Apsē apelsīni neaug

Savas mātes pieņemšana ir galvenais solis ceļā uz panākumiem un labklājību. Pieņemt savu mammu ir tāpat kā iegūt spārnus, ieelpot spēcīgu gaisa plūsmu, kas ļauj dzīvot.

Mamma! Mamma ir pirmais vārds, pirmais cilvēks, ar kuru mēs dzīvē satiekamies. Mamma dod dzīvību, iegulda savā bērnā savu sirdi, dvēseli un sevi visu. Bet, kad bērns pieaug, tad nezin kāpēc paceļas virs savas mātes un ieņem galvenā pozīciju, un izvirza pret viņu bezgala daudz pretenziju. Pret sievieti, kura devusi viņam dzīvību.

Par to, cik svarīgi ir pieņemt savu mammu

Kad cilvēks pārstāj būt savas mātes bērns, viss viņa dzīvē sāk risināties citā virzienā. Viņš pagriež muguru savai dzīvei un ieskatās pagātnē. Nepieņemot māti, viņš atņem sev resursu, lai viegli un brīvi varētu iet cauri dzīvei. Bez mātes cilvēks vispār nevar iet.

Tas ir ļoti svarīgi: attiecības ar māti ietekmē visas dzīves sfēras.

1. situācija

Kad mēs iekārtojamies darbā, savā darba devējā mēs redzam savu māti, mēs pastāvīgi gaidām no viņa atbalstu, mīlestību, atzinību. Gaidām visu to, ko, iespējams, neesam saņēmuši bērnībā. Un katru reizi, ja neesam izstrādājuši savas pamatattiecības ar savu māti, mēs aizejam no darba, vainojot darba devēju par to, ka viņš nav pamanījis, nav atzinis, nav paslavējis, novērtējis.

2. situācija

Kad mēs  uzsākam savas attiecības ar partneri, arī no viņa mēs gaidām “mātes mīlestību”. Pieprasām maigumu, glāstus, pieņemšanu, rūpes, aizsardzību, atbalstu – un arī tas ir tas, ko neesam saņēmuši savās attiecības ar māti.

3.situācija

Kad mēs dzemdējam bērnus, tā vietā, lai dāvātu viņiem mīlestību, maigumu un atbalstu, mēs arī viņos meklējam māti. Pieprasām, lai viņi rūpētos, mīlētu, pieņemtu, atnestu, apskautu, sasildītu, atbalstītu.

Mēs visā meklējam māti: valdībā, cilvēkos, draugos, apkalpojošajā personālā, skolotājos, kolēģos. Bieži mēs meklējam māti pat mājdzīvniekos. Un dzīvojam savu dzīvi nemitīgos mātes meklējumos.

Taču tur nav iespējams viņu atrast. Mamma ir tikai viņā pašā.

Kā mēs atstumjam savu māti

Praktiski katrs no mums izdzīvo sekojošu savas dzīves scenāriju.
Mēs piedzimstam, mīlam savus vecākus, augam, bet pieaugot sākam uzkrāt aizvainojumus, pretenzijas un neapmierinātību. Un reiz, kad jau esam pieauguši, mēs sasniedzam stāvokli, kad sākam vainot savus vecākus par to, ka viņi nav iemācījuši mums “harmonisku dzīvi”, mēs apberam viņus ar pārmetumiem un pretenzijām.

Paralēli augam, mācāmies, kļūstam izglītoti, pārliecināti par sevi, gudrāki. Iegūstam lielisku izglītību un sākam justies gudrāki, veiksmīgāki, varenāki par savu mammu.

Mēs atnākam pie viņas (labi, ja atnākam) un sākam mācīt viņai dzīvot, pierādīt savu taisnību un nozīmīgumu. Mēs esam pārliecināti, ka mamma neko nesaprot. Un vēl domājam, ka viņa mums nav iedevusi visu, kas nepieciešams, ka viņa vainojama mūu problēmās, un, protams, viņa ir atpalikusi no dzīves.

Un ar šo pašu mēs pieļaujam lielāko kļūdu savā dzīvē: atsakāmies no sevis, savas dzīves un sava likteņa.

Ir ļoti svarīgi saprast, ka apsē apelsīni neaug. Atsakoties no savas mātes, mēs atsakāmies no sevis.

Tu – tā arī ir tava māte. Tāpēc tev vienmēr ir jāatceras, ka mamma – ir tā sieviete, kuras asinis plūst tavos asinsvados. Tā ir sieviete, kura deviņus mēnešus nesa sevī tevi. Un no viņas miesas un asinīm veidojās tavs ķermenis. Dienu no dienas, atrodoties viņas ķermenī tu sevi pabaroji ar viņu.

Un tieši caur viņu pie tevis atnāca dzīve. Tieši viņai bija nelaba dūša, uztūka ķermenis, plīsa āda un asinsvadi, bojājās zobi. Viņa tevi iznēsāja, atdodot tev sevi visu.

Tieši viņa – tava mamma dāvāja tev dzīvību. Audzināja tevi, kā varēja un prata, atdodot tev pašu labāko. Katra māte savam bērnam vēl tikai labu, laimi un mīlestību. Un tas, kā viņa uzvedās, bija labākais, ko viņa varēja. Ir ļoti svarīgi saprast un pieņemt to, ka viņa nevarēja savādāk. Tikai tā.

Mamma vienmēr ir viedāka un enerģētiski spēcīgāka. Vienmēr!

Ir svarīgi saprast, ka mamma ir liela, viņa ir vecāka, viedāka, varenāka. Un lai kādas virsotnes tu sasniegtu, vienmēr, absolūti vienmēr būs tā, ka mamma dzīvoja ilgāk, viņai bija lielāka pieredze un vairāk dzīves gudrības.

Mamma vienmēr zina vairāk, viņa ir gudrāka un enerģētiski stiprāka un tāpēc ir ļoti svarīgi pie savas mammas nākt kā bērnam.

SVARĪGI! Nevis no vecāka pozīcijas, bet bērna.

Tu nevari dot viņai savus padomus, tu nevari mācīt viņu dzīvot. Atceries, kas esi tu un, kas viņa. Un kad atnāc pie viņas, apsēdies viņai pie kājām, paskaties uz viņu no apakšas uz augšu, palūdz padomu, pastasti par savām problēmām un dod viņai iespēju tev palīdzēt.

Mamma vienmēr ir liela un tu – maziņš. Mamma dod, bet tu ņem. Ja neņemsi enerģiju no mammas, tu atņemsi enerģiju sev un saviem bērniem, tu atņemsi enerģiju savai dzīvei un saviem projektiem, tev būs grūti iet tālāk. Jo caur mammu pie tevis nāk visas dzimtas enerģija, miljoniem cilvēku, kuri tic tev enerģija. Un ar šo enerģiju iet pa dzīvi ir daudz drošāk un vienkāršāk.

Pieņemt savu mammu – tas ir pamatu pamats, pakāpiens ceļā pie veiksmes un labklājības. Pieņemt savu mammu nozīmē iegūt spārnus, ieelpot varenu gaisa plūsmu, kas ļaus dzīvot.

Un katru reizi, kad gribēsi kritizēt savu mammu, atceries, kas esi tu un, kas viņa.

Jūlija Hadarceva

Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi spārni

Tētis saka – tu stāvi sava ceļa sākumā. Tev aiz muguras stāv tavi senči. Aiz kreisā pleca tie, kuri mātes līnijā. Aiz labā – tēva. Viņi ir tavi spārni – teica tētis. Vienmēr paturi to prātā un tad neviens un nekad nespēs tev nodarīt sāpes. Jo kamēr tu atceries par saviem spārniem – tu esi neievainojams.

© Narginē Abgarjan

SAVAS DZIMTAS MELNĀ AVS

Ģimenes tā sauktās ′′melnās avis′′,.. patiesībā ir dzimtas koka atbrīvošanas ceļu meklētāji…

Tie koka locekļi, kuri neatbilst Ģimenes sistēmas noteikumiem vai tradīcijām,.. tie, kuri bērnībā nemitīgi meklēja iespēju revolucionēt,… kritizētie, tiesātie un pat noraidītie,.. tie, parasti,.. ir aicinājuši atbrīvot dzimtas koku no atkārtotas vēstures, kas traucē veselām paaudzēm…

′′Melnās avis”,.. tās, kuras nepielāgojas, tās, kuras kliedz dumpinieciski,.. katrā ģimenes sistēmā ieņem fundamentālu lomu, tās saremontē, detoksē un izveido jaunu, plaukstošu zaru dzimtas kokā…

Pateicoties šiem biedriem, mūsu koki atjauno savas saknes,.. viņu dumpis ir auglīga zeme,.. viņu trakums ir ūdens, kas baro,.. viņu spītība ir jauns gaiss,.. viņu kaislība ir uguns, kas no jauna aizdedzina senču sirdis …

Neskaitāmas apspiestas vēlmes,.. nepiepildīti sapņi,.. nerealizēti mūsu senču talanti, manifestējas ar to “melno avju” sacelšanos, kuras tiecas to visu realizēt…,.. kurš ienesīs jaunus ziedus mūsu kokā, ja ne viņi..??… kurš gan radīs jaunus zarus..??

Bez viņiem,.. to senču nerealizētie sapņi, kuri paaudzēs tur dzimtas koku,.. nomirtu, apglabāti zem savām saknēm..Lai neviens neliek tev šaubīties,.. vēro savu ′′dīvainību′′ kā visdārgāko ziedu no tava koka..

Tu esi visu savu senču sapnis…

Berts Hellingers

Stprās Sievietes ceļš

Stiprās Sievietes sindroms ir visas dzimtas sāpe, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē. Un ir ļoti vēlams ar to strādāt. Tad ir visas iespējas kļūt par Viedu un Harmonisku sievieti, kura būs Dzimtas Spēks nevis tās nasta.
Visu var mainīt!
Uzdrošinies!
Irina Volš

Attiecības: tētis un mamma

milestiba001

Kad tu atstrādā attiecības ar tēti un mammu, paturi prātā domu: “Mums nav jāpadara laimīgi savi vecāki. Tas nav mūsu uzdevums. Un ne no mums tas ir atkarīgs. Mūsu uzdevums ir būt savā vietā pēc hierarhijas likumiem. Vecāki – vecākie, mēs – jaunākie”.
Un pats galvenais – būt šajā vietā.

Kad mēs atstrādājam savas attiecības ar tēvu (bet tēvs ir svarīgs pat tad, ja tu viņu nepazīsti, un, ja tev ir patēvs, arī viņš ir svarīgs, tas ir tavs otrais tēvs un arī ar viņu ir svarīgi atstrādāt attiecības), tad sākumā atstrādājam attiecības ar savu bioloģisko tēvu, lai saņemtu dzimtas enerģiju. Un tikai pēc tam jāatstrādā attiecības ar to cilvēku, kurš tevi uzaudzināja un deva vērtības.
Ir ļoti svarīgi dot vietu dzimtā savam bioloģiskajam tēvam.
Mums jāatceras par to, ka tētis mums deva dzīvību un, kā minimums, arī pats izgāja kādu dzīves mācību. Un gadās, ka patiesībā tēvam ne tik būtiski ir vajadzīga mūsu mīlestība, cik vajadzīga ir cieņa.
Vīrietim cieņa vienmēr stāv pirmajā vietā. Tāpēc tad, kad mēs atstrādājam attiecības ar tēvu, ir ļoti svarīgi vispirms dot viņam cieņu.

Kad atstrādātas attiecības ar vecākiem – mammu un tēti, tu jūti, ka sirdī rodas tik dziļa pateicības sajūta vecākiem, ka esi gatavs krist viņiem pie kājām. Tētis un mamma kļūst par ārkartīgi svarīgām personībām tavā dzīvē.
Nav svarīgi, kādi viņi ir, cik ļoti realizējušies vai nerealizējušies kā vīrs un sieva; nav svarīgi, cik ļoti viņi ir realizējušies profesionālajā sfērā; nav svarīgi cik labi vecāki viņi ir tavā izpratnē.

Ir svarīgi, lai tev pret viņiem rastos gaišas jūtas: “Paldies jums par dzīvību, es pateicos jums”. Un šī totālā pateicības sajūta vēsta par to, ka attiecības ir atstrādātas.

Dina Talalajeva
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm

apskaut1

Sievietei uzticēšanās vīriešiem sākas no uzticēšanās sievietēm – precīzāk, savai mammai. Iespēja tēvā ieraudzīt vīrieti atnāk pēc tam, kad izveidojušās stipras, brīvas un uzticēšanās pilnas attiecības ar mammu.

Ar iespēju vienmēr atgriezties mammas aizstāvībā. Kad nav vajadzības stāvēt ar trīcošiem ceļiem vīrieša priekšā, skatoties uz citām sievietēm kā sāncensēm, kuras gatavas pie pirmās iespējas ķerties klāt rīklei.

Šī alianse ar mammu veidojas caur saplūšanu, atdalīšanos, bet pēc tam sāncensībā par tēvu un zaudējumu šajā sāncensībā. Lai saņemtu mammas atbalstu, sievietei ir jāatzīst tas, ka ir kaut kas, kur mamma ir lielāka, svarīgāka un “krutāka”. Ir svarīgi zaudēt mammai konkurencē par tēvu, lai paliktu meitai.

Sievietes, kuras vīrietī meklē vienīgi māti, jebkurā gadījumā vilsies, jo vīrieša uzdevums viņu dzīvē ir cits. Vīriešiem nav jābūt un viņi nav tie, kuriem viņa jāpieņem bez nosacījumiem. Viņiem nav jābūt ārkartīgi pacietīgiem un nav mūs jāsaprot bez vārdiem.

Sievietes, kuras vīrietī meklē tikai tēvu, arī būs zaudētājas, tāpec, ka ģimenes attiecībās nav iespējams izslēgt seksuālo sastāvdaļu. Un ir ļoti grūti to traktēt tā, kā tā būtu jātraktē tēva un meitas attiecībās: sajūsma, pieņemšana, impulsu bremzēšana un aizsardzība. Sieviete, kura apprecējusi tēvu un uzvarējusi māti, zaudē gan tēvu gan māti.

Vīrietim uzticēšanas tēvam notiek caur uzticēšanos mātei, un pēc tam vilšanās mātē kā visas dzīves mīļākajā sievietē un atkal viņas, kā mātes atgūšana. Tā atzīšana, ka viņa ir lielāka, varenāka, neskatoties uz visām viņas grūtībām. Tā atzīšana, ka viņas alianse ar tēvu – ir viņas izvēle, kā arī viņas izvēle ir palikt nelaimīgai. Atgriešanās viņas emocionālajā aizsardzībā tā vietā, lai atbildētu par viņas labklājību.

Vīrietis, kurš uzvarējis savu tēvu un iekarojis savu māti, arī zaudē kā māti tā tēvu.
Uzticēšanās tēvam vīriešiem notiek caur sava tēva varenības un spēka atzīšanu. Tēva uzvaras konkurencē par māti atzīšana. Un vēl ļoti daudzās tēva uzvarās, kas padara viņu par daudz spēcīgāku zaru dzimtas kokā, no kura var izaugt nākamās paaudzes. Ir jāviļas tēvā kā konkurentā, jo tēva galvenais uzdevums nav tajā. Tēva uzdevums ir uzvarēt, lai paliktu tēvs. Un dēla uzdevums ir būt uzvarētam, lai paliktu dēls savam tēvam.

Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mājas – sievietes spēka vieta

majas

Kādam nav mājas, kāds dzīvo pie vīramātes, kāds – īrētā dzīvoklī, bet ir arī tādi, kuriem ir savs dzīvoklis, bet māju sajūtas nav. Katram cilvēkam, īpaši sievietei ir jābūt savām mājām, savai māju sajūtai. Bez šīs sajūtas cilvēks var saslimt, bez tās nav iekšējās harmonijas sajūtas, kas vienmēr ir saistīta ar dziļu māju sajūtu.
Tāds cilvēks it kā nedzīvo, dzīve atliekas uz vēlāku laiku, ieslēdzas gaidīšanas režīms. Pārvākšos, uztaisīšu remontu, palielināšu dzīvojamo platību….
Mājas – tā ir vieta, telpa, kurā jūties drošībā, komfortā un atjauno spēkus.

Es esmu mājās!
Mājās vienmēr var atpūsties, atslābināties, uzkrāt spēkus un pieņemt svarīgus lēmumus.
Mājas ir vieta, kur dziedinās dvēseles sāpes, kur tevi pieņem tādu, kāds esi.
No mājām negribas aizbraukt, negribas uz ilgu laiku tās pamest, tāpēc, ka tās ir dzīvas un tā ir mūsu spēka vieta.
Mūsu mājas ļoti daudz ko par mums var pastāstīt: par mūsu vēlmēm, problēmām, attiecībām, par to, kur virzīta mūsu enerģija, kas notiek mūsos.
Mājas ir pamats uz kura balstās visa mūsu dzīve. Mūsu pieaugusī un apzināta dzīve.

Ļoti bieži mēs meklējam personības izaugsmi ārpus mūsu mājām, bet mājās – saplēstas treniņbikses, slikts ēdiens, uz ātru roku pagatavots, viss nolaists un nekopts. Nekopti mati, skandāli un strīdi.
Biezi vien mājas daudziem cilvekiem kļūst par naktsmītni. Taču paši svarīgākie dzīves brīži notiek tieši mājās. Te mēs būvējam savas attiecības, audzinām bērnus, atdodam kaut ko svarīgu, to, ar ko viņi dosies lielajā dzīvē.
Tieši mājās notiek īstā dzīve. Kāda tā ir? Vai arī dzīve ir tikai darbā? Kad mēs nevaram organizēt savu ikdienas dzīvi, sadzīvi, mēs skrienam no mājām ceļojumos, meklējam laimi un atpūtu ārpusē. Taču, ja mājās nav laimes un atpūtas, arī ceļojumos to neatrast. Bet pēc atgriešanās tev ļoti ilgi nākas pieslēgties atpakaļ ikdienas dzīvei. Ļoti bieži ceļojoša sieviete cenšas noslēpt savu iekšējo diskomfortu, nogurumu no dzīves un savu miera un iekšējās harmonijas sajūtu.
Kad sieviete nav iesakņojusies, tas traumē viņas psihi.

Nav māju sajūtas:
– kad tu ilgi pavadi savu laiku darbā;
– kad tev labāk būt kaut kur citur, nevis mājās:
– kad tu ļoti daudz ceļo un pārvācies;
– kad mājās tu jūties neērti un neomulīgi;
– kad tu nejūties komfortabli un drošībā tajā vietā, kur dzīvo;
– un tev gribās kaut ko mainīt, pārvākties, palielināt dzīvojamo platību.

Kā atgriezt māju sajūtu?
Mājas tev būs tad, kad būsi mierā ar sevi, savu dzīvi, kad gribēsi dzīvot, būvēt, radīt, dzemdēt bērnus, laist savas saknes!
Lai cilvēkam būtu sava māja, tam jāpieaug. “Bērniem” nav māju! Viņi mūžīgi mētājas pa svešām mājām! Un īrētiem dzīvokļiem.
Paliekot bērns, cilvēks zemapziņā vēlas atgriezties tur, kur bija viegli, mierīgi un aizsargāti. Priekš kam gan sava māja, ja viņam ir vecāku mājas, un viņš ar visām savām Dvēseles fibrām cenšas turp atgriezties.
Māja vai tās neesamība pilnībā atspoguļo to, kas mūsos notiek.
Būtu labi, ja mēs apzinātos savas bailes.
Iespējams, daudzi bērnībā baidījās doties mājās, baidījās no nezināmā, baidījās no vecāku dusmu uzliesmojumiem, pretenzijām un aizrādījumiem: Kāpēc neizdarīji šito? Nokavēji? Nesakārtoji?
Drošāk bija pie draudzenēm, uz ielas, bet – ne mājās, iespējams, mājās bija skandāli, iedzeršanas.
Mājas bija kaut kas nedrošs. Un tu baidījies atgriezties. Tāpec šodien ir tik grūti iesakņoties, tik grūti iedzīvoties un radīt savu telpu, jo nav tadas pieredzes! Taču, apzinoties šos momentus, kustēties uz priekšu ir daudz vieglāk, kā tad, ja dzīvojam neziņā un nezināšanā.

Lai izveidotu ģimeni, ir jāuzceļ māja, ir jābūt kopējai telpai, jo bez tās ģimenes nebūs.
Kad ir ģimene, bet nav māju ilgstošu laiku, tas ir signāls. Iespējams, sieviete nav izvēlējusies vīrieti, neapzināti vēlas atgriezties vecāku mājās, tāpēc kopēja māja “nesanāk”. Māju neesamība signalizē: ir ieslēgts gaidīšanas režīms. Jautajums: ko tu gaidi?
Kad sieviete izvēlas vīrieti, tad viņai rodas vēlme pēc savām mājām. Vīrietis vienmēr to jūt un sāk rīkoties, sievietei viņu vien vajag tajā atbalstīt.
Ne jau naudā ir problēma. Naudas nav, kad mājas nav vajadzīgas. Nav ģimenes enerģētiskajā ziņā, nav mājas. Šī mājas jautājuma risinājums ir atkarīgs no attiecībam pārī: ja tas ir, tad arī ar mājām nebūs problēma.

Īrēta dzīvojamā platība – tas ir psiholoģiskā brieduma trūkums, īpaši tad, kad tāda dzīvošana ievelkas gadiem ilgi. Izīretāji ir “vecāki”, stingri un atbildīgi. Viņi lemj tavā vietā, kādas mēbeles pirkt, kādu cenu noteikt. Tu esi atkarīgs tajā, kur mums tomēr jābūt brīviem. Kā bērni. Tev jālūdz atļauju iegādāties suni vai kaķi, audzēt puķes, vai pat dzemdēt bērnu. Dzīvokļa saimnieki pilnībā atbild par visu. Ne tu.
Tāpēc, ja tu dzīvo īretā dzīvoklī, tev ir jāpieaug. Un jāsaprot, ka dzīvokļa jautājuma pamatā nav nauda, bet gan nevēlēšanās radīt savas mājas un atdalīties no vecākiem.

Tas ir kā pamosties, noskurināties un lēni, bet pamatīgi doties pareizajā virzienā. Apzināšanās, kas ar tevi notiek – tas ir ceļš uz savām mājām. Tavā galvā jābūt šim mājas tēlam un dzīves kvalitātei tajās. Sāc to radīt jau tagad, svešajās sienās un tajā telpā, kura tu šobrīd esi. Sāc pieaugt! Tev jābūt savām lietām, savādāk, kā…. sveši aizkari, svešas mēbeles….

Mājas ir milzīga atbildība un pieaugusi, patstāvīga dzīve! Un sievietei tā ir spēka vieta. Tāpēc visam tavā mājā tevi ir jāpriecē, visam jābūt enerģētiski tavam.
Un, ja šodien tev savu māju nav, tad “savas mājas” prototips no sākuma tev jārada savā galva. Jāpērk lietas, kuras tu ņemsi līdz uz savām mājām! Nevis jadzīvo ar domu: būs mājas, tad arī pirkšu, bet pagaidām uz veciem dīvāniem un salauztiem ķebļiem, ar vecām tapetēm.

Ja godīgi, tad īrētā dzīvoklī cilvēks nekad nevar justies pa īstam kā mājās. Tur nav iespēju laist saknes, jo jebkurā brīdī tev var palūgt izvākties un tad nāksies savu pasauli sakrāmēt maisos un atkal pārvākties, iedzīvoties un vilties.
Šī īrētā dzīvesvieta nekad mums neko nedod un arī mēs tai neko nedodam. Mums nav savas spēka vietas.

Ar to jatiek galā vispirms iekšēji. Kas liek tev mētāties no vietas uz vietu? Kas traks notiks, ja tev paradīsies savas mājas?
Bet šis jautājums ir neprecētajām sievietēm: kāpēc tu atrodies īrētā dzīvoklī, kāpēc neesi apprecējusies, kāpēc pārvacies? Tas taču nenotika nejauši?
Šie jautājumi liek aizdomāties, apzinaties ļoti svarīgas un dziļi iesakņojušos motīvus, kas atrodas visas tavas dzīves pamatā!

Lūk, kādus trūkumus tam, ka ir personīgā māja, mēs atradām kopā ar kādu no Sieviešu skolas dalībniecēm (šobrīd viņa dzīvo kopā ar savu vīru pie vīramātes):
– māja ir jāuztur;
– šobrīd daļu izdevumus sedz vīra vecāki, bet tad nāksies pašiem par visu maksāt;
– tad mēs atsvešināsimies no vecākiem;

– savās mājās vienmēr būs ļoti daudz darba;
– mums nebūs kam atstāt pieskatīt bērnus;
– būs vientulības sajūta;
– tā ir tikai tava atbildība;

– no savas mājas neaiziesi, pat tad, ja sastrīdēsies.

Māja (dzīvoklis) – tas ir kaut kas pamatīgs un pabeigts! Tā ir tava izvēle, tajā skaitā par to, ar ko tu kopā dzīvosi Un tieši no šīs pabeigtības un skaidrības mēs baidāmies, tāpēc mētājamies 40 gados pa svešām mājām, tāpēc izvēle nav izdarīta.

Padomi:
– Mūsu mājas ir mūsu atspulgs. Ja mēs kaut ko vēlamies tajās mainīt, tad izmaiņas jāsāk savā Dvēselē.
– Mūsu mājas ir mūsu spēka vieta un tāpēc pret tām jāizturas ar cieņu, tāpēc vairies sabojāt savas mājas atmosfēru ar skandāliem, jo viss negatīvais burtiski iesūcas mājas sienās un vel ilgi sūc no tevis enerģiju. Bet mājai spēks ir jadod.
– Lai tavā mājā būtu labklājība, sāc ar ēdienu. Tam vienmēr jātiek gatavotam apzinātībā, ar mīlestību un jāpievelk labklājība ģimenē.
– Aicini ciemos viesus un esi gatava uzņemt arī negaidītus ciemiņus. Lai vienmēr mājās valda tīrība, kārtība un omulība. Kārtība nenozīmē to, ka viss vienmēr ir izmazgāts, bet gan tas, ka ir sajūta, ka mājai ir saimniece, ir viņas sadzīve un viņas kārtība un noteikumi.
– Katra diena tavā mājā var būt prieka pilna un nest labsajūtu un apmierinājumu, nevis tikt izdzīvota steigā.
– Sāc sagaidīt un pavadīt savus mājiniekus. Sagaidi vīru un bērnus uz lieveņa, nenomoci viņus ar jautājumiem, bet parādi, ka priecājies viņus sagaidot, ka tu viņus gaidīji. Pabaro, padzirdi, noliec gulēt. Nav labi, ja sievieti sagaida vīrs! Kaut kas tavā dzīvē nav kārtībā, ja tā notiek.
– Padomā, kā tu vari iepriecināt, izbrīnīt visus, kas ienāk tavās mājās!
– Kaukāzā ir tāda paruna: Ciemiņš mājās – Dievs mājās! Uzaicinot viesus, tu uzaicini savas mājās Dievu, labklājību, atdodot tu saņem. Neekonomē uz to, neesi skopa ne ar žestiem, ne enerģiju ne savu uzmanību.
– Klāj galdu ar skaistiem galda piederumiem, nopērc skaistus augļu traukus, tāpat arī zupas terīni un mērces trauciņus.
Jo, lai to visu izdarītu, nāksies sakārtot savas attiecības ģimenē, kļūt labestīgai, uzmanīgai, viesmīlīgai, košai. Lūk, kur tava personības izaugsme! Mājās! nevis ārpus tas!
– Tieši mājas rodas mīlestības atmosfēra un telpa, sapratne satarp vīru un sievu! Ja nav šīs telpas, nav nākotnes šīm attiecībām.
– Izmet visu, kas tev šķiet svešs, nevajadzīgs, neglīts! Visam tevi jāpriecē, visam jābūt tavam.
Mums jāmācās radīt savu ikdienu savā paša mājā. Radīt savu pasauli! Un kādu tu to vēlies?

Ja tev nav savu māju, tad tev jābūt savai pieredzei, kā radīt savu pašas pasauli! Dzīvo labi jau šodien, neatliec to uz rītu, dzīvi uz “pēc tam”. Un tev radīsies šī skaistā pieredze. Bez tās savā jaunajā dzīves vietā tu jutīsies neapmierināta.
Bet laimes sajūta pievilks vajadzīgos līdzekļus kas vajadzīgi savai dzīvesvietai
Kad tu sāksi sevī audzināt šo māju sajūtu, viss sāks mainīties – tavas domas, tava rīcība un galvenais – tava dzīve.

Avots: v_k EzoNews
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā mūs ietekmē Dzimtas Karma?

dzimtas karma3

Katram no mums ir radinieki. Ir mamma, tētis, vecmāmiņas, vectētiņi, tantes un onkuļi. Te vēl var atcerēties par vecvecākiem un citiem vecvecradiniekiem, par kuriem visbiežāk mēs neko nezinām.

Visi šie ļaudis, veicot dzīvē noteiktas darbības, izdarot noteiktas izvēles, atstāj aiz sevis pēdas visas dzimtas vēsturē. Tu un visi tavi radinieki – visi, kuri dzivo šobrīd un ir dzīvojuši pirms tam, kopā veidojat savas Dzimtas Karmu. Kā pozitīvo, tā arī negatīvo.

Lai izveidotu labas un mīlestības pilnas attiecības ģimenē, ir svarīgi, lai tu un citi tavi radinieki sāktu darbu pie negatīvo karmisko Dzimtas programmu scenāriju pārtraukšanas.
Protams, ka diez vai tev izdosies sapulcināt visus radiniekus un paskaidrot viņiem, ka jums visiem jādziedina Dzimtas Karma. Taču saprast, kādas programmas ir jūsu Dzimtā un izmainīt tās tu vari jau šodien. Pie kam izdarīt to patstāvīgi un pietiekami rezultatīvi.

Kas ir Dzimtas Karma?

Dzimtas kontekstā Karma ir jāuztver kā mācību stundas, situācijas, kas radīsies cilvēka dzīvē. Un kuras jāiziet, lai šajās situācijās gūtu izpratni par Visuma likumiem, un lai šajās situācijās uzietu patiesību.

Piemēram, ja Dzimtā bija situācija attiecībās vīrietis-sieviete, kur tika pārkāpti likumi, vīrietis un sieviete dzīvoja balstoties nevis uz mīlestību, pieņemšanu, līdzcietību, bet par pamatu attiecībām izvēlējās kadas citas savas “vērtības” un to neizlaboja visas savas dzīves garumā. Šīs izkropļotās vērtības, piemēram tēlošanu, viņi nodeva tālāk saviem bērniem, mazbērniem utt.
Sekojoši katrā nākamajā paaudzē šāda situācija tiks izspēlēta, lai pēcnācēji varētu iziet no tās jau uz patiesajām Visuma vērtībām un likumiem.

Tas nozīmē, ka vairākās paaudzēs viena un tā pati situācija var atkārtoties tikmēr, kamēr kādā no paaudzēm sieviete un vīrietis nesagraus šo šablonu, radot jaunu – tādu, kurš atbilst Visuma likumiem un augstākajām Visuma vērtībām. Tas ir tas Dzimtas Karmas piemērs.

Vai no Karmas ir jābaidās?

Pēdējā laikā runāt par karmu ir kļuvis moderni. Ir ļoti daudz informācijas par to un šī informācija biedē un sarežģī pareizu tās uztveršanu. Tas notiek tāpēc, ka cilