Gatavs turpināt

106477188_1488728517997975_4275018153416903402_n

Mani Mīļie, vienmēr ir kaut kas tāds, kas sedz visas mūsu vilšanās un grūtības …

Turklāt, tas ir tieši tagad, nevis kaut kad, kaut kā iespējama gaidīšanas režīmā…
Tikai mēs sev neļaujam saskatīt savas zāles, vai arī esam aizmirsuši, kā tās izskatās…
Pamodini sevī šo prasmi… atgriez to…
Ieelpo tējas smaržu, sajūti maizes garšu…
Izvēlies sava garastavokļa apģērbu…
Attīri telpu…
Iepazīsti jauno…
Saglabā labo kaut savas nogurušās dvēseles pašā mazākajā nodalījumā…
Un skaties dzīves logos bez aizvainojuma uz to… ļauj tai saprast, ka esi dzīvs un esi gatavs turpināt…
Brūces aizdzīst ne jau tad, kad tu uz tām skaties, bet tad, kad tu tās dziedini…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tava patiesība

11021142_342793695911099_2607693818159857084_n

Patiesība ir vienkārša kā zeme. Tā ir caurspīdīga kā ūdens. Viegla kā gaiss un garda, kā ēdiens izsalkušajam.
Patiesība ir tevī. Un arī ārpus tevis. Patiesība ir visur. Tā nekur, nekad un ne no viena neslēpjas. Kamdēļ gan to meklēt?
Tu jau dzimis esi patiesībā. Tu jau zināji, tu redzēji to savā bērnībā. Jā, nevarēji izpaust to vārdos. Bet to taču neviens nekad arī nevarēs!
Patiesība ir ķiršu smarža, kas piepilda tevi pilnībā.
Atceries, čāpstinot tu ņurdēji kaut ko līdzīgu: mmm… Tik līdzīgu Ommm…
Patiesība ir ūdens šļakatas, kad tveicīgā dienā, paguris no karstuma tu ar ieskrējienu meties savas mīļotās upītes apskāvienos. Katra upīte pasaulē ir tava Jordāna un tava svētā Ganga. Visa tava dzīve kā upīte plūst cauri Dieva Valstībai, skrien cauri paradīzei zemes virsū. Un lai iekāptu tajā šeit un tagad, esi vienkāršs un bezkaislīgs, kā mazs bērns. Jo tikai tas atrodas patiesībā, kurš par to pat nenojauš. Un tikai tas atrod, kurš neko nemeklē. Un tikai tas ir lietas kursā, kurš zin dzīves garšu, tagadnes garšu. Un tikai tas pārstāj ciest, kurš kā bērns, noslaucījis asaras, paberzējis nobrāzto ceļgalu, atkal smejas pretī bezrūpīgajam saules staram. Miljoniem un miljoniem bezgalīgi mīlošā Dieva stariem.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja:Ginta Filia Solis

Cits skatījums uz Laimi!

… darīt vajag tikai to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

SlavaDurak1

Man vienmēr patikuši ir dulli cilvēki, lūk viens no tādiem ar savu interesanto skatījumu uz dzīvi.

VJAČESLAVS POLUŅINS, klauns

… Atšķirībā no parastiem cilvēkiem, kuri cenšas dzīvo tā “kā vajag”, cieš, mokās, neskatoties ne uz ko, duraki (šis vārds šajā gadījumā netulkojas) – kā bērni, viņi nojauš to, ko vēl nesaprot. Saule spīd – pastiepj rokas, kļūst auksti – saraujas, atnāca draugs – apskaujas, atnāca ienaidnieks – aizstāvās. Duraks nezin, ko nozīmē “tā vajag”, duraks grib dzīvot tā, lai būtu labi. Un tapa 5D izstāde “Slava Durak”

Man ir tāds likums – ko es nosaucu “kājas ūdenī”. Katrus trīs-piecus gadus ir jāpasēž upes malā kājām ūdenī, neko nedarot – sēdēt un domāt: ko esmu izdarījis šajos gados? Kāpēc? Vai to vajadzēja darīt? Un kur es eju?

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Katram vajadzētu pabūt Indijā: tā ir pieredze, kas ļoti nopietni maina attieksmi pret dzīvi, parāda uzskatāmu piemēru ātrumu pārslēgšanai un orientieru nomaiiņai. Ikvienam vajadzētu pabūt valstīs, kur dzīvesprieks virmo gaisā kā burbulīši šampanietī, – Itālijā, Kubā.
Reiz Kubā es vairākas stundas vēroju puisi, kurš viesnīcas hallē kāra aizkarus, – viņš atnāca, padejoja, aizgāja, atnāca atkal, ieslēdza magnetafonu, pastaipījās gar karnīzēm, atkal aizgāja, klusiņām dungojot kādu melodiju, atkal atnāca, piekāra aizkarus, tie sašķiebās un nokrita – viņš atmeta ar roku un aizgāja, absolūti apmierināts, laimīgs, jo bija priekā pavadījis vairākas stundas!

Visu laiku iet pa vienu un to pašu ceļu ir garlaicīgi un neinteresanti. Atkārtošanās šausmas; šeit jau sēdēju, te gulēju,ar šo kopā dzēru, ar šo kopā ēdu, ar šo – dejoju. Neiespējami. Tev jāveic sevī revīzija: esi laimīgs vai neesi. Šī paškontrole ir regulāra un obligāta procedūra. Kā mazgāšanās. Un ja tu savā ķermenī jūti nelaimīguma niezi – tā noteikti jānovērš.

Vispirms jāsaprot, kas īsti un kurā vietā ir nepareizi. Un jāatrod sevī spēki  spert soli projām no šīs vietas – tas – otrkārt. Un tas vienmēr ir sāpīgi. Ļoti sarežģīti, bet absolūti nepieciešami.

 

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Lai cilvēks varētu justies absolūti laimīgs, ir jāveic milzīgs iekšējais darbs. Taču, ko dara vairums cilvēku? Viņi domā: lūk, gatava, it kā pareiza “formula”, uz tās es arī balstīšos, tāpēc, ka visi “gudri” cilvēki tā dara. «Gudriem» cilvēkiem negribas tērēt laiku patstāvīgi iepazīstot pasauli. Bet durakam gribas strādāt daudz un smagi. Kāpēc gan lai es nekāptu šeit? Aaa!! Uuu!! Sāpīgi!!!! Lūk, tagad sapratu! Viņš pieļauj kļūdas, taču dzīvo šajā laikā. Nav taču interesanti pieņemt visu gatavu – interesanti ir izdzīvot katru minūti. Šie meklējumi un kļūdas tad arī ir DZĪVE.

Būt nelaimīgam — tas nozīmē, visu laiku kaut kur dzīties un nepamanīt to, ka jau atrodies tur, kur vēlies atrasties. Katru dienu tu atrodies laimē. taču visbiežāk cilvēki to neievēro. Lūk, cilvēks domā: ja es to sasniegšu, nopelnīšu vairāk naudas, sasniegšu kādas tur virsotnes — zinātnē, karjerā, sabiedrībā, tad es būšu laimīgs. Un viņš nesaprot, ka jau atrodas stāvoklī, kurā ir laime. Vienmēr. Bet duraki tā dara un jūt. Tā ir patiesā gudrība. Klauna uzdevums ir palīdzēt cilvēkam kļūt par duraku. Vai arī – palīdzēt beigt būt nelaimīgam.

Darīt vajag to, no kā tev iekšā skudriņas skrien.

Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka viss, ko esmu “sasniedzis” – tas ir, kad esi uzrāpies virsotnē, kuru redz no visurienes. Iespraudis tur karogu, saņēmis medaļu, prēmiju, kļuvis slavens,pārvērties piemineklī. Muļķības. Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk kā desmit draugi, kuri visi ir brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…

Foto: Vladimirs Mišukovs/albums Slava Durak

Ir interesanti nodarboties tikai ar to, kas ir neiespējams. Pārējais ir neinteresants.

Būt durakam – nozīmē – būt laimīgam. Duraki – tie ir tie, kuri neskatoties ne uz ko, pa taisno dodas pie savas laimes. Pamet visas nevajadzīgās lietas un dara tikai to, kas ved viņus pie prieka.
Lūk tāds, dīvains skatījums.
Man patīk Skaistu un laimīgu jums visiem šo dienu!
Avots: http://hitgid.com
Tulkojums © Ginta Filia Solis