Tagad ir tā, kā ir

Satuvināties ar savu negaidīti jauno dzīvi nozīmē pārstāt ticēt tam, ka izdosies izvairīties no jebkuriem pārdzīvojumiem, un pārstāt sevi pārliecināt, ka tie notiek tikai kaut kur tālu un tikai ne ar tevi… 

Apgūstot daudzpusīgās realitātes telpu, tu pacietīgi mācies to nesatricināt ar savu paniku un trauksmi, drudžaini cenšoties ar to apmētāt visus, kas pagadās pa rokai.
Tu mācies tikt galā.
Mācies turpināt pie jebkuriem pat visgraujošākajiem rādītājiem.
Mācies turēties pie tiem pienākumiem, kuri ir ikvienam pieaugušam cilvēkam, protams, ja vien tas patiešām uzskata sevi par pieaugušu.
Un tu mācies neatcelt tos vienkāršos un pieejamos priekus, kas vajadzīgi psihei, kā zāles pret noziedzīgo izmisumu, kas cenšas ievilkt bezizejas aizā…
Mani mīļie, iekšējā drosme ir ļoti klusa un gandrīz no ārpuses nepamanāma…
Diemžēl es nekad neesmu to novērojusi tajos, kuri pārāk apzināti ir mēģinājuši demonstrēt savu varenību, pārāk skaļi centušies sevi pasludināt par ekspertiem absolūti tālās no savas kompetences lietās, un kuri parāk skaļi centušies pārbļaut katru, kurš viņiem nepiekrīt…
Tas viss vairāk ir stāsts par iekšējo gļēvumu, par tukšuma sajūtu un par infantilismu, kas absolūti nenoder tur, kur nav neviena, kas varētu paņemt uz rokām un aizsargāt no pat vismazākā vējiņa.
Jā, mums visiem ik pa brīdim gribas, lai mūs paņem uz rokām. Gribas cerēt, ka viss kaut kā pats no sevis pāries. Gribas pamosties un pasmieties, apjaušot, ka tas viss bija tikai briesmīgs sapnis.
Un tas ir gluži dabiski: mēs esam tikai cilvēki, ne pasaku varoņi…
Taču vienmēr pēc vājuma brīžiem nāk daudz pavisam citu brīžu, kuros neizdosies paslēpties aiz savu ilūziju aizkariem.
Tagad ir tā, kā ir.
Par rītdienu mēs uzzināsim rīt.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Radniecīga Dvēsele

Cilvēki domā, ka “radniecīga dvēsele” ir tas cilvēks, kurš tev ideāli der. Tas, kuru ikviens vēlas redzēt sev blakus. Patiesībā “radniecīga dvēsele” ir tavs spoguļattēls. Tas ir cilvēks, kurš liek tev atturēties, kurš liek tev pievērst uzmanību pašam sev, lai tu spētu izmainīt savu dzīvi.

Patiesa radniecīga dvēsele ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, jo tas sagrauj tev apkārt sienas un atmodina tevi dzīvei. Taču dzīvot ar šo cilvēku visu dzīvi? Nē. Tas ir pārāk sāpīgi. Radniecīga dvēsele ienāk tavā dzīvē, lai atklātu tev tavu paša otru daļu… un aizietu.

Un, paldies Dievam!

© Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis