Sieviete, kura drīkst visu

sieviete40dhsdf

–    Vai es drīkstu apēst kūciņu?
–    Drīksti!
–    Bet ir taču vakars?
–    Ēd!
–    Vai es drīkstu nenomazgāt traukus?
–    Nemazgā!
–    Es taču vienmēr tos mazgāju, un gulēt negāju, kamēr trauki nebija nomazgāti un virtuve iztīrīta.
–    Kad tas bija!
–    Vai es drīkstu pagulēt dīvānā?
–    Drīksti!
–    Bet bērniem mājasdarbi jāpārbauda?
–    Kādēļ? Tie taču ir viņu mājasdarbi un viņu dzīve!
–    Vai es drīkstu rīt neiet uz darbu?
–    Drīksti!
–    Bet, ko man par to teiks?
–    Kāpēc tevi tas tik ļoti uztrauc?
–    Vai es drīkstu brīvdienās nebraukt pie vecākiem?
–    Drīksti!
–    Viņi taču ir veci un produkti jāaizved.
–    Kaut ko izdomāsi!
–    Vai es drīkstu sestdien aiziet uz deju nodarbībām?
–    Drīksti!
–    Un pēc tam uz veikalu. Kaut vai tikai paskatīties?
–    Drīksti!
–   Vai es drīkstu pateikt Natašai, ka viņa tomēr ir baigā maita?
–    Drīksti! Tikai, ko tas tev dos?
–    Drīksti…
–    Cik tev gadu, meitenīt?
–    40!
–    Tagad tu visu drīksti!
Autors: Jeļena Kļimenkova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Prasme būt pateicīgam par visu

pateiciba3333

“Dievs jūs bagātīgi svētī ik dienas, vienkārši ne visi prot to ieraudzīt un novērtēt. Kaut kā vērtības apzināšanās, diemžēl, kā likums, atnāk pēc tam, kad viss ir pazaudēts. Tā ir uzbūvēta cilvēka grēcīgā daba.
Ja tu neproti priecāties par tasi karstas tējas, tad tavs prieks būs neilgs, pat tad, ja Dievs tev uzdāvinās māju! Prieks un pateicība nav atkarīga no dāvanas izmēra, bet no cilvēka spējas priecāties un būt pateicīgam. Nedomā, ka tikai dārgas un pa īstam gribētas dāvanas, var likt tev patiesi sajūsmināties.
Ja tu neproti būt apmierināts šeit un tagad, ar to, kas tev jau šobrīd ir, tad zini, tu nebūsi apmierināts, pat tad, kad tev būs maksimāli daudz dažādu labumu, kurus šobrīd vari tikai iedomāties. Apmierinātība nav rezultāts  tam, ka tev pieder noteikts daudzums lietu, bet gan tādas sirds stāvoklis, kura prot būt pateicīga un apmierināta”…

Timurs Rasulovs “Поклонение во тьме”

Mēs nepārtraucam savu dzīves plūdumu, kad saņemot labu, mēs dāvājam labu (pateicamies) visos mūsu esības plānos.

Ir trīs pateicības līmeņi cilvēkiem, Augstākajiem Spēkiem, Dievam:

Pirmais līmenis – pateicība par visu labo, ko esam saņēmuši un kas ar mums notiek.
Otrais līmenis – pateicība par visu ikdienišķo, mazāk pamanāmo, no kā tad arī pamatā sastāv mūsu dzīve.
Un trešais pateicības līmenis, patiesībā, pats grūtākais – māka pateikties par visām grūtībām, sāpēm, bēdām un ciešanām.

Pateicības enerģija ir tā enerģija ar kuru mēs “maksājam” par mums dāvāto dzīvi. Naudā par šo enerģiju neviens nav spējīgs samaksāt – tā ir nenovērtējama. Tikai ar pateicību mēs varam samaksāt Visumam un Dievam par šo viņa dievišķo Dāvanu.
Pateicības enerģija ir milzīgs spēks, kas ir pieejams ikvienam, tāpēc izmantojiet šo spēku. Pateicieties viens otram, pateicieties dzīvei, pateicieties Zemei, Debesīm, Dabai. Pateicieties Saulītei, kas mūs silda un apspīd mūs. Pateicieties savai Sirdij par to, ka tā atvērusies Dievišķajai Enerģijai, un jūs ieraudzīsiet, cik daudz jums būs prieka dzīvot.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Ja tu domā, ka pēc 50 jau ir par vēlu

Vikija Morona

Šis ir stāsts no Vladimira Jakovļeva projekta «Возраст счастья»
Tajā dienā, kad Vikijai Moronai palika 50 gadu, viņa saprata: vairs nedrīkst to atlikt! Ja vēl pagaidīt, tad iespējas piepildīt savus sapņus vairs nebūs.

Vikija sastādīja savu vēlmju sarakstu un ķērās klāt tā realizācijai.

Problēma bija tikai viena: visas Vikijas vēlmes bija praktiski nerealizējamas.
Pirmkārt, iemācīties angļu valodu. No nulles, piecdesmit gados?!

Otrkārt, dziedāt un uzstāties koncertos. Protams, dziedāt un koncertēt Vikija vēlējās jau no pašas bērnības. Taču, pateicoties radiniekiem, viņa skaidri zināja, ka viņai nav ne piemerotas balss ne dzirdes.

Viņa arī 20 gados baidījās, ka, ja sāks dziedāt, tad noteikti visi par viņu smiesies. Kur tad vēl 50 gados sākt to darīt!?

Treškārt, pievarēt jūru. Vikija vienmēr bija sapņojusi iemācīties vadīt buru laivu. Tikai viņa ļoti baidījās no ūdens.

Un beidzot, ceturtkārt, viņa vēlējās pamēģināt būt par aktrisi. Jaunībā kaut kā tas neizdevās. Pēc tam nebija tam laika. Bēdīgi, taču neizdevās. Taču sākt to darīt tagad, tadā vecumā, bez pieredzes?! Vienkāršāk sakot, Vikijas sapņi bija absolūti nepiepildāmi. Un tas viņu absolūti neuztrauca.

Vikija bija medmāsa un tāpēc, iesākumam, nolēma pāriet uz pusslodzes darbu, turklāt – ar pazeminājumu amatā. Sakarā ar to naudas un karjeras iespējas arī kļuva mazākas, toties brīvā laika palika vairāk.

Pēc tam, ilgi nedomājot, viņa vienkārši aizgāja pieteikties valodu skolā. Izrādījās, ka viņas vecums absolūti netraucē valodu apguvē. Pēc pusgada mācībām, viņa jau brīvi runāja angļu valodā – ne sliktāk par tiem studentiem, kuri bija jaunāki.

Ar otro sapni viss izradījas nedaudz sarežģītāk. Iemācīties dziedāt un koncertēt – tas tev nav angļu valodā runāt.

“Es vienmēr biju domājusi, ka neesmu dzimusi, lai dziedātu, – atzinās Vikija, – Un, lai nodarbotos ar dziedāšanu, vajadzēja būt kadam citam, ne man”.
Vikija atrada skolotāju un sāka trenēties klavierspēlē – ļoti labi, ka tagad viņai bija brīvs laiks. Pēc tam, ar grūtībām pārvarot savas bailes, viņa pierakstījās korī. Un viņu ar prieku pieņēma! Šodien Vikija dzied un veiksmīgi uzstājas ar koncertiem. Protams, tie ir bezmaksas koncerti, kurus Vikija ar draugiem organizē savam priekam. Nu, un kas? Prieks no tā nekļūst mazāks. Un publika savācas pietiekamā daudzumā.
Īsāk sakot, noskaidrojās, ka, lai piepildītu savus sapņus, pat pašus neticamākos, ir vienkārši jāpamēģina to izdarīt, un nav jādomā par to, ko teiks citi.

Vikija atcerējās, ka viņai ir sena paziņa, kura strādā reklāmas aģentūrā. Viņa tai piezvanīja un painteresējās, vai ir kāda loma sievietei viņas gados? Izrādījās, ka ir. Vikija Morona veiksmīgi izgāja kastingus un filmējās Coca Cola reklāmā, pēc tam – televeikala reklāmā, pēc tam kāda Spānijas bankas reklāmā. “Filmēšanās reklāmā bija diezgan sarežģīta izklaide – saka Vikija, – Protams, mani pacienti un cilvēki uz ielas mani sāka atpazīt, un tas bija ļoti patīkami.”

Šie panākumi deva drosmi, un Vikija beidzot bija gatava pārvarēt savas bailes no jūras. Viņa nopirka sev laivu – mazu vienvietīgu buru katamarānu. Pamazām iemācījas to vadīt, un tagad katras brīvdienas pavada jūrā – vienatnē. Viņa vairs nebaidās no ūdens. Un pat piedalās sacensībās. Un pat uzvar tajās. Izradījās, ka vienvietīgais katamarāns ir viens no ātrākajiem pārvietosanās līdzekļiem ar buru.

Un Vikija ir labi satrenējusies – viņa lido pa viļņiem apskaužamā ātrumā, un pat neuztraucas tad, kad ātrumā pagriezienā katamarāns apgāžas.

Šobrīd Vikijai Moronai ir 56 gadi. Pateicoties lēmumiem, kurus viņa pieņēma savos 50 gados, viņas dzīve šodien ir daudz laimīgāka un piepildītāka, kā agrāk. Pati Vikija uzskata, ka 50 gados viņa uzsāka jaunu dzīvi. Tā arī saka – “mana otrā dzīve”.

Vikijas jaunā dzīve no iepriekšējās atšķiras ar to, ka viņa beidzot ir sākusi sekot savām vēlmēm, un tagad tā arī dzīvo, katru dienu gūstot no dzīves milzīgu baudu.
— Agrāk es domāju, vērtēju, analizēju savas perspektīvas un iespējas, – viņa saka. Bet tagad vienkārši, kā kaut ko gribu, tā eju un izmēģinu!

Svētdienās, ja Vikija neiet jūrā ar savu buru laivu, viņi ar vīru divatā ēd paelju jūras krastā. Paelja ir ļoti garšīga, diezgan trekna ar krevetēm un citām jūras veltēm. To apēduši, viņi izdzer pa tasītei stipras kafijas, dāsni atšķaidītas ar Bailays liķieri.

– Reizē ar liķieri, kafijā ir jāielej piens, tad sanāk vēl garšīgāk, saka Vikija.
– Un kā būtu ar vienu saldējumu? – jautā Vikijas vīrs Bojs Ruis, kad tasītes ir tukšas. Svētdienas rītos, pēc paeljas un kafijas, 56 gadīgā Vikija un 59 gadīgais Bojs ēd saldējumu vafeļu glāzītēs, skatās jūrā un smaida, un pilnībā ir apmierināti ar savu dzīvi. Viņi kopā ir jau 36 gadus.

Vikija trenējas gandrīz katras brīvdienas klubā Maritim Cubelles.
Vikijas Moronas dzīves principi

– Pateicoties savai dzīves pieredzei, es saprotu, ka vairums problēmu gala rezultātā atrisinās pašas, lai arī cik sākumā tās šķistu neatrisināmas. Tāpēc var arī nenervozēt.

– Negaidiet piemērotu momentu, lai darītu to, kas jums patīk. Pēc piecdesmit, visi momenti ir piemēroti.

– Pēc piecdesmit, ja tu kaut ko vēlies, tātad tu to vari!

Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

3 burvju sajūtas

skumjas835

Ir trīs burvju sajūtas: vilšanās, skumjas un bezspēcība.

Ja bēdās nav pieņemts just dzīves “lēkmes”, tad dzīvē nav pieņemts just šīs trīs sajūtas.

Vilšanās ir nepieciešams pakāpiens, lai cilvēks kļūtu vieds.

Vīlušies mēs pieņemam pasauli tādu, kāda tā ir, bez idealizācijas un rozā brillēm. Tas ir ļoti tīrs stāvoklis. Bet tas, vai mēs spējam mīlēt pasauli tādu, kāda tā ir, ir tikai mūsu garīgā brieduma jautājums.
Vairums cilvēku viļas un vairs nemīl. Un, ļoti žēl! Jo mīlestība, pirmkārt, dziedē paša mīlošā dvēseli.

