Mēs esam sava tuvākā draugu loka vidējais aritmētiskais

geranijas

Es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi daudz interesantāka un laimīgāka. Nē, man dzīvot nebija vieglāk. Gluži otrādāk,  nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Uzrakstīt šo rakstu mani pamudināja divi notikumi: jau kuro reizi izlasīju komentāru: “Jūs tikai rakstāt par ārzemju pensionāriem, pie mums tā nemēdz būt, pie mums viss ir slikti utt.”. Un otrs grūdiens bija tikšanās ar saviem kursa biedriem.

Radās kārtējais iemesls satikties pie tējas tases – 45 gadi kopš iestājāmies institūtā un iepazināmies. Visi jau pensijā. Vairākums aizņemti ar savām ģimenēm, mājas dzīvi un ir laimīgi.
Tieši puse aktīvi nodarbojas ar veselīgu dzīvesveidu, un šajā tikšanās reizē sarīkoja priekšnesumus, nodemonstrēja “plankas pozu”.
Kūku recepšu vietā dalījās ar saviem mīļākajiem vingrojumu kompleksiem. Mums visiem pats svarīgākais ir tas, ka mēs esam pilni enerģijas un vēlmju.

Viena no mums beidzot ieguvusi autovadītāja apliecību. Otra pierakstījusies kursos “Pati sev stilists”. Trešā studē nodokļu lietas, lai varētu saviem bērniem palīdzēt biznesā. Man, savukārt, ir savs maziņš biznesiņš un draudzenes vasarā brauc pie manis ciemos uz laukiem, lai to baudītu.

Jā, ar biznesu es sāku nodarboties pensijā esot, un, godīgi sakot, ar to arī visus pārsteidzu. Jautāju draudzenēm: “Kāpēc? Kas jūs izbrīna? Vai tad es tāda nebiju jau agrāk?”. Izradās, nebiju! Izrādās, ka agrāk es esot radījusi priekšstatu, ka esmu “modes dāma” un sapņotāja.

Ko nu tur, es pati jūtu, ka pēc 50 gadiem mana dzīve ir kļuvusi pilnīgāka, interesantāka un daudz laimīgāka! Nē, man nebija viegli. Gluži otrādi – nācās aiziet no darba, nesagaidot pensiju un trīs gadus “izdzīvot”, ne dzīvot.

Pārvācos dzīvot no lielpilsētas uz laukiem, vēl nepabeigtā mājā. Bija auksti, nebija ko ēst. Taču es dzīvoju pēc saviem noteikumiem un atbilstoši savām vēlmēm. Sāku nodarboties ar rokdarbiem un kopu savu dārzu. Un te nu man “paveicās” – nejauši sāku interesēties par ģerānijām. Vēlējos vasarā izpušķot savu māju. Un nemaz nepamanīju, kā kļuvu par aizrautīgu kolekcionāri. Savu pēdējo naudu (tad jau es saņēmu pensiju) tērēju jaunām šķirnēm. Taču ziedi manā dzīvē neienāca vieni. Tie atnāca ar jauniem kontaktiem. Manā paziņu lokā parādījās ārkartīgi daudz jaunu, aizrautīgu cilvēku!

Jūs ziniet, ka mēs esam sava tuvākā paziņu loka vidējais aritmētiskais? Paskatieties apkārt, un jūs paši visu  sapratīsiet!

Atzīšos, kolekcionēšana ir kā slimība, nav iespējams apstāties. Pat psihologi atzīmē, ka tas ir viens no atkarības veidiem. Taču es esmu mierā ar tādu atkarību.

Tas noteikti ir labāk kā dzert un pīpēt.

Tad, lūk, tieši ģerānijas kļuva par pirmo soli manā šodienas dzīvē.

Augiem, kā zināms, ir tendence vairoties. Jau pirmajā gadā man radās dažādu sķirņu ģerāniju pārpalikumi un es sāku tos tirgot. Sākumā devos uz vietējo dārzu ziedu izstādi, pēc tam jau uz pilsētas forumu, pēc tam uztaisīju sev mājas lapu. Pēc tam pie manis atbrauca vecākā meita un arī aizrāvās ar šiem ziediem. Viņa pēc izglītības ir agronoms, un jau otro gadu mēs vedam uz starptautiskajām izstādēm savas personīgās šķirnes.

Protams, ienākumi nav grandiozi. Taču mēs varam daudz vairāk ko atļauties, tajā skaitā arī ceļojumus. Taču es tā dīvaini esmu iekārtota – ar to man ir par maz! Nē, ne jau naudas par maz (kaut gan arī nauda nekad nav lieka), man trūkst savas noderīguma sajūtas!

Atcerieties mūsu seno filmu “Pelnrušķīte”? Viena no manām mīļākajām filmas epizodēm ir tā, kur Faina Raņevska sapņaini izdveš: «Жаль, королевство маловато — разгуляться негде!»

Lūk, tā arī man, jau ir par šauru savā ģimenes mikrobiznesā. Es daudz komunicēju sociālajos tīklos un mani sekotāji ļoti bieži uzdod jautājumus: “”Kā mums iemācīties pārdot to, kas paliek pāri?” Tas nenozīmē, ka tie noteikti ir augi. Kāds brīnišķīgi ada, kāds gatavo suvenīrus. Gribas cilvēkiem palīdzēt, un, lūk, es nolēmu – es dalīšos savā pieredzē un zināšanās. Sāku ar vienkāršiem stāstiem no savas dzīves, atbildēm uz jautājumiem. Ar laiku gribu atvērt savu on-line skolu. Taču sākumā man pašai vēl ļoti daudz kas jāiemācās. Man ļoti patīk mācīties!

Autors: Tatjana Kaščejeva
Avots: theageofhappiness.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Advertisements

Izdomā sevi no jauna

briedums10

Šodien galveno tendenci dzīvē pēc 50, var apzīmēt ar frāzi “izdomā sevi no jauna”. Tas tāpēc, ka vairumam cilvēku pēc 50 tradicionālā dzīves programma (izglītība, laulība, karjera, bērni) jau ir izpildīta, bet priekšā vēl, kā minimums, 20 aktīvas dzīves gadu.

Kad ir materiālā bāze, dzīves pieredze un blakus tam parādās vairāk brīva laika, sākas savas dzīves un vērtību pārvērtēšanas process – gan kopumā, gan atsevišķās dzīves sfērās.

Daudziem cilvēkiem pēc 50 uzrodas otra karjera – bieži vien pavisam citā jomā, nekā iepriekš.

Mēdz gadīties, ka par otru profesiju kļūst hobijs. Un nauda pārstāj būt galvenais, noteicošais faktors profesijas izvēlē. Priekšplānā izvirzās interese, iespēja realizēties, sajūta, ka esi vajadzīgs, noderīgs sabiedrībai (piemēram ASV daudzi pensionāri stradā bez maksas kā brīvprātīgie labdarības organizācijās) Un, lai otra karjera tiktu realizēta, daudzi cilvēki šajā vecumā sāk vai atsāk mācīties.

Vairums cilvēku pēc 50 labprāt mācās.
Tie var būt gan īsi kursi, gan arī pilnvērtīga augstākā izglītība. Bieži vien cilvēks realizē tās iespējas, kuras vienu vai citu iemeslu dēļ, nerealizēja jaunībā.

Daudzi apstiprina to, ka nobriedušā vecumā ir daudz vieglāk mācīties, kā jaunībā. Pirmkārt, šis process ir apzināts, otrkārt, palīdz arī dzīves pieredze un spēja sevi organizēt. Protams, daudz mazāk ir arī momentu, kas novērš uzmanību no mācību procesa un vairāk labsajūtas, ko saņemam mācoties, jo zinām, ka daram to sevis dēļ.

Šajā laikā notiek ne tikai savas profesionālās dzīves pārvērtēšana, bet arī gribās tikt skaidrībā ar savu privāto dzīvi. Kad bērni izauguši un “aizlidojuši no ligzdas”, daudzi, it kā līdz šim par veiksmīgiem un saskanīgiem atzīti pāri izšķiras. Šķiršanās pēc 50 arī šodien nav nekāds brīnums (amerikāņu psihoterapeitiem tam radies savs nosaukums “sirmā šķiršanās” – grey divorce)
Iemesli tam ir visdažādākie.

Ja abi laulātie ir aizgājuši pensijā un daudz laika pavada mājās, var atklāties, ka abu starpā ir ļoti daudz viedokļu atšķirību, pretrunu, kuras agrāk viņi neapjauta, jo nebija laika un spēka, lai tos noskaidrotu.

Gadās, ka šī pārvērtēšana skar tikai vienu no laulātajiem, un otrs to negrib, vai nevar pieņemt, un arī pats nav gatavs ne ko mainīt, ne – mainīties.

Bet ir arī labi jaunumi:

Pēc 50 tiek noslēgtas vairāk jaunu, laimīgu laulību un rodas daudz jaunu partnerību. Tāpat kā ar mācībām, arī tā ir apzināta izvēle.

Vēl bez tā, nav vairs vajadzības dibināt ģimeni, dzemdēt bernus – var vienkārši skaisti kopā pavadīt laiku savam priekam un labsajūtai.

Ļoti daudzi cilvēki šajā vecumā apzināti izvēlas vientulību, nepārstājot dzīvot aktīvu sociālo dzīvi, komunicējot ar draugiem, bērniem, mazbērniem, ceļojot, aizraujoties ar sevi interesējošām lietām. Nez kāpēc ļoti bieži par labsajūtu, ko gūst dzīvojot viens, runā tieši sievietes.

Ļoti bieži šajos gados cilvēki sevī apjauš pavisam jaunu, savādāku seksualitāti. Daudzi beidzot sāk pieņemt savu ķermeni tādu, kads tas ir un uz visiem laikiem atvadās no kompleksiem. Bet sievietes atzīstas, ka pēc menopauzes, kad vairs nav bailes palikt stavoklī,  jūtas daudz atbrīvotākas.

Briedums – tas ir brīnišķīgs laiks, lai darītu to, kam agrāk neatlika laika – tas attiecas arī uz radošo pašrealizāciju un talantiem: dejas, mūzika, gleznošana, literatūra, savu blogu veidošana, mode, apģērbs. daudzi sāk aktīvi ceļot un maina dzīvesvietu.

Kad tavā dzīvē parādās jaunas intereses, gribas ilgāk palikt lieliskā formā. Un vairāk brīva laika nozīmē arī to, ka beidzot var pilnvērtīgi nodarboties ar sevi: te nu arī ir sports, pastaigas, atveseļojošās prakses, meditācijas, sava dienas un ēšanas režīma parskatīšana. Daudzi cilvēki ar sportu sāk nodarboties jau nobriedušā vecumā un seko tam, lai formā būtu ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes.

Tātad, ja pēkšņi saproti, ka ierastais “vāveres ritenis” (“piecēlies, aizgāji gulēt, laimīgu Jauno gadu!”) zaudējis savu ātrumu, padomā – varbūt arī tev ir pienācis laiks “izdomāt sevi no jauna”?

Bet vēl labāk, brauciet pie mums uz festivālu «Возраст Счастья. Хорошо за пятьдесят»! Tas ir lielisks veids, kā izdomāt sevi no jauna.

Autors: Ksenija Čurmantjeva

Tulkoja: Ginta FS

 

briedums12

Nesen internetu pāršalca video ar deju, ko izpildīja itālis Gianluca Vacchi. 
Viņš lieliski nodemonstrēja to, ka 50 gadi - tas ir tikai sākums.
http://infomaniya.com/italyanets-demonstriruet-vsemu-miru-chto-posle-50-ti-zhizn-tolko-nachinaetsya/

BG par dzīvi pēc 50

bg6

Nešaubīgi, mana dzīve pēc 50 izmainījās tikai uz labu. Es vairāk protu, vairāk varu un man mazāk vajag. Kā teica viens man pazīstams sūfijs: cilvēka galvenā īpašība ir ņemt, Allaha – atdot. Allahs nevar neko ņemt, jo Viņam viss ir, un Viņš ir viss.

Jo tuvāk cilvēks Dievam, jo mazāk viņš ņem un – jo vairāk atdod. Es uzskatu, ka piecdesmit gadi ir tā robeža, aiz kuras cilvēks sāk ņemt mazāk un vairāk atdod.

Tagad, manos gados, man gribās apzināti izdzīvot katru sekundi: just, kas ar mani notiek un pievērst tam uzmanību. Tas nav noslēpums, ka lielu daļu savas dzīves visi mēs, bez izņēmuma, esam aizņemti ar savām domām par pagātni, nākotni un iespējamo, nepievēršot uzmanību tam, kas ar mums notiek tagad.- realitātē. Tāpēc visu laiku mokāmies dēļ lietām, kuras bieži vien pat neeksistē.

Jaunībā es pastavīgi atrados it kā lidojumā. Visu laiku kaut kur skrēju, lai paspētu vēl kaut ko. Tagad mani vairāk interesē esošais moments, un es sāku labāk izjust tagadni.

Pēc piecdesmit es vienkārši gūstu baudu no dzīves. Prasme sajust esošo momentu ir daudz vairāk kā vienkārši bauda. Tagad es sāku sajust dzīvi tā, kā vienmēr esmu sapņojis, no pašas bērnības. Es vēroju mākoņus, kokus, debesis, redzu krāsas un nevis vienkārši redzu, es tos fiziski sajūtu.  Man vienmēr gribējās to sasaniegt. Atceros, kad man bija 3-5 gadi, mēs ar mammu gājām pa Kirova tiltu pāri Ņevai. Bija skaists saulriets, un es centos mammai paskaidrot, kāpēc es uz to skatos un raudu, taču nespēju atrast pareizos vārdus. Bet raudāju es tāpēc, ka man ļoti gribējās sajust šīs spilgtās saulrieta krāsas – tāpat kā sajūt karstas ogles, ko var ar roku aptaustīt  Tagad es zinu, ka patiesībā mēs varam tā sajust dzīvi, tikai to izdarīt mums traucē apziņa. Tāpēc tā ir jāattīra, lai uztvertu visu tā, kā tas ir patiesībā.

Tāpēc es negribētu atkal būt jauns. Tagad es varu daudz vairāk. Es daru visu, ko gribu un zinu, kā to darīt, un man izdodas arvien vairāk un vairāk.


Boriss Grebenščikovs BG

Avots: http://theageofhappiness.com/

Foto: Jeļena Sņegirjova

Tulkoja: Ginta FS

Dzīvē pēc 50

vladimir jakovlev

Ar ko atšķiras dzīve pēc 50 no visas pārējās dzīves?  Ar to, ka dzīvot pēc 50 mūs neviens nekad nav mācījis!

Zīdaiņa vecumā mūs gatavo bērnībai, bērnībā – tīņa gadiem, tīņa gados – jaunībai. Bet jaunībā mēs pavadām desmitiem stundas, gatavojot sevi priekšā stāvošajiem brieduma gadiem. Un tikai 50 gadu vecuma slieksni mēs pārkāpjam, vispār nestādoties sev priekšā, ar ko, kā un kāpēc mums dzīvot tālāk?

Nekā dīvaina tur nav. No kurienes rasties tadām zināšanām, ja vēl mūsu vecāku paaudzei 50 gados oficiāli iestajās vecums un dzīvot tālāk vispār nebija paredzēts – vien sākt pamazām mirt.

Mēs taču esam kā roboti, patiešām – roboti. Ļoti reti apzināmies, ka tā stratēģiskā programma, kurai paklausīgi sekojam, patiesībā ir iepriekšējo paaudžu izstrādāta un ielikta mūsos. Tieši iepriekšējās paaudzes radījušas tās grāmatas, filmas, izglītības sistēmu, kas bērnībā un jaunībā formēja mūsu apziņu.

Bet iepriekšējām paaudzēm nebija nekāda priekšstata par dzīvi pēc 50, vienkārši tāpēc, ka dzīves pēc 50 nebija principā. Tās nav dzīves programmā, kas palikusi mums mantojumā. Par bērnību – ir, par jaunību – arī, par briedumu ir. Bet tālāk – viss, beigas programmai. Error 404.

Rezultātā miljoniem cilvēku šodien ir sasnieguši atzīmi 50 un neizlēmīgi mīņājas, nezinot – kā tālāk būt? Visi pūliņi izlikties, ka nekas īpašs nav noticis un turpināt dzīvot kā iepriekš, nenes nekādus rezultātus. Novecot arī par ātru – enerģijas un spēka pietiek. Taču mainīt kaut ko savā dzīvē arī nesanāk, jo (a) bail, (b) pilnīgi nav skaidrs, kā.

Tā arī stāvam, mīņājoties no kājas uz kāju, kamēr, laikam ritot, visi jautājumi paši no sevis atbirst.

Runā, ka viens ķīnietis vārdā Li Ciņjuņs ne tik sen nodzīvoja 256 gadus. Ļaunas mēles, starp citu, melš, ka ilgāk par 190 viņš “neizvilka”. Nu, labi, lai būtu 190. Tad, lūk, man ļoti interesē, ar ko Lī nodarbojās pēdējos 140 gadus? Nē, pavisam nopietni, mani tas interesē.

50 gados pirmo reizi mēs nonākam situācijā, kad esam izpildījuši un pārpildījuši dzīves programmu tajā formātā, kādu mums to noformulējušas iepriekšējās paaudzes. Pabeiguši bērnudārzu/skolu/augstskolu. Esam apprecējušies/izšķīrušies. Esam pabeiguši/izgāzuši dažādus projektus un atkal sākuši un atkal pabeiguši. Esam uzbūvējuši savu karjeru/vai neesam uzbūvējuši. Nopirkuši mājas, dzīvokļus/pārdevuši. Izaudzinājuši bērnus/veiksmīgāk/neveiksmīgāk.

Un nav pat svarīgi, vai šo programmu esam izpildījuši veiksmīgi vai neveiksmīgi, svarīgākais ir tas, ka mūsu vecāku atstātās programmas beidzas. bet dzīve – turpinās.

Un ir jautājums, kā dzīvot tālāk? Visu atkārtot no jauna? No jauna būvēt uzbūvētu karjeru? Vēl bērnus? Vēl dzīvokļus? Vēl mēbeles? Tiem, kuri nopelnījuši naudu – vēl pelnīt? Un tiem, kuri nav nopelnījuši – turpināt censties to nopelnīt?

Jau vienreiz paveikto atkārtot nav interesanti, tas nenes nekādu prieku. Uz 50 gadiem iepriekšējās dzīves mērķi zaudē savu svarīgumu un jēgu, neatkarīgi no tā, vai bijām veiksmīgi to sasniegšanā, vai – nebijām. Un gribās ko jaunu. Un ļoti pareizi gribās! Tāpēc, ka jaunais ir nākotne un attīstība. Jaunais  – tā ir jaunība. Tikai galīgi nav skaidrs, kādam šim jaunajam jābūt? Dzīvot bez programmas, bez vecaku instrukcijām mēs nekad iepriekš neesam mēģinājuši.

Tātad, ko es ar to gribēju teikt? Pēc visdažādākajiem statistikas datiem, tiem, kuriem šodien ir 50 – 55 gadi, vecums sāksies ne agrāk par 80. Un pat tad tas būs kas pavisam cits, kā bija mūsu vecāku paaudzei.

Un tas ir forši. Tas ir ļoti patīkami. Mums vienkārši ņēma un uzdāvināja 25cus gadus(!!!!) papildus spilgtas, aktīvas, interesantas, jautras un veselīgas dzīves.

«Un kur āķis?» — jūs jautāsiet, jo, izejot no savas iepriekšējās dzīves pieredzes, zināt, ka bezmaksas siers ir tikai peļu slazdā.

Āķis ir tur, ka mums nemācīja, kā izmantot šādu dāvanu.

Un ko tagad darīt?

Mēģināt! Vai arī domāt, kā labāk “nosist” šo uzdāvināto laiku.

Tas taču nav daudz, tikai 25 gadus “pārlaist”!

Vladimirs Jakovļevs projekta “Возраст счастья” autors
http://vladimiryakovlev.ru/

Tulkoja: Ginta FS