Iemācīties mīlēt visu

ieksejais benrs9

Ir jāiemācās mīlēt visu, kas notiek. Lūk, ko es saucu par briedumu. Ir jāmīl tas, kas JAU IR. “Nebriedums” vienmēr dzīvo domās “labi būtu, ja”, taču nekad domā “IR”, bet “Ir” – tā ir realitāte. Viss, kas “labi būtu, ja”, tev tikai sapņos rādās.

Lai kāda būtu realitāte,  tā ir laba. Mīli to, priecājies un atslābinies tajā. Ja kaut kas aiziet, atvadies. Viss mainās, dzīve plūst un mainās. Neviens nepaliek tāds, kāds bijis; dažkārt atklājas plašumi, dažkārt nav uz kurieni doties. Gan viens gan otrs ir labi. Gan viens gan otrs ir esības dāvanas. Ir jāiemācās tāda pateicība, kas pateicas par visu, lai kas arī notiktu.

Vienkārši baudi notiekošo – tas un nekas cits, notiek tieši tagad. Rīt var būt, kaut kas mainīsies un būs kas cits; tad baudīsi citu. Parīt, iespējams, notiks vēl kaut kas cits. Baudi to. Nesalīdzini ar pagājušo, ar bezjēdzīgām fantāzijām par nākotni. Dzīvo šajā mirklī. Dažkārt karsti, dažkārt – ļoti auksti, taču gan viens gan otrs mums ir nepieciešams; pretējā gadījumā dzīve izzudīs.

OŠO
Tulkoja: Ginta FS

Dzimtas spēks: radu raksti

dzimtas spēks

Ko dod dzimtas spēks un no kurienes tas rodas?

«Mūsu pagātne nosaka mūsu nākotni» – šo patiesību grūti apstrīdēt. Bet tagad iedomājies, ka mūsu pagātne – tā ir mūsu dzimta, un no tā, kāda tā ir, ir atkarīgs mūsu liktenis.
Šodien ir kļuvis ierasti dzīvot, neatskatoties pagātnē – uz iepriekšējām paaudzēm. Mēs esam kļuvuši patstāvīgi un neatkarīgi, iespējams, pat parāk. Mēs esam raduši paļauties uz saviem spēkiem, nedomājot, no kurienes šie spēki radušies? Paskaties atpakaļ – tieši tur, pagātnē, atrodas tavs spēka avots, visa tā, kas tev šobrīd ir (vai nav) avots.

Dzimtas spēks. Dzimtas enerģija

Dzimtas spēks – tā ir enerģija, kas mūs baro un uztur visas dzīves garumā. To var gan uzkrāt gan iztērēt, nolemt savu dzimtu izmiršanai.
Diemžēl, padomju varas gados savas dzimtas svarīguma izpratne tika daļēji zaudēta. Kaut gan vēl tagad dažkārt krievu valodā tiek lietoti izteicieni «без роду, без племени» vai «сирота казанская», paužot nožēlu par to, ka cilvēkam nav radinieku. Šīs frāzes nākušas no tiem laikiem, kad dzimtas jēdziens bija ļoti svarīgs, un noteica cilvēka sociālo identifikāciju. Piemēram, cilvēku, kurš nespēja nosaukt savus senčus līdz septītajai paaudzei, uzskatīja par cilvēku bez dzimtas. Un tas attiecās ne tikai uz augstdzimušajiem, bet arī vienkāršām zemnieku ģimenēm.

Mēs katrs esam maza, ļoti svarīga daļiņa, mazs gabaliņš no lielas mozaīkas, bez kuras šī mozaīka nebūtu pilnīga. Tātad mums jāatbilst savai dzimtai pēc savām vēlmēm un nolūkiem. Attiecīgi mūsu iekšējās attīstības vektoram jasakrīt ar dzimtas spēka vektoru. Tas nozīmē, ka mēs un mūsu Dvēsele ir kā mūsu dzimta.

Ko dod dzimta?

Tradicionāli un apzināti dzimta tiek attēlota kā koks. Ir saknes, ir stumbrs, zari, lapas – iepriekšējās paaudzes un patreizējās – tas ir viens vesels. Mūsu dzimtas koks mums nodrošina barošanu, atbalstu un aizsardzību.

1. Aizsardzība un barošana.
Dzimtas spēks – no vienas puses, aizsardzība, no otras – barošanas pamats, lai mēs varetu attīstīties. Mūsu dzīvē tad, kad viss mainās, dzimtas enerģija dod stabilitātes sajūtu, mums vienmēr ir kur atgriezties, ir uz ko atbalstīties. Dzimtas spēks mūs baro no pašas bērnības, taču pat tad, kad esam jau pieauguši, mēs vienmēŗ varam rēķināties ar to spēku, kas stāv aiz mums un ir gatavs sargāt un atbalstīt jebkurā sarežģītā brīdī.

2. Attīstības virziens. 
Tāpat ka jebkuram spēkam, dzimtas spēkam ir savs vektors – savs virziens. Mūsu dzimta nosaka, kur tam jāvirzās un jāattīstās caur mums. Mēs varam to nejust un nesaprast, taču bieži mēdz gadīties tā, ka mums it kā kaut ko ļoti gribās, kāds nezināms spēks kaut kur it kā ved. Tas ir mūsu dzimtas spēks, kas nosaka mūsu dzīvi. Un vienmēr ir vektors, kura virzienā attīstīties. Ja mūsu nolūki sakrīt ar šo vektoru – lieliski, ja nesakrīt, tas nozīmē, ka tiek zaudēta saikne ar sevi un savu dzimtu.

Galvenie dzimtas eksistēšanas principi

Ņemot vērā to, ka ikvienai dzimtai ir savs attīstības vektors, dzimtas spēks meklē sev piemērotos posmus, lai šo attīstību realizētu. Pie kam šajā dievišķajā potenciālā attīstība vienmēr ir pozitīva.
Tāpēc, ņemot vērā sinerģijas likumu, tad kad mēs ienākam dzimtā, mēs nākam ar kādu lielu nolūku, nevis savu personīgo vēlmju un vajadzību apmierināšanai. Taču to šodien reti kurš zin.
Kā egregors (enerģētiskā izglītība), dzimta nolemj savā struktūrā iesaistīt tādu personību, kura palīdzēs tai ne tikai attīstīties, bet arī izlīdzināties, ja kaut kur ir notikušas kādas nobīdes no kursa.
Tas nozīmē, vai nu radīt kādu konkrētu bērnu, vai pieņemt no malas kādu cilvēku, kurš nesīs dzimtai labumu.

Dzimtā tiek pieņemts cilvēks, kurš dzimis citā dzimtā, caur savu vīru vai sievu. No šejienes smalkajā plānā rodas dzimtu saderība vai nesaderība.
Jau izsenis slāvu tradīcijā bija pieņemts pirms jaunas ģimenes radīšanas ļoti nopietni izmeklēt dzimtu, tāpēc, ka vienas dzimtas attīstības ideja var nesakrist ar otras ideju. Tā rodas dzimtu konflikti un jaunajai ģimenei tadā gadījumā var nebūt nākotnes.

Skaidrs, ka mūsdienās nav pieņemts ar šo faktu rēķināties. Taču, neskatoties uz to, dzimtas noteikumi darbojas, lai būtu izpildīta noteikta misija vai uzdevums. Tāpēc, tad, kad satiekas divi cilvēki, rodas vai nu pieņemšana vai nepieņemšana.

Piemēram, satikās, iemīlējās, ātri sarakstījās, visi apmierināti, laimīgi, piedzemdēja bērnus un viniem viss ir kārtībā. Bet gadās, ka cilvēki satiekas gadiem ilgi un tā arī viņiem neizdodas radīt ģimeni. Šajā gadījumā, iespējams, dzimtas attīstības idejas nav savietojamas.

Tāpēc ir vēlams izvēlēties sev pāri ne vadoties no ārējiem parametriem, ne sekojot kaisles varai, bet pēc kādiem dziļākiem uzdevumiem, kurā virzienā jums abiem kopā iet. Kā tautā saka, mīlestība nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet skatīties viena virzienā. Dzimta kā reiz arī ir tas spēks, kas ļauj noteikt, vai tev blakus ir īstais cilvēks.

Kā veidojas dzimtas spēka vektors

Visas dzimtas programmas tiek ieliktas divos veidos:

1) Kad ir noticis ļoti spēcīgs jebkura notikuma emocionāls nostiprinājums. Tas tiek ierakstīts kā esoša patiesība. Piemēŗam: vīrietis ir ļoti stipri nodarījis pāri sievietei un sievietē aizvainojums ir iesēdies uz visu mūžu. Tas nozīmē, ka pietiek ar vienu tādu “zibsni”, lai rastos programma. Absolūti nezpzināti mēs tiražējam šo programmu tālāk paaudžu paaudzēs. Un visi mūsu pēcnācēji saņem šīs mūsu programmas, ar kurām mēs neesam tikuši skaidrībā, plus vēl arī iepriekšējo sešu paaudžu programmas pirms mums.

2) Atkārtošana. Ja vairākas paaudzes ir darījušas vienu un to pašu, dzimtā rodas ieradums. Un šis uzstādījums eksistē kā datorprogramma, to ir ļoti grūti pārkāpt vai apiet, neatkarīgi no tā, vai šī programma ir pozitīva vai negatīva. To var vai nu pastiprināt, vai pārrakstīt, ieejot tajā un to izdzīvojot.

Izejot no tā, dzimtā cilvēki neparādās vienkārši tāpat, nejauši, tie ienāk ar līdzīgām programnmām, lai tās izmainītu, modificētu vai kaut kādā veidā uzlabotu. Vai arī, ja ir kāds ļoti smags uzstādījums, tas jānojauc, lai izietu uz pozitīvu.
Gadās, ka dažiem dzimtas locekļiem rodas milzīga spriedze – tā, it kā būtu uzspiests kāds zīmogs. Un viņu uzdevums ir kaut ko reāli izmainīt. Un, kad cilvēks šo programmu ir pabeidzis, vai pārrakstījis, tiek dota atlauja jaunai pieredzei.

Iedomājies, ka tu visu dzīvi esi nostradājis par pavāru un kaut kādā brīdī sajutis, ka viss, dzīve paiet, esi nostrādājis par pavāru un pietiek. Tu pamet šo darbu un sāc meklēt ko citu, kaut ko tādu, kas patīk, piemēram, nodarboties ar gleznošanu. Un tas izdodas ļoti viegli. Un tas nozīmē, ka vecā programma ir aizvērta un ir iespēja rasties jaunai.

Taču, ja tu tagad domā, ka vari pagaidām atlikt savu kulināriju un sākt nodarboties ar kaut ko citu, vienkārši tāpec, ka tā gribās, tad tās vecās programmas, ja nav pabeigtas, dzenāsies tev pakaļ arī turpmāk. Ja dzimta ir ieinteresēta kādās programmās, tu nekā nespēsi no tām atteikties.

Ierakstās kā pozitīvās ta arī negatīvas programmas. Piemēram, ja tavi senči būvēja baznīcas, slimnīcas, patversmes, skolas, dzimta skaitās godājama un pēcteči dzimst labklājībā.

No kurienes šī labklājība radusies? Veselīgs prieka, mīlestības un labklājības spēks krājies daudzu paaudžu garumā un tagad tiek nodots pēcnācējiem. Tādiem pēcnācējiem ir milzīga izvēles brīvība, viņi var darīt visu, ko vien vēlas un viņi var mainīt dzimtas vēsturi.
Gadās, ka cilvēks paklūp un savu pozitīvo programmu pavērš pretēja virzienā. Viņam it kā nekas netraucē, jo ir uzkrāts dzimtas spēks, un, ko viņš dara? Viņš izšķērdē dzimtas spēka krājumus un dzimta sāk izsīkt.

Mūsu uzdevums ir saprast galvenās tendences:

1) Pozitīvo spēku vienmēr vajag vairot;

2) Ikvienu programmu, kura dzimtā ir uzsākta, ir svarīgi pabeigt, pat pozitīvo.
Ja programma ir negatīva, tā jāizdziedina. Tad tu saņemsi gan sev gan saviem pēcnācējiem izvēles brīvību, radošuma brīvību un veiksmīgu pašrealizāciju.
Un nobeigumā.
Vienās ģimenēs ciena ģimenes tradīcijas, ģimenes relikvijas, ģimenes leģndas un visi dzīvie radinieki komunicē savā starpā. Citās – ar grūtībām atceras savu vectētiņu un vecmāiņu tēva vārdus. Vienā dzimtā visi labklājībā veido ģimenes, sasniedz profesionālus panākumus un realizējas pilnā mērā. Bet ir dzimtas, kurās no paaudzes paaudzē tiek nodotas smagas slimības un salauzti likteņi.

Padomā par to, cik tevī ir spēka ietekmēt savas dzimtas attīstību. Vienam šis uzdevums ir vairot un uzkrāt dzimtas labklājību, citam – dzimtas dziedināšana un atveseļosana. Ieklausies sevī, ieskaties sava dzimtā uzmanīgi, un tu sapratīsi, ar kādu nolūku tu esi nācis šajā dzimats sistēmā. Un apzinājies savus uzdevumus – iedzīvini tos un tava dzimta būs tev simtkārt pateicīga!

Avots: © zhivoeslovo.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis

25. janvārī iznāks žurnāla “Kā darītu Mīlestība” 3. numurs. Tā virstēma būs “Ceļš pie sevis” un apjomīgā intervijā Latvijā pazīstamais latviešu dzīvesziņas un holodinamikas skolotājs Jānis Vītols stāstīs par šīm dzimtas programmām, par to, kā tās atpazīt un ko ar tām darīt.

vaka lapina Nr2

TAVA dzīve!

prieks30
Katrs var būt bagāts un laimīgs savā veidā. Taču ļoti bieži cilvēki domā, ka, lai būtu laimīgs, noteikti jābūt miljonāram, miljardierim, prezidentam vai apgaismotam.
Mums ir svarīgi būt laimīgiem un gūt baudu no it visa, ko mēs darām un ar ko nodarbojamies. Tad mums būs maksimāli realizēta programma, un mēs saņemsim to, kas pēc tās mums pienākas.. Un ne tuvu visiem pienākas būt miljardieriem. Bet būt laimīgam, jaunam, dzīvot ilgi un baudīt dzīvi ir paredzēts katram cilvēkam!
Neizejot savas programmas, mēs formējam sev nepatikšanas, konfliktus, novecošanu, konservatīvismu, vampīrismu, citu cilvēku iznīcināšanu, negatīvo domāšanu u.t.t.
Esiet mierā ar savu programmu un baudiet to, ko tā jums dod.
Lai programma maksimāli labi būtu redzama un izpildāma, mums vajag:
– būt godīgiem
– ievērot labo
– domāt radoši un pozitīvi
– rīkoties
– vienmēr palikt sievietēm vai vīriešiem
– nepārspīlēt un nepamazināt
– laikus apstāties
– par visu būt pateicīgiem
– baudīt procesu.
Aleksandrs Paļijenko
Tulkoja: Ginta FS

Mīlestības koks

milestības koks
Viņa vienmēr bija sapņojusi par bērniem, skaistu kāzu kleitu, mīlošu vīru un laimīgām vecumdienām. Viņa cerēja, ka laime agri vai vēlu pati viņu atradīs. Viņai bija daudz vīriešu – skaistu, gudru, bagātu, taču kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ attiecības ar tiem vienmēr beidzās kaut kā dīvaini – ne tā, kā viņa vēlējās.
Viņi visi viņu mīlēja, dievināja – apbēra ziediem, dārglietām, rakstīja viņai dzeju, bet viņa savu mīlestību nedāvāja nevienam no viņiem.
Kad attiecības tuvojās beigām, tās bieži bija traģiskas. Vieni juka prātā, citi darīja sev galu, citi nolaidās līdz dzīvnieka līmenim. Nesaprotot, kāpēc tā notiek, meitene devās Mīlestības koka meklējumos. Ļaudis runāja, ka daudziem cilvēkiem tas palīdzējis atrast laimi, un meitene tam svēti ticēja.
No rīta viņa sakravāja savas mantiņas un devās ceļā. Viņa gāja ilgi. Ceļā gadījās gan biezi meži, gan dziļi purvi, ātras upes, taču, neskatoties ne uz ko, viņa turpināja savu ceļu. Neviens šķērslis viņu nespēja apturēt.
Bija pagājuši daudzi gadi, bet viņa vēljoprojām nevarēja atrast Mīlestības koku. Gadi kādreiz skaisto meiteni bija pārvērtuši par izģindušu, sirmu veceni.
Reiz, kādā dienā, kad no noguruma viņa vairs nevarēja paiet, pēkšņi tālumā viņa ieraudzīja pazīstamu māju. Pienākusi tuvāk, viņa saprata, ka ir mājās – vietā, kur pirms daudziem daudziem gadiem sākās viņas ceļš. Viņa apsēdās uz lieveņa un sāka raudāt.
Un pēkšņi pagalma vidū viņa ieraudzīja mazu, sausu kociņu. Tā zaros nebija nevienas pašas lapiņas un putni lidoja tam garām. Vecā sieva piecēlas no lieveņa un piegāja pie koka.

– Es neatceros, ka būtu tevi te iestādījusi, – viņa pie sevis čukstēja.
– Bet es tevi atceros, – negaidīti atbildēja koks. Vecā sieva pārbijās un atleca malā, pēc tam izbiedētā balsī jautāja:
– Kas tu esi?
– Un tu nenojaut? Es esmu tas pats tevis ilgi meklētais Mīlestības koks.
– Kā tad tā?! – raudot iekliedzās sieva. – Es apgāju visu pasauli, tevi meklēdama, bet tu visu laiku biji šeit?!
– Muļķa sieviete, es gaidīju tevi un zināju, ka agri vai vēlu tu atgriezīsies, taču klusībā cerēju, ka tas nekad nenotiks. Diemžēl…
– Kāpēc? Man tā bija vajadzīga tava palīdzība, es tā sapņoju par mūsu tikšanos! Visas manas cerības bija saistītas ar tevi!
– Tu meklēji ne tik daudz mani, cik laimi, bet visus šos gadus biji akla un dumja.
– Ko tu runā?! Paskaties uz mani – par ko es esmu pārvērtusies – par nevienam nevajadzīgu veceni. Un viss tikai tāpēc, ka noticēju tam, ka tu esi.
– Jā, tas tiesa, taču tu nekad neticēji tam spēkam, kas mani izaudzēja. Lūk, tieši tāpēc tavā priekšā stāv izkaltis, sauss kociņš.
– Par kadu spēku tu runā?
– Es runāju par to spēku, pret kuru tu visu savu mūžu izturējies nevērīgi, kuru tu nenovērtēji, kad citi ar to nesavtīgi dalījās. Ja kaut reizi tu būtu spējusi uz to atbildēt, tu nekad nebūtu mani meklējusi. Ja tu vēl tagad nesaproti, par ko es runāju, tad es vairs nevaru tev palīdzēt.
Vecā sieva nokrita uz ceļiem, saķēra galvu un sāka raudāt, caur asarām čukstot:
– Tu runā par mīlestību. Kāda gan es esmu muļķe!
– Jā, par mīlestību.
– Bet… tu taču zini – iešņukstējas sieviete. – Es nevarēju iemīlēt pret savu gribu!
– Tu kļūdies, ar gribu tam nav nekāda sakara. Vienkārši tu nekad mīlestību neesi gribējusi, tu neticēji tai. Tu sapņoji pastaigāties skaistā kāzu kleitā, bet ne jau sava vīra dēļ, tikai sev pašai, draudzenēm, draugiem, visiem, izņemot viņu. Tu vēlējies bērnu, bet vēlējies to tikai tāpēc, ka baidījies, ka tev tas varētu nebūt, tāpēc, ka bērni bija citiem. Vai gan tu vēlējies dzirdēt viņa smieklus, dzirdēt viņu raudam, redzēt viņa starojošo sejiņu? Nē!
Tu vēlējies redzēt vīrieti laimīgu, bet – ne tajā brīdī, kad viņš bija tev blakus, bet tad, kad vinš kļūs tāds, kādu tu to vēlējies redzēt, zīmējot sev ideālu tēlu, skatoties uz citu sievu vīriem.
Tu nevēlējies pieņemt patiesas īstas rūpes, jo nevēlējies justies atbildīga. Bet tajā pat laikā, uzspiedi savas rūpes, lai citu acīs izskatītos laba un tadā veidā varētu rēķināties ar izpratni brīžos, kad kļūdījies.
Brīžos, kad biji sastrīdējusies ar vīrieti, tu mierinājumu meklēji citu vīriešu apskāvienos, tajā laikā, kad cilvēks, kurš tevi mīlēja, cieta un mocījās, meklējot veidus kā salīgt mieru,nenojaušot par tavām nodevībām.
Tu apvainoji citus melos, tādā veidā piesedzot savus melus. Tu nekad neaizgāji pavisam, tu aizgāji, lai turpinātu savas spēles ar to cilvēku dvēselēm, kuri tevi patiesi mīlēja un glabāja tevi savās atmiņās.
Taču, domājot, ka virzies uz priekšu, tu visu laiku riņķoji ap vienu un to pašu vietu – to vietu, no kuras sākās tavs ceļš.
Un te nu vecā sieva visu saprata. ne jau pasauli viņa bija apgājusi, bet savu dzīvi bija nodzīvojusi riņķojot. Un viņas domas mocīja viens vienīgs jautājums:
– Ja manā dzīvē nav bijis mīlestības, tad kurā brīdī uzradies tu?
– Oo, nē, tavā dzīvē bija mīlestība….pret sevu ego! Mani izaudzēja to cilvēku mīlestība, kurus tu atgrūdi. Tavu mīlestību es tā arī nesagaidīju.
Pa sievietes krunkaino vaigu noritēja asara. Viņa apgūlās zemē, blakus kokam un aizvēra no asarām nogurušās acis….un viņas sirds apstājās. Koks noliecās pār viņu, apskāva viņas augumu ar saviem trauslajiem zariem un kopā ar viņas ķermeni pārvērtās putekļos, tā arī nesagaidījis jaunus dzīvības asnus.

Avots: © 2015 Любовь безусловная
Tulkoja: Ginta FS

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

dvesele-uzdevums1
Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.
Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.
Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.
Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Tulkoja: Ginta FS

Cilvēka sūtība

sutiba
Katrs no mums šeit, uz Zemes atnāk ar savu sūtību. Un mēs paši, vēl pirms savas iemiesošanās, nolemjam, kas mums šeit jāizdara. Gars iedod šim mērķim visus vajadzīgos instrumentus. Tie ir mūsu talanti, spējas un mūsu īpašības, kas nepieciešami vienai vai citai darbībai. Kad cilvēks nokļūst tajā vietā, kas viņam paredzēta, viņš “trāpa šajā nišā” kā atslēga slēdzenē.
Katrs cilvēks ideāli atbilst savai nišai. Kad atrodaties savā vietā – jums izdodas viss. Jums nenākas sevi lauzt un pārtaisīt. Jums nenākas cīnīties un lauzties aizslēgtās durvīs, jums ir labi, komfortabli un mierīgi. Tāds ir viens no Visuma likumiem.
Ja jūsu ceļā nepārtraukti ir kādi šķēršļi, tātad, iespējams, jūs atrodaties vietā, kur jums nevajadzētu atrasties. Šādā brīdī vajadzētu apstāties, nomierināties un paskatīties apkārt, iespējams, jūsu īstais ceļš ir kaut kur tepat blakus. Kad nokļūsiet uz tā, sajutīsiet prieku un mieru un nedienas beigsies.
Var šķist, ka tādā lietu kārtībā ir kāda stingra nolemtība. Tad, kā ir ar brīvo gribu? «Kāpēc gan mēs nevaram nodarboties ar to, ko vēlamies, bet esam spiesti sekot savai sūtībai?» – jautā cilvēki.
Jūs vienkārši esat aizmirsuši, ka vēl pirms dzimšanas paši esat izvēlējušies savu sūtību, savu ceļu. Jūs tieši to izvēlējāties, kā to ceļu, kas vislabāk jums der, un, kas atnesīs jums vairāk prieka, komforta, labklājības, veiksmes un visa tā, kas jums ir svarīgs un vajadzīgs.
Cilvēks, kurš dzird savas Dvēseles balsi, nenovirzīsies no sava ceļa, jo viņa intuīcija nekļūdīgi pateiks, kurš tas ir. Cilvēks, kurš sevi ciena un mīl, nevēlēsies iet pa svešu ceļu, kas var atnest tikai sāpes un vilšanos, viņš zin, ka laime ir tikai savā ceļā.
Un tomēr, visbiežāk cilvēki ne uzreiz saprot savu sūtību un tāpēc aizklīst no sava ceļa. Dvēseles balsi ļoti bieži nomāc sociumā valodošie uzstādījumi un stereotipi, par to, kas ir labi un, kas – ne tik labi… Un cilvēki kļūst nelaimīgi. Visu dzīvi tie pilda kāda cita priekšstatus un piepilda svešus mērķus, un nesaprot, ka velti tērē savus dzīvības spēkus, savu enerģiju. Un to darot, neievēro, ka īstais ceļš ir tepat blakus.
Taču nekad nav par vēlu sākt iet pa pareizo ceļu. Iemācieties sajust sevi. Klausīties sava intuīcijā. Tikai uz sava ceļa ir iespējams būt laimīgam, dzīvot labklājībā, atklāt savas patiesās spējas un realizēt savu potenciālu. Jūs pat nespējat iedomāties, cik daudz jums ir iespēju!
Tikai savā ceļā jūs varēsiet izdarīt ļoti daudz laba sev, cilvēkiem un Zemei kopumā. Un tad, kad atveras patiesās radošuma iespējas, jūs kļūstiet par patieso savas dzīves radītāju.
Vārdu kodi intuīcijas pastiprināšanai
  • Es ļoti labi dzirdu savu ieksējo balsi, kas tiešā veidā savieno mani ar augstākās gudrības un zināšanu avotu.
  • Mana intuīcija vienmēr sniedz man pareizās atbildes, kas ļauj man pieņemt tikai pareizos lēmumus.
  • Es varu redzēt apslēpto jēgu un visu notikumu un parādību cēloņus, un tāpēc varu izdarīt pareizos secinājumus no notikušā, un paredzēt nākamo dienu.
  • Es labi pazīstu sevi, savas labās un sliktās īpašības, un es pieņemu sevi tādu, kads esmu un tāpēc zinu, uz ko esmu spējīgs, un vienmēr varu atrast savu pareizo ceļu.
  • Manī ir neizsīkstošs vieduma avots, es ieklausos tajā un saprotu, ka dvēseles dziļumos manī ir zināšanas par visu, kas bija, ir un būs, un atbildes uz visiem jautājumiem. Un tāpēc man nav par ko raizēties un nav, no kā baidīties. Mana iekšējā gudrība vienmēr ved mani pareizā virzienā, saudzē un aizsargā mani.
Kāpēc talanti ne vienmēr realizējas uzreiz?
Pirmais uzdevums, ar kuru cilvēks atnāk uz Zemes ir savas dvēseles pilnveidošana.
Ja šajā jomā cilvēkam jāizdara  ļoti daudz, uz kādu laiku tā var kļūt par viņa galveno sūtību.
Šajā laikā viņš var just, ka talanti ir, bet tie ne uzreiz realizējas – uzreiz neatveras īstās durvis, cilvēks sitas kā ar galvu sienā, cenšoties parvarēt šķēršļus. Parasti šajā laikā vairums no mums domā:: «Es taču skaidri zinu, ka esmu talantīgs. Es skaidri zinu, ka tā ir mana sūtība. Kāpēc man neizdodas neko tajā sasniegt un šos talantus realizēt?»
Var būt tā, ka, pirms realizēt savus talantus, cilvēkam sevī ļoti daudz kas ir jāmaina. kamēr dvēsele nav pietiekami pilnveidojusies, šī realizācija varētu kaitēt pašam cilvēkam. Kamēr dvēsele pilnveidojas, jums ļaus darīt tikai to, kas nāks dvēselei par labu.
Ja cilvēks ir talantīgs, bet cieš no lepnības, vai arī neieredz citus, viņam var būt noslēgta pieeja sava talanta realizācijai. Jo, ja gadījumā viņš realizēs savu talantu, kļūs slavens un bagāts, viņa lepnība tikai augs. Un tas nodarīs kaitējumu dvēselei.
Un tāpēc cilvēkam tiek noslēgtas viņa talanta realizācijas iespējas, lai tas pievērstos tajā brīdī daudz svarīgākam uzdevumam – savu trūkumu novēršanai, savas dvēseles pilveidošanai.
Ļoti bieži notiek tā, ka cilvēkam nepieciešamas ciešanas tāpēc, lai viņš kļūtu labāks. Cilvēks, kurš iepazinis ciešanas, visdrīzāk kļūs līdzcietīgāks, pazemīgāks, piedodošāks, labestīgāks un saprotošāks pret citiem. Un tajā brīdī viņam atvērsies viņa realizācijas ceļš, viņa sūtība.
Ja vēl pagaidām jums neizdodas realizēt savu talantu, esiet mierīgi, koncentrējaties uz to, kas šobrīd jums ir svarīgi garīgas izaugsmes ceļā. Augstākie spēki parūpēsies par to, lai šajā dzīves etapā jūs varētu saņemt visus nepieciešamos līdzekļus izdzīvošanai.
Jūsu Eņģeļi ir ieinteresēti tajā, lai jūs mācītos, saņemtu jaunas zināšanas un īpašības. Tie jums palīdzēs apmācību procesā un parūpēsies, lai jūs neciestu trūkumu un nebūtu diskomfortā. Un, ja jūs cienīgi iziesiet šo dzīves skolu, uzticoties un paļaujoties, jums atvērsies durvis uz patiesu sevis atklāšanu.

 

Tulkoja: Ginta FS