Pašreizējā vēsturiskajā brīdī viss tik ātri mainās. Šodien daudziem ir kļuvis skaidrs – Dzīve ir viena. Individualitātes materiālā pasaule ir tās enerģijas stāvokļu atspoguļojums, tas ir, pašreizējā brīdī izpaustā Gara augļi. Un, ja agrāk šis atspulgs bija ļoti novēlots, dažkārt gadiem ilgs, tad šobrīd harmonisks un piepildīts iekšējais stāvoklis uzreiz dod labklājības paplašināšanos, galvenais ir neiekrist sava prāta vērtējumos un argumentācijās, pagātnes salīdzinājumos un konkurencē.
Ļoti ilgu laiku uz Zemes valdīja maksimālas iegremdēšanās matērijā periods un attiecīgi materiālo vērtību pārākums pār iekšējām, garīgajām. Cilvēki smagi pārdzīvoja kataklizmas un sacentās, lai sasniegtu rezultātus miera laikā. Tomēr daudzi pēdējās desmitgadēs ir sākuši izjust eksistences bezmērķību, dzenoties pēc ārējo panākumu “burkāna” – sociālā stāvokļa un finansiālajām iespējām. Ir kļuvusi acīmredzama iekšējās harmonijas lielā nozīme dzīvībai un veselībai.
Jau pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā sākās kolektīvs apziņas pavērsiens pretējā virzienā: no sīvas konkurences un bailēm izdzīvot līdz visa vienotības un katra unikalitātes sajūtai. Daudzās valstīs tas sakrita ar dažāda veida kataklizmām, jo īpaši PSRS sākās perestroika, iznīcinot agrākos dzīves cietokšņus. Un tas, kurš nebija stingri piesaistīts materiālajai apziņai, vispārējā haosa vidū jutās kā svaigs vējš, kas nes brīvību, neskatoties uz ārējiem satricinājumiem. Un tad šī sajūta sāka pieaugt, vēršot cilvēci uz iekšējām vērtībām – godīgumu pret sevi, sirsnību, savas dvēseles nemirstības atcerēšanos un redzamo spēles rezultātu trauslumu.
Iepriekšējos polārā dalījuma laikmetos materiālās un garīgās tēmas tika nevis vienkārši šķeltas, bet gan pretnostatītas. Materiālā labklājība gandrīz neizbēgami tika sasniegta, noraidot dvēseles balsi, un cilvēki, kas meklēja atbildes uz mūžīgiem jautājumiem, ignorēja materiālos uzdevumus, zinot, ka šos ceļus nav iespējams apvienot.
Tā kā mēs visi esam ne reizi vien iemiesoti tad vienā, tad atkal citā lomā, tad līdz šim ikvienam ir neapzināta pieredze gan atteikties no materiālās dzīves priekiem (arī ķermeņa priekiem), gan spēlēties ar materiālā plāna pārmērībām, kas bieži vien noveda pie fiasko. Taču jau līdz 21. gadsimta sākumam kvantu fizika bija pierādījusi pasaules vienotību, atpazīstot tās enerģētisko dabu gan materiālos objektos, gan garīgajā emocionālajā darbībā, un kopš aptuveni 2012. gada pieaug to cilvēku skaits, kuri apzinās, ka viss ārējais ir “iluzors” un ir tikai iekšējās atspulgs, kas nepārtraukti pieaug. Masu apziņa ir tik ļoti progresējusi, ka pat populārās publikācijās un televīzijas kanālos sāk runāt par ārējo problēmu sekundāro raksturu un iekšējās harmonijas vērtību.
Arvien vairāk cilvēki priekš sevis atklāja to, ka nav tikai ķermeņi, ka skrējiens pēc ārējām vērtībām neļauj atpazīt un sadzirdēt sevi pašu īsto un ka kopumā ir kāda cita realitāte, nevis tā, ko esam pazinuši līdz šim.. Un, ka šajā Jaunajā realitātē ir citi noteikumi, citi potenciāli un pavisam cits brīvības līmenis. Arvien vairāk cilvēku sāka novērtēt nevis karjeras sasniegumus un materiālos uzkrājumus, bet gan dzīves mirkļus blakus saviem mīļajiem, vienatnē ar sevi un dabu – ESĪBAS mirkļus.
“Esības” stāvoklis jau vispār ir matērijas eksistences pamats.
Ko nozīmē “būt”? Tas nozīmē sajust sevi ne tikai kā noteikta dzimšanas gada cilvēku un pat ne kā ķermeni ar dvēseli, bet gan kā Dvēseli – Vienotās Apziņas individuālu fokusu, kas šo pasauli uztver caur ķermeni.
Ne domas par to, ka kaut kā pietrūkst, bet pateicīgas sajūtas mirklī ļauj izdzīvot katru mirkli pilnvērtīgi un veidot labākās iespējas. Tieši mirklis “tagad” ir apziņas un matērijas krustpunkts. Tas, ko tu piedzīvo, nosaka to, ko tu redzi sev apkārt.
Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savu stāvokli un labot to no iekšpuses, esot savas realitātes saimniekam, nevis apstākļu upurim. Ir svarīgi precīzi sekot savas sirds kompasam.
Un te nu ir iespējami divi maldīgi priekšstati.
Pirmais ir saistīts ar vēlmi dzīvot kā līdz šim – cilvēki joprojām cenšas kompensēt savu iekšējo tukšumu ar materiālajiem sasniegumiem, viņi no visa spēka cenšas izgrābt, iegūt, nopelnīt, sasniegt, gūt panākumus, cerot, ka tas nesīs laimi.
Bet otrs ir nicinājums pret materiālo plānu, jo nav spējas to kontrolēt caur iekšējo stāvokli, un tāpēc notiek iesaistīšanās spēlēs par garīgām tēmām.
Vispirms pastāstīšu par otro virzienu. Atteikšanās no materiālajām vēlmēm un iedziļināšanās pseidogarīgumā arī ir pagātnes programma, kad, lai sajustu augstfrekvences enerģiju klātbūtni savā dzīvē, bija jāatsakās no materiālā komforta, personīgās mīlestības, veselības utt. Atcerieties, piemēram, vientuļniekus, klaidoņus un mūkus, kuri aiziet askētismā…
Lieta tāda, ka agrāk īsti nebija iespējams apvienot garīgo un materiālo, nebija iespējams “kļūt apgaismotam”, pilnībā nepakļaujot miesas vajadzības un ego aicinājumus. Šobrīd ir citi laiki – šobrīd vienotība ar dvēseli ikdienas lietās ir ne tikai iespējama, bet pat vitāli nepieciešama! Tikai piepildot savu ikdienu ar harmoniskām pateicības, pieņemšanas un apbrīnas enerģijām, mēs varam saglabāt vitalitāti un piesaistīt veiksmīgu notikumu attīstību pašreizējā pārejas perioda haosā. Tagad spēja pacelties no mijiedarbības ar matēriju – sajust savu ķermeni, pieskārienu, skaņas, aromātus, krāsas – var atgriezt mūs “tagad” mirklī, paaugstinātt mūsu vibrācijas un palīdzēt sajust dzīves vērtību. Ne velti mēs esam iemiesoti materiālajā pasaulē.
Otra medaļas puse – kad cilvēks, palaižot garām “esības” stāvokli, sāk cītīgi censties “darīt” un “iegūt”. Šobrīd ši pieeja vairs nenes augļus.
Neatkarīgi no tā, cik neticami lielas pūles tu pieliec, lai cik pārdomātus plānus tu nekal, nekas neizdosies, ja tu nepratīsi izbaudīt to, ko dari, un ja tavu rīcību noteiks nevis vēlme dalīties ar pasauli, bet gan vēlme iegūt.
Turklāt, jo vairāk cilvēks cenšas šai ceļā, jo vairāk viņš ieslīd vai nu nosodījumā (savā un citu), vai izmisumā, vai dusmās, vai alkatībā, atdodot savu enerģiju postošiem haotiskiem viesuļiem. Starp citu, uz to balstās finanšu piramīdas un dažādas viltus mācības, kas sola iemācīt kļūt bagātam, palīdzēt īstenot savu potenciālu, piepildīt vēlmes utt. Šajā gadījumā upuris rada bendi: “Mani nav grūti piemānīt, es pats priecājos, ka esmu maldināts!”
Jebkurā gadījumā resursa zudums un zaudējumi vibrāciju skalā ir garantēti – līdz vilšanās, izmisuma, nosodījuma un citiem destruktīviem stāvokļiem. Ja tu atrodaties tādā cilpā, kurā atbildību par savu labklājību tu nodod kādam citam – vienkārši atzīsti to bez sevis nosodīšanas (kā varēju, tā dzīvoju!)
Un sāc no šī punkta, lai radītu sev citu iekšējo stāvokli.
Mūsu prāts tiecas pēc ārējiem sasniegumiem, jo tam ir pārliecība, ka tieši objekti un notikumi dara cilvēku laimīgu. Tikmēr visiem ir zināms, ka kaut kas, kas pieder, pats par sevi neko nedod. Ja iekšpasaulē pietrūkst mīlestības un pašvērtības, lai cik daudz tu saņemtu ārpusē, iekšā tas nepaliks. Tikai neapmierinātība pieaugs.
Galu galā mūsu Dvēsele nevar vēlēties lai tai kaut kas “pieder”. Dvēsele zina, ka ceļo šeit ar vienu mērķi: atklāt sevī jaunu gaismu šīs pasaules ainavā – Mīlestības gaismu un sajust spēju radīt un dot. Un došana notiek caur sirdī atvērtām durvīm kopējai dievišķajai plūsmai.
Un visas materiālās pasaules “neērtības”, visas neveiksmes savās lomās – vienalga, vai tās būtu ģimenes vai profesionālas, tikai spiež cilvēku apzināties: ieskaties sevī, pieņem bez vērtēšanas un sprieduma to, kas ir, un sāc kopt jauno.
Mūsu ķermenis un visi fiziskie objekti ap mums ir mūsu spēles instrumenti šajā iemiesojumā. Vienkārši ir pienācis laiks, kad jāatceras garīgā un materiālā vienotība, neaizmirstot ārējā Spēlē par savu patieso Būtību.
Un te nu uzdevumi mums katram ir atšķirīgi.
Cilvēkam, kurš sākotnēji bija orientēts uz “esības” stāvokli un, iespējams, ir nodzīvojis daudzus klosteru iemiesojumus, ir jāiemācās kaut ko vispār vēlēties, atzīt materiālo labumu klātbūtni savā dzīvē un sākt tos baudīt.
Kādam, kurš vairāk koncentrējas uz darbību un piederību, gluži pretēji, lai atcerētos savu nemirstīgo būtību un zemes iemiesošanās mērķi.
Jaunajai paaudzei, par laimi, nav visu šo izkropļojumu un viņi zina, kā harmoniski apvienot plaukstošu materiālo eksistenci un koncentrēšanos sirdī. Bet visiem pārējiem es gribu atgādināt, ka ar katru dienu izkrišana no Sirds uz Prātu, no Dvēseles uz Ego, atgriešanās no Lielā Spēlētāja pie mazā tēla kļūst arvien postošāka. Un Dzīve ar visu savu notikumu ritējumu mudina koncentrēties, pirmkārt, uz sirdi.
Šajā gadījumā materiālie labumi mūsu īpašumā ir tikai patīkams bonuss. Galu galā, kad esi ar vēlmi pieņemt, īpašums pie tevis atnāk automātiski – pareizās lietas, ērts apģērbs, piemērots mājoklis… Šim nolūkam tev nav jāpieliek īpašas pūles, milzīgi jāplāno, jāorganizē pasākumi, cilvēki utt. Viss notiek dabiski, es pat teiktu maģiski.
Piemēram, tu domā: “Būtu jauki, ja es varētu sev nopirkt jaunas kurpes”, un tu tās vienkārši “pa ceļam satiec”. Prātā iešaujas doma, ka gribi kādu noteiktu ēdienu vakariņās, nāc mājās – un tavs vīrs to jau ir pagatavojis. Tu sapņo par ziediem un pateicīgie klienti tev tos atnes. Tas ir ideāls variants, kas atspoguļo vibrāciju radīšanas principu.
Atceros, apmēram pirms 25 gadiem es lasīju frāzi no Šri Aurobindo: “Dievs ir mūžīgais bērns, mūžīgi spēlējoties mūžīgajā dārzā.” Toreiz man šī doma ļoti patika, bet sapratu to tikai vēlāk. Bērns ir tas, kurš, spēlējoties, veido pasauli sev apkārt. Tādā pašā veidā mēs kā viena Radītāja šķautnes veidojam pasauli sev apkārt caur sevi, ar savām darbībām.
Tāpēc baudīsim zemes izpausmes un būsim radoši materiālajā plānā, neaizmirstot, KAS MĒS PATIESĪBĀ ESAM.
Svetlana Dobrovoļska
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 