Kas būs tālāk?

Pamazām, izelpojis nelielu vēsumu, beidzas jūlijs… nedaudz piekusis.
Priekšā augusts, kas tikai šķietami ir garš, bet patiesībā tas nepacietīgi gaida savu mīļoto rudeni.
Mani mīļie, cik gan ātri aizplūst mūsu dzīves laiks….
Zib sezonas, mainās visbrīnišķīgākā teātra pasaulē – dabas, dekorācijas, un kādā brīdī mēs sajūtam savas pārmaiņas.
Man ļoti tās patīk.
Man patīk izvēle, ko mans briedums izdara pats, vairs neklausoties neizsīkstošā vērtētāju pūļa “lielajā žūrijā”.
Patīk absolūti godīgais un caurspīdīgais mīlestības formāts, kurā nav vietas skumjām scēnām par “mīl-nemīl” un to, kā likt darīt to, ko es gribu… tikai to es gribu – lai ir godīgi un caurspīdīgi. Un lai tas ir abpusēji.
Man patīk drosme neņemt visu, ko piedāvā. Un savu “nē” pateikt bez pavadošā taisnošanās vilcieniņa: izrādās, neviens taču nemirst dēļ mūsu “nē”. Tieši pretēji, kļūst daudz vairāk brīvas vietas pēc tam, kad pazūd visi tie, kam mēs neesam vajadzīgi bez mūsu pakalpīgā “jā”.
Un pēkšņi parādās tik daudz jaunu krāsu… atnāk tik daudz kas jauns…. rodas tik milzīga interese, gandrīz kā bērnībā, par to, kas būs tālāk?
Šie vienkāršie vārdi ir mana galvenā iedvesma.
Man svešas ir vilšanās, tāpēc, ka, jo vairāk es uzzinu, jo mazāk es zinu…
Tad, kas tur būs tālāk?
Kurp steidzas mana laimīgā likteņa senais tramvajiņš?
Dzīvojiet!!!!…

Ļiļa Grad
​​​​​​​Foto: Elina Sazonova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kamēr vien tu jūti dzīvi, tā jūt tevi…

Rīts. Aprīlis. Svētdiena.

Tas ir tas, kas ārpusē… un tas, no kā lieliski var izveidot vienkāršiem brīnumiem piepildītu dienu.

Var atpūsties. Var izgulēties. Var izstaigāties.

Un var atlikt uz vēlāku laiku visu to, ko piekasīgais iekšējais vectēvs liek darīt tieši tagad…
Starp citu, kā tavs iekšējais vectēvs dzīvo?

Burkšķ, ir neapmierināts, piekasīgs, kritisks?

Vai arī tomēr prot draudzēties? Un gaida no tevis signālu tam lai sabotētu lietas, problēmas, uzdevumus, kuri nekad nebeigsies? Un arī vēlas brīvdienu?

Šī brīvdiena, mīļie, ir ļoti vajadzīga…

Jā, brīvdiena domāta tam, lai izietu.

Izietu no steidzīgā režīma ar nosaukumu VAJAG.
Neviens jau nestrīdās, ka vajag. Ļoti daudz ko vajag. Vienmēr.

Taču, ja mēs to kaut retu reizi neatšķaidām ar spītīgu uzdrīkstēšanos un izaicinošu NEGRIBU, tad pašas dzīves košais un daudzkrāsainais akvarelis drīz kļūs nelietojams.

Un tā mūsu atspulgs sen aizmirstā prieka spogulī ļoti drīz kļūs bāls.
Un tā ļoti ātri pazudīs jau tā ne parāk lielie mums dotie laika resursi.
Jā, varbūt tas, kas atrodas iekšpusē, neatstāj izredzes uzvarēt to, kas atrodas ārpusē …

Mēdz būt arī tā.
Taču arī tad ir vērts atcerēties, ka arī šim stāvoklim nav nekādu tiesību uz visu mūsu dzīvi.
Tam ir ierobežots darbības laiks.
Un pat šajā laikā atrodas plaisas, caur kurām iespīd gaišie cerību stari…
Nekad sev to neliedz.

Un nekad neliedz sev savu paša atbalstu.
Nostājies savā pusē pat visgrūtākajās dzīves dienās.

Dodies pastaigā, dzer tēju, lasi grāmatas, guli dīvānā, klausies mūziku vai klusumu, komunicē un turpini mīlēt visu, kas rod tevī atbalsi.

Tā ir tava dzīve.

Un kamēr vien tu to jūti, tā jūt tevi…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par bumbiņām un laiku

bumbinas5

Kādu rītu es sagatavoju sev kafiju, paņēmu ikrīta avīzi un apsēdos uz terases lai palasītu. Fonā skanēja radio. Es pārslēdzu kanālus un pēkšņi izdzirdēju samtainu veca vīra balsi. Viņš kaut ko runāja par “tūkstoš bumbiņām”. Es ieinteresējos un pagriezu radio skaļāk.

– Labi – teica vīrs – varu garantēt, ka Jūs esat ļoti aizņemts darbā. Vakar, šodien, rīt. Un Jums maksā labi. Taču par šo naudu viņi nopērk Jūsu dzīvi. Padomājiet, Jūs nepavadat šo laiku kopā ar savu ģimeni – ar saviem mīļajiem, bet viņi Jūs gaida. Ne par ko neticēšu, ka Jums tik daudz jāstrāda lai vienkārši izdzīvotu. Jūs strādājat tik daudz, lai piepildītu savas vēlmes. taču ziniet, ka tas ir kā apburtais loks – jo vairāk naudas, jo vairāk vēlmju jāpiepilda, jo vairāk naudas vajag un tāpēc Jūs strādājat galvu nepacēlis lai saņemtu arvien vairāk un vairāk.
Pajautājiet sev: “vai tiešām man vajadzīga tā vai cita lieta – piemēram jaunāka, modernāka mašīna?” Un šīs mašīnas dēļ Jūs esat gatavs laist garām dēla pirmo uzstāšanos deju konkursā.

– Ļaujiet man Jums pastāstīt, kas man reāli palīdzēja saprast un atcerēties, kas tad ir manas dzīves vērtības.
Un viņš sāka skaidrot savu “tūkstoš bumbiņu” teoriju.

– Skatieties, kādā jaukā dienā es apsēdos un sāku skaitīt. Vidēji cilvēks dzīvo 75 gadus. Zinu, daudzi dzīvo īsāku mūžu, citi – garāku. Taču vidēji tie ir 75 gadi. Tagad es 75 sareizinu ar 52 (tik svētdienu ir gadā) un sanāk 3900 – tik svētdienu ir Jūsu mūžā. Kad es par to aizdomājos, man bija 50 gadu. tas nozīmē, ka uz to brīdi biju nodzīvojis apmēram 2900 svētdienas. Un man palika tikai 1000.

Es aizgāju uz veikalu un nopirku 1000 nelielas plastikāta bumbiņas. Mājās tās iebēru caurspīdīgā stikla traukā. Katru svētdienu es izņēmu no trauka vienu bumbiņu. Un es ievēroju, ka redzot, kā bumbiņu skaits traukā samazinās, es sāku pievērst uzmanību tam, kas manā dzīvē patiešām ir svarīgi – patiesajām savas dzīves vērtībām.
Nav spēcīgāka līdzekļa un motivācijas, kā redzēt kā samazinās Jums atvēlētais laiks.

Tagad noklausieties pēdējo domu, ar kuru vēlētos šodien padalīties, pirms dodos apskaut savu mīļoto sievu lai dotos ģimeniskā pastaigā. Šorīt es no trauka izvilku savu pēdējo bumbiņu…
Tāpēc, katra nākamā diena man būs brīnišķīga dāvana. es to pieņemšu ar mīlestību un pateicību un dāvāšu saviem mīļajiem savu dārgo dzīves laiku – mīlestību un sirds siltumu. Ziniet, es domāju, ka tas ir vienīgais veids kā nodzīvot skaisti savu mūžu. Es neko nenožēloju.

Bija jauki ar Jums parunāties, taču nu man ir jādodas pie manas ģimenes. Ceru, ka tiksimies.

Es biju šokā, sēdēju un nevarēju pakustēties. Man bija par ko padomāt. Bija svētdiena, taču es biju nolēmis aiziet uz darbu lai nedaudz pastrādātu – bija jāpabeidz viens no projektiem. Pēc tam biju nolēmis kopā ar kolēģiem aiziet uz klubu. Tā vietā es piecēlos un devos uz guļamistabu lai pamodinātu sievu.
– Mosties, Mīļā! Brauksim ar bērniem piknikā.
– Mīļais, kas noticis?
– Nekas īpašs, es vienkārši sapratu, ka sen neesam svētdienu pavadījuši kopā. Un vēl, iebrauksim rotaļlietu veikalā, man jānopērk plastmasa bumbiņas…
Autors: Autors Konstantīns Maļugins
Tulkoja: Ginta FS