Dod tikai tur, kur ir ko dot

Dzīve apstājas mirklī, kad, tā vietā, lai būtu laimīgs, tu izvēlies būt pareizs.
Drīzāk, dzīve neapstājas, bet tu tajā apstājies.

Ja tev vienmēr ir taisnība, tev nekad nebūs sāpīgi, taču dzīvs tu arī vairs nebūsi. Un stāsts nav par to, ka kāds tev kaut ko ir parādā. Bet gan par to, ka tu turpini stāvēt izstieptu roku un pieprasīt neiespējamo, kad iespēja sen ir palaista garām. Tu krāj un krāj savu taisnību, tā vietā, lai sāktu skumt par vērtīgo, pazaudēto, vitāli nepieciešamo, bet nenotikušo.

Tu vari mūžīgi pieprasīt parādu no nabaga, gaidīt, kad mirušais modīsies, un kliegt uz kurlo.
Tu vari būt uzstājīgs, izgudrot jaunus veidus kā pārliecināt, raudāt, sist, taču dzird to tikai tur, kur var dzirdēt. 
Dod tikai tur, kur ir ko dot. Bet tur, kur nekā nav, neko nedos, pat tad, ja tev ļoti vajadzēs. Iespējams, ka tev kaut kas arī pienākas no rūgtas mīlas, rūpēm, uzmanības un visa tā, ko tu centies izlūgties, taču tā šeit nav. Apcirkņi ir tukši. Un vienmēr tādi ir bijuši. Pretējā gadījumā ar savu neatlaidību  tu jau sen būtu saņēmis to, ko vēlējies.

Bet dzīve iet un tu stāvi uz aukstās ielas ar spocīgu cerību brīdī, kad jau sen bija laiks atzīt zaudējumu un ar sāpi sirdī kustēties tālāk. Turp, kur grib tevi dzirdēt un var tev iedot.  Tur, kur durvis vaļā un ir izeja. Tur, kur tu esi dzīvs un cilvēki dzīvi.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis