dzīvot laimīgu dzīvi | Ginta Filia Solis

visi logi

Kāds pazīstams krievu aktieris stāstīja par savu piedzīvojumu pirmajās viesizrādēs.
Ārzemes. Viesnīca. Viesnīcas administratore pasniedz atslēgas no numuriņa. Viņš atslēdz durvis. Istaba maziņa, gulta, skapis, vannas istaba.

Taču aktierim šķiet, ka viss ir lieliski: vēl vakardien viņš bija students un nejūtas kā zvaigzne. Mantu ir maz. Tāpēc viss ir kārtībā. Nedaudz mulsina gan tas, ka numuriņā nav logu, bet tas nekas. Cik daudzi no mums dzīvo dzīves priekštelpā.

Viesizrādes ilgst nedēļu. Visu nedēļu agri no rīta viņš dodas prom un vēlu vakarā atgriežas. Katru reizi viesnīcas personāls uzlūko viņu ar neviltotu interesi.

«Es pat teiktu, viņi izskatījās apstulbuši», — viņš teica.

Reiz pie ieejas viņš saskrējās ar istabeni. Tā sāka vicināt rokas un kliegt: «Big! Big!», bet viņš, kautrīgi nolaidis acis, nočukstēja «senkjū», un ātri aizbēga. Angļu valodu tajā laikā viņš vēl neprata.
Pēdējā dienā pirms izrakstīšanas no viesnīcas, viņš paaicināja istabeni un administratori, lai tās pieņemtu numuriņu un pārbaudītu, ka viņš nav nozadzis čības un pakaramos. Viņas pieklauvēja, pasmaidīja un iegāja istabā.

Tālāk notika kas brīnumains: administratore atvēra skapja durvis un…. iegāja tajā. Izrādījās, ka visu nedēļu aktieris bija nodzīvojis milzīga luksus numura priekštelpā. Numura ar milzīgiem panorāmas logiem. Un nezināja to!

Viņam pat prātā nevarēja ienākt, ka ir pelnījis kaut ko lielāku, par šo priekšnamu. Viņš gulēja uz īsiņas kušetītes, kas bija paredzēta, lai apsēstos, kad velk kājās apavus. Bet savus divus džemperus, viņš pat nemēģināja iekārt skapī, tie taču neburzās.

Viņš apsēdās un smējās. Bet pēc tam sāka raudāt. Viņam bija žēl garām palaistās iespējas dzīvot komfortā.

Viņš nezināja, ka ir pelnījis ko vairāk un viņš nezināja, ka vajag vēlēties ko vairāk.

Kad es dzirdēju šo stāstu, padomāju par to, cik daudzi no mums dzīvo dzīves priekštelpā un pat neiedomājas, ka blakus, lūk, aiz tām durvīm ir vesela pasaule, vesela Nārnija un milzīgi panorāmas logi.

Mēs nemeklējam un neatveram durvis, mēs jau iepriekš esam samierinājušies ar to, kas ir.

Mēs neairējam, mēs gaidam, kad straume mūs aiznesīs līdz krastam, un tad sakām: o, jā, te es arī gribēju atpeldēt.
Vai tiešām šeit tu gribēji būt?

Patiesībā reti kurš no mums zin, ko patiesībā vēlas. Un bieži vien mēs pat necenšamies meklēt. Pasīvi peldam, pieņemot likteņa dāvanas. Bet var taču airēties uz sapni, var uzvilkt buras un noķert ceļavēju. Cilvēks var būt pateicīgs par to, kas viņam ir un turpināt atrast savu “vēl”.

Dzīve ir piedzīvojums. Lai atrastu atbildes, ir jāatver visas durvis. Atslēga tevi noteikti gaida aiz vienām no tām. Un tā būs atslēga no nākamajām durvīm. Kuras vēl jāatrod…

Autors: Olga Saveļjeva
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dziļi, dziļi vairumā no mums dzīvo ļoti stingra pārliecība par to, ka:

“Dzīve ir sarežģīta padarīšana. Tajā ir maz prieka. Un tas prieks, kas dīvainā kartā mums tiek dots, vēl ir jānopelna”.

Mēs esam pārliecināti, ka lielāko daļu savas dzīves laika mēs tērējam uz to, lai vienkārši pārciestu.

“Piedzemdēt uzreiz divus, lai pēc tam mocītos”
“Nodzīvot darbā līdz piektdienai”
“Tas ir tavs darbs” – saka mazam bērnam, ejot uz bērnu dārzu. “Pienāks brīvdienas, tad arī paspēlēsies.”
“Pabeigsi skolu, tad arī…”
“Pacietību!” – novēl sievietei, kura nupat apprecējusies.
“Pacietību!” – novēl vecākiem, kuri audzina bērnus.
“Dzīve ir tāda dīvaina lieta. Viss riek sasniegts grūtā darbā. Laime ir jānopelna.”

Šīm pārliecībām ir ļoti dziļas saknes. Un mūsu tauta gadsimtiem ilgi ir mācījusies paciest.

Dzimtbūšana, kulaku laiki, bads, revolūcijas, represijas, karš, padomju laiki, “perestroika”, totāls deficīts. Mēs tik labi esam iemācījušies paciest un izdzīvot, ka esam aizmirsuši dzīvot.

Laiks apzināties, ka dzīve nav sods…

Mēs tā esam iemācījušies ciest, ka esam aizmirsuši dzīvot. Dzīve ir DĀVANA. Un mums ir dota brīnisķīga iespēja – DZĪVOT!

Katrā mazā darbā, katrā mūsu dzīves mini-sižetā ir noslēpums, dāvana, brīnums. Un ir svarīgi sev atļaut redzēt un sajust to. Atļaut sev priecāties un just labsajūtu no visa, kas ir dzīvē.