Taču te nu nav nekā par ko brīnīties, jo vilties un neiekrist visa noniecināšanā ir Gara darbs – diezgan grūts darbs, kad mēs nedodam iespēju Garam krist zemās kaislībās, bet turam to kā dziļu noti garā izelpā, neļaujot tai aizslīdēt. Vokālisti mani sapratīs.

Skumjas ir mīlestības un vieduma izejviela.
Attīrītas skumjas arī ir Mīlestība.

Kad runā par to, ka Dvēselei jāstradā dienu un nakti, tas ir par to, ka arī skumjas jāpieņem kā zelta rūda, no kā tiek izlieta Mīlestība.

Skumjas ir saistītas ar elpošanu un asarām. Kad mēs esam vīlušies, kaut ko zaudējot, tai skaitā arī ilūzijas, asaras ir dabiska reakcija, kā attīroša straume, kas atbrīvo no vecā atlūzām. Bet, ja raudāt ir aizliegts, mēs apturam savu elpošanu, sasprindzinot daudzus sīkos muskuļus sirds rajonā (sirdssāpes), kaklā (kamols kaklā), ap acīm (galvassāpes) un tā tālāk.

Kad pieaugam, un jau bērnībā esam iemācīti neraudāt, pirmais, ar ko sastopamies skumjās ir šīs spazmas un tāpēc nolemjam, ka skumt ir sāpīgi.

Taču skumt patiesībā nav sāpīgi. Ja elpojam dziļi un ļaujam asarām līt, viss atslābinās un sāpes aiziet.

Bezspēcība (lūdzu nejaukt ar apātiju) – tas ir stāvoklis, kad spēki nav mobilizēti ne uz kādu darbību, jo nekāda darbība nav vajadzīga.
Ja esi vīlies tajā, kas ir vecais, bet jaunais vēl nav radies, tad arī nav nekāda rīcības priekšmeta. Ir tikai tas, kas ir – vecā sabrukšana un jaunā neesamība: RADOŠAIS TUKŠUMS.

Un šī radošā tukšuma dēļ, ja nemēģināsim no tā aizbēgt, jaunais radīsies pats no sevis, tas saliksies no daudziem maziem puzles gabaliņiem.

Taču, ja ir aizliegts būt bezspēcīgam  mēs mākslīgi mobilizējam savus resursus un… nevaram radīt neko citu, kā tikai jaunu vecā versiju.

Būt bezspēcībā ir grūti ne jau tāpēc, ka “neko nevar mainīt un tas irtbriesmīgi”. Būt bezspēcībā ir grūti tāpēc, ka ir ļoti grūti nepadoties vilinājumam mobilizēties un sākt atjaunot vecās konstrukcijas, vai pacensties izgudrot kaut ko superjaunu. Atkal sanāks jauna vecā versija.

Lai nebūtu jāizjūt vilšanās, skumjas un bezspēcība, daudzi, saskārušies ar neveiksmēm,  pazemina sevi vai vidi sev apkārt, jo pozīcija “es augšā” vai “es apakšā” var izskaidrot neveiksmi, un it ka padara to noturīgu stingrajā pasaules bildītē.

Tomēr šī sevis pazemināšana cilvēku neatjauno, bet gan aizver, un it kā ieslēdz konservu kārbā. Bezspēcība, vilšanās un skumjas – ir viegli, nenoturīgi un mainīgi stāvokļi, kas plūst un mainās un nepadodas kontrolei.

Un, ja cilvēkā ir daudz baiļu, viņam ir grūti izturēt šo straumi, un tāpēc viņš cenšas ar sevis pazemināšanas palīdzību tās iekalt stingrās konstrukcijās, tādā veidā, apstādinot savu atjaunošanās procesu, un apstādinot savu radošās enerģijas plūsmu.

Visi stāvokļi ir cikliski: sajūsma, uzbudinājums, enerģijas realizācija, saskaršanās ar grūtībām, iepazīšana, vilšanās, skumjas, bespēcība, radošais tukšums. Katrs cikls atnes mums jaunu pieredzi, attīsta patiešām vērtīgās attiecības, vai arī sagrauj tās, kuras ir izsmēlušas savu potenciālu.

Autors: Ņina Rubinšteina
Tulkoja: GInta FS