Laime stāv pie tavām namdurvīm!

Ķēniņš Zālamans sacīja savai tautai, kura tam žēlojās par savām nedienām:

– Ko sēji, to pļausii. Nelaimes ir tava izvēle. Nabadzība – cilvēku radīta.
Bet rūgtums – nezināšanas auglis.
Vainojot tu zaudē spēku, iekārojot – izsēj savu laimi…
Mosties, jo nabags ir tas, kurš sevi neapzinās.
Bet tie, kuri nav atraduši sevī Dieva Valstību – ir bezpajumtnieki.
Nabags ir tas, kurš velti tērē savu laiku.
Nepārvērt savu dzīvi veģetēšanā.
Nesalīdzini un nedali.

Esi par visu pateicīgs.
Priecājies, jo prieks dara brīnumus.
Mīli sevi, jo tas, kurš sevi mīl, mīl visu.
Svētī briesmas, jo drosmīgie gūst svētlaimi.
Lūdzies priekā – un bēdas metīs tev līkumu.
Lūdzies, bet netirgojies ar Dievu.

Un zini:
slavēšana ir labākā lūgšana,
laime – labākā barība Dvēselei.
– Un tava dzīve – vislielākais dārgums Dieva dārgumu krātuvē.
Bet Dievs – cilvēka sirds dārgums.
Bagātība tevī ir neizsmeļama, un pārpilnība tev apkārt – neierobežota.
Pasaule ir pietiekami bagāta, lai katrs kļūtu bagāts.

Tāpēc, jo vairāk atdod, jo vairāk saņem.
– Laime stāv pie tavām namdurvīm.
Un svētlaimīgi ir tie, kuri atraduši dārgumus sevī.
– Dzīvo vienkārši.
Nevienam nedari ļaunu.
Neskaud.
Lai šaubas attīra nevis nes bezspēcības sajūtu.

Velti savu dzīvi skaistajam.
Radi tāpēc, ka tev patīk radīt, nevis tāpēc, ka vēlies atzinību.
Pret saviem tuvajiem izturies kā pret atklāsmi.
Izmaini pagātni, aizmirstot to.
Nes Pasaulē jauno, jo Mīlestība visu padara dzīvu.
Kur Mīlestība – tur Dievs.”

Aliya Luchezarnaya
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā nokļūt tur, kur tu vēlies

Laivinieks bija pārvedis ceļotāju pāri upei un piestājis otrā krastā.

Ceļotājs ievēroja, ka uz abiem laivas airiem ir uzraksti. Uz viena rakstīts: “DOMĀ”, uz otra: “DARI”.

– Tev ļoti interesanti airi, – viņš teica. – Kāpēc tā?

– Skaties, – smaidot atbildēja laivinieks. Un sāka airēt tikai ar vienu airi, ar uzrakstu “DOMĀ”.

Laiva sāka griezties uz vietas.

– Gadījās, ka es domāju par kaut ko, būvēju plānus…. Taču tas neko vērtīgu man nedeva.

Es vienkārši griezos uz vietas tieši tāpat kā šī laiva. 

Laivinieks pārstāja irties ar vienu airi un sāka to darīt ar otro, to ar uzrakstu “DARI”. Laiva sāk griezties, bet jau uz otru pusi.

– Gadījās, ka es kritu citā galējībā. Kaut ko nedomājot darīju, bez plāna, bez idejas. Tērēju ļoti daudz laika un spēku. Gala rezultātā, atkal griezos uz vietas.

Lūk, ņēmu un uzrakstīju sev atgādinājumu uz airiem, – turpināja laivinieks, – lai atcerētos, ka uz katru kreisā aira vēzienu jābūt arī labā aira vēzienam, un tikai tad es varēšu nokļūt tur, kur vēlos.

Avots: pritchi.ru
Foto: Jayant Kulkarni
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mēs esam nākuši šajā Pasaulē lai mācītos!

dzivi_saprast4
“Tikai nolaižoties bezdibenī, var atrast dārgumus.

Tieši tur, kur Tu paklupi, ir apraktas Tavas bagātības.
Katrā alā, kurā Tu baidies ieiet, ir noslēpts tas, ko Tu meklē.”

Džozefs Kempbels

Daudzi no mums kaut ko jaunu var iemācīties tikai tad, kad saņem smagu belzienu pa galvu. Kāpēc? Tāpēc, ka daudz vieglāk ir neko nemainīt.

– Kad mēs sākam ieturēt diētu un nodarboties ar sportu?
Tad, kad dakteris saka: „Ja neizmainīsi savu dzīvesveidu, Tev beigas!”

– Kad mēs sakām saviem mīļajiem, ka mīlam viņus, ka viņi ir pats vērtīgākais, kas mums ir?
Tikai tad, kad attiecības un ģimene sāk brukt!

– Kas mums lika saņemties skolas gados?
Tuvojošies eksāmeni!

– Un biznesā – kad mēs cenšamies ieviest ko jaunu un uzlabot veco?
Tad, kad nevaram samaksāt rēķinus!

– Kurā mirklī mēs aizdomājamies par savu pakalpojumu kvalitāti un klientu labsajūtu?
Tikai tad, kad vairs nav atlicis neviena klienta!

Par veiksmi mēs priecājamies, taču tā mums neko nemāca.
Zaudējumi ir ļoti sāpīgi un šīs mācības mēs atceramies visu mūžu.
Atskatoties pagātnē, izrādās, tieši zaudējumi kļuvuši par lūzuma momentu mūsu dzīvē.
Mēs visi esam savu ieradumu vergi!
Mēs turpinām darīt to, ko darām, līdz brīdim, kamēr mūs ar varu nepiespiež mainīties!

Mūs NESODA! Mūs MĀCA!

Pasaule it kā piebiksta mums ar elkoni. Ja mēs nepievēršam uzmanību šiem brīdinājumiem – saņemam nežēlīgu belzienu ar koku. Jo uzstājīgāk mēs ignorējam šīs brīdinājuma zīmes, jo spēcīgāks būs belziens.

Katrs cilvēks saņem savas mācību stundas un reaģē uz tām vienā no trim veidiem:

1. “Mana dzīve ir vērtīgu un savlaicīgu mācību stundu virkne.”
(Pati veselīgākā pieeja, kas atnes dvēseles mieru.)
2. «Dzīve ir Loterija, taču, lai kas arī nenotiktu, es pacentīšos no tās iegūt labumu.”
(Šāda pieeja dod iespēju viegli sasniegt vidēju apmierinātības līmeni ar dzīvi.)
3. «Kāpēc viss sliktais notiek tieši ar mani?» 
(Šī pozīcija ved pie arvien pieaugošām ciešanām un vilšanām.)

Dzīve pastāvīgi dod mums tās vai citas mācībstundas un kāmēr mēs tās neizmācīsimies, mums nāksies pie tām atgriezties vēl un vēl. Sauciet to, kā gribiet – Dieva plāns vai Parasta lietu kārtība – taču tas notiek.
Patīk Jums tas vai nepatīk – tas notiek un notiks!!!!!.

No tā mirkļa, kad parādījāmies mācību iestādē ar nosaukumu „Zeme”, mums dod arvien jaunas un jaunas mācībstundas. Un tas nozīmē to, ka klases strādās, kamēr vien mēs elposim – bez brīvdienām un svētku dienām.
Kamēr mēs savas stundas nebūsim apguvuši, mums nāksies pie tām atgriezties tajā vai citā veidā. Sākumā mums uz galvas krīt mazi akmentiņi – brīdinājumi. Ja mēs tos negribam ievērot, mums uzmet ķieģeli. Negribam to ievērot, mums uzgāž veselu kalnu.

Mēs esam nākušsi šajā pasaulē lai mācītos.
Kad esi ticis galā ar vienu pārbaudījumu, nokļūsti pie nākamā.
Pasaule ir pacietīgs un uzstājīgs skolotājs.
Neatstāj nepamanītus brīdinājumus, kurus Tev sūta un Tu iesi pa dzīvi viegli un mierīgi!
Autors: Endrjū Metjūzs
Tulkoja: Ginta FS

Par problēmām

glaze

Reiz profesors savu nodarbību uzsāka ar to, ka paņēma rokā stikla glāzi, kurā atradās nedaudz ūdens. Profesors pacēla glāzi tā, lai visiem studentiem tā būtu labi redzama un jautāja:

— Kā jūs domājat cik sver ūdens glāze?
— 50 gramu, 100 gramu, 125 gramu, — minēja studenti.
— Es nezinu cik sver glāze, bet uzzinātu, ja nosvērtu to, – teica profesors.
— Mans nākamais jautājums: kas notiks, ja šo ūdens glāzi rokā turēšu vairākas minūtes?
— Nekas nenotiks, – atbildēja studenti.
— Labi, bet kas notiks, ja to turēšu stundu?, – jautāja profesors.
— Jūsu roka sāktu sāpēt, – viens no studentiem teica.
— Jums taisnība, bet kas atgadītos, ja ūdens glāzi turētu visu dienu?
— Jūsu roka notirptu, iespējams, iestātos paralīze, katrā ziņā nāktos doties uz slimnīcu.
— Lieliski. Kamēr mēs diskutējam, vai stikla glāzes svars mainījās?, – jautāja profesors.
— Nē.
— Kāpēc sāpēs roka un iespējams pat iestāsies rokas paralīze?
Studenti apjukuši klusēja.
– Kā man rīkoties, lai mainītu situāciju? – atkal jautāja profesors.
– Nolieciet glāzi, – kāds no studentiem atteica.
– Tieši tā ! – atteica profesors. – Ar dzīves problēmām ir tieši tāpat. Ja dažas minūtes padomājat par tām, tad tās ir klāt. Domāsiet par tām ilgāk, tās sāks jūs nomākt. Domāsiet par tām vēl ilgāk, tās paralizēs jūsu gribu un nespēsiet neko paveikt.

Ir svarīgi domāt par problēmām dzīvē, bet vēl svarīgāk prast tās atlikt malā. Tā jūs nenogursiet un katru rītu modīsieties spirgti, enerģijas un spēka pilni. Šādi iespējams rīkoties ar ikvienu problēmu, kādu vien sastapsiet savā dzīvē – “neturiet” to visu laiku izstieptā rokā.

Avots: http://www.pritchi.ru
Tulkoja: Ginta FS

Minimālās piepūles likums

13087602_1115355611819511_4285562321196222927_n

Dīpaka Čopras grāmatā “Septiņi garīgie veiksmes likumi” ir apkopoti septiņi vienkārši, bet ļoti iedarbīgi principi, kurus īstenojot, iespējams gūt panākumus visās dzīves jomās. Šodien par ceturto no tiem: Minimālās piepūles likumu.

Dabas gudrība izpaužas viegli un bez piepūles… tā ir bezrūpīga, harmoniska un mīlestības piepildīta.

Ļaujoties harmonijai, priekam un mīlestībai, mēs bez jebkādas piepūles varam gūt panākumus un veiksmi.

Piepildīts cilvēks zina nemeklējot, redz neskatoties un paveic nedarot.

(Laodzi)

Ceturtais garīgās veiksmes likums ir Minimālās piepūles likums.

Šis likums balstās uz to, ka dabas gudrība izpaužas viegli, bez piepūles un raizēm.

Šo principu var saukt par minimālās piepūles vai nepretošanās principu, Ja mēs iemācamies šo dabas gudrību, vēlmju piepildīšana nesagādā mums nekādas grūtības.

Pavērojot dabu tās izpausmēs, jūs pamanīsiet, ka tās piepūle ir minimāla. Zāle nepūlas augt, tā vienkārši aug. Zivis nepūlas peldēt, tās vienkārši peld. Puķes nepūlas uzziedēt, tās vienkārši uzzied. Putni necenšas lidot, tie vienkārši lido. Jo tāda ir viņu patiesā būtība. Zeme nepūlas griezties ap savu asi un brāzties cauri Visumam. Bērnu būtība ir dzīvot svētlaimē. Zvaigžņu būtība ir zaigot un mirdzēt. Un cilvēku būtība ir viegli un bez piepūles piepildīt savus sapņus.

Senajā Indijas filosofijā vēdismā šo principu pazīst kā enerģijas ekonomijas principu jeb “dari mazāk un paveic vairāk.”

Tu vari sasniegt līmeni, kad, lai kaut ko paveiktu, tev nekas nav jādara. Pietiek ar neskaidro domu, kura atrod savu izpausmi, neprasot no tevis ne mazāko piepūli.

Tas, ko mēs parasti saucam par BRĪNUMU, patiesībā nav nekas cits kā minimālās piepūles likuma izpausme.

Dabas gudrība izpaužas bez piepūles, bez pretrunām un spontāni. Tā nav lineāra, tā ir intuitīva, holistiska un svētīga. Un, ja tu dzīvo saskaņā ar dabu, ja tu esi izpratis savu patieso būtību, tu vari īstenot minimālās piepūles likumu.

Ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tā no tevis prasa ļoti maz piepūles, jo mīlestība ir dabas satvars. Ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem, tu izšķied ļoti daudz savas enerģijas. Ja tu, egoisma vadīts, tiecies pēc naudas vai varas, tā vietā, lai baudītu laimi šeit un tagad, tu izšķied enerģiju, mēģinot satvert laimes ilūziju.

Ja tu dzenies pēc naudas tikai un vienīgi sevis paša dēļ, tu aizsprosto pie tevis plūstošās enerģijas straumi un iejaucies dabas gudrības izpausmēs.

Savukārt, ja tavas rīcības pamatā ir mīlestība, tava enerģija vairojas un krājas un uzkrātos enerģijas pārpalikumus tu vari izmantot, lai sasniegtu visu, ko vien vēlies, tostarp turību un bagātību, kas nezina robežu.

Iedomājies, ka tavs ķermenis ir ierīce, ar kuru kontrolē enerģiju. Iedomājies, ka šī ierīce spēj gan radīt, gan uzglabāt, lietderīgi patērēt enerģiju, tad tev piemīt arī spēja iegūt jebkāda apmēra turību. Visvairāk enerģijas tu patērē, izdabājot savam ego. Ja tu meklē atskaites punktus savā ego, ja tu tiecies pēc varas un kontroles pār citiem cilvēkiem vai arī, ja tev vajadzīga citu cilvēku atzinība, tu savu enerģiju izšķied nelietderīgi.

Atbrīvo enerģiju un tu varēsi to izmantot, lai radītu visu, ko vien vēlies.

Tikai tad, ja tu meklē atskaites punktus savā garā, ja tu esi imūns pret kritiku un nebaidies no izaicinājumiem, tavā rīcībā ir mīlestības spēks un tu spēj radoši izmantot savu enerģiju, lai baudītu pārpilnību un evolūciju.

Grāmatā “Sapņošanas māksla” Dons Huans saka Karlosam Kastaņedam: “…mēs izšķiežam lielāko daļu savas enerģijas, lai nosargātu savu svarīgumu… Ja vien mēs spētu zaudēt daļiņu no sava svarīguma, mēs piedzīvotu divas neparastas lietas. Pirmkārt, mēs vairs nešķiestu enerģiju, lai uzturetu iluzoro mītu par savu lieliskumu. Un, otrkārt, mēs nodrošinātu sev pietiekami daudz enerģijas, lai… notvertu Visuma lieliskuma mirklīgo skaistumu.”

Minimālās piepūles likums sastāv no trim pantiem – trim lietām, ko tu vari darīt, lai īstenotu “dari mazāk un paveic vairāk” principu.

1. Pirmais pants saucas PIEŅEMŠANA.

Pieņemšana nozīmē, ka tu apņemies: “Šodien es pieņemšu cilvēkus, situācijas un notikumus tādus, kādi tie ir.”

Tas nozīmē apzināties, ka šis mirklis ir tāds, kādam tam jābūt, jo viss Visums ir tāds, kādam tam jābūt.

Mirklis, kuru tu pašreiz izdzīvo, ir visu pagātnē pieredzēto mirkļu kulminācija. Šis mirklis ir tāds, kāds tas ir, jo viss Visums ir tāds, kāds tas ir.

Ja tu cīnies ar pašreizējo mirkli, tu cīnies ar Visumu. Tāpēc tu vari pieņemt lēmumu, ka šodien tu necīnīsies ar Visumu tā izpausmē – šajā mirklī. Tas nozīmē, ka tu pilnībā pieņemsi lietas tādas, kādas tās ir, nevis tādas, kādas tu šajā mirklī tās gribētu. Šī apziņa ir ļoti svarīga. Tu vari vēlēties, lai nākotnē viss būtu savadāk, bet šis brīdis tev jāpieņem tāds, kāds tas ir.

Ja tevi samulsinājis vai sarūgtinājis kāds cilvēks vai kāda situācija, atceries, ka tu reaģē nevis uz cilvēkiem vai situācijām, bet gan uz to, ko jūti pret konkrētu cilvēku vai situāciju. Tās ir tavas jūtas, un citi pie tām nav vainīgi. Kad tu to esi sapratis un apzinājies, tu spēj uzņemties atbildību par savām jūtām un izjūtām un mainīt tās. Un, ja tu spēj lietas pieņemt tādas, kādas tās ir, tu spēj uzņemties atbildību par situāciju, kurā esi nokļuvis, un visiem notikumiem, kurus tu uztver kā problēmas.

2. Tādējādi esam nonākuši pie minimālās piepūles likuma otrā panta – ATBILDĪBAS.

Ko tad īsti nozīmē vārds ATBILDĪBA? Atbildība neuzskatīt, ka tu pats vai kāds cits, vainojams pie tā, ka izveidojusies noteikta situācija. Ja tu esi pieņēmis konkrētus apstākļus, notikumu un problēmu, tad atbildība nozīmē spēju radoši reaģēt uz situāciju tādu, kāda tā izveidojusies.

Katrā problēmā slēpjas iespēja.

Ja tu to apzinies, tu vari izmantot situāciju, lai vērstu to par labu vai gūtu no tās kādu labumu.

Ja tu to spēsi, katra, it kā nelabvēlīgā situācija kļūs par iespēju radīt kaut ko jaunu un skaistu un katrs spīdzinātājs vai tirāns kļūs par tavu skolotāju. Realitāte nav nekas cits kā interpretācija. Un, ja tu izdari izvēli interpretēt realitāti šādā veidā, tev būs daudz skolotāju un daudz iespēju.

Satiekoties ar tirānu, mocītāju, skolotāju, draugu vai ienaidnieku (kas patiesībā ir viens un tas pats), atceries, ka šis brīdis ir tāds, kādam tam jābūt. Lai kādas šobrīd nebūtu tavas attiecības, tās ir tieši tādas, kādas tev tieši šobrīd ir vajadzīgas.

Aiz visiem notikumiem slēpjas kāda vēsts, kas kalpo tavai izaugsmei.

3. Trešais minimālās piepūles likuma pants ir NEAIZSARGĀTĪBA.

Tas nozīmē, ka tavā apziņā nav vēlmes aizsargāties un tu neizjūti vajadzību pierunāt un pārliecināt citus par sava viedokļa pareizību. Pavēro cilvēkus sev apkārt, un tu ieraudzīsi, ka deviņdesmit deviņus procentus sava laika viņi patērē, pierādot, ka viņiem ir taisnība.

Ja tu izskaudīsi sevī viedokli, tev būs milzīga enerģijas rezerve, kuru tu līdz šim izniekoji.

Aizstāvoties, vainojot citus un atsakoties pieņemt šo mirkli un ļauties tam, tu pakļauj savu dzīvi pretestībai.

Saskaroties ar pretestību, atceries, ka gadījumā, ja tu pretosies un cīnīsies, pretestība kļūs tikai lielāka un izteiktāka.

Tu taču negribi būt kā liels ozols, kas vētrā sašķeļas un sabrūk. Tu drīzāk gribi būt elastīgs kā niedre, kas liecas un pārcieš vētru.

Atturies no sava viedokļa aizstavēšanas. Ja tev nav nekas jāaizstāv, neļauj izcelties strīdam. Ja tu nekad necīnīsies un nepretosies, tu spēsi pilnībā izbaudīt tagadni, kas tev dāvāta.

Reiz kāds man teica: “Pagātne ir vēsture, nākotne – mistērija, bet tagadne – dāvana.”

Ja tu spēj pieņemt tagadni un saplūst ar to, tu sapratīsi, ka ikvienā dzīvā būtnē trīsuļo ekstāzes uguntiņa, liesmiņa, dzirkstelīte. Saskatījis šo gara triumfu ikvienā dzīvā būtnē un satuvinājies ar to, tu kļūsi līksms un nometīsi smagās aizstāvības, aizvainojuma un sarūgtinājuma bruņas. Tikai tā tu vari gūt sirdsmieru, kļūt bezrūpīgs, priecīgs un brīvs.

Šī līksmā un vienkāršā brīvība ļaus tev saprast, ka visu, ko vien tu vēlies, tu vari gūt, kad vien pats to vēlies, ja tu to gribēsi aiz laimes, nevis aiz bailēm vai rūpēm. tev nav jātaisnojas.

Dari savu nodomu zināmu sev pašam, un ikviens dzīves brīdis nesīs tev piepildījumu, baudu, prieku un brīvību.

Apņemies nostāties uz nepretošanas takas. Ejot pa šo ceļu, spontāni, bez piepūles, un bez pretrunām, atklājas dabas gudrība. Kad būsi panācis smalko pieņemšanas, atbildības un nepretošanās kombināciju, tu jutīsi, cik viegls ir dzīves plūdums.

Ja tu būsi atvērts visiem viedokļiem un stūrgalvīgi neturēsies pie viena noteikta uzskata, tavi sapņi un vēlmes saplūdīs ar dabas vēlmēm.

Un tad tu varēsi ļaut vaļu saviem nekam nepiesaistītajiem nodomiem, un tev tikai vajadzēs pagaidīt, līdz pienaks īstais brīdis, kad tavām vēlmēm pāraugt īstenībā. Esi mierīgs. Kad pienāks īstais laiks, tavas vēlmes pašas atradīs izpausmi, jo to paredz minimālās piepūles likums.

Dīpaks Čopra “Septiņi garīgie veiksmes likumi”

Ilzes Dikas tulkojums

P.S. Es šo grāmatu pirmo reizi izlasīju pirms 12 gadiem. Tad es to sapratu pavisam savādāk. Tagad, kad pagājis tik ilgs laiks, es saprotu, ka esmu pietuvojusies tam, par ko Čopra runā un attiecīgi, uztveru šo grāmatu pavisamn savadāk. Ļoti silti iesaku to izlasīt ikvienam – vienu, otru, trešo un arī desmito reizi.