Neviens par tevi nedomā

Ļoti sen, savā šaubu pilnajā jaunībā es satiku viedu, neatkarīgu, talantīgu un ļoti interesantu apmēram septiņdesmit piecus gadus vecu sievieti, un viņa ar padalījās kādā ļoti vērtīgā dzīves gudrībā.

Viņa teica: “Divdesmit, trīsdesmit gados mēs visiem spēkiem cenšamies būt ideāli, jo mums ir ārkārtīgi svarīgi, ko cilvēki par mums padomās. Pēc piecdesmit mēs beidzot jūtamies brīvāki, nolēmuši, ka nav svarīgi, ko tie citi domā par mums. Taču no tā pilnībā neizdosies atbrīvoties, kamēr nepaliks sešdesmit, pat septiņdesmit gadi, kad beidzot tu apzinies vienu ļoti svarīgu un tevi atbrīvojošu patiesību – neviens par tevi nedomāja un nedomā vispār!”

Nedomāja. Nedomā. Nekad nedomās.

Cilvēki, pirmkārt, domā par sevi. Un viņus neuztrauc, ko tu dari un vai tu to labi dari, viņiem vienkārši nav laika par to domāt. Viņi ir pārņemti ar saviem pārdzīvojumiem. Jā, tu vari uz mirkli sev pievērst viņu uzmanību (piemēram, guvis žilbinošus panākumus sabiedrībā vai piedzīvojis tikpat skaļu sakāvi), taču pavisam drīz viņi pievērsīsies tam, kas viņiem ir bijis interesanti vienmēr – pašiem sev.

Kaut gan sākumā var šķist briesmīgi un skumji tas, ka nevienam nav nekādas intereses par tevi, taču šī doma atnesīs atbrīvošanu. Tu esi brīvs, jo visi apkārt ir aizņemti ar sevi.

Tātad tu vari darīt to, ko vēlies.

Tu vari būt tas, kas vēlies būt.

Pamēģini to, kas tev patīk, kas iedvesmo.

Radi un veido, ko vien vēlies un lai tavi mākslas darbi ir klaji nepilnīgi, jo, visticamākais, tos neviens pat nepamanīs.
Un tas ir brīnišķīgi!

Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi

Vienīgais, kas man palīdzēja pabeigt pirmo romānu, bija tas, ka es ļāvu grāmatai būt kliedzoši nepilnīgai. Es liku sev rakstīt tālāk pat tad, kad biju ārkartīgi neapmierināta ar to, kas man sanāca. 

Grāmata varēja būt labāka – tādā mērā, ka dēļ šīs domas es gandrīz vai juku prātā. Atceros, ka tās rakstīšanas laikā es ik dienas soļoju pa istabu, cenzdamās sakopot savu gribu, lai varētu atgriezties pie šī blāvā manuskripta. Kaut arī uzrakstītais bija briesmīgs, es sev atkārtoju: “Es nekad Visumam neapsolīju kļūt par lielu rakstnieci, – nē, velns parāvis! Es tikai apsolīju, ka kļūšu par rakstnieci!
Es biju uzrakstījusi septiņdesmit piecas lappuses, kad beidzot apstājos. Es nespēju turpināt šīs šausmas, man bija kauns. Taču es pārvarēju savu kaunu, pārkāpu tam pāri, jo sapratu, ka nevēlos nomirt, atstājusi aiz sevis septiņdesmit piecas neuzrakstītas grāmatas lappuses galda atvilknē.

Tas mani neapmierināja. Pasaulē ir pārāk daudz nepabeigtu grāmatu, un es nedomāju šai neiedomājami augstajai kaudzei pievienot vēl savu grāmatu. Tāpēc, lai arī cik viduvēja man šķita mana rosīšanās, es turpināju rakstīt.
Vēl atceros, kā mana mamma vienmēr atkārtoja: “Svarīgāk ir pabeigt, nekā izdarīt ļoti labi”.

Elizabete Gilberta “Lielā burvība”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja tev ir 50

ageofhapiness

Labā ziņa tiem, kam šobrīd ir 40-50-55 gadi: zinātnieki vēsta, ka tagad vecums sākas 75-80 gados – par 25 gadiem vēlāk, kā mūsu vecāku paaudzei!

Vēl nesen cilvēka dzīve tika dalīta vien 3 posmos: jaunība, briedums un vecums. Tagad “briedums” iestājas pēc 50 gadiem un ir pavisam jauns dzīves posms, kura agrāk “vienkārši nebija”, raksta
Stri Actuale.

Ko mēs zinām par briedumu?

1. Šis periods ilgst gandrīz 30 gadus – sākot no 50 līdz apmēram 75 gadiem.

2. Par spīti sen novecojušajiem uzskatiem, ja cilvēks dzīvo pareizi, viņa fiziskās un intelektuālās spējas šajā vecumā nesamazinās, bet paliek tādas pašas kā jaunībā, – dažkārt pat uzlabojas!

3. Potenciāli šis ir pats komfortablākais dzīves periods, jo tas apvieno sevī veselību, iespējas un pieredzi. Saskaņā ar mūsdienu statistiku, kā pašu laimīgāko savā dzīvē, cilvēki nosauc vecumposmu ap 65 gadiem.

4. Tie, kam šobrīd ir 55-65 gadi, ir pirmie, kas cilvēces vēsturē izdzīvo šo laiku. Pirms tam tā nebija, jo novecošana sākās daudz agrāk.

5. Tuvākajās desmitgadēs 50-75 gadus veci cilvēki kļūs par visdaudzskaitlīgāko grupu pasaulē.
Mēs ļoti reti aizdomājamies par to, ka savā dzīvē sekojam programmai, kuru sastādījušas iepriekšējās paaudzes. Tāpat kā visas grāmatas, filmas un mācību grāmatas mūsu bērnībā bija uzrakstījuši iepriekšējo paaudžu cilvēki.

Taču iepriekšējām paaudzēm nebija priekšstata par dzīvi pēc 50, jo nekāda dzīve pēc 50 nebija paredzēta.

Taču statistika liecina par to, ka šodienas 50-55 gadīgajiem vecums sāksies tikai ap 80 gadiem.
Par to var tikai priecāties.

Šī paaudze ir saņēmusi dāvanā veselus 25 (!) aktīvas dzīves gadus!

Taču ir viena problēma: neviens nav iemācījis, kā izmantot šo dāvanu. Rezultātā daudzi savas nezināšanas pēc piekrīt priekšlaicīgai novecošanai, riskējot pazaudēt šos 25-30 gadus, kuri būtu varējuši kļūt par pašu laimīgāko dzīves posmu (un tas nav pārspīlējums).

Pēc 50 gadiem iestājas brīnišķīgs dzīves posms, kad jums ir laiks, veselība, iespējas, brīvība no pienākumiem, bagāta pieredze un vesels pusgadsimts līdz vecuma iestāšanās brīdim!
Netērējiet šo laiku “pa tukšo”, lai nenākas nožēlot!

Jums atveras neierobežotas iespējas: jauni hobiji, jauni iespaidi un piedzīvojumi, jauna karjera, mīlestība, jauni ceļojumi…. Un jauno iespaidu kvalitāte pārspēs visu, ko zinājāt jaunībā, kad bijāt nepieredzējuši un atradāties savu pienākumu gūstā.

Dzīve tikai tagad sākas pa īstam!


Avots: psyforme.com
Foto: https://theageofhappiness.com (Vladimira Jakovļeva projekts cilvekiem briedumā)
Tulkoja: Ginta FS

Viens ļoti svarīgs jautājums

42-56731180

Dažkārt sarunās ar smagi slimu cilvēku mēs varam izdzirdēt atbildes uz jautājumiem, kurus paši sev baidāmies uzdot. Un šīs atbildes mēdz būt pārsteidzošas.
Es esmu psihologs un strādāju ar onkoloģiskajiem pacientiem. Reiz mani izsauca pie ļoti slimas pacientes. Mani brīdināja, ka šī paciente ir ļoti sarežģīta, nelabprāt kontaktējas un “pati nezin, ko grib”. Padomju laikos viņa bija ieņēmusi ļoti augstu amatu un bija radusi komandēt,,gluži kā jūras valdniece.

Maija Mihailovna gulēja baltos palagos, zīda veļā, sapītu bizi un manikīru. Viņas skatiens zem noslīdējušajiem plakstiņiem bija caururbjošs.
— Uzdodiet man jautājumu!
Tas bija izaicinājums. Ja es viņu ieinteresēšu, viņa ar mani runās, ja, nē – izliks aiz durvīm, bet pēc tam nosūdzēs. Liks lietā visas savas pagājušo laiku regālijas, lai sodītu nolaidīgo darbinieku, kurš nespēja palīdzēt smagi slimam cilvēkam.

Gultā gulēja daudz grāmatu, bet Maijas Mihailovnas smaids signalizēja, ka madāma uzskata par savu pienākumu atmaskot mani attiecībā uz manu nezināšanu par cilvēku un manām pašas kaislībām. Nevis es viņai palīdzēšu, bet viņa varēs mani pamācīt un vadīt.

Mēs uzsākām sarunu. Runājām par dzīvi, par Dievu, par ticību un bailēm. Es biju nolēmusi, ka runāšu tikai par saviem pārdzīvojumiem, un runāšu godīgi. Es domāju, ka tikai atklātība var slīcināt melīgumu un pašapmānu.
Mēs sākām no augstām lietām, un pamazām nonācām pie sava personīgā stāvokļa un patiesas ticības trūkuma, bailēm par to, ka Dievs nespēs par mums parūpēties, pie aizvainojuma uz tuviniekiem, pastāvīgas sevis salīdzināšanas ar citiem un sāpēm, ko ciešam, kad zaudējam, pie pašapmāna un meliem.
Maija Mihailovna ļoti uzmanīgi klausījās un dalījās savās atziņās. Pamazām es nomierinājos. Te pēkšņi viņa izaicinoši iesaucās:
— Uzdodiet man savu jautājumu!
Taču šoreiz es uztvēru ne tikai izaicinājumu. Man tiešām mēles galā bija jautājums viņai, kuru viņa, ar smagi slimiem cilvēkiem piemītošu intuīciju, sajuta.
Un es nolēmu pamēģināt.

— Ar mani tas notika mājās. Es šo mirkli vēl tagad skaidri atceros. Pēkšņi es sevī pilnīgi skaidri sadzirdēju, nolasīju, vai sajutu “savu jautājumu”: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?”
Es burtiski apstulbu un atkritu uz dīvāna malas, un nespēju saprast, kas notiek: “Ar ko es atnākšu pie Dieva?” Ko tas nozīmē – ar ko?
Es aizvēru acis un aizdomājos:
— Jā, patiešām, ar ko?
Atbilde atnāca pati, tāpat kā jautājums, negaidīti no iekšpuses. Tikpat negaidīti es pati sev skaļā balsī teicu:
— Es atnākšu pie Dieva vienkārši ar ziediem.
Man palika ļoti viegli, es piecēlos no dīvāna, un devos tālāk savos darbos.
— Lūk, arī mans jautājums jums: Ar ko jūs atnāksiet pie Dieva?
Maija Mihailovna skatījās uz mani mierīgi un rāmi. Bija skaidrs, ka viņas domas nav šeit, ne ar mani. Kaut kur dziļi kaut kas notiek. Viņa ilgi klusēja, un pēc brīža teica:
— Es atnākšu pie Dieva un teikšu: “Es esmu melojusi visu savu mūžu. Es esmu panākusi atzinību, visu laiku kaut kā alku un kaut ko pieprasīju.
Meloju sev un meloju citiem. Šobrīd es to redzu, un man ir bail no tā, ko redzu.
Es saprotu, ka esmu savu dzīvi nodzīvojusi pa tukšo. Gribēju slavu, prasīju neiespējamo, neredzēju būtību, nevarēju izbaudīt to, kas bija… Es meloju visu savu dzīvi!”
Palātā iestājās klusums. Kad es jau gāju prom un biju pie durvīm, viņa man uzsauca:
— Ziniet, es domāšu par šo jūsu jautājumu vēl un vēl. Tik, cik laika man būs dots.

Autors: Inna Kovaļova
Avots: www.miloserdie.ru
Foto no lapas: independent.co.uk
Tulkoja: Ginta FS

 

Tavs ķermenis – tavs Dievs, skolotājs un ceļvedis

ķermenis6

Mēs esam pieraduši uzskatīt savu ķermeni par kaut ko atsevišķu, kaut ko, kas dara savu darbu bez mums, un, ja “pareizi” ar to rīkojamies, tas nodrošina mums ” labu pašsajūtu”. Daudzi ar to rīkojas tā, it kā ķermenis būtu vergs. Vai arī izturas pret to labi, taču pieprasa, lai tas verdziski izpildītu to vēlmes un iegribas.
Daži runā, ka ķermenis saņem ziņas no Dvēseles.

Bet, ja nu iedomājamies, ka Dvēsele saņem ziņas no ķermeņa, ka ķermenis palīdz Dvēselei piemēroties zemes dzīvei, analizē, iztulko, iedod tīru lapu, spalvu un tinti, lai Dvēsele varētu rakstīt mūsu dzīves stāstu?

Iedomājieties, kā pasakās par burvjiem, ķermenis pats par sevi ir Dievs, skolotājs, mentors un pieredzējis pavadonis. Un, kas tad? Vai tiešām ir gudri visu dzīvi terorizēt šo skolotāju, kurš varētu tik daudz ko mums dot, tik daudz ko iemācīt? Vai mēs esam gatavi visu mūžu citiem dot iespēju nomelnot mūsu ķermeni, tiesāt to, uzskatīt par nepilnīgu? Vai mums pietiks drosmes pretoties vairumam, un pa īstam un dziļi ieklausīties savā ķermenī, šajā spēcīgajā un svētajā Dieva Radībā?
Mūsu sabiedrībai raksturīgā pieeja ir uztvert ķermeni kā skulptūru, un tā ir aplama. Ķermenis nav marmora statuja. Tam ir pavisam cita sūtība. Tā uzdevums ir aizsargāt, atbalstīt, ietilpināt sevī un aizdedzināt Dvēseli un Garu, būt atmiņu glabātuvei, piepildīt mūs ar sajūtām – labāko Dvēseles barību. Tas kalpo tam, lai mūs celtu, iedvesmotu, piepildītu mūs sajūtām; lai pierādītu to, ka mēs dzīvojam, mēs esam šeit; lai dotu mums pamatu un svaru. Ir nepareizi domāt par to tā, it kā tā būtu vieta, kuru mēs pametam, lai lidinātos garīgajās sfērās.
Ķermenis ir šīs pieredzes un pārdzīvojumu transporta līdzeklis. Ja nebūtu ķermeņa, nebūtu arī sajūtas, ka mēs pārkāpjam slieksni, sajūtam pacēlumu. Tas viss nāk no ķermeņa. Ķermenis ir raķete. Atrodoties tā vadības nodalījumā, Dvēsele skatās iluminatorā uz zvaigžņoto nakti un tai aizraujas elpa.

Autors: Klarissa Pinkola Estesa “Skrienošā ar vilkiem”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Tu esi veselas Dzīves stāsts

12345

Padari dzīvi ap sevi skaistu.
Un, lai katrs cilvēks sajūt, ka tikšanās ar tevi ir dāvana.
— Ошо

Daudzi uzdod sev jautājumu: kāda ir manas dzīves jēga, kam es esmu vajadzīgs, ar ko varu būt noderīgs… Man šie jautājumi šķiet nejēdzīgi: cilvēks nav lieta, lai būtu kādam noderīgs, ne instruments, pie kura vērsties tikai tad, kad ir ļoti liela nepieciešamība. Taču, ja Tev ir sajūta, ka Tu dzīvo bezjēdzīgi un neko nedod šai pasaulei, šis raksts ir domāts tieši Tev!

Tikšanāš ar Tevi, lai kas arī Tu būtu, ir vērtīga ikvienam, ko satiec savā ceļā un ikvienam, kurš atrodas Tev blakus. Jo:
Tu esi veselas dzīves stāsts

Nav svarīgi, kā rit Tava dzīve, vai piepildās Tavas cerības, plāni un sapņi, vai esi bagāts, vai arī dzīvo mazā, īrētā vienistabas dzīvoklītī… taču Tava dzīve ir veselas dzīves stāsts. Un tā ir interesanta! Jā, jā! Tu esi izbrīnīts, bet tā ir interesanta tiem, kuri ir Tev līdzīgi un, tāpat kā Tu, meklē savas atbildes uz līdzīgiem jautājumiem.

Un tā ir interesanta tiem, kuri it nemaz nav Tev līdzīgi, tāpēc, ka viņi vai nu baidās no tāda likteņa  kā Tavējais, vai arī vēlās dzīvot tā, kā dzīvo Tu.

Vieniem ir interesanti, kā līdz kaut kam tādam var nonākt, citiem  – kā ar to tikt galā un iziet no tā. Un nav svarīgi, kāds ir Tavs statuss: kompānijas finansu direktors vai nestrādājošs invalīds, esi bankrotējis, vai gluži otrādi – kļuvis bagāts.

Sveša vēsture vienmēr ir interesanta, vai nu ar savu līdzību, vai atšķirību.

Tas, kā veidojas Tava dzīve, citiem ir vērtīgi, jo cilvēkus vienmēr nomāc jautājums: vai viņu dzīve ir unikāla un vai unikālas ir viņu bēdas, un, vai kāds līdzīgā situācijā var padalīties savā pieredzē, vai arī atbilžu nav.

Tu esi kāda cita Fantoms no pagātnes

Visi mēs dzīvojam vienā sociālajā sistēmā un izejam vienus un tos pašus etapus noteiktos savas pieaugšanas periodos sabiedrībā. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti satikties ar tiem, kuru dzīve ir līdzīga viņējai. Apstākļi var sakrist, taču viņi tos var pārdzīvot ļoti atšķirīgi, atšķirīgi tikt ar tiem galā, un izkļūt no tiem. Cilvēkiem vienmēr ir interesanti, vai savā situācijā ir rīkojušies pareizi, vai bija iespējams rīkoties savādāk, vai var vēl kaut ko tajā tagad mainīt.

Un šīs atbildes var būt Tavā dzīvē, un Tavā dzīvē viņi var atrast līdzjūtību un spēku samierināties ar kaut ko, kas notiek.

Tu esi kāda nākotnes Tēls

Un cilvēkiem vienmēr ir interesanti, kā citi sasniedz to, kas viņiem ir, vai nesasniedz tajā etapā, kurš viņiem vēl priekšā. Cilvēkiem ir interesanti, kā “pieredzes bagātie” pārdzīvoja vienu vai citu zaudējumu un vilšanos. Cilvēki vienmēr baidās par to, kas viņus sagaida, jo tas ir neparedzami un viņi nezin, kā būs jauzvedās.

Viņi vēlas uzzināt Tavus “veiksmes noslēpumus” un uzzināt ko vairāk par “zemūdens akmeņiem”, kas traucēja Tev. Tādiem cilvēkiem Tu vari kļūt par “pareģi” un Tava pieredze būs pieprasīta “nepieredzējušo” vidū.

Tu esi Tēls, kam līdzināties

Neatkarīgi no tā, kas ir cilvēki, viņi dzīvē sastopas ar vienām un tām pašām parādībām. Un tas, kā Tu izturējies līdzīgā situācijā, viņiem var būt labs piemērs tam, kā vajag izturēties, vai, gluži otrādi – ko darīt nevajag.

Iespējams, Tavs piemērs ļaus kādam nepapildināt “traumēto” rindas. Tu būsi tā palīdzība, kas Tev pašam bija nepieciešama agrāk.

Tu esi sāpju un prieka spogulis

Attiecības starp cilvēkiem veidojas dažādi un ļoti bieži vieni nenojauš vai nevēlas nojaust to, kā patiesībā jūtās otri, vai kāds patiesībā ir to otru rīcības motīvs.

Un, ja Tu pārdzīvo ko līdzīgu un padalies šajos pārdzīvojumos ar citiem, iespējams, kādam tas palīdzēs “atvērt acis” un, iespējams, tieši ar savu stāstu Tu kādam cilvēkam palīdzēsi izdarīt veselu atklājumu par citu cilvēku pasauli.

Tu esi domubiedrs un atbalsts

Lai kas Tu arī būtu, Tev ir savs pasaules redzējums, pārliecības un pieredze, un Tu noteikti kādam esi domubiedrs un tikai ar savu klātbūtni vien kliedēsi viņa vientulības sajūtu, dāvāsi cerību un atvieglojumu.

Nekas tā neiedvesmo cilvēku, kā apziņa par to, ka viņa situācija nav unikāla, un Visumā ir vēl cilvēki, kas ar to dzīvo, un pat ir spējīgi tikt galā ar līdzīgām situācijām.

Tu esi alternatīva viedokļa avots

Ir teiciens: “Cik cilvēku, tik viedokļu”. Un reiz kādam tieši Tavs viedoklis ar savu alternatīvismu palīdzēs mainīt kādu pārliecību, paplašinās viņa redzesloku, “atvērs acis” vai dos atbildi uz kādu jautājumu, kas to mocījis jau ilgu laiku.

Ar savu viedokli Tu vari neatbalstīt kaut ko nepareizu un pagriezt pareizā virzienā kādu situāciju.

Tu esi vēl nesaņemtās pieredzes avots

Kāpēc cilvēkiem ir interesantas grāmatas, intervijas, svešas vēstures? Tāpēc, ka viņiem ir interesanti, kā mēdz notikt dzīvē, kā tas notiek un kā ar to dzīvot. Dažādās vietās, dazādos laikos, dažādi cilvēki saņem dažādu pieredzi tipiskās situācijās un unikālās situācijās. Bet saņemt visu šo pieredzi vienam cilvēkam ir nereāli! Un tāpēc cilvēki bagātinās ar citu cilvēku pieredzi.

Un pat tava, pirmajā acumirklī it kā nevērtīgā pieredze, kādam var kļūt par atklāsmi, kaut gan Tu pats tajā neko īpašu nesaskati. Iespējams, Tu pats tās uzskati par muļķībām, bet kādam citam tas var būt glābiņš.

Kopsavilkums

Tāpēc nekautrējies dalīties savā dzīvē ar pasauli. nekautrējies atstāt komentārus, rakstīt memuārus, aprakstus par savu dzīvi, publicēt tos sociālajos tīklos. Jo Tu un Tava dzīve esi vertība! Un kāda cita cilveka dzīvē vari nospēlēt glābēja lomu.

Autors: Irina Poļenkova
Avots: http://www.sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Kad nebaidies neko zaudēt

neko nedarit123

Vieglums darba lietās, finansēs un attiecībās atnāk tad, kad vairs neliec īpašas likmes uz dzīvi un neko nebaidies pazaudēt. Tā ir PAZEMĪBA. Tas ir parasts GODĪGUMS PRET SEVI.Rītdiena nav paredzama. Gaidīt kaut ko nozīmē mānīt sevi. Visas gaidas noved pie mokošas sapratnes par to, ka ir ļoti liela atšķirība starp fantāziju un reālo lietu kārtību.

Vieglums, par kuru es runāju, tā nav vieglprātība, kad man uz visu nospļauties, un, arī ne cūciska atbrīvotība. Tas ir tāds stāvoklis, kad vispār neko negaidi, saprotot, ka dzīve vienmēr visu dara pa savam, un tomēr, zinot to, turpini darboties.

Nākamajā dzīves mirklī var notikt jebkas.

Tīri cilvēciski – tās nav vienkāršas un viennozīmīgs matērijas. Un viss tikai tāpēc, ka dotajā brīdī sava dzīves scenārija pašreizējā etapā praktiski visi mēs esam līdz acīm ierakušies savos priekšstatos par to, kādai jābūt dzīvei.

Cerības un gaidas – tās ir tās pašas psiholoģiskās vēlmes, kuras Budda aprakstīja kā lielāko cilvēcisko ciešanu avotu. Un tāpēc esības vieglums, tā ir tāda, lūk, garīgā apgaismība.

Visa dzīves drāma rodas kopā ar vēlmēm. Jo augstāka likme uz konkrēto scenāriju, jo lielākas bailes, kas viss notiks savādāk. Un šis “savādāk” starp citu, var būt ne sliktāks par sagaidāmo dzīves sižetu. Taču vēlmēm ir tāda slikta īpašība – tās iedveš, ka jebkurš rezultāts, kurš atrodas ārpus vēlamā gaidāmā, ved uz nelaimi. To psiholoģijā sauc par melni-belto domāšanu.

