Apkārtējā pasaule pati par sevi nedegradē un nekļūst sliktāka. Tā kļūst sliktāka tikai konkrētam cilvēkam. Paralēli dzīves līnijai, par kuru žēlojas cilvēks, eksistē līnijas, kuras savā laikā viņš pameta un kur vēljoprojām viss ir labi.
Paužot neapmierinātību, cilvēks noskaņojas uz patiešām sliktākajām līnijām. Un, ja tā, tad viņu patiešām ievelk tajās.
Piedzimstot, cilvēks pieņem pasauli tādu, kāda tā ir
Bērnam vienkārši vēl nav zināms, vai var būt labāk vai sliktāk. Bet, gadiem ejot, piemeklē dažādas neveiksmes un cilvēks sāk saprast, ka ne visi sapņi piepildās, ka citi cilvēki dzīvo labāk, ka par vietu zem saules ir jācīnās. Ar katru gadu pretenziju kļūst vairāk kā cerību. Neapmierinātība un čīkstēšana ir tas dzinējspēks, kas viņu pievelk šīm neveiksmīgajām dzīves līnijām. Ne pasaule vispār, bet konkrēti jums, jo sliktāk par to domājat, jo sliktāka tā kļūst.
Ieradums negatīvi reaģēt tik ļoti iesakņojas, ka cilvēki zaudē savu pārākumu pār citām dzīvām būtnēm – savu apziņu.Austere arī negatīvi reaģē uz ārējo kairinājumu. Taču cilvēks, atšķirībā no austeres, var apzināti, ar nolūku regulēt savu attieksmi pret apkārtējo pasauli. Taču cilvēks neizmanto šo priekšrocību un agresīvi atbild uz jebkuru mazāko neērtību. Savu agresivitāti viņš kļūdaini interpretē kā spēku.
Ja jums jau ir daudz gadu, jūs droši vien uzskatāt, ka dzīve ir kļuvusi sliktāka? Taču tiem, kuri šobrīd ir jauni, dzīve šķiet brīnišķīga. Kāpēc tā sanāk? Varbūt tāpēc, ka viņi nezin, cik labi bija TAD, TOREIZ, kad jūs bijāt viņu gados? Bet arī tad dzīvoja vecāki par jums cilvēki, kuri tāpat žēlojās par dzīvi un atcerējās, cik labi bija senāk. Ja pieņem to faktu, ka dzīve ar katru gadu kļūst arvien sliktāka, tātad pasaulei jau sen vajadzēja sabrukt.
Visi mēs dzīvojam vienā pasaulē, bet pasaule katram cita
Viens cilvēks skatās uz pasauli caur grezna auto logu, cits – no miskastes. Viens svētkos ir priecīgs, cits – norūpējies par savām problēmām. Viens redz jautru jaunu cilvēku kompāniju, cits – atraisītu huligānu bandu. Visi skatās uz vienu un to pašu, bet bilde ļoti stipri atšķiras, kā krāsainā no melnbaltās.
Katrs cilvēks ir noskaņots uz savu sektoru variantu plūsmā, tāpēc katrs eksistē savā pasaulē. Visas šīs pasaules klājas viena uz otras un šīs kārtas veido to pasauli, kurā dzīvojam.
Tieši tāpēc, ka cilvēks labprātāk izsaka savu neapmierinātību un izstaro vairāk negatīvo enerģiju, nekā pozitīvo, rodas tendence, kad pasliktinās dzīves kvalitāte.
Vecākas paaudzes pārstāvis un jaunietis vel joprojām dzer vienu un to pašu koka-kolu, peldās vienā un tajā pašā jūrā, brauc ar slēpēm pa to pašu kalnu – it kā viss – viens un tas pats, kas bija daudzus gadus atpakaļ. Tomēr vecākais ir pārliecināts, ka agrāk viss bija labāk, bet jaunajam arī šobrīd viss ir labi. Kad jaunais kļūs vecāks, vēsture atkārtosies.
Ja negatīvā ziņa aizķer cilvēku, viņš sāk atbildēt uz šo iedarbību un pauž savu attieksmi, pārdzīvo, un tātad atbildei izstaro savu enerģiju, kas līdzīgai ierosinātāja enerģijai.
Izstarojot enerģiju, kam ir tāda pati frekvence kā negatīvajam notikumam, cilvēks pāriet uz tām dzīves līnijām, kur šādi notikumi notiek arvien tuvāk viņam pašam. Cilvēks sāk tajā piedalīties un atrodas spirāles darbības zonā, kas griežoties ievelk to līdzīgi kā piltuvē. Rezultātā negatīvie notikumi kļūst par šī cilvēka dzīves sastāvdaļu.
Daudzi cilvēki tā vai citādāk, teorētiski pieļauj iespēju iekļūt katastrofā. taču ne visi ielaiž tādu iespēju savā pasaules slānī. Šādu notikumu realizācijai vairāk pakļauti tie, kuri interesējas, baidās, uztraucās par katastrofām un nelaimēm, kas notiek pasaulē un kaut kur ar citiem cilvēkiem. Šī intereses izradīšana par šiem destruktīvajiem notikumiem, svārstiem, slēpj sevī reālus draudus. (P.S. Kāpēc gudri cilvēki saka: neskatieties TV, neklausieties un nelasiet ziņas, jo tie ir reāli draudi jums pašiem!) Šie svārsti ir ļoti spēcīgi un agresīvi. Centieties sevī nelaist negatīvo informāciju! Tas ir bīstami jums!
Cilvēks, kurš interesējas par negatīvo, vienmēr šo negatīvo saņems pārpārēm. Sākumā viņš spēlē it kā nevainīgu, no malas vērotāja lomu. Viņš it kā sēž tribīnēs un seko futbola mačam. Spēle arvien vairāk un vairāk aizrauj un tā viņš kļūst par aktīvu līdzjutēju. Pēc tam viņš nokāpj laukumā un sāk skraidīt, pagaidām vēl bumbu nesaņem. Pakāpeniski un pavisam nemanāmi viņš arvien aktīvāk iesaistās spēlē un beidzot saņem arī bumbu. Vērotājs pārvēršas par spēlētāju, tātad par katastrofas upuri.
Uzdevums ir atrasties pēc iespējas tālāk no piltuves centra
Tas nozīmē, neielaist sevī informāciju par katastrofām, konfliktiem, kriminālu, neinteresēties par to, nepārdzīvot, neapspriest, tātad – laist gar ausīm. Nelaist sevī nozīmē – ignorēt, nereaģēt. Darīt to apzināti, apzināti ignorēt negatīvo informāciju un pārslēgt savu uzmanību uz nevainīgiem raidījumiem, bez propogandas un grāmatām.
Jūs varat neieredzēt karu, varat aktīvi cīnīties pret to. Bet svārstam ir gluži vienalga, par vai pret. Tam der jebkuras zīmes enerģija. Jūs pieņemat karu, piedalieties tajā – jūs esat karā. Jūs cīnaties pret karu – tas vienalga jūs aprij. Nepieņemt šo svārstu, nozīmē – ignorēt. Visos laikos ir bijušas neitrālas valstis, kas viegli tikušas sveikā cauri, tajā pat laikā, kad citas tautas slīkušas asinīs, karojot viena pret otru.
Pievērsiet uzmanību mītiņiem un demonstrācijām, kur cilvēki protestē pret jebko. Svārstam, kura mērķis ir izraisīt cīņu, šie cilvēki ir lieliski un pateicīgi atbalstītāji. Miermīlīgi piedāvājumi un svārsta patiesās sejas atklāšana ir tās darbības, kas novērš karu.
Baiļu no tā, ka jūs atlaidīs, patiesais iemesls ir vainas sajūta, kas sarkanām liesmām deg zemapziņā.
Kuru pirmo atlaidīs? Pašus sliktākos? Ja atļāvāt sev uzskatīt, ka esat sliktāks par citiem, tātad esat jau sevi ierakstījuši melnajā sarakstā. Un jūs patiešām atlaidīs.
Atsakieties no vainas apziņas. Atļaujiet sev tādu greznību būt sev pašam.
Vēlmei nav nekāda spēka
Vienkārši vēlēšanās nevar pat ar pirkstu pakustināt. To dara nolūks, lēmums darīt. Nolūks sevī ietver gatavību saņemt. Starp “gribēt” un “būt gatavam kļūt” ir milzīgi dziļa aiza.
Kamēr nabagais savā komforta zonā neielaidīs bagātības atribūtus, kamēr neiemācīsies justies bagātu lietu saimnieks, viņš tā arī paliks nabags, pat tad, ja atradīs dārgumu glabātuvi.
Skaudība zemapziņā rada nepatiku. Ja cilvēks apskauž to, ko pats vēlētos iegūt, tad parasti cenšas to padarīt bezvērtīgu. Šī atgrūšana notiek zemapziņas līmenī, tāpēc, ka zemapziņa visu uztver burtiski.
Apziņa, tikai ārējam skatam un paša mierinājumam, pazemina skaužamās lietas vērtību, savukārt zemapziņa visu uztver nopietni un izdara tā, lai cilvēks nesaņemtu to, ko vēlējies un par ko apskaudis citus.
Ja atsaucieties negatīvajiem notikumiem, tie agri vai vēlu jūs aizvilks uz negatīvajām dzīves līnijām. Tāpēc mācieties kontrolēt situāciju un domas, kas “lien” jūsu galvās. Nepieņemiet šo svārsta spēli. Apturiet sevi katru reizi, kad pa vecam ieradumam, jūs pieņemat šo svārsta spēli – izsakiet neapmierinātību, uztraucieties, dusmojaties, piedalieties destruktīvās sarunās u.t.t.
Vadims Zēlands
«Klip-transērfings. Realitātes vadības principi.”
Ginta Filia Solis 