trūkst.

Un tā tas notiek visas dzīves garumā. Ja tu jūti mīlestības trūkumu, tu sāc savu ķermeni piepildīt ar pārtiku – tā kļūst par aizvietotāju. Ikreiz, kad cilvēki jūt tukšumu sevī, kad viņi nejūt saviļņojumu un aizrautību, ko nes mīlestība, un enerģiju, ko atbrīvo mīlestība, viņi sāk pārāk daudz ēst.

Ņem vērā: visas reliģijas runā par gavēni noteikta iemesla dēļ. Ja tu neatmetīsi pārmērīgu ēšanu, nebūs iespējama lūgšana. Gavēnis paver iespēju lūgšanai. Ja tu ēd par daudz, tad gavēnis ir lieliskas zāles. Ja tu esi ēdis par daudz, tev vajag atjaunot līdzsvaru.

Daudz ēdot, tu paliec pārāk cieši pieķēries fiziskajai pasaulei… un tu nevari pacelties spārnos. Tev ir pārāk liela nasta; neliels gavēnis palīdzēs.

Cilvēki, kuri ietur gavēni, ir ievērojuši, ka gavēņa laikā lūgšana kļūst ļoti viegla, vienkārša. Kad tevi nenomoka pārtika un ķermenis, gars kļūst viegls, tas var lidot – garam ir spārni…

Autors: Ošo, “The Divine Melody”

Tulkoja: Ginta FS

Uztura nianses, fiziskās slodzes un sazemēšanās

11811459_1677752725787261_7038246316227227103_n

Šobrīd ļoti daudz tiek rakstīts un runāts par to, kādi ir veselīga uztura principi. Cilvēki mētājas no viena grāvja otrā – vieni slavē veģetārismu, citi svaigēšanu, savukārt “gaļēdāji” bieži jūtas tā, it kā darītu ko sliktu. Man ļoti patika šis Aleksandra Paļijenko raksts, jo tas noņem stresu 

Kā vīriešiem tā sievietēm svarīgs moments ir UZTURS.

Kad jūs tīriet savu organismu, piemēram – ēdiet augu izcelsmes produktus vai badojaties – tas rada priekšnoteikumus tam, lai jūsu organisms atjaunotos un jūs izietu jau Citā Līmenī. Taču, ja jūs to dariet pārāk ilgi – diemžēl, sākas problēmas ar Enerģētiku, Veselību un ar Finansēm.

Un tāpēc varu teikt (pretēji tam, ko vēsta Ezotērika, runā Vēdas, ko pauž joga un citas sistēmas), cik esmu pētījis Bagātus cilvēkus (pa īstam bagātus un Laimīgus cilvēkus) – viņi visi:

– Ēd gaļu

– Ēd asus ēdienus

– Sporto un mīl seksu. Un šis princips stradā visur.

Jā, protams, var “uzsēsties uz diētas” (uz pāris nedēļām)… Jā, var badoties (un tā attīrīt savu organismu)… Un tas ir normāls process, kad dariet to regulāri.

Taču tas nestrādā, kad VISU LAIKU ēdat tikai augu izcelsmes produktus, vai visu laiku – prānu, vai visu laiku esat monotonā svaigēšanā
Tad, lūk: GAĻA – sazemē. Tā dod jums Attīstības Enerģētiku. Taču, ja ESAT GARĪGUMĀ un apēdat gaļu – jūs protams, kļūstiet agresīvi, kategoriski, pretenziozi.

JA ESAT MĪLESTĪBĀ – Jūs kļūstiet Bagāti, Veseli un Veiksmīgi.
Ja lietojat ASUS ĒDIENUS – jūs kļūstiet pārāk zinoši un saprotoši…. Taču, ja jums nepietiek Enerģijas – jūs kļūstat kategoriski un agresīvi. Bet, ja jums ir DAUDZ MĪLESTĪBAS – jūs kļūstat jūtīgi, analizējoši, saprotoši un rīkojaties, lai notiktu Attīstība.

Ir cilvēki, kuri atsakās no gaļas (vai no asiem ēdieniem), tāpēc, ka gaļa tiem nepatīk, viņi nevar un negrib to ēst, viņiem tas nav patīkami – tad tie dara pareizi…. Tas izskaidrojams ar to, ka viņiem:

– ir agresīva Likumdošanas Bāze

– tie domā caur noliegumu un atteikšanos

– tie pielāgojas citiem cilvēkiem

– viņiem ir ļoti blīva dualitāte un tāpēc viņi atrodas Garā. Ja tie sāks ēst gaļu, viņiem tas viss vēl vairāk pastiprināsies.

Ja izejam no domas: “Gribi iepazīt cilvēku, iedod viņam varu un naudu”, jūs uzreiz ieraudzīsiet, kas viņi tādi patiesībā ir… Vai viņos ir Mīlestība vai nav. Vai viņos ir Spējas un Plašums, vai nav.

Šeit ir tas pats: JA CILVĒKS ĒD ASUS ĒDIENUS UN GAĻU – ja viņā IR MĪLESTĪBA, tad tā tikai pastiprināsies un vairosies.

Ja viņā IR AGRESIVITĀTE UN NESPĒJA PIEŅEMT – tas tūliņ “izlīdīs” uz āru un sāks ārdīt apkārtējo pasauli.
Ēdienam ir jāpievērš ļoti liela uzmanība!
Jā, jums periodiski ir jātīra savs organisms. Jā, periodiski vajag badoties. Šad tad var lietot arī alkoholu (arī tā ir sazemēšanās un tā nāk no tā, ka mums ir pārāk daudz Prāta). Un labākā SAZEMĒŠANĀS NOTIEK kad mēs:
– Darām. Iedomājos – izdarīju;
– Kad mēs nodarbojamies ar SPORTU;
– Kad mēs nodarbojamies ar SEKSU;
– Kad mēs peldamies ĀLIŅĢĪ;
– Kad mums veic MASĀŽU;
– Kad mēs ejam PIRTĪ;
– Kad mēs FIZISKI STRĀDĀJAM.
BET – tas viss tikai tad – JA DARAM TO VISU AR PRIEKU UN LABSAJŪTU!
Ja mēs to darām BEZ Labsajūtas un Prieka – mēs vairojam problēmas, nepatikšanas, negatīvu savā dzīvē un sākam arvien vairāk sevi iznīcināt!
Tas nozīmē – FIZIKAS DARBĪBĀM JĀNOTIEK LABSAJŪTĀ.

© Aleksandrs Paļijenko

Tulkoja: Ginta FS