Izklausās kā diagnoze? Taču ar šo slimību inficējies ir gandrīz vai katrs no mums.

Nekas nav viennozīmīgs. Izvēle, liktenis – tie visi ir centieni satvert netveramo.

No kurienes mēs varam zināt, kādai jābūt dzīvei? Tāpēc arī tik ļoti pieķeramies paši savām ilūzijām? Kļūdas ir neizbēgamas. Tieši tās mums dod to pieredzi, kas ļaus mums tās arī apiet.

Dažkārt ir jāsalauž attiecības, jārada sev problēma, jāsadzemdē bērni un pēc tam jāizšķiras, bērnišķīgi jāuzmet lūpa, jāpieradina, lai pēc tam zaudētu uzticēšanos, ritīgi jāsamelojas, jāpiedzerās, jāatsitās ar degunu pret sienu, lai saprastu un ieraudzītu…saņemtu savu reālo pieredzi.

Nav muļķu. Neviens nevar un nedrīkst savādāk. Ir tikai pieredzējušie un nepieredzējušie – katrs savā dzīves plūdumā.

Reiz es nosapņoju spilgtu sapni, kurā es ar draugiem lidoju milzīgā pasažieru lidmašīnā cauri dzīvīgai pilsētai starp augstceltnēm. Lidojums šķita ļoti bīstams, lidmašīnas spārni, brīkšķot aiskāra māju sienas, es jutu trauksmi, bet tajā pat laikā – uzticēšanos realitātei un kādu neizsakāmu brīnuma sajūtu no trauksmainā ceļojuma. Kaut kas manī it kā saprata, ka nav jēgas uztraukties, jo, ja lidmašīna avarēs, es tur neko nevarēšu padarīt. Tāpēc liela daļa manas uzmanības bija piekalta garām slīdošajiem namiem, dzīvīgajām ielām, ceļojumam, kas bija brīnumu pilns.

Diemžēl dzīvē es pagaidām vēl neprotu visu notiekošo uztvert ar tādu vieglumu. Bet šis sapnis man kļuva kas līdzīgs bākai. Esības vieglums un pazemība, par kuru es runāju, nav pasivitāte, bet gan rīcība, neskatoties uz visaptverošo nezināmo, no kura mēs bēgam sava prāta murgojumos.

Tā nav vieglprātīga attieksme pret sava ķermeņa likteni, bet skaidra sapratne par to, ka ķermenis ir mirstīgs un dažkārt – negaidīti mirstīgs.

Man pašam grūti atzīt šo faktu – kaut kas manī tam pretojas. taču, jo dziļāka ir šis patiesības izpratne, jo lielāka personīgā brīvība, jo vairāk viegluma attiecībā pret dzīvi.

Atmiņā nāk Kastaņedas kareivis un zināšanu cilvēks, kura galvenais padomdevējs ir nāve aiz kreisā pleca. Kareivis cīnās, negaidot uzslavas, viņš meklē brīvību, ne par ko nežēlojas, neko nenožēlo un neuztver sevi pārak nopietni. Viņš smejas par sevi un par dzīves nopietnību.

“Bēdīgā” ziņa: mēs visi nomirsim: visi zemes krājumi un uztraukumi šajā rakursā nav neko vērti. Priecīgā ziņa: bēdāties un pārdzīvot par to nav obligāti, dzīve ir līdzīga aizraujošam ceļojumam.

Katrs no mums atrodas līdzīgā lidmašīnā – brāžas uz priekšu savā tagadnē. Un mums ir izvēles iespēja, ir noteikta kontroles iespēja, taču visu personīgo brīvību nosaka pieredze un apkārtējā realitāte. Jebkurā sekundē var notikt kas negaidīts.

Tas ir biedējošs fakts, taču, ja ar to nesamierināsimies un nepieņemsim to, būs arvien grūtāk: tad realitāte kļūs par bezjēdzīgu nāvējošu cīņu ar neizbēgamo.

 

Autors: Igors Satorins
Tulkoja: Ginta FS