Kad tu apzināsies…

Kad tu apzināsies…
Tavs draugu loks samazināsies. Tu sāksi ievērot to, ka ierastās sarunas ar draugiem un paziņām īsti nevedas. It kā viss ir tāpat, kā bijis, taču vairs nav interesanti. Tāpēc, ka tu vairs nespēj uzturēt sarunas, kurās viss un visi ir slikti, darbs neiedvesmo, bizness nevedas, vīrs apnicis un sieva pie visa vienmēr ir vainīga. Tu pārstāsi spēlēt spēles, tāpēc, ka, lai spēlētu pēc noteikumiem, ir vajadzīgi, kā minimums, divi. Un, iespējams, tieši tāpēc tu saviem draugiem kļūsi ļoti neērts cilvēks, kurš bojā visu spēli un ar visu savu skatu norāda uz to, ka karalis ir kails.

Tev kļūs smagi strādāt savā nemīlamajā darbā un darīt to, kam neredzi jēgu. Un tāpēc tu vai nu kaut ko mainīsi veidā, kā darbojies, vai arī kardināli nomainīsi savu nodarbošanos. Ja iepriekšējā darbā tevi turēja nepieciešamība, bailes, ieradums vai automātisms, tas momentā izlīdīs pašā virspusē un nāksies ar to kaut ko darīt.

Tavas attiecības sāks irt pa visām vīlēm. Tāpec, ka vairums attiecību nav līdzīgo savienība, bet gan savstarpējo līdzatkarību un kompensāciju klubiņš. Sajutis, ka zaudē tevi, partneris visādi centīsies tevi paturēt, taču uz visiem pārmetumiem tu reaģēsi līdzīgi, kā tad, kad marsieši cenšas nodibināt sakarus ar zemes iedzīvotājiem viņiem nesaprotamā savā valodā.

Tu sajutīsies vientuļš. Tāpēc, ka atkritīs visas nevajadzīgās un neīstās saiknes, kuras tika būvētas uz nepietiekamības, tukšuma, patērēšanas un egoisma pamatiem. Un šis jaunais, nesaprotams no kurienes radies tukšums, sākumā tevi biedēs kā bezdibenis, taču pakāpeniski tas sāks piepildīties ar tieši to, kas tevī pašā ir dzīvs un īsts.

Tu nespēsi mānīt ne sevi ne citus. Gandrīz fiziski (kā Buratīno ar strauji augošu degunu) tu sajutīsi ikvienu iekšējo nepatiesību – vārdos, domās un darbos. Un tas šķitīs pretīgi, tāpēc, ka ik reizi, kad runāsi ne to, ko patiesībā domā, tu jutīsi, kā tūkstošiem kaķu nagi skrāpējas tavā dveselē. Un, nē, tas nebeigsies pats no sevis.

Tu pēkšņi sapratīsi, ka cilvēki visapkārt ļoti cieš. Un cieš ne jau grūtas dzīves dēļ – gluži otrādi, ar viņu dzīvēm, iespējams, viss ir labi. Bet viņi cieš no ilūzijas par to, ka ar viņu dzīvēm kaut kas nav kārtībā. Un, ja agrāk tu biji nodarbināts ar savu paša ciešanu izdzīvošanu, tad tagad tu sāksi izdzīvot apkārtējo ciešanas, tāpēc, ka savējo tev vairs nav. Un šajā brīdī tev atliks tikai viens – ik brīdi palīdzēt citiem ar visu, kas vien tavos spēkos, jo savādāk dzīvot tev kļūs neiespējami.

Tev būs kauns. Par daudziem saviem pagātnē pateiktajiem vārdiem un sadarītajiem darbiem, tāpēc, ka nāksies ieskatīties acīs patiesībai un atzīt, ka visu problēmu avots nav kaut kas ārpusē, bet gan tu pats. Kā tikko tu to apzināsies, kauns pāries un tā vietu beidzot ieņems iekšējais miers.

Tu mazāk runāsi. Tāpēc, ka atkritīs viss, ko agrāk tu runāji aiz bailēm, skaudības, egoisma un dusmām. Tu vairs nevarēsi rakstīt aizskarošus un nosodošus komentārus sociālajos tīklos, jo tas vairs nebūs svarīgi un nebūs pec tā vajadzības. Un vispār, kādu laiku tu neko nespēsi rakstīt, tāpēc, ka viss, ko agarāk rakstīji tev šķitīs murgs. Un kļūs skaidrs, ka klusēšana patiešām ir zelts, kuru bieži vien mēs ikdienas steigā nepamanām.

Sabruks visa tava pasaules bilde. Un tu sapratīsi, ka ir ne tikai tavs pareizais viedoklis un visi parējie ir nepareizie, bet ir bezgalīgi plašs variantu un iespēju lauks. Un visi ierobežojumi ir nekas cits, kā tevis paša izdomāta ilūzija.

Tev nāksies uzņemties atbildību par sevi. Un tu sapratīsi, ka palīdzību nav no kurienes gaidīt un, izrādās, neviens neko tev nav parādā. Viss, kas ir tavā dzīvē, nav atkarīgs no ārējiem apstākļiem, no stulba  priekšnieka, nesaprotoša partnera un bitkoina kursa, bet gan no tevis paša.
Tu dzīvo tieši to dzīvi, kuru esi pelnījis un nekā cita tev nebūs, kamēr tu neuzņemsies atbildību par visu, kas ir. Taču tieši tajā brīdī personīgā atbildība pārstās būt nasta, no kuras jābēg vai kura jāuzveļ apkārtējiem. Tā kļūs par vienīgo patieso un loģisko lietu kārtību.

Un tā, dienu no dienas, viss liekais, uzspēlētais, mākslīgais un augstprātīgais bruks, atkailinot iekšējos tukšumus. Bet viss īstais un patiesais izpaudīsies un sāks augt, nostiprināties un laist tevī saknes. Jā, tas nav ne maigs, ne patīkams process. Bieži vien tas ir gadu gaitā iegūto ieradumu un automātisma sāpīgs sabrukums… Taču tad, kad tu izrāpsies no savu sagrauto mentālo šablonu drupām, tu sapratīsi, ka tas bija to vērts.

© Katerina Bogina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par taisnīgu algu

Nomira kāds cilvēks un stājās Dieva priekšā. Dievs ilgi uz viņu skatījās un dziļdomīgi klusēja. Cilvēks neizturēja un jautāja:
– Kungs, kā ar manu daļu? Kāpēc tu klusē? Es taču esmu nopelnījis debesu valstību? Es tā cietu! – viņš lepni paziņoja.
– Dievs izbrīnīts paskatījās, – no kura laika ciešanas tiek uzskatītas par nopelnu?
– Es valkāju nātnas drēbes, ēdu sausus zirņus, dzēru tikai ūdeni, nepieskāros sievietēm. Mocīju savu ķermeni gavējot un lūdzoties… 
– Nu, un tad? Es saprotu, ka tu cieti, taču, saki, tieši kāpēc tu cieti? – Dievs brīnījās.
– Lai slavētu tevi!  – cilvēks neminstinoties atbildēja.
– Laba gan man slava! –Dievs pasmīnēja. – Tātad, es badinu cilvēkus, lieku viņiem valkāt visādas lupatas un liedzu mīlestības priekus?
Iestājās klusums. Dievs domīgi vēroja cilvēku.
– Kā tad būs ar manu daļu? – cilvēks atgādināja par sevi.
– Saki, cieti, ja? – domīgi jautāja Dievs. – Kā lai tev paskaidroju, lai tu saprastu? 
Lūk, piemēram, namdaris, kurš nāca pirms tevis. Viņš visu mūžu būvēja cilvēkiem mājas – gan karstumā, gan aukstumā, un dažkārt arī viņam nebija ko ēst, un bieži vien viņš ar āmuru trāpīja sev pa pirkstiem, un tā arī cieta. Taču viņš būvēja mājas. Un pēc tam saņēma savu nopelnīto algu. Bet sanāk, ka tu visu dzīvi to vien darīji, kā dauzīji sev ar āmuru pa pirkstiem?!
– Dievs uz mirkli pieklusa…
– Un kur tavas uzceltās mājas? Kur ir mājas, es tev jautāju?!

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nesteigties, izjust, izdzīvot, dzirdēt… Un izvēlēties tikai savu…

Puse ziemas aiztraukusies nedzirdamās kamanās, bet steidzināt to negribās…
Gadiem ritot, vēlme steigties paliek arvien mazāka…
Gribās pret visu būt daudz uzmanīgākai…
Redzēt savu dzīvi detaļās,… ne tā kā eksponātu muzejā, bet tā, kā dažkārt ieskaties sejā mīļotajam cilvēkam, ar plaukstu mīļi pārvelkot viņa sejas līnijām…
Gribās daudz vairāk apzinātības un mazāk pastaigu pa svešām takām, nedomājot, kurp tās ved un vai tiešām tev tur jāiet…
Zināt, KO un KĀPĒC tu dari – tas, mani mīļie ir brīnišķīgi…
Tāpēc, ka tikai tādā veidā tava dzīve kļūst tava….

Tavs ir tas, par ko tu atbildi, un tas, ko pats esi izvēlējies...

Tikai tā tu vari saglabāt veselīgas attiecības ar sevi, ar citiem cilvēkiem, jo tikai tā tu nevienu neapgrūtini ar savām gaidām, un neliec saviem tuvajiem piegādāt tev laimi….

Laime ir tavs darbs – TIKAI TAVS…

Un tās vairak ir sajūtas, ne tik daudz – darbs…
Proti tās sajust no visvienkaršākajām lietām – proti paplašināt robežas…
Bet, ja laime tev nozīmē īsu sarakstiņu, ar kuru tu visiem uzmācies, un tu visu dzīvi centies pievilkt ķeksīti katram izpildītajam punktam, neaizdomājoties par to, vai tas tevi patiešām padarījis laimīgāku, tad tavas robežas ir ļoti šauras….
Un tu vari tā arī nenokļūt tās dzīves teritorijā, kuru būtu varējis dzīvot… tā tu visu mūžu nostāvesi tikai uz sliekšņa…

Nesteigties…
Izjust, izdzīvot, dzirdēt…
Un izvēlēties tikai savu…

Tieši tā man patīk dzīvot… un tieši tāpēc man nav vainīgo saraksta – vainīgo par to, kas ar mani nav noticis…
Saīsini savu sarakstu!
Piepildi sevi!
Lai brīnumskaists Jaunais gads!

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gaidi, kad kāds tevi darīs laimīgu?

laimigs6

Man ir kāds draugs, kurš ir ļoti vientuļš. Viņam ir ļoti laba sirds un viņš izmisīgi vēlas atrast cilvēku, kurš saprot, kas ir labestība, lai turpmāko dzīvi pavadītu kopā.

Domāju, ka mums visiem ir pazīstamas šīs sajūtas: vēlme pēc dziļas sapratnes, cerība, ka atradīsies otrs cilvēks, kuram pietiks ar to, ka mēs esam, un kurš vēlēsies ar mums tuvas attiecības – ideja par to, ka mirklī, kad atradīsim tādu cilvēku, mūsu dzīve sakārtosies.

Kas notiks, ja mēs atteiksimies no šīs idejas?

Un, ja nu izrādās, ka tas viss, kas mums vajadzīgs pilnai laimei, ir mūsos?
Ja viss, kas mums nepieciešams pilnvērtīgai dzīvei mums jau tagad ir, nevis būs kaut kādā izfantazētā nākotnē?

Ja romantiskās idejas par ideālo partneri, kurš mums ir tik ļoti vajadzīgs, patiesībā ir tikai fantāzijas, kas mums it nemaz nepalīdz dzīvot?

Un patiesība ir tā, ka pat tie, kuri dzīvo pārī, zin, ka ilglaicīgas attiecības – tas nav bezgalīgs medusmēnesis, tajās ir sava vieta arī dažādām neērtībām un konfliktiem.

Un mūsu vēlmju piepildījums nav atkarīgs no otra cilvēka,
bet gan no mums pašiem.

Kas notiks, ja mēs atmetīsim visas šīs fantāzijas par ideālo partneri un labāku nākotni… un tā vietā sakoncentrēsimies uz iespēju atrast mieru šeit un tagad – paši sevī?

No kurienes atnāk šī miera sajūta?

Neviens negrasās kaut ko darīt mūsu vietā – labākajā gadījumā otrs cilvēks mūs uzklausīs un palīdzēs tikt ar sevi skaidrībā. Ja kāds ir gatavs tevi uzklausīt – tas jau ir milzīgs atbalsts, taču tas ir tas palīdzības veids, kuru tu vari saņemt no saviem draugiem un radiem. Tomēr savu vēlmju izprašana ir tas uzdevums, ar kuru mēs varam tikt galā patstāvīgi. Es nerunāju par to, ka partnerim nav nekadas jēgas, tomēr viņš šajā stāstā nav galvenā nepieciešamība.

Un tā, ko mēs varam izdarīt paši savā labā? Kas ir tas, kas dod mūsu dzīvē laimes sajūtu?

Vadoties no savas pieredzes, es varu teikt, ka koncentrēšanās uz tādiem priekiem kā ēdiens, izklaides, internets, sekss, alkohols, narkotikas, asas izjūtas un piedzīvojumi dod tikai īslaicīgu apmierinātības sajūtu un ar laiku mums sāk gribēties kaut ko vairāk.

Labsajūta atrodas kaut kur dziļāk: atrast savas dzīves jēgu, iemācīties novērtēt skaistos dzīves mirkļus, justies vajadzīgam, mīlestība. Taču, lai to visu saņemtu, mums nav nepieciešams meklēt partneri. To visu mes varam atrast sevī un apkārtējā pasaulē. Mēs varam sākt novērtēt dzīves nepastāvību un prieka mirkļus. Mēs varam strādāt citu cilvēku labā. Mēs varam mīlēt tos, kuri JAU IR mums blakus (pat tad, ja viņi par to nezin), nepazīstamus cilvēkus, ikvienu dzīvu būtni.

Iekšējais apmierinājums

Un, ja nu mēs varam to visu saņemt tā vienkārši – neko īpašu nedarot, esot savā vietā?
Un, ja nu šajā pašā brīdī mums jau ir viss nepieciešamais?
Paskatīsimies!

• Apstājies un paliec nekustīgs. Sēdi un neko nedari, klausies klusumā un vienkārši sajūti šo momentu.

• Pievērs uzmanību savam ķermenim, savai elpošanai, savām sajūtām, savām domām.

• Sajūti pastāvīgās izmaiņas sevī, un iemīli visu labo, kas šajās sajūtās ir.

• Iemīli visu, ko jūti, sākot no emocijām un domām, līdz pat ķermenim un elpošanai, sākot no nepastāvības, beidzot ar absolūto pilnību.

• Aizdomājies līdz vēlmei dot ko vērtīgu sev un citiem cilvēkiem.

• Attīsti sevī šo mīlestību pret sevi un cilvēkiem, izstaro vēlmi atbrīvoties no ciešanām, un padarīt priecīgus it visus – pirmkārt jau sevi.

• Aizdomājies par to, ka jau no pašas bērnības tu esi saistīts ar citiem cilvēkiem, ka viņi tevi atbalsta. Ka ēdiens, kuru tu ēd, ir tūkstošiem citu cilvēku darba rezultāts. Ka tu pats esi radies, pateicoties tam, ka satikās divi cilvēki. Šīs saiknes tevi ieskauj no visām pusēm, un tu esi daļa no pasaules. Tās ir dziļas saites, taču tās pastāvīgi mainās, un tā būs vienmēr.

• Aizdomājies par vidi, kurā tu dzīvo, par skaistumu, kurš pastāvīgi mainās. Šis skaistums ir katrā lietā, katrā matērijas gabaliņā.

Tas viss vienmēr ir pieejams, to var sajust jebkurā brīdī.

Tāda prakse var dot apmierinājumu un labsajūtu, tā neko neprasa, izņemot uzmanību, pateicību un mīlestību. Tas viss ir tevī!

Autors: Leo Babauta
Avots: transurfing-real.ru
Tulkoja: Ginta FS