Dzīve no mums grib tikai vienu…

Ir liels kārdinājums ietīties lielā segā un dzīvot, uzgriežot pasaulei muguru, un tam ir pamatots iemesls: pietiek paskatīties apkārt, un tas vēl kļūst vēl redzamāks, ja parāk uz to ieciklējamies…

Jā, ļoti bieži gribās: neredzēt, nedzirdēt, neiziet.
Mani mīļie, patiesībā pašizolācija nav pandēmijas laikā radies termins… var absolūti nemanāmi priekš sevis pazaudēt kontaktu ar dzīvo dzīvi…
Taču tā ir tikai ilūzija, ka tā ir vieglāk. Tikai muļķīga aizsardzība no tā, kas vienalga tevi panāks. Tikai neveikla bēgšana no nekurienes nekurienē.
Dažkārt, lai izdzīvotu, ir vajadzīgs atteikties anestezēt savas sāpes… ir svarīgi saprast, kur un kāpēc tev sāp.
Dažkārt, lai neaizmirstu, kā ir staigāt, vajag to darīt kaut uz kruķiem, pat ar savainotām kājām, pat tad, kad vari tikai rāpot.
Dažkārt, lai nezaudētu ticību vajag atvērties nevis slēpties.
Dzīve no mums grib tikai vienu – lai mēs to dzīvotu. Jebkuros apstākļos, ne tikai tur, kur gaisīgas kūkas ar sulīgiem ķiršiem…
Ko mēs arī darām… vai tiesa?
Mēs raudam, bet pēc tam smejamies.
Nokrītam, bet pēc tam ceļamies.
Sakām, ka nekad vairs, bet pēc tam atkal un atkal…
Mēs krītam izmisumā, bet pēc tam atkal iedvesmojamies.
Var arī pretējā kārtībā. Tas nav tik būtiski. Svarīgi, ka dzīvojam.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots

Ja domājam, ka patiesība par dzīvi slēpjas tikai tās nenovēršamajās beigās, tad nākas atzīt, ka dzīves vispār nav, jo beigas ir patiesība par nāvi.

Protams, katrs no mums reiz ar to sastapsies, taču dzīve nav stāsts par to…
Dzīve ir stāsts par to, kas mums ir, un par realitāti.
Galvenais noziegums pret dzīvi ir tik ļoti pārslogot to ar sapņiem, ilūzijām, pieņēmumiem, priekšstatiem un minējumiem par to, kādai tai būtu jābūt savā laimīgajā variantā, ka tai nekas cits neatliek, kā likt vilties kārtējam sapņotājam, kurš nomocījis sevi, sistemātiski noniecinot visu, kas ir tieši šobrīd, un pielīdzinājis savu dzīvi mūžīgajai parādniecei un lielo cerību pievīlējai.

Mani mīļie, neviens mums nevar aplauzt spārnus… kaut vai tikai tāpēc, ka mums to nav. Daba tos nav paredzējusi.
Taču tā ir paredzējusi ielikt katrā galvā tik daudz jūtu, reakciju un emociju, ka mums nav iespēju izrullēt tikai uz vienas vien pozitīvās nots.
Viss ir vajadzīgs un viss izpaužas.
Un tāpēc, jo pilnvērtīgāk cilvēkam attīstīta psihe, jo neizbēgamāka izrādīsies iešana cauri savām skarbajām krīzēm, šaubām, izmisumam, kritieniem, vienaldzības periodiem, nepārliecinātībai un vēlmei sagraut šo ierasto pasauli…
Taču tik pat neizbēgamas ir arī uzvaras, atkopšanās un izejas atrašana no pat vissarežģītākajiem labirintiem, un radošums, un mīlestība, un realizācija, un vēl ļoti daudz kas.

Dažādos līmeņos, dažādā ritmā un atšķirīgos mērogos. Un te nu viss ir individuāli.

Nav viena algoritma, kas visus padarīs laimīgus.

Taču ir izvēle, atbildība un dziļa cieņa pret to laiku, kas mums dots.

To saprotot, es sapratu, kāpēc grūtsirdība ir nāves grēks.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Sv. Jānis Kasiāns (V gs.), centās pārtulkot grieķu terminu άκηδία latīniski – divos vārdos: taedium (dzīves apnikums) un anxietas cordis (sirds nemiers), tomēr neviens no tulkotajiem terminiem „nepieņēmās” valodā. Līdz ar to tika latinizēts grieķu vārds – acēdija. Vienīgi senkrievu valodā izdevās atrast atbilstošu terminu – уныние.

Dzīve ir vairāk kā viens notikums

58676615_2326729594015434_5637478483937460224_o

Ķermenis ir lielāks, kā sajūtas tajā esot. Tajā var satilpt gan neaprakstāma bauda un ellišķīgas sāpes. Tās var sajust, pārciest un transformēt. Ir svarīgi to atcerēties tad, kad tev ir ļoti labi un ļoti slikti. Īpaši tad, kad ir slikti.

Psihe ir lielāka kā sajūtas. Viļņi nāk un iet, bet jūra paliek.

Liktenis ir lielāks kā viens lēmums. Jā, tas sastāv no lēmumiem, taču tas ir lielāks. Var rīt vai tieši tagad izlemt pa jaunam. Labāk tieši tagad, lai veltītu rītdienu jauniem lēmumiem.

Dzīve ir lielāka kā viens notikums. Tik daudz kas svarīgs notiks tev atvēlētajā laika gabaliņā, ja būsi godīgs pret sevi.

Attiecības ir lielākas kā viena saruna. Pat pati graujošākā. Turpinājums ir iespējams, ja tev tas ir vajadzīgs.

Eksperiments ir lielāks, kā viens mēģinajums. Tu dzīvo eksperimentā.

Viens gājiens ir mazāks kā visa spēle. Viens solis mazāks, kā ceļš. Vienkārši sper soli, bet pēc tam vēl vienu. Mēģini. Spēlē.

Tas nenozīmē, ka jāpārtrauc mēģinājumi. Vienkārši pārtrauc no neveiksmes taisīt traģēdiju. Apstājies. Vienu var mainīt tagad, citu pamēģināt rīt. Dzīve ir gara, ja katrs brīdis ir sirds izvēle.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu vienmēr esi vajadzīgajā Dzīvei vietā

seit un tagad4

Tava sirds ir salauzta. Tu vairs neesi mājās. Pasaule, kuru tu pazini, brūk. Tu jūti, ka esi pazaudējis kaut ko sev ļoti svarīgu. Dzīve vairs nešķiet taisnīga, laba un pareiza.

Tu noslēdzies uz ilgu laiku. Gribi pārtīt Dzīves lentu atpakaļ “tā, kā viss bija agrāk”, vai arī uz priekšu “kā viss varētu būt”. Tu esi atslēgts no Pasaules, vientuļš un sauc pēc palīdzības…

Stop! Apstājies! Atelsies!

Viss notiek tieši tā, kā tam tieši šobrīd jābūt. Nav nekādas kļūdas!

Visumā nekas nevar “aiziet grīstē”. Dzīve “nepareizi” rit tikai mūsu domās. Izkāp no savas pagātnes un nākotnes  filmas, no laika un telpas, un pagriezies ar seju pret šo svēto mirkli, vienīgo, kas ir…

Atceries par savu klātrbūtni Šeit un Tagad

Sajūti, kā pulsē tavs ķermenis. Kā joņo tava Sirds, kā izplešas un saspiežas krūtis. Sajūti!

Sajūti nevaldāmo Spēku, kas tagad tevi piepilda, atdzīvina un kļūst par tevi.

Sajūti ar kājām Zemi. Zini, ka nākamais solis būs tieši no šejienes, šīs patiesās Zemes vietas.

Atslābsti nākamā soļa neziņā, pirms tas ir sācies. uzticies savai nespējai uzticēties – tieši tagad.

Esi šeit. Jā, šeit! Tava Sirds ir salauzta, tavi sapņi izplēnējuši, taču tu vienmēr atrodies savā vajadzīgajā Dzīvei vietā.

© Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Dzīve ir pārāk dzīva, lai to nedzīvotu!

dzīves plūsma3

Atver acis!
Mīļais, nav iespējams vienmēr aizvērties Dzīvei. Tādai kustīgai, mainīgai un elpojošai. Tā taču ir tieši Tev izdomāta. Paskaties uz ideju un formu daudzveidību. Paskaties uz visiem, kas Tev blakus. Uz tiem, kuri Tevi provocē un iedvesmo. Uz tiem, kuri klusiņām blakus tevi mīl un vienmēr gaida.

Dzīve ir parāk dzīva, lai to nedzīvotu. Un pārāk vieda, lai to neievērotu. Bet dzīvot tajā var tikai pēc viena vienīga principa: “ja dzīvo, tad jūti, ka dzīvo!”
Šeit, uz šīs Planētas tavas sajūtas atkailinās, lai kā tu arī neaizstāvetos. Lai cik daudz ādas kārtas Tu uzaudzētu – realitāte tās Tev tik un tā noplēsīs. Vēlies Tu to, vai nevēlies! Tevi pārņems mīlestības asaras un nejūtīgums. Un Tu iepazīsi Mīlestību. Tai līdzi Tev atvērsies Līdzcietība. Un pēc tam Pateicība. Iespējams, visas šīs jūtas atnāks kopā ar bailēm un trauksmainību. Tev nebūs komfortabli – jo tu kļūsi ievainojams. Tu beidzot ieraudzīsi: Tu dzīvo un Tavā dzīvē ir viss: Mīlestība un bailes. Tu neesi ideāls. Tu jūti. Tu apzinies, ka Dzīvo. Dažāds, nesaprotams un neaptverams. Absolūti nevainīgs savā spontanitātē. Atvērts Momenta priekšā.
Jā. Apsēdies, un kādu brīdi esi klusumā. Paskaties uz to, kas Tev ir. Paskaties uz sevi šobrīd. To visu tikai Tu pats. Tu esi vienatnē ar visu, ko esi radījis. Un tas Tev būs jāizdzīvo. Nekur neliksies.
Nebaidies. Nekrīti panikā. Sakopo visas savas pēdējo atrunu un izdomu paliekas. izelpo. Atver acis!

Marina Tihomirova
Tulkoja: Ginta FS

Nav vērts būt pārāk piesardzīgam…

piesardzigs

Būt klātesošam nozīmē dzīvot, nekontrolējot realitāti un vienmēr priecāties par to, kas ir.
Cilvēkiem, kuri noguruši no sāpēm nav nekā sliktāka par cenšanos kontrolēt to, kas nav kontrolējams.
Ja tu vēlies patiesu kontroli, tad atmet ilūziju par kontroli. Ļauj dzīvei sevi izdzīvot caur tevi. Jo patiesībā tā arī ir. Tu vienkārši stāsti stāstu par to, kā nav, un šis stāsts nekad nekļūs par realitāti. Tu neesi ne lietus, ne saules, ne mēness radītājs. Tu nespēj kontrolēt ne savas plaušas, ne sirdi ne elpu ne redzi.
Šobrīd tu esi vesels un dzīvespriecīgs, bet nākamajā brīdī situācija var pilnībā mainīties. Cenšoties pasargāties no nelaimes vai slimībām, tu kļūsti parāk piesardzīgs, un tā vari pilnībā palaist garām dzīvi. Ikviena pieredze mums ir noderīga. Es mīlu atkartot: “Nav vērts būt pārāk piesardzīgam, jo tā var sevi savainot.”

Autors: Bairona Keitija
Foto: Steven Barchus
Tulkoja: Ginta FS

Mīlēt visu, kas notiek

mīlestība222

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. Nenobriedušais vienmēr dzīvo  ar “ja man būtu”, “labi būtu, ja”, bet nekad ar “ir”, bet “ir” – tā ir realitāte.
Viss, kas “būtu labi, ja” jums tikai sapņos rādās.
Lai kāda arī būtu realitāte – tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābsti tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās….dzīve plūst un mainās. Nekas nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt paveras plašumi, citreiz – nav kur iet. Kā viens, tā otrs ir labi. Kā viens, tā otrs ir esības dāvanas.
Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu. Vienkārši baudi notiekošo – tieši tas un nekas cits notiek tieši šobrīd.
Rīt, iespējams, tas mainīsies un būs kas cits, tad baudīsi citu, varbūt notiks kaut kas trešais. Baudīsi trešo. Nesalīdzini to ar pagātni, ar bezgalīgajām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā brīdī. Dažkārt karsti, dažkārt ļoti auksti, taču kā viens tā otrs ir ļoti vajadzīgs, savādāk dzīve pazudīs.
OŠO
Tulkoja: Ginta FS