Blaktis un lielā mīla

– Dima, palīdzi, man mājās jau trešo mēnesi nenormāls blakšu uzbrukums. Divreiz bija atbraukusi dezinsekcija, tagad visa māja neciešami smird, bet blaktis atkal atgriežas. Man taču mājas viss ir tik tīrs, no kurienes tās radušās? – ar šādu jautājumu pie manis vērsās sena paziņa.

– Kas tie par kukaiņiem – blaktis? Ko tās ēd? – es jautāju.

– Dima, tie ir asinssūcēji, tie sūc asinis!

– Nu tad paskatīsimies, varbūt tu kādam sūc asinis – ne gluži burtiski, bet figurāli?

– Vai tu mēģini man pateikt, ka tas notiek tāpēc, ka es pirms trīs mēnešiem sāku tikties ar precētu vīrieti? Bet mums ir tik liela mīla! Jā, protams, viņš ir bagāts cilvēks, taču tas nav galvenais. Mums ir jūtas. Gribu lai viņš mani apprec. 

– Ja jau reiz jums ir tik lielas jūtas, tad pastāsti par tām viņa sievai un diviem bērniem. Lai visi priecājas par jūsu laimi! Kad bērni izaugs, tu viņiem varēsi izstāstīt, ka laikā, kad viņu tētim un mammai bija sarežģījumi attiecībās, tu atnesi mīlestību.⠀ 

– Nē, es nepiekrītu, te man viss ir no sirds un godīgi. Blaktis, maitas, noteikti atnāca no kaimiņiem.

Ļoti bieži norāde uz vienu vai otru nelaimi slēpjas paša nelaimē. Es zinu daudzus stāstus par blaktīm un visi tie ir tikai par vienu: cilvēks piesūcas kaut kam. Piemēram, svešai ģimenei. Sāk pievilkt sev uzmanību, resursus, vienu no dzīvesbiedriem. ⠀

Kāda jauna sieviete tā “piesūcās” savam darba kolektīvam: vāca visdažādākās tenkas, kompromātu par kolēģiem un izplatīja šo informāciju. Taču ļoti ātri saprata, kas par lietu, un blaktis viņu pameta.

Blaktis ir tikai viens no variantiem, kas var notikt tad, ja cilvēks piesūcas kaut kam savās interesēs. Iespējams, ka kāds pats ir maita un viņam pilnīgi vienalga, vai tās blaktis vai tarakāni. Tad viņš saņem kādu citu norādi par to, ka viss iet galīgi šķērsām.

Vai arī tu zini tadus stāstus? Un vai vari noteikt, ar ko tie saistīti?

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No ikviena stāsta mēs varam mācīties un pielietot šīs macības savā dzīvē ŠEIT

Par kritiku

spogulis55

Kad kāds tevi kritizē vai nosoda, lūdzu, atceries, ka viņš kritizē vai nosoda vien daļu savas sirds, savu atspulgu tevī.

Mēs visi esam viens otra spoguļi. Tāpēc neuztver personīgi šos uzbrukumus. Cilvēki nezin tavu realitāti, viņi redz tikai tavu tēlu. Un, ja tu uzskati, ka viņiem tagad jājūt kaut kā savādāk – tu atņem viņiem viņu personīgo pieredzi un fantāziju. Atļauj viņiem paturēt viņu viedokli, un sev – savējo. Izdzīvo savas jūtas, domā savas domas, un zini, ka cilvēkiem “taisnība” tikai no viņu skatu punkta.

Ja kāds domā, ka tu esi slikts, vai kļūdies, tas nenozīmē, ka tu esi slikts vai kļūdījies. Nepieņem viņu kritiku un nosodījumu. Lai viņi tic tam, kam tic. Un, iespējams, ja viņi ir gatavi klausīties un refleksēt, palīdzi viņiem skaidrāk izprast tavu pieredzi, tavu balsi, tavu sirdi un klausies viņos.

Tev nav ko aizstavēt, jo patiesība vienmēr ir patiesība, un patiesība vienmēr ir atvērta. Nav nekādas vajadzības visu uztvert personīgi. Un, ja tu vēl joprojām lietas uztver personīgi, tu esi un paliec ne slikts vai kļūdījies cilvēks, bet tikai cilvēks, brīnišķīgs savā cilvēcībā.

Tas var būt briesmīgi un vienlaikus aizraujoši apzināties: cilvēki par tevi fantazē, kamēr nav pamodušies. Bet viņi pamodīsies, kad pienāks laiks. Un, iespējams, nekad nepamodīsies. Bet tu turpini savu ceļu droši, zinot, ka vienmēr būs tie, kas tev dos padomu apgriezties un doties mājās.

Paldies viņiem par viņu viedokli un turpini iet. Tava sirds alkst pēc Noslēpumainā un satraukti pulsē par katru jaunu dienu, veidojot savu paša ceļu.
Un katru nosodījumu un kritiku tu ieraudzīsi arvien skaidrāk.

Džeffs Fosters
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki

silveks-saule1

Ar laiku mēs labāk sākam saprast klusēšanu, lasīt starp rindām un ieskatīties cilvēku dvēselēs. Ar pieredzi šī spēja atnāk pie katra, kurš atvērts dzīvei, uzticās tai un nebaidās no tās mācību stundām.
Mēs sākam pieiet klāt uzmanīgāk, satuvināties lēnāk, runāt maigāk, pieskarties saudzīgāk, apskaut siltāk.
Mēs mācāmies sasildīt ar savu siltumu nosalušu cilvēku.
Mēs jau esm iepazinuši zaudējuma rūgtumu un ieguvuma prieku, un mums ir kļuvis pieejams citu cilvēku iekšējais klusums.
Labestība un patiesums kļūst par mūsu galveno mēru, pēc kura mēs tagad izvēlamies tos cilvēkus, kurus vēlamies savā tuvumā. Ar laiku mēs kļūstam vienkāršāki un viedāki.
Tatjana Levicka
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Lai ilgi gaidītās pārmaiņas notiktu…

prieks27

Vecā gada vakarā mēs viens otram vēlam laimi, un droši vien katrs ceram, ka tā Laime Jaunajā gadā arī atnāks. Taču, kad pienāk Jaunais gads, bieži vien saprotam, ka nekas jau nav mainījies – ledusskapis izēsts, dāvanas izdalītas un vāveres ritenis sākas no gala.

Lai nebarotu sevi ar liekām ilūzijām un pēc tam nebūtu sāpīgi jāviļas, ir jāsaprot tikai viens: pārmaiņu autori esam mēs paši un, lai dzīve iegūtu košākas krāsas, ar sevi ir jāstrādā, ar savu izaugsmi ir jānodarbojas, jo to mūsu vietā izdarīt nevarēs neviens cits.

Pirms vairākiem gadiem savu dienasgrāmatu es sāku rakstīt tieši tāpēc, ka vēlējos palīdzēt sev SAVĀS pārmaiņās. palīdzēt savai mammai, kura neskatoties uz to, ka vairs nav nekāda jauniete, ir paspējusi ļoti daudz ko savā dzīvē un ieradumos izmainīt.

Teorētiski mēs visi zinām, ka, lai notiktu kādas pārmaiņas, ir jāmaina savi ieradumi – sliktie jāaizvieto ar labajiem, jāmācās no tiem cilvēkiem, kuri šajā ziņā ir ko panākuši u.t.t. Bet praksē, protams, viss izskatās savādāk,.. Darbs ar sevi, darbs pie saviem ieradumiem ir visgrūtākais, taču augļi, ko no tā saņemam – vissaldākie.

Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk kaut ko mainīt, kaut ko jaunu ieviest savā dzīvē, mainīt profesiju, mācīties, nesēdēt uz vietas, radoši pieiet visam, ko daru – pat mājas tīrīšanā. Ne vienmēr viss iet gludi un veiksmīgi, taču apziņa, ka kusties uz priekšu, silda.

Protams, pārmaiņas it vienmēr ir saistītas ar kritumiem – bieži vien tie ilgst vairākus gadus – arī man tā ir. Un tomēr, vienmēr esmu ticējusi un ar sirdi zinājusi – ka VISS IR UZ LABU un, ka pēc sacamās melnās svītras, nāks baltā – ar noteikumu, ja turpināšu ticēt un darīt.

Par šo tēmu sarakstītas ir ļoti daudz grāmatas, pilns internets ar rakstiem, dažādiem vebināriem – šobrīd dzīves pārmaiņu skolotāju ir ļoti daudz. Pie kura no tiem mācīties, katrs sapratīs pats, ja gribēs to darīt, meklēt…

Vienu gan varu pateikt – ļoti svarīgi ir nolemt, ka vēlies ko mainīt, tam vajadzīga drosme un savā ziņā arī “neprāts”. Jo bieži vien darbs, kuru darām, dzīve, kuru dzīvojam, varbūt nav ērtākā, bet tomēr – mūsējā, ierastā un atteikties no tās bieži vien šķiet ļoti riskanti. Taču, kas neriskē, tas….nu tālāk jau zināt:)

Un, ja esi nolēmis, ka gribi pārmaiņas, ka tās ir nepieciešamas, ja sirds dziļumos saproti, ka bez pirmā soļa nebūs arī nākamo, tad svarīgi ir saprast, ka vienatnē to izdarīt nebūs viegli.

Vieglāk ir tad, kad blakus ir cilvēki, kuri dara to pašu, ar kuriem ir kopīgas vērtības, kuri ir labestīgi, kuriem ir svarīga ne tikai viņu dzīve, bet arī tas, kā dzīvo cilvēki blakus.

Man ir palaimējies, jo Dievs mani radīja ne tikai zinātkāru, bet arī gatavu pieņemt izaicinājumus un blakus man vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri ir līdzīgi, sākot jau ar ģimeni, kurā piedzimu un to, kuru izveidoju pati un beidzot ar draugiem, kolēģiem – arī tiem, kuri blakus ir šobrīd.

Sevi no malas grūti ieraudzīt, toties ļoti labi redzam tos, kas blakus – un, ja kopā ejot, kopā mācoties, tu redzi pozitīvas pārmaiņas citu cilvēku dzīvēs, tad saproti, ka ar tevi notiek tas pats. Tas ir milzīgs prieks, lielisks ieguvums, ka jūti to, ka neesi viens, ka tevi atbalsta un, ka brīžam arī pats esi nospēlējis kādu labu, skaistu lomu citu cilvēku dzīvēs.

Šodien mans mērķis nebija uzrakstīt programmu, pēc kādas notiek darbs manā komandā, kā mēs stradājam ar saviem ieradumiem un kādas lietas daram, lai uzlabotu savu dzīvi un dzīvi savās ģimenēs, vien varu pateikt, ka ieguvums ir milzīgs – un pirmais, kas to sajūt, ir sirds un dvēsele.

Un tas, ko atklāju vakar un kas man šķiet vislielākais ieguvums ir PRIEKS.

Prieks – īsts, svētīgs, neviltots par to, ka esmu, dzīvoju, ka varu smaidīt, ka smaids cilvēkus apkārt ietekmē daudz vairāk, kā tūkstošiem gudri pateiktu vārdu un koučinga sesiju. Taču, lai to pa īstam novērtētu, droši vien ir kādu laiku jābūt bijis nepriecīgam, varbūt pat nelaimīgam, rūpju nomāktam… Protams, tas nenozīmē, ka visas problēmas ir zudušas – tās ir mums katram, taču atkal – svarīgākais ir tas, kā mēs pret tām attiecamies un kā uz tām skatāmies – ar šausmām, vai prieku par kārtējo dzīves skolu un eksāmeniem.

Es ļoti priecāšos, ja šis mazais ieraksts kādam cilvēkam ļaus pieņemt svarīgu lēmumu sev – esmu gatavs pārmaiņām. Tas būs pirmais solis un tālāko priekšā pateiks sirds – kur iet, ko mācīties, ko darīt. Skolotājs vienmēr atnāk – tad, kad esam gatavi!

No sirds jums novēlu šajā gadā – kas ir mans – Pērtiķa gads:) atrast ceļu pie sevis, sadzirdēt savu sirds balsi un ieraudzīt spilgtās krāsās savu skaisto dzīvi. Novēlu PRIEKU par visu, kas ar jums notiek. Un būšu ļoti pateicīga, ja kāds no jums, kas lasāt manu dienasgrāmatu, pēc laiciņa padalīsieties ar citiem ar tām vērtīgajām atklāsmēm, ko esat guvuši šajā gadā:)

Prieku, Prieku un vēlreiz Prieku!

Mīlestībā: Ginta