Dzīve plūst rāmi

Kāds budistu mūks man reiz teica: “Visu, ko esmu iemācījies divdesmit gadu laikā, kamēr esmu mūks, es varu pateikt vienā teikumā: “Viss, kas rodas, viss pazūd. Es to zinu.”

Lūk, ko viņš ar to domāja: “Es esmu iemācījies nepretoties tam, kas ir; iemācījies ļaut šim brīdim būt un pieņemt visu lietu un apstākļu nepastāvīgo dabu. Tā es atradu mieru”.

Nepretoties dzīvei nozīmē būt labestības, rāmuma un viegluma stāvoklī. Tad šis stāvoklis vairs nebūs atkarīgs no lietu stāvokļa – labā vai sliktā.

Tas ir gandrīz paradoksāli, bet, tiklīdz tava iekšējā atkarība no formas izzūd, tavi vispārējie dzīves apstākļi un tavs izskats mēdz ievērojami uzlaboties.

Lietas, cilvēki vai apstākļi, kuri, kā tev šķita, bija tev nepieciešami laimei, tagad sāk nākt pie tevis bez cīņas un tavas piepūles, un tu vari tos baudīt un novērtēt, kamēr vien tie ir.

Protams, viss pāries.Cikli nāks un ies, taču ņemot vērā to, ka no tiem vairs nebūs atkarības, tad nebūs arī baiļu tos pazaudēt.

Dzīve plūst rāmi.

Ekarts Tolle
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pamazītiņām…

tris ipasibas

Pa logu vēroju aprīļa ziemu, kura mazām sniegpārsliņām izdejo savu dīvaino reanimāciju…
Atveru logu un smaidu – gaiss tomēr ir pavasarīgs, un tātad dzīve nav apstājusies kā salauzts pulkstenis, tā pamazītiņām plūst uz priekšu…. kā tai arī paredzēts…
Pamazītiņām…
Šajā vārdā ir viss, ko jums atnesu savās mazajās plaukstās…
Šajā vārdā ir manas dzimtas sieviešu viedums, kuras vienmēr uz manu jautājumu par to, kā dzīvojas, nemainīgi atbildēja vienu un to pašu…
Pamazītiņām… man teica vecmāmiņa, kad es savā jaunības nepacietībā nesamierinājos ar to, ka ir kādi kavēkļi, es vēlējos visu un uzreiz…
Pamazītiņām… atkārtoja mamma, kad man viss, pie kā ķēros, krita no rokām…
Pamazītiņām… es tagad saku ikvienam, kurš izmisumā, trauksmē, bailēs nāk pie manis pēc padoma…
Nav laiks steigties…
Nav laiks censties pārspēlēt likteni, kurš atšķirībā no dzīves nav koriģējams, lai ko arī iegalvotu tev visi guru savā pārcilvēcisko spēju neirozē…
Nav laiks cīnīties, noveļot savu šobrīd nekam nederīgo ambiciozitāti pār savu tuvāko neaizsargātajām galvām, vai arī tām attālinātajām galvām, no kurām nenāksies saņemt atbildi…
Pamazītiņām…
Beidzot pavadot vairāk laika sevī, nevis ārpusē…
Un beidzot ievedot tur kārtību…
Pamazītiņām…
Atbrīvojoties no liekā, kura pēkšņi kļuvis tik daudz…. un tas, pēc kā esi dzinies un tas, ar ko sacenties, ir aizgājis kaut kur tālu apziņas tumšajā stūrī…
Man patīk klusums…
Patīk tik ļoti, ka es esmu pārstājusi klausīties mūziku, bez kuras agrāk nespēju dzīvot ne mirkli, kopā ar to izdzīvojot trokšņaino pilsētas dzīvi…

Tagad es sapratu, ka PAMAZĪTIŅĀM nenozīmē pasīvi, bet vairāk gan bez neobjektīvas aktivitātes…
Tā nav iziešana no ritma…
Tā ir aktuāla ritma nomaiņa…
Dzīvot ar aktuālām emocijām nevis atliktās dzīves gaidām…
Pamēģiniet…
Mums jāiztur…

Ļiļa Grad

Tulkoja: Ginta Filia Solis