Kā iemācīties priecāties par dzīvi

baudi91

Kā iemācīties priecāties par dzīvi. Atbrīvošanās no karmas.
Atļaujot sev dzīvot tā, kā tu vēlies, tu atbrīvojies ne tikai no daudzām problēmām, bet arī atbrīvo  citus cilvēkus no savām pretenzijām.
Karma sastāv no daudziem sarežģītiem stereotipiem.
Ir tāda laba frāze – “neieciklējies”.
Karma ir ieciklēšanās vai apstāšanās ciklā, kuram bija jau jābūt pārvarētam. Tā nozīmē to, ka tu velc sev līdzi nākotnē to, kā tajā nevajadzētu būt – pagātni. Ja cilvēks sevī nes nepabeigtus pagātnes pārdzīvojumus, viņš nespēj atbilst šim brīdim. Viņš atnes tagadnē to, kā dvēselē nevajadzētu būt. Tieši tādēļ viņš kļūst par neirotiķi. Viņš jūt neatbilstību starp veco un jauno situāciju un zaudē spēju pielāgoties. Lai pārstātu dzīvot pagātnē, ir vienkārši jāsajūt, jāpadomā, jāievēro, jāatstrādā, jāizdara līdz galam, jāpabeidz un jāatstāj šī situācija. Iespējams, tas arī ir galvenais cilvēka darbs, pateicooties kuram viss parējais izdosies pats no sevis.

Bailes ir ieciklēšanās. Ilūzija – tāda pat ieciklēšanās. Mokošie kauna un vainas pārdzīvojumi – tā arī ir ieciklēšanās, tāpēc, ka tie saistīti ar līdz galam neatstrādātiem sižetiem.

Atbrīvošanās no ieciklēšanās ļauj cilvēkam uzvesties pareizi un rezonējoši atbildēt uz notiekošo. Cilvēks ir dzīva savas vides daļa. Un, ja viņš neatbrīvojas no vecā, viņš it kā atslēdzas no realitātes un kļūst svešs apkārtējiem.

Atbrīvošanās no karmas rada brīvību, bet brīvība rada bailes pašam savā priekšā. Brīvība cilvēku biedē. Viņš ir decentralizēts: nav mērķu, nav robežu, nav žoga, nav rāmju. Cilvēks ir pārbijies un sev jautā: “Un, ja nu pēkšņi es vēlēšos kādu nogalināt?”  Nē, normāls cilvēks nevienu nevēlēsies nogalināt. Viņam pat prātā neiešausies pārkāpt kopmītņu likumus. Vēl vairāk, jo brīvāks cilvēks, jo normālāks viņš kļūst. Un arvien mazāk viņa dzīvē ir sliktas rīcības. Taču iekšēji viņš pilnībā izmainās. Viņš pārstāj būt atkarīgs no jebkā. Un atbrīvošanās no jebkuras pieķeršanās ir pirmā brīvības no karmas pazīme.

Cilvēks pārstāj būt programmējams. Viņš nezin, ko darīs pēc divām stundām. No kurienes gan viņam zināt, kas viņam iepatiksies pēc divām stundām. Viņš jūtas pilnībā saplūdis ar straumi, kas ļoti harmoniski veido viņa dzīvi. Viņš jūt, ka tas Spēks, kas viņu vada, ir saprātīgs. Un šis Spēks ir iedots viņa Dvēselei, atbilstoši tieši tam, kas viņam patīk, viņa prioritātēm.

Mēs esam brīvi no karmas, kad dzīvojam tā kā liek sirds, nevis prāts; pēc sajūtām, intuīcijas, nevis shēmas. Kad mēs dzīvojam esošajā momentā nevis nepatikšanu gaidās, aizspriedumos un bailēs. Par to ir ļoti viegli runāt, taču ļoti grūti realizēt parastajā dzīvē. Tāpēc, ka vārds “nedrīkst” ir ļoti dziļi iekļuvis mūsu dvēselēs.

Pieķeršanās neseniem notikumiem pagaidām rada mazu karmu. Taču, ja cilvēks cieš no tā, ka pirms 30 gadiem iestājās nepareizajā augstskolā – tā jau ir pilna karma!

Atstiepjot sev līdzi pagātni savā tagadnē, mēs turpinām vairot kļūdas.

Nav normāli, ka cilvēks 2015. gadā vēl joprojām emocionāli pārdzīvo 2004. gada notikumus. To vairs nav. Taču tie dzīvo mūsu galvās, kā izgāztuvē. Kā atbrīvoties? Izmest! Dīvainu iemeslu dēļ šo elementāro operāciju veic retais. Reti kurš izvēdina savu zemapziņu, pārskata savus atmiņu failus, tīra to. Cilvēka atmiņa ir kas līdzīgs kabatām, kuras piepildītas ar visādiem krāmiem, no kuriem žēl ir atbrīvoties. Un šis nejaukais ieradums tālāk tiek pārnests arī materiālajā dzīvē, kad cilvēks nevēlas atbrīvoties no nevajadzīgajām lietām! Un tas jau ir milzīgi liels karmas simbols. Ja mums nepietiek gara spēka, lai atbrīvotos no materiālajiem uzslāņojumiem, tad vēl jo grūtāk bū atbrīvoties no saviem pagātnes pārdzīvojumiem.

Brīnumaini ir arī tas, ka vairums ļaužu krāj parsvarā nepatīkamos pārdzīvojumus. Sabiedrībā uzskata, ka būt cietējam ir skaisti. Kad kāds apraudas, tam uzreiz visi pievērš uzmanību, bet tad, kad smejas, cilvēki sķībi skatās. Kad cilvēks ir slims, mēs viņam aktīvi jūtam līdzi, bet tad, kad viņš saka: viss ir kārtībā, mēs cenšamies viņam iemest sprunguli ritenī: “Uz kā rēķina tad tu esi laimīgs?” No šī sabiedrības uzstādījuma ož pēc kaut kā ļoti velnišķīga. Cilvēki it kā ir pārņemti ar masu psihozi un viņiem neapzināti gribās izskatīties nelaimīgākiem, kā ir patiesībā.

Visaptverošais “nedrīkst” un pagātnes atkritumi ir galvenais visu sociālo problēmu pamats, visu noziegumu un konfliktu pamats. Ar kādu entuziasmu cilvēki mēdz runāt par ko ka karma ir ietinusi visu pasauli. Un neviens nesaka, ka patiesībā mierīgi no tās var atbrīvoties, un dzīvot laimīga cilvēka dzīvi.

Bet trakākais ir tas, ka mēs pat nevēlamies iedomāties to, ka esam laimīgi. Mēs nevaram būt mierā ar vesela, priecīga un smaidīga cilvēka tēlu. Tas mums nepatīk.

Negatīvajos pārdzīvojumos nav nekā ne svēta ne vērtīga! Tie padara bezspēcīgu psihi un izsūc visas sulas. Notrauc tos nost kā beigtus odus!

Bet kāpec cilvēki nevēlas to darīt? Viens no iemesliem ir sociālās izvēles. Cilvēks baidās dzīvot bez ierastajām slimībām, ierastajām nepatikšanām, bez ierastām un jau tik tuvām kļuvušām ciešanām un mokām. Cilvēks baidās, ka viņam nāksies mainīt dzīvesveidu, paziņu loku un varbūt pat darbu – kāda tur stabilitāte? Laimīgam cilvēkam jādzīvo pavisam citā vidē. Tāpēc daudzi cilvēki dod priekšroku ierastajam un atsakās no patīkamā, un rada mītu par to, ka normālu stāvokli sasniegt ir ārprātīgi grūti.

Lai kļūtu par laimīgu cilvēku ir jāsaprot tas, ka tev nav obligāti jācieš.

Atrisināt problēmu nozīmē atļaut sev kļūt citādam, jaunā kvalitātē, atbrīvot sevi no sevis vecā, no sava ierastā dzīvesveida. Taču mēs balstāmies uz iesīkstējušo vidi un tās stereotipiem un sakām, ka pat tad, ja vēlēsimies mainīties viss vienalga atgriezīsies iepriekšējā stāvoklī. Nekā tamlīdzīga! Ja kādā brīdī cilvēks nolemj kļūt laimīgs, viņš elementāri pārvarēs visas grūtības. Taču šim lēmumam ir jābūt radikālam.

Ir jāsaprot, ka tad, kad kļūsi laimīgs, tu traucēsi citiem būt nelaimīgiem
Kad cilvēks pāriet no ierastā uz patīkamo, viņš iegūst absolūto psiholoģisko aizsardzību. Viņš kļūst nesasniedzams negatīvajām sabiedrības ietekmēm. Daudzi viņu uzskata par vienaldzīgu, cietu neatsaucīgu. Neirotiķi ir izdomājuši milzīgu epitetu vārdnīcu, lai viens otru ievilktu slimību valgos.
Cilvēks, kurš stingri ir nolēmis būt laimīgs, kļūst imūns un šī hipnoze vairs nevalda pār viņu.

Apkārtējie sākumā viņu uztver aizkaitināti. Taču, ja tu esi kļuvis laimīgs un tas kādam nepatīk, priecājies. Viņš palēnām pietuvojas tev. Turpini būt laimīgs. Ir sākusies laimes suģestija. Tu pamazām iekļūsti viņa psihē. Sākumā viņš šausminās, dusmojas: “Tā nevar būt. Kāpēc tev tāds apmierināts ģīmis?” Bet pēc tam pats tādu rāda – ar labklājīgu stāvokli arī var aplipināt.

Prieku var iedvest, tāpat kā visu negatīvo. Dieva plānā  cilvēks ir laimīgs. Prieks ir Dieva žēlastība. Ja tu esi priecīgs, nepazeminot citus un nepaaugstinot sevi, tu nemanāmi iedvesmo skaistam lietām,
Prieks ir tikpat “lipīgs” kā naids un jekura slimība.

Ja tu to atcerēsies, tev būs savi sekotāji. Viņi vairs nebrīnīsies par to, ka “esi jucis”. Viņi pieradīs pie tevis tāda un pēc tam arī ieradināsies priecāties. Nemaz nav tik grūti to paveikt. Piemēram, vērsies pie sevis ar vārdiem: “”Tagad pasmaidīsim!” un pamēģini to atkārtot kā devīzi pēc iespējas biežāk. Tā mēs savu psihi sadalām divās daļās: ieradums un jauns stāvoklis. Vēršanās pie jaunā jābūt noturīgai un patīkamai – noturīga brīvības un neatkarības sajūta: “Lai kaut visa pasaule sagāžas, bet slims es nevienam neesmu vajadzīgs. Lai kas arī notiktu, bet nelaimīgs es nevienam neko labu neizdarīšu. Nelaimīgs es nevarēšu cilvekiem iedot to, kas viņiem vajadzīgs – prieku, spēku, enerģiju. Bet sākumā laimīgam jākļūst man pašam.” Kā? Sāc ar smaidu!

Prieks nav nekas ārkārtējs “no citas pasaules”. Tas jau sākotnēji mūsos ir ielikts. Un, jo vairāk cilvēkus mēs aplipināsim ar prieku, jo vienkāršāk būs dzīvot.

Un rodas grupiņas, kolektīvi, kuros ir pietiekami daudz priecīgu cilvēku. Un tādu spēku pūlis vairs nesalauzīs. Tas jau ir ugunskurs nakts tumsā, kuram apkārt sapulcējas atdzīvojušies “miroņi”.
Protams, lai paustu prieku un patiešām tajā nostiprinātos, atbrīvotos no karmas, ieciklēšanās, negatīvās atmiņas un sižetiem, ir vajadzīgs ļoti liels personīgais spēks.

Spēka uzkrāšanas avoti
1. Pretēji sabiedrības viedoklim – esi gana bezkaunīgs, lai būtu laimīgs. Sagatavojies tam, ka daudziem tas nepatiks. Rezultātus vari gaidīt ne uzreiz – apmēram pēc viena saules gada. Vēro sevi, kad esi depresijā, kad uzskati to par savu kritienu, pieplakšanu zemei, pašcieņas samazināšanos un esi gatavs atjaunoties, zinot, ka šī piepūle noteikti atvērs tevī iekšējo prieka avotu.

2. Personīgā spēka avots ir prātīga pašanalīze ar devīzi “Ko tu tads – nelaimīgs?”. Pamēģini skaļi izrunāt savas nelaimes iemeslus. Tev nāks smiekli, kad pats izdzirdēsi tās muļķības, kas tev liek justies nelaimīgam.

Protams, ir grūti izvilkt savu Dvēseli ārā no visa, ko tev iedvesuši un tu pats sev esi iedvesis. Tāpat skaidrs, ka slikts garastāvoklis bojā veselību un indē visu mums apkārt – un ar prātu mēs to saprotam. Mēs jūtamies bezspēcīgi no tā, ka pastāvīgi jūtam viens otram līdzi un mūsos ārkartīgi spēcīgs ir nelaimes līdzpardzīvojuma stereotips. Mēs neprotam līdzi priecāties, līdzi jautroties. Protams, mūs neviens nesapratīs, ja mēs sāksim priecāties kapsētā. Taču arī tad, kad apstākļi prasa, lai tava seja būtu nopietna vai bēdīga, pacenties saglabāt iekšējo mieru, prieku un gaismu. Padomā par to, ka tam vienalga bija jānotiek, šķiršanās ir gluži dabiska, arī tu kādreiz aiziesi un arī parējie aizies. Tāds ir dzīves cikls. Kad aiziet mīļotais cilvēks, mēs žēlojam paši sevi. Jo ne jau viņam bez mums, bet mums bez viņa ir smagi. Tādas sēras ir egoistiski pārdzīvojumi, kas vērsti tikai uz mums pašiem un tas ieausts visas kultūras paternos un uzvedības modeļos. Mums šķiet, ka mēs izpildām kādu morālo pienākumu, bet patiesībā žēlojam tikai sevi.

3. Personīgo spēku var imitēt. Šī imitācija atmodina iekšējā Spēka avotu. Ja tev ir slikti, pacenties iedomāties, ka tu jau esi spēcīgs. Tu stāvi uz skatuves ka aktieris. Nospēlē stipra cilvēka lomu. Spēlē pa īstam, kamēr neapniks. Spēle ir vienkārša metode, kā izsaukt Spēku. Cilvēka ķermenis ir veidots tā, ka, ja mēs sākam spēlēt mums vajadzīgo lomu, tad tai līdzi nāk arī atbilstošs iekšējais stāvoklis. Kā Minhauzens, mēs sevi aiz matiem velkam āra no purva. Un ir svarīgi atcerēties, ka Dvēsele un ķermenis ir vienoti un vienoti ir arī psihe un fizioloģija. Kad izmantojam šo metodiku prieka virzienā, lai atbrīvotos no sociālajiem ieradumiem, mēs reāli arī iegūstam šīs īpašības.

Diemžēl cilvēki vienmēr meklē visādus attaisnojumus: “Ko gan es tēlošu, ja Dvēselē ir tik slikti?” Pats briesmīgākais ir tas, ka šādās pārdomās paiet visa dzīve. Rērihs reiz teica, ka līdzijust var cilvēki, bet līdzi priecāties – tikai eņģeļi. Kad mēs atbildam ar prieku uz prieku, kad mēs atzīstam, ka prieks ir labāk kā mūsu mūžīgās skumjas, mēs kalpojam Dievam, Dabai, kļūstam par šī prieka geizeriem. Mēs atveram sirdī slēģus un no turienes izplūst maiga un priecīga straume.

Pārdot Dvēseli velnam nozīmē dzīvot “kā visi”. Atdot ķermeni, prātu, garastāvokli, laimi, laiku masām. Es nerunāju par cilvēkiem, kuri veido masas. Pūlis ir atsevišķs subjekts, kaut kas ļoti garlaicīgs un pelēks. Ikviens cilvēks ir vērtīgs, kad atdalās no pūļa. Ezoterisma uzdevums ir cilvēkus izvest no pūļa un likt lai katrs cilvēks justos vērtīgs, nepaceļoties virs citiem, lai cilvēks neuzticētos balsīm, kas tam liek bēdāties. Patīkamāka ir Dieva balss Dvēselē. Un cilvēks, kurš atļauj sev priecāties, nevēlas dzīvot kopējā muļķībā, tumsā un pelēcībā. Viņš pagaidām vēl nevar visus izglābt, bet sākumā vismaz izglābs sevi. Bet pēc tam “aplipinās” ar šo izglābšanos parējos.

Novēlu tev prieku, laimi un labklājību.
Oļegs Persidskis vk_Ezo_News
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Avots vai purvs?

Tragic panorama.

Sievietes stihija ir ūdens. Bet ūdens mēdz ieņemt dažādas formas.

Ir sievietes, kuras līdzinās kalnu avotam, bez nosacījumiem mīlošas un atdodošas.
Sievietes, kuras dāvā prieku, neprasot neko pretī un neizvirzot nekadas pretenzijas. Viņu ūdens ir tīrs no aizvainojumiem, šaubām, greizsirdības un dusmām. Tāpēc viņas veldzē un pievelk. Blakus avotam vienmēr kāds ir. Kādam tā ir atpūta, kādam atelpa, kādam svaigums. Šīs sievietes vienmēr ir mīlošas un mīlētas. Maigas, plūstošas, mierīgas, sirsnīgas ne tikai ar tuvajiem, bet arī ar citiem cilvēkiem. Blakus viņām viss uzplaukst – cilvēki, attiecības, viss dzīvais.

Gadās, ka avots uzkrāj nogurumu, tas redz daudz sāpju, ciešanu un zaudē savu saikni ar Radītāju un aizsalst. Tagad tas nav ūdens, bet ledus. Ja sieviete ir ledus, viņai tuvojies tikai tad, kad ir tāda nepieciešamība.

Gadās, ka tu iegriezies kādā valsts struktūrā un pavisam neviļus tev uznāk drebuļi, aukstumu jūt jau pa gabalu. Ja sieviete ir ledus karaliene ar ledusaukstu skatienu, pirmā jebkuras dzīvas būtnes vēlme ir attālināties. Dzīvie mīl siltumu.

Gadās, ka avots uzkrāj sevī aizvainojumus un pretenzijas un kļūst par staignu purvu. Tāda sieviete pieprasa, pieprasa un pieprasa. Naudu, uzmanību, mīlestību, enerģiju un tas viss pazūd bez pēdām, nogrimst purvā. Bet purvs gaida un meklē jaunus avotus. Tu esi gatavs atdot visu, novilkt pēdējos apģērba gabalus, zābakus, lai tikai paliktu dzīvs un varētu aizmukt.

Bet dažkārt avots attīsta savu spēku un pārvēršas par mutuļojošu straumi, kas aizskalo visu savā ceļā. Tāda sieviete var visu, gan darbā, gan mājās. Viņa dara visu – ātrāk un labāk par visiem. Blakus viņai vīrietim nav vietas. Bet citi cilvēki blakus viņai jūtas mazvērtīgi. Bērni aizveras un veido savu pasauli. Aizbēg no pastāvīgā un spēcīgā spiediena.
Vēl avots var vilties sevī un savā skaistumā un parvērsties dīķī. Dīķī neviens ilgi neuzkavējas – tur ir skumji, garlaicīgi un neinteresanti. Nav kustības, nav dzīvības, kā jau stāvošā ūdenī.

Bet ūdens – ūdens ir dzīvs, tas var transformēties, mainīties. Pietiek vien to attīrīt, piepildīt to ar gaismu, mīlestību un prieku, pietiek vien pamosties un atgriezt sev savu sākotnējo formu! Formu, kādu to iecerējis Radītājs!
Lai tavs avots vienmēr ir tīrs un svaigs! Radi, mīli un priecājies, Mīļā – par prieku sev, saviem mīļajiem un pasaulei!
Natālija Grefenšteina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Vēlies būt vesels? Slavē sevi!

woman-3218052_1920

Zinātne apstiprina: lai justos labi un dzīvotu ilgi, ir jābūt ar sevi apmierinātam!

Kā tu atbildētu uz jautājumu: vai pietiekami daudz nodarbojies ar sportu? Vairāk kā citi tava vecuma cilvēki? Mazāk? Cik? No tā, kā tu atbildēsi uz šo jautajumu, būs atkarīga priekšlaicīgas nāves riska pakāpe, tā runā Stenfordas universitātes psihologi – pētnieki Oktāvija Zarta un Alija Krama.

Šie pētījumi publicēti žurnālā Health Psychology Journal.

Izrādās, ka cilvēki, kuri uzskata, ka viņu fiziskās slodzes ir nepietiekamas, nomirst ātrāk.
Vēlreiz: ne tie, kuri nodarbojas ar sportu retāk kā citi, bet tie, kuri UZSKATA, ka nodarbojas reti.

Psihologi izanalizēja vairāk kā 60 000 cilvēku anketu. Aptaujās tika fiksētas fiziskās slodzes, veselības stāvoklis, galvenie biogrāfijas dati un daudz citu parametru. Dalībniekiem tika piestiprināti soļu skaitītāji, lai noskaidrotu, kāda ir viņu reālā kustību aktivitāte. Un īpaši interesanti bija salīdzināt rezultātus ar atbildēm, kuras cilvēki sniedza uz jautājumu: “Kā jūs vērtējat savas fiziskās aktivitātes līmeni: vairāk kā citiem, mazāk vai līdzīgi?”

21 gadu pēc šīs aptaujas, pētnieki salīdzināja datus ar nacionālā iedzīvotāju reģistra datiem un ierakstiem tajos par miršanu. Ar statistiskās modelēšanas palīdzību, kas ņem vērā vecumu, ķermeņa masas indeksu, hronisko slimību daudzumu un citus faktorus, viņi noskaidroja, ka tiem, kuri anketās nosauca savu fizisko slodžu līmeni par nepietiekamu, priekšlaicīgas nāves ticamība pieauga par 71% augstāk, kā tiem, kuri bija apmierināti ar sevi.

Ideju par šādu eksperimentu Oktāvija Zarta aizguva no savu pirmo gadu pieredzes Stenfordā.
Viņa pati ir dzimusi Vācijā un līdz brīdim, kad ieradās ASV, viņa bija paspējusi mācīties gan Francijā gan Anglijā, kur uz universitāti devās ar velosipēdu, laiku pa laikam apmeklēja sporta zāli un uzskatīja, ka ar to pilnīgi pietiek, lai būtu labā fiziskā formā. Viņa ievēroja, ka Stenfordā visi “briesmīgi nodarbojas ar sportu”. Un pati sāka domāt, ka laikam parāk maz sevi noslogo.

“Pēkšņi mani parņēma sajūta, ka visus šos gadus es esmu dzīvojusi aplamu dzīvesveidu, un ļoti maz esmu rūpējusies par savu veselību. Es centos savā ikdienā iekļaut vairāk sporta aktivitāšu un, to darot, izjutu milzīgu stresu”.

Un pēc tam viņa nokļuva katedrā pie profesores Kramas, kas nodarbojās ar pētījumiem par to, kā psiholoģiskie uzstādījumi ietekmē veselību.
Piemēram, 2007. gadā Alija Krama veica eksperimentu, kurā piedalījās viesnīcu apteksnes. Pēc tam, kad viņām paskaidroja, ka viņu fiziskās aktivitātes līmenis darbā atbilst rekomendētajai normai, daudzas no tām, kuras sevi uzskatīja par neaktīvām, pēkšņi notievēja, viņām samazinājās tauku saturs organismā un pazeminājās asinsspiediens.

Psihologi piedāvā veirākus ticamus izskaidrojumus tam, ka mūsu psiholoģistkais noskaņojums tik brīnumaini ietekmē mūsu veselību.
Viss slēpjas mūsu pozitīvajā vai negatīvajā motivacijā (pātaga un “prjaņiks”).

Ja tev saka, ka tu patiesībā esi malacis un aktīvists, tu gluži dabiski sagribi atbilst tādam imidžam; iespējams, tu pat sāksi vairāk nodarboties ar sportu. Bet tie, kuri uzskata, ka ir “maisis” un neveikli resnuļi, visticamākais, arī turpmāk paliks neaktīvi un jutīsies neapmierinati ar sevi. Un, skaidrs, ka tass ir stress un līdz depresijai nav tālu.

Sanāk, ka tie, kuri sevi uzskata par aktīviem un veseliem, vairums gadījumu, tādi arī būs (pēc objektīviem medicīniskiem rādītājiem).

Tie, kuri nepārtraukti raizējas par savu veselības stāvokli, par to, ka pārāk maz nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, paši sevi padara slimus. Tas, cik tu esi apmierināts vai neapmierināts ar sevi, vai salīdzini sevi ar citiem – ir ārkārtīgi spēcīgs instruments, kas ietekmē tavu veselības stavokli. Placebo efektu neviens nav atcēlis.

Pētījuma autori uzsver: saikne ir.

“Sociālā reklāma, kas propogandē veselīgu dzīves veidu, parasti cenšas likt cilvēkiem mainīt savus ieradumus: veselīgāk ēst, vairāk sportot, pazemināt stresa līmeni. Taču palaiž garām vienu ļoti svarīgu sastāvdaļu: attieksmi pašam pret sevi.”

“Prjaņiks” – viņi saka, stradā labāk par pātagu.

“No vienas vien domas par to, ka tu kaut ko dari nepareizi, rodas stress, paātrinās sisrdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens. Un to mēs izjūtam pastāvīgi, vienkārši neievērojam, nepievēršam tam uzmanību, ignorējam to faktu, ka mūsu psiholoģiskais stāvoklis visspēcīgākajā veidā ietekmē mūsu fizioloģiju.”

Tā kā nevajag domāt, ka vienīgais ceļš uz veselību ir ikdienas sporta zāles apmeklējumi. Ja dienas gaitā tu uzkāp un nokāp pa kāpnēm, pastaigajies, brauc ar velosipēdu, pastaigājies ar suni, iespējams, ar to pilnībā pietiek, lai sevi uzslavētu!!!! Un ar to spertu pirmo soli ceļā uz veselību.

Avots: https://theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta FS

 

Pajautā sev, vai tu mīli?

prieks16

Tava galvenā kļūda ir tā, ka tu vienmēr kādu esi mīlējis. Tie ir tavi galvenie maldi, kas raksturīgi visiem cilvēkiem: viņu mīlestība vienmēr ir vērsta uz kādu, adresēta kādam. Taču tad, kad mīlestība tiek paredzēta kādam, tā mirst. It kā tu teiktu: “Es elpošu tikai tev, un, ja tevis nebūs, kā gan es spēšu elpot bez tevis?” Mīlestību var salīdzināt ar elpošanu, Tā var būt tikai īpašība, kas piemīt cilvēkam: un, lai kur tu arī būtu, lai ar ko tu būtu, pat tad, ja esi viens, mīlestība pastāvīgi tevi piepilda. Un uzdevums nav mīlēt kādu. Galvenais uzdevums ir pašam kļūt par Mīlestību.

Cilvēki viļas savā mīlestības pieredzē ne tāpēc, ka kaut kas nav kartībā ar pašu mīlestību. Viņi samazina mīlestību līdz pat maziņai pilītei un tāpēc lielais paliek neapjausts. Nav iespējams sevī ietvert okeānu, tas nav mazs strautiņš. Mīlestība ir visa tava būtība, mīlestība ir visa tava Dievišķība.

Tev ir sev jāpajautā, vai tu pats mīli. Tad nerodas jautājums par mīlestības objektu. Kad esi ar sievu, tu mīli savu sievu, kad esi ar bērniem, tu mīli savus bērnus, kad esi ar kalpiem, tu mīli kalpus, kad esi ar draugiem, tu mīli draugus; kad ar kokiem, tu mīli kokus; kad esi ar okeānu, tu mīli okeānu.

TU ESI MĪLESTĪBA.

Mīlestībai nav vajadzīgs objekts – tā ir tavas būtības starojums, tavas Dvēseles starojums. Jo lielāks starojums, jo lielāka Dvēsele. Jo platāki tavas mīlestības spārni, jo lielākas tavas Dvēseles debesis.

Autors: Ošo
Tulkoja: Ginta FS

50 nieki, kas katru dienu zog Tavu dzīves prieku

14680564_1266161513456162_7756185174869570788_n

Rakstniece un psiholoģe Sāra Hansena uzskaitījusi 50 faktorus, kas mūsu dzīvi padara nelaimīgu. Vai tā ir arī ar Tevi? Analizē pats!

1. Tu visu laiku uztraucies?

Uztraukums – tas ir kā šūpuļkrēsls, kas nervozi kustās šurpu-turpu, bet uz priekšu netiek. Uztraucoties, Tu neesi spējīgs koncentrēties un aukstasinīgi rīkoties. Atslābinies, tā būs vieglāk sakoncentrēties. Miers palīdzēs Tev pieņemt pareizos lēmumus. «Don’t worry, be happy».

2. Tu gribi visu kontrolēt?

Dažkārt cilvēkiem šķiet, ka viņi var kontrolēt pilnīgi visu. Viņiem šķiet, ka ikvienam viņu plānam ir jāīstenojas momentā. Šāds plāniņš diez vai pa spēkam ir pat Superrmenam. Patiesība ir tāda, ka mēs nevaram kontrolēt neko un nevienu, izņemot sevi. Samierinies ar to un baudi notiekošo. Nav jācenšas regulāri veikt neiespējamas lietas.

3. Tu apvainojies?

Apvainoties – tas ir tāpat, kā iedzert indi un gaidīt, kad kāds cits saindēsies. Apvainojoties, Tu nodari pāri vienīgi sev, uzkrājot negatīvo enerģiju. Atlaid situāciju – tas nāks Tev par labu. Saproti, ka šobrīd cilvēks, kurš Tevi apvainoja, visticamāk bauda dzīvi un par Tevi vispār nedomā. Tai pat laikā, Tu tērē savas dzīves vērtīgās stundas, lai domās sūtītu viņam visu to sliktāko.

4. Tev šķiet, ka visiem jāspēlē pēc Taviem noteikumiem?

Dienas jaunums: pasaulei pat nojausmas nav par Taviem noteikumiem. Jo ātrāk to sapratīsi, jo laimīgāks būsi. Neviensno Tevis nav saņēmis sarakstu ar noteikumiem, kā lai pret Tevi izturas, kā jādzīvo, kā jāveido attiecības, kā jāstrādā. Cilvēki bieži dusmojas par to, ka kāds negrib atbilst viņu ideālam un tad „nākas citus pāraudzināt”. Kad tas nesanāk, ir milzīga vilšanās sajūta. Pieņem cilvēkus tādus, kādi viņi ir un nebūs jāviļās.

5. Tu salīdzini sevi ar citiem?

Mēs visi spēlējam šo spēli – ņemam kādu daļiņu cita cilvēka dzīves un salīdzinām ar savējo. Piemēram – varu salīdzināt sevi ar Laimu Vaikuli un izdarīt secinājumu, ka es ļoti slikti dziedu. Taču, kas lai zin, varbūt es labāk par viņu protu gatavot ēst? Tā ir bezjēdzīga nodarbe. Labāk attiecini šo salīdzināšanu uz sevi: „Vai šodien es esmu kļuvis labāks par sevi vakarējo?”

6. Tev šķiet, ka sapņa piepildīšanās darīs Tevi laimīgu.

Viens saka: „Es būšu laimīgs, kad nopelnīšu miljons dolāru”, otrs – „Es būšu laimīgs, kad pusdienās kopā sanāks visa mana ģimene.” Kurš no viņiem laimīgāks? Protams – ir labi, ja Tev ir lieli mērķi, taču tad, kad Tu savu laimi saisti tikai ar nākotnes mērķu piepildīšanos, kas var arī nenotikt, Tev nav iespēju baudīt mirkli, šo brīdi un vispār dzīvi. Atrodi to, kas Tevi dara laimīgu tagad, šodien un ļauj rītdienai sevi pārsteigt.

7. Tu esi „pustukša glāze”?

Ja esi pesimists, Tu dzīvē ievēro tikai slikto, kas kļūst par Tavu realitāti. Pamēģini sakoncentrēties uz labo cilvēkos, sevī, pasaulē… Jo vairāk saules Tu redzēsi sev apkārt, jo mazāk ēnu pamanīsi.

8. Tu esi vientuļš?

Cilvēks ir sociāla būtne un no savas dabas aizmukt ir grūti. Ja reiz, sestdienas vakarā, Tu sajuties vientuļš un nospiests, pacenties to izmainīt. Kā Tu parasti atrodi draugus? Apmeklē kādu publisku vietu, kur sapulcējas cilvēki ar tādām pašām interesēm, kā Tev. Pasmaidi, pastiep roku, esi atvērts – un cilvēki paši nāks pie Tevis.

9. Tu pārāk lielu nozīmi piešķir naudai?

Ko tur liekuļot, nauda dara dzīvi labāku, vienkāršāku, taču tā nenes laimi. Padomā: ja rīt būtu pēdējā Tavas dzīves diena, vai tiešām Tu veltītu šīs pēdējās stundas naudas pelnīšanai? Visticamāk, Tu šīs stundas gribētu pavadīt ar mīļiem, tuviem cilvēkiem, vai darot to, ko mīli darīt. Ja dzīvosi atbilstoši saviem iekšējiem mērķiem, saņemsi daudz vairāk laimes kā, ja Tev piederētu visas pasaules nauda.

10. Tu neatrodi laiku pareizajām lietām

Mēs visi pa laikam jūtamies nedaudz apmaldījušies. Tā notiek. Taču tikai tad, ja darām lietas, kas atbilst mūsu iekšējai vērtību sistēmai, mēs varam būt pa īstam laimīgi. Ir vienkāršs vingrinājums: sastādi savu vērtību sarakstu un sanumurē tās pēc svarīguma. Dienas garumā salīdzini, cik no Tavām veiktajām darbībām atbilst Tavai vērtību sistēmai. Tikai tā Tu ieraudzīsi sevi no malas un varēsi izlabot savas pieļautās kļūdas.

11. Tu atrodies nelaimīgu cilvēku sabiedrībā?

Tu esi to piecu cilvēku summa, ar kuriem visvairāk sava laika Tu pavadi.
Ja Tavi draugi visu laiku ir noskaņoti negatīvi, tad tāds kļūsti arī Tu. Gribi ko mainīt – maini. Meklē pozitīvus cilvēkus un esi ar viņiem. Neviens cits Tavā vietā to neizdarīs.

12. Tu neesi atradis savu iespēju realizēties?

Ļoti daudzi cilvēki sevi māna ar to, ka viņus apmierina dzīve „līdz brīvdienām” – tāda varētu būt viņu dzīves jēga? Tad nav jābrīnās, ka apkārt ir tik daudz nelaimīgu cilvēku. Tev jāpārstāj „izdzīvot” un jāsāk dzīvot! Atrodi savu mērķi, to, kas piešķirs Tavai dzīvei jēgu, ko varēsi darīt kaislīgi ar visu to degsmi, kas ir Tevī. Un dzīve kļūs par aizraujošu ceļojumu. Veiksmi Tev!

13. Tu esi aktieris – ne autors?

Kad centies būt tas, kas neesi, Tu pasaulei izdari lāča pakalpojumu. Ja spēlēsi svešu lomu, Tu nekad nevarēsi attaisnot savas cerības. Daļa Tavas apziņas vienmēr zinās, ka esi apspiedis sevi, lai lasītu rindas, ko sacerējis kāds cits – un kas pats sliktākais – kurām tu netici.

14. Tu esi iestrēdzis pagātnē?

Ļoti daudzi cilvēki kļūst par savas pagātnes upuriem – nožēlas, skumju, dažādu „kā būtu, ja būtu” summu. Protams, no pagātnes kļūdām vajag mācīties, taču pagātni nevar mainīt, izdzīvot vēlreiz. Dzīvo tagadnē – tas ir vienīgais veids, kā pieskarties nākotnei.

15. Tu dzīvo tikai ar domām par nākotni?

Daudzi domā, ka laime – tas ir galapunkts, kaut gan patiesībā – tikai ceļš uz to, dod dzīves pilnības sajūtu. Uztver visu notiekošo kā piedzīvojumu. Ja to nedarīsi, būsi nelaimīgs, arvien gaidot savu brīnišķīgo RĪTDIEN. Dzīve taču ir bezgalīgs ŠODIEN, pareizi?

16. Tu esi nevesels?

Jā-jā, sporta nodarbības, pareizs, sabalansēts uzturs un veselīgs miegs ir ļoti svarīgi Tavai laimes sajūtai. Emocijas ir atkarīgas no fiziskās pašsajūtas. Prāta un ķermeņa saikne ir tik spēcīga, ka dažkārt daži fiziskie vingrinājumi, pastaiga svaigā gaisā un viena papildus stunda miegam, var krietni uzlabot Tavu garastāvokli – līdz ar to arī veselību.

17. Tu esi perfekcionists?

Perfekcionismam ir trīs veidi. Perfekcionisms attiecībā uz sevi – kad Tu pats centies būt perfekts, ideāls. Sociālais perfekcionisms – kad Tev šķiet, ka visi gaida, lai Tu būtu nevainojams it visā. Perfekcionisms attiecībā uz citiem – kad Tu gaidi, lai citi būtu ideāli. Visi trīs dara Tevi nelaimīgu. Labāk samierinies ar to, ka pilnība mums nevienam nedraud, tā nav sasniedzama un nav arī vajadzīga. Jo ideālam būt ir garlaicīgi. Kad to sapratīsi, dzīvot kļūs daudz vieglāk.

18. Tu baidies no neveiksmes?

Daudzi cilvēki tik ļoti baidās kļūdīties, ka dod priekšroku vispār neko nedarīt. Iedomājies, ka Tu tā rīkotos brīdī, kad tikko mācījies staigāt. Ja tu būtu pārstājis censties, Tu līdz pat šim brīdim rāpotu. Par nožēlu jāsaka: pieaugot mēs bieži zaudējam drosmi, baidāmies uzsākt ko jaunu, baidāmies kļūdīties. Ja Tu samierināsies ar tādu domāšanas veidu, Tava dzīve nekad nebūs pilnasinīga – citiem vārdiem runājot, Tev laimi neredzēt, kā savas ausis.

19. Tu turies pie ierastā?

Izaugsme notiek tikai ārpus mūsu komforta zonas. Ja neuzdrošināsies iziet ārpus ierastajiem rāmjiem, Tu nekad neuzzināsi, kāda ir Laimes sajūta brīdī, kad esi uzveicis savas bailes, kad esi ieguvis spārnus un vari lidot. Reizi dzīvē putnam nākas lēkt, lai iemācītos lidot. Tu nevari palikt ligzdā un visu atlikušo mūžu vērot, kā citi lido!!!!!!

20. Tu kādam esi parādā?

Parādi provocē stresu, sagrauj attiecības un nes sev līdzi finansiālas grūtības. Izstrādā plānu, kā norēķināties ar saviem kreditoriem un Tev kļūs vieglāk un mierīgāk.

21. Tu alksti atzinības?

Ja Tu gaidīsi, ka citi Tevi pienācīgi novērtēs, Tu vienmēr būsi nelaimīgs. Neviens, izņemot Tevi pašu, nevar noteikt Tavu vērtību un nozīmīgumu.

22. Tu esi paviršs attiecībās ar sev tuvajiem cilvēkiem?

Zini, ko nožēlo cilvēki brīdī, pirms pamet šo pasauli? Nē, ne par to, ka nopelnījuši pārāk maz naudas un pārāk maz laika pavadījuši ofisā. Vairums cilvēku nožēlo to, ka dzenoties pēc brīžam nevajadzīgiem labumiem, pametuši novārtā savas attiecības, ģimeni, draugus. Kop savas attiecības, vēljoprojām Mīlestība ir pati lielākā vērtība šai pasaulē.

23. Tu nodarbojies ar prokrastināciju?

Prokrastinācija ir apzināta darbība, kurai, tāpat kā jebkurai citai mūsu rīcībai, ir sekas. (procrastination — aizture, atlikšana; no lat.val. crastinus — rīt.) Tā ir bezgalīga vilšanās spirāle. Tu atliec visu uz „vēlāk” un šī krava aug. Tas ir apmēram tāpat, kā, ja Tu skrien maratonu un pa ceļam vāc akmeņus. Gala rezultātā šī nasta kļūst nepanesama. Tev jāpabeidz iesāktais un jāizmet šie akmeņi, tā Tu kļūsi vieglāks, manevrēt spējīgāks un brīvs. Izdari to šodien!

24. Tu nemācies?

Kad mācies ko jaunu, Tu sev iedod atklāšanas prieku. Atrodi sev hobiju – nodarbošanos, jaunas intereses savā dzīvē. Tas, ka esi pabeidzis augstskolu, nenozīmē, ka viss ir beidzies, viss tikai sākas. Mācoties, Tu iepazīsti pasauli no jauna – tas nozīmē to, ka Tu nenoveco, Tu esi spējīgs ik dienu brīnīties un priecāties. Tas ir skaisti! Un Tu patīc cilvēkiem, jo kļūsti arvien interesantāks.

25. Tev ir nerealizējušies sapņi?

Ir cilvēki, kurus vajā nerealizēto sapņu rēgi – ar vainas sajūtu un žēlām nopūtām. Par laimi, tikai mēs paši varam sevī atrast vīrišķību doties tālāk, pretī savām jaunajām iespējām, ieelpot jaunas dzīves smaržu un katru dienu sākt no baltas lapas.

26. Tev ir garlaicīgi?

Daudzu cilvēku dzīves plūst bez izmaiņām, tas noved pie grūtsirdības un garlaicības. Rutīna ievelk. Taču ir ļoti daudz iespēju dažādot un padarīt interesantu savu dzīvi. Uzstādi sev mērķi darīt to, kas izgrūž Tevi no ierastajām sliedēm, dažkārt pat biedē – tici, atradīsies daudz interesantu lietu, kas pamodinās Tevi, izbrīnīs un apburs.

27. Tu esi pārāk aizņemts?

Tu visu laiku esi aizņemts, tāpēc Tev nav laika sajusties dzīvam? Par kādu laimi mēs varam runāt? Pārskati savus plānus un grafikus, tajos noteikti atradīsies daudzas lietas, kas „apēd” Tavu laiku un neko nedod pretī.

28. Tu maz guli?

Cilvēkiem, kuri sirgst ar bezmiegu, ir 10 reiz lielākas iespējas krist depresijā, kā tiem, kuri labi un pilnvērtīgi izguļās. Izgulies un būs Tev laime.

29. Tu pārāk maz laika pavadi vienatnē?

Dažkārt ir jādod iespēja savām ausīm atpūsties no trokšņa, no dzīves un sakoncentrēties iekšējam monologam. Pavadīt laiku divatā ar sevi ir dabiski un normāli. Nav svarīgi, vai tā būs kafijas tase parkā uz soliņa, vai nedēļas izbrauciens kalnos.Tavs Gars būs pateicīgs par tādiem vienatnes brīžiem.

30. Tev nav mērķa?

Bezmērķīga dzīve sagādā nebeidzamas vilšanās, kas seko viena otrai. Tā vietā, lai vienkārši ļautu lietām notikt tavā dzīvē, veido savu nākotni, uzstādot sev tīkamus un svarīgus mērķus. Uzvaras sajūta, sasniedzot iecerēto ir viena no lielākajām balvām dzīvē. Savukārt pats ceļš, ko veiksi, ejot uz savu mērķi – skaistākais, ko vari izdarīt savas personības izaugsmei.

31. Tu esi atkarīgs?

Vienkāršāk ir būt atkarīgam no citiem, jo neatkarība – tā ir nobriedušu cilvēku iezīme. Tie, kas turās pie citiem un neplāno būt brīvi, nolemti mūžīgai cīņai ar savu zemo pašvērtējumu. Nav iespējams pacelties spārnos, ja esi spiests vienmēr kādu vilkt sev līdz.

32. Tu domā, ka neesi pelnījis laimi?

Daudziem cilvēkiem šķiet, ka viņi nav pelnījuši būt laimīgi. Viņus nospiež vainas sajūta par pagātnes nodarījumiem un kļūdām. Taču laime – tā ir pieredze, kuru jāizbauda katram. Nosvītro „ne” savā „es neesmu pelnījis” un redzēsi, kas izmainīsies.

33. Tev vienmēr nedaudz pietrūkst?

Tev vienmēr līdz pilnai laimes sajūtai, mazliet kaut kā pietrūkst. Un vēl, un vēl nedaudz šo – pavisam mazliet. Ja Tu pastāvīgi esi pussoļa attālumā no apmierinājuma, Tavas iespējas būt laimīgam samazinās. Tas nekad nebeigsies. Skopuma monstrs vienmēr grauzīs no iekšpuses. Tu visu laiku sev melosi, ka tūlīt, tūlīt atradīsi pēdējo lietiņu, kas padarīs Tevi laimīgu. Patiesībā šai bedrei nav dibena. Pamēģini sajust prieku no ikkatra mirkļa un Tu sajutīsi, kāda ir laime!

34. Tu ignorē iespējas?

Bieži vien notiek tā: Iespējas klauvē pie durvīm, bet cilvēks uzgriež skaļāk televizoru, ērtāk iekārtojas dīvānā ar pulti rokā, lai nebūtu jādzird šie klauvējieni. Pasarg Die`s, ja šīs iespējas izskatās kā jauns darbs vai kas tāds, kas liktu iziet no savas ierastās komforta zonas. Vieglāk ir palaiskoties, vai ne? Tas ir bīstami, jo tad, kad šāda attieksme kļūs par ieradumu, kādu dienu Tu pamodīsies un sapratīsi, ka visu esi palaidis garām. Grūti būt laimīgam, ja pats neļauj savā dzīvē ienākt skaistām lietām un cilvēkiem.

35. Tu esi pašapmierināts?

Pašapmierinātība rada miera ilūziju. Viss ir lieliski, dzīve nesit, Tu esi brīnišķīgs, kā Dievs – kas gan vēl vajadzīgs? Patiesībā Tu peldi pa straumi, kas vienā dienā var Tevi izskalot ne tajā skaistākajā krastā. Pakusties, pacīnies, pārvari sevi, neļauj sev iesūnot.

36. Tu ienīsti savu darbu?

Grozies kā gribi, bet darbā Tu pavadi lielāko daļu savas dzīves. Grūti saglabāt laimīgu smaidu, ja Tu ar katru šūnu jūti nepatiku pret šo vietu, cilvēkiem, kuri Tev apkārt ir katru dienu. Lai justos laimīgs, darbam jānes prieks un apmierinātības sajūta, ne tikai iespēja samaksāt rēķinus.

37. Tu dzenies pēc nevajadzīgām lietām?

Dažkārt mēs aizmirstam, kas tad mums patiešām ir vajadzīgs un svarīgs. Pirms kaut ko iegādāties, padomā, vai Tev patiešām ir vajadzīga šī jaunā mašīna, kuras dēļ būs jāraujas trijos darbos un jāupurē savs laiks, kuru Tu varētu pavadīt ar saviem mīļajiem?

38. Tev nav savas garīgās dzīves?

Mūsdienu zinātniskie pētījumi pierāda acīmredzamo saistību starp garīgumu un laimes sajūtu. Tas izskaidrojams ar to, ka meditācija, lūgšanas, komunikācija ar pozitīvi domājošiem domubiedriem, nomierina, palīdz atslābināties un noskaņoties uz labām pārmaiņām.

39. Tev nav īstu draugu?

Tev apkārt var būt simtiem paziņu un it kā draugu, taču ja starp viņiem nav neviena, kurš būtu gatavs ar Tevi kopā izturēt un pārdzīvot visbriesmīgākās vētras, Tu būsi nelaimīgs. Dzīve – tā ir pastāvīga mijiedarbība ar cilvēkiem un, ja Tu neesi pārliecināts, ka jūsu saites ir stipras un izturīgas, varbūt ir vērts pameklēt īstus draugus. Tu jutīsies daudz stiprāks, ja Tev blakus būs drauga plecs.

40. Tu baidies no sevis?

Tas ir dīvaini, daudzi baidās no sevis un neuzticās savai intuīcijai un sajūtām. Taču, ja neuzticies pat sev, kam Tu vispār vari uzticēties? Iemācies uzticēties sev, saviem lēmumiem un nešaubīties par sava dzīves ceļa pareizību. Tieši tā IR Harmonija.

41. Tu pārāk daudz uztraucies par to, ko domā citi?

Kā tikko Tu sapratīsi, ka nav vajadzības visiem izpatikt un būt labam visiem, dzīve iemirdzēsies jaunās krāsās. Cenšanās izpatikt citiem var beigties ar neprātu.

42. Tu neatslābinies?

Un tomēr – dzīve ir spēle un mums visiem laiku pa laikam vajadziigs ir “taimauts”. Ja Tu neļauj sev atpūsties, stress un vilšanās Tevi pavadīs visu laiku. Iemācies atpūsties, atslābināties, atjaunot spēkus – tad Tava psihiskā un fiziskā veselība manāmi uzlabosies.

43. Tu neriskē?

Daudzi cilvēki izmanto tikai daļiņu savas dzīves iespēju. Ja jūti, ka esi spējīgs uz ko vairāk, noriskē, met izaicinājumu dzīvei! Tu sajutīsi pirmatklājēja prieku un sajūsmu, tai pat laikā Tavi paziņas turpinās valstīties pa dīvānu un pārslēgt TV kanālus. Robežu pārvarēšana dara dzīvi daudz pievilcīgāku!

44. Tu esi nepacietīgs?

Oo, cik grūti būt pacietīgam, cik grūti gaidīt, bet bieži tas ir vienīgais, ko vari darīt. Bieži vien dzīve liek mums pagaidīt, samazināt tempu, dažkārt vienkārši ir jāsamierinās ar notiekošo. Vienmēr ir izvēle – nedaudz nogaidīt, nogaidīt ar lēmumu, vai sastrebt karstu.

45. Tu nemācies no savām kļūdām?

Kāpt uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem – ir daudzu cilvēku mīļākā nodarbošanās. Un tam vienmēr ir viens un tas pats rezultāts – vilšanās un sāpes. Grūti šo ieradumu ieraudzīt sevī, jo daudz vilinošāk ir nobloķēt sliktās atmiņas, nekā izanalizēt šo pieredzi. Patiesībā kļūdas mums palīdz ikviena mērķa sasniegšanā, lai cik sāpīgas tās nebūtu – tā ir mūsu pieredze, kura ir nenovērtējama.

46. Tev nav suņa?

Vai kaķa? Vai papagaiļa? Kaut vai akvārija ar zivtiņām? Pētījumi liecina, ka rūpes par mājdzīvniekiem palīdz izstrādāt labas pašsajūtas hormonu – oksitocīnu – gan cilvēkiem gan dzīvniekiem. Suns ir Tavs personīgais psihoterapeits, kurš vienmēr spēs padarīt Tavu dienu saulaināku un dāvāt Tev prieku.

47. Tu jauc laimi ar komfortu?

Tev var būt skaists, ērts, mājīgs dzīvoklis, ērts un labs darbs, silta un ērta dzīve, un, neskatoties uz to, laimes sajūtas var arī nebūt. Bieži vien laimīgus mūs dara tieši tas, kas izved mūs no komforta sajūtas un līdzsvara. Iemācies atšķirt šīs divas sajūtas un noskaidro savas prioritātes. Iespējams, uz kādu brīdi nāksies atteikties no komforta, taču tas ir tā vērts.

48. Tu nemīli sevi?

Tā ir veca kā pasaule patiesība: Tu nekad nekļūsi laimīgs, ja nesamierināsies ar sevi, nepieņemsi sevi, kāds esi un neiemīlēsi sevi. Tas ir gluži tāpat, kā nēsāt uz pleciem kādu, kurš visu laiku klaudzina pa galvu. Dzīve nav boksa rings. Iemīli to cilvēku, kuru redzi spogulī un jums abiem būs vieglāk mainīties uz augšu.

49. Tu esi iejuties upura lomā?

Vienmēr apstākļi ir stiprāki? Citiem ir vairāk varas, naudas, iespēju? Tu esi tikai skrūvīte lielajā dzīves gaļas mašīnā? Nopietni? Bet varbūt tomēr Tev vajag pārskatīt savas pārliecības un uzņemties atbildību par savu dzīvi un saviem soļiem? Tā rīkojas nobrieduši cilvēki. Un laimīgi cilveki arī. Neļauj nevienam sagrābt varu pār Tevi!

50. Tu neļauj sev būt laimīgam?

Un tā: kāpēc Tu turies pie visa, kas dara Tevi nelaimīgu un skumju? Tas ir godīgs jautājums sev pašam. Ja piekrist tam, ka laime – tā ir apzināta izvēle, tad nāksies par to nest atbildību, kā par ikvienu savu izvēli. Nelaimīgam būt ir vieglāk – var neko nedarīt un visu savu laiku veltīt žēlumam pret sevi. Laime prasa aktivitāti. Gribi to vai negribi, jālemj būs Tev pašam!

Lai Tev veicas! Lai man veicas!

Avots:www.adme.ru
Tulkoja: Ginta FS

Un kļūs vieglāk!

dzive_laiks2

Dzīve vienmēr ir skarba un apžilbinoša spēle, tā ir kā lēciens ar izpletni, risks, tā nozīmē krist un atkal celties, tā ir kā alpīnisms, vēlēšanās uzrāpties savas būtības virsotnē, vilšanās un sarūgtinājums, ja virsotni neizdodas sasniegt.
Paulu Koelju

Dzīves grūtības mūs bieži pārsteidz brīžos, kad neesam tām gatavi – tas notiek tik pēkšņi, ka praktiski notriec mūs pie zemes. Gadās, ka pat ar pašu tuvāko cilvēku palīdzību nevar tās parvarēt. Taču jāatcerās, ka agri vai vēlu viss mainīsies un grūtības nav mūžīgas. Un, lai vieglāk būtu ar tām tikt galā, atkārto šīs 5 frāzes – tās palīdzēs.

1. Man ir tiesības nedaudz paraudāt, bet drīz es atkal smiešos

Emocionālā izlāde ir ļoti svarīga, lai pārciestu skumju brīžus, samierinātos ar neveiksmi un bēdām, kļūdām un grūtībām. Necenties sevi iegrožot un vainot sevi par to, kas noticis, par to, ka esi noguris un tev nav spēka.

Taču ir ļoti svarīgi atcerēties, ka šāds stāvoklis nedrīkst turpināties parāk ilgi, un tas nedrīkst būt pastāvīgs.

Paraudāt un parefleksēt par visām problēmām ir nepieciešams, lai pieņemtu to, kas noticis un kustētos tālāk, lai mainītu situāciju un sevi. Tu esi pelnījis atkal smaidīt!

2. Cilvēks, kurš vislabāk var palīdzēt man pārvarēt grūtības, esmu es pats

Iespējams, tev blakus ir rūpīgs partneris, mīloša ģimene, labi draugi, kuri rūpējas par tevi. Tomēr tev pašam jābūt spējīgam parūpēties par sevi, un tikt galā ar savām problēmām.

Bez gribas, bez enerģijas, bez ticības būs ļoti grūti iziet no šīs tumšās istabas, kurā esi nokļuvis. Ieklausies cilvēkos, kuri tev blakus, pieņem viņu palīdzību, taču pēc tam tev pašam “jāpalaiž” šis iekšējais grūtību pārvarēšanas process.

3. Es nevaru izmainīt apstākļus, bet varu izmainīt savu attieksmi pret tiem

Ir lietas, no kurām nav iespējams izvairīties: zaudējumi, slimība, šķiršanās, attiecības, kas sabrūk, neskatoties uz mūsu centieniem.

Neviens no mums 100% nevar kontrolēt šos apstākļus un procesus, ko dzīve mums piespēlē. Tomēr tikai mēs paši esam atbildīgi par savām domām.

Vārds “nevaru” pilnībā mūs paralizē un atnes vienas vienīgas negatīvās emocijas un ciešanas. Savukārt “es varu” pilnībā maina mūsu garastāvokli, noskaņojumu un dod mums jaunus spēkus.

Atceries to!

4. Es sākšu dzīvot, kad pārkāpšu pari savām bailēm

Mēs daudz esam runājuši par “komforta zonu”. Tā ir tā neredzamā telpa, kas ir mums apkārt un dod mums drošības sajūtu un sajūtu, ka kontrolējam situāciju.

Taču tad, kad mēs pardzīvojam dažādas grūtības un nepatikšanas, mēs jūtam, ka šīs neredzamās sienas brūk un atstāj mūs pavisam neaizsargātus.

Mums jāpārvar savas bailes iziet ārpus šīm sienām kā no ērtas kūniņas, kas mūs sargājusi gadiem.

Ja tu baidies pat iedomāties, kas notiks ar tevi, kad parkāpsi šīs robežas, tad sākumā pieņem to, kas noticis un pēc tam atgādini sev, ka dzīve turpinās un tu – kopā ar to. Uz priekšu!

Ja jūti bailes, baidies palikt vientuļš, tad racionalizē šīs bažas un atceries mūsu otro frāzi: vienīgais cilvēks, kurš var tev palīdzēt,esi tu pats. Atrodi sevī spēkus un drosmi. Viss būs labi!

5. Man katru dienu ir jarūpējas par savu iekšējo mieru un līdzsvaru

Tu rūpējis par savu uzturu, svaru, ievēro diētas, pārbaudi savu veselību pie ārsta. Pastavīgi domā par saviem tuviniekiem un rūpējies par viņiem. Iespējams, vakarā pilnīgi bez spēka, tu iekrīti gultā.

Tagad sev pajautā: kad pēdējo reizi es rūpējos par savām sajūtām, emocijām, par savu iekšējo pasauli?

Ir ļoti svarīgi katru dienu uzdot sev šo jautājumu. Ja mēs citu vajadzības stādām augstāk par savējām, agri vai vēlu mums būs problēmas.

Ja mēs savus spēkus koncentrējam tikai uz materiālām lietām, uz to, kā tas iegūt, uzkrāt, mēs aizmirstam par patiesi svarīgām lietām: mūsu laimes sajūtu un personības veselumu kā tādu. par mūsu Dvēseli.

Kad pienāk grūti laiki, mums jābūt tiem gataviem, un pati labākā stratēģija, kā tos parvarēt, ir katru dienu audzēt savu iekšējo mieru un nostiprināt pašcieņu un pašvērtējumu.

Neaizmirstot par to, ka dzīve plūst un viss mainās. Patīk mums tas, vai nepatīk, mums jākļūst par šīs kustības daļu.

Un noslēgumā gribu pasvītrot to, ka neviens no mums nezin un nevar zināt, kad pienāks brīdis, kad dzīve atkal mūs parbaudīs uz izturību, taču ir jāzin, kā “palaist” šos dzīves izturības mehānismus un šīs frāzes te labi palīdzēs.

Pēc tumsas vienmēr nāk gaisma!

Avots: http://www.brainum.ru

Tulkoja: Ginta FS