Zini, ka tevi ļoti, ļoti mīl!

Kraijona vēstījumi

– Lai kas arī notiktu apkārt, vispirms parūpējies par sevi. Kad būsi līdzsvarots, tavā dzīvē pamazām ienāks viss nepieciešamais un notiks pārmaiņas, pēc kurām esi lūdzis.

– Nedomā kā Cilvēks. Tev ir iespēja radīt visu, ko vēlies. Uzņemies atbildību par savu ceļojumu un neveic nekādas izmaiņas baiļu dzīts.

– Rūpējies par sevi un savu apziņu, un tu iedegsi gaismu, kas apspīdēs arī tavus bērnus. Šodien izstarotā gaisma nekur nepazūd. Tā saglabāsies mūžīgā krātuvē, un tavi bērni to izmantos visu savu dzīvi.

Priecājies par savu dzīvi, lai kur arī tā tevi būtu atvedusi. Pat tad, ja būs grūti, atceries, ka tā ir tikai pāreja.

Zeme un Cilvēks, kurš saņem savu dzīves macību, ir nešķirami partneri. Tu nespēsi būt līdzsvarots, kamēr nesapratīsi savu pamatpartnerību ar planētu – caur pieslēgšanos Zemes sirdij.

Gara Mīlestības būtība ir tāda, ka tad, kad tu lūgsi ābolu, tas nekad tev neiesmērēs čūsku.

– Cilvēk, pievienojies mums mūsu “tagad” lokam. Dzīvo ilgi un tā vietā, lai baidītos no rītdienas, radi to pats.

Doma ir enerģija! Nav nekā spēcīgāka par verbalizāciju un vizualizāciju. Dziedināšanas un transformācijas mehānismi prasa šīs enerģijas garīgo apmaiņu.

– Tu esi augsta būtne, kura uz šīs planētas maskējas par vienkāršu bioloģisku būtni un šai maskai tic visi – arī tu pats!

– Kad tu piesauc Dieva mīlestību un paud tīru nolūku, brīnumi ir iespējami.

– Mīļais Cilvēk, ar ko tu nevēlies runāt? Kam tu negribi piedot, dzīvam vai mirušam? Ir pienācis laiks aizmirst šīs muļķības!

Cilvēk, zini, ka tevi ļoti, ļoti mīl!

Kad brīnumi notiek, tie notiek no iekšpasaules – tas ir tevis paša dievišķais process! Ikviens, kurš pieprasa savu iekšējo dievišķumu, rada savu realitāti un pārvalda to, kas viņam nav zināms, nav saprotams un pat šķiet neiespējams.

– Tieši tad, kad tu žēlojies par to, ka nesaņem atbildes, tu tās saņēmi no Dieva! Tas ir tik raksturīgi Cilvēkiem – saprast “nē” vai “pagaidi” no Gara kā “atbildes nav un nebūs”. Iepazīsti gaidīšanas gudrību.

Dievs ir Mīlestība, bet Mīlestība ir pats varenākais Visuma spēks. Tā sargās tevi un kalpos tev.

– Ir pienacis Tavs laiks, tūkstošiem gadu iemiesojumu un darbu apmaksāts. Nepalaid to garām! Tev ir spēks un vara. Un tevi ļoti, ļoti mīl.

– Kad pie tevis atnāk kāda mācībstunda, tev ir brīva izvēle: būt upurim vai uzvarētājam.

– Kā var baidīties no tā, ko pats radi? Viss, kas radīts, pieder tev, radītājam.

Aizmirsti vārdu upuris, izdzēs to no savas vārdnīcas. Tas smird pēc vecajām enerģijām un pilnībā neatbilst tavai varenībai.

– Izvelc dievišķo Mīlestību no čemodāna ar jaunu enerģiju, paskaties uz sevi un piedod. Piedod savam iekšējam bērnam.

– Iedomājies sev ideālo risinājumu, nedomājot par to, kāds tas ir. Vienkarši ieraugi to, ka problēma ir atrisināta. Nestāsti Garam, kā to risināt. Vizualizē rezultātu un parējo atstāj mūsu ziņā.

Jūti, ka savā ceļā esi iesprūdis? Priecājies! Tu taču zini, ka viss ir nosacīti. Iespējams, tu esi apstājies tikai tāpēc, lai citi tiktu tev līdzi. Viņi taču grib piedalīties tajā, ko esi radījis!

Tavā pagātnē nav nekā taa, ko nevarētu izmainīt tagad. Tu esi gan nākotnes gan pagātnes radītājs. Tu radi visu, ko sauc “tagad” vārdā, tajā skaitā arī to, kas tev šķiet neizmaināms.

– Tava Cilvēciskā ķermeņa polaritāte ir Zemes polaritātes atspoguļojums. Ja tu esi līdzsvarots ar Zemi un, ja tavi poli ir līdzsvaroti ar Zemes poliem, nekāda slimība tevi neapdraud!

– Tici man, uz Zemes nav varenāku radību par Cilvēkiem, kuri saņem savas mācībstundas! Visi pārējie šeit tikai kalpo šim tavam darbam.

Nemēdz būt nāves nevietā. Jūs visus pārpasaulīgi mīl un jūs šeit uz Zemes neesat atnākuši nejauši. Un visu šo jūs kopā esat saplānojuši, pirms nācāt.

– Tu ieslēdzies skapī un savās bēdās tēlo, ka esi viens. Saproti taču beidzot, ka arī tur kopā ar tevi ir vesela svīta. Tu vienkārši nevari būt viens. Tas Garam ir neiespējami!!!

– Ja tu atrodies aplī, kuru esi radījis pats, tev nav par ko uztraukties.

– Gara Mīlestība ir tīra. Tā ir mierīga. Tai nav nekāda mērķa. Tā nekad netēlo.

Ir tikai viena tavas esības uz Zemes jēga – tev jāpaceļ Veseluma vibrācijas.

Mīlestība ir spēks! Pieprasi šo spēku, kuru tu tik labi pazīsti! Tas izvedīs tevi cauri visām nedienām! Mīlestība ir Visuma solījums.

– Svētīti ir tie cilvēki, kuri meklē to, kas ir neredzams un vēl nav nosaukts par reālu. Viņu atalgojums būs zināšanas un viedums, un viņi liks pamatus jaunākajām zinātnēm uz šīs planētas.

Mīļie, “Paaugstināt vibrācijas” – tie nav tikai vārdi. Tas pat nav jēdziens. Tā ir manifestējusies realitāte.

– Cilvēkiem, kuri ir saņēmuši apgaismību, viņu pašu pagātne bieži šķiet sveša attiecībā uz viņu jauno dzīvi. Pat viņu izskats var mainīties – un viņi paši to jūt.

– Cilvēkam, kurš saprot attiecību starp lineāro laiku un “tagad” laiku, nākotne nekad nebūs problēma.

– Sanāciet kopā un ģenerējiet pozitīvu domu enerģiju planētai un Cilvēcei. Jaunajā enerģijā jūs spēsiet radīt daudz vairāk nekā savu individuālo pūļu summu.

– Tu esi tās gaismas ķēdes posms, kura arī ir pats Visums. Tātad tu patiesi esi daļa Dieva.

– Vai Cilvēks patiesi var būt Visuma daļa? Protams, jā! Tas arī ir galvenais Kraijona vēstījums. Tas ir tas, ko viņš jums stāsta visus šos gadus: katrs atsevišķs Cilvēks ir ļoti svarīga Dieva daļa.

– Dievs nedzīvo vakuumā. Tava garīgā ģimene zin par tavu dzīvi un grūtībām, ar kurām tu sastopies. Tāpēc tad, kad skaiti lūgšanas, pajautā: Dievs, saki man, kas man jāzina? Un pēc tam svini uzvaru.

– Dievs nevienam nepieder. Šī Cilvēce ir viena Ģimene uz vienas Zemes, vienkārši katram ir savi uzdevumi. Nevienai ciltij nav monopola uz Dievu. Kad visi to sapratīs, uz Zemes būs daudz mazāk problēmu.

– Kad redzi vai dzirdi vārdu Dievs, padomā par to, kas ir tev blakus darbos un spēlēs, un padomā par savu patieso būtību. Nedomā par kādu augstāku spēku kaut kur debesīs. Dievs esi tu!

– Patiesība paliek patiesība, lai arī kam jūs, Cilvēki, būtu nolēmuši ticēt.

Atceroties aizgājušo tuvinieku vārdus, zini, ka daļēji viņi joprojām ir ar tevi. Tas ir viens no viņu garīgā līguma punktiem būt kopā ar tevi šādā veidā. Un arī tu, atstājot Zemi, atstāsi daļu no sevis tiem mīļajiem, kuri joprojām turpina dzīvot.

– Tavai bioloģijai nav nekā vērtīgāka kā sarežģītas pagātnes enerģijas izmaiņas. Mainīsies tavs DNS, mainīsies tava sirds, un tevī sāks ieplūst enerģija, kas patiešām pagarinās tavu dzīvi.

Kraijona vēstījumi
Avots: МАГИЯ СЛОВА
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Un Dievs man jautās

valis

Dažkārt es domāju, ka tad, kad aiziesim Debesīs, Dievs noteikti mums jautās:
– Nu, kā bija?
– Kā bija? Grēkojusi esmu, Dievs,… apžēlo… – es sākšu…
Viņš mani pārtrauks un teiks:
– Es tāpat to zinu. Visu laiku tevi vēroju…. Kā tev patika Zeme?
– Khm, kā Tu to, Dievs, biji domājis?
– Es sešās dienās radīju Zemi un visu, kas uz tās. Ka Tev tā patika? Vai vispār patika?
Vai tu redzēji, kādas skaistas zivis Sarkanajā jūrā es izgudroju?
Un manus vulkānus? Skaisti, vai ne?
Un džungļus! Džungļus tu redzēji???
Un, ja vien tu zinātu, cik laika es patērēju, lai radītu ūdenskritumus!!!!
Un valis!!! Ak! Ja vien tu zinātu, kā es viņu tik varenu radīju!!! Tu taču esi redzējusi vaļus, vai ne?
Stāsti, stāsti… kas tev visvairāk patika?
Un es ļoti baidos no tā, ka stāvēšu, plikšķināšu acis un teikšu….
– Mmmman…. vienkarši nebija laika…. es… daudz strādāju…. pēc tam vēl ģimene…. bērni…. gada atskaites… kredīts mašīnai…. bet es patiešām, godīgi, Dievs gribēju!!!! Esmu grēcīga. Apžēlojies, Dievs!
– Nevis grēcīga, bet dumja! – Viņš teiks.
– Nebūs tev otras iespējas paskatīties uz to visu, nebūs!
Eh… labi, Pēter, paņem Dzīves Grāmatu…. kas viņai tur?
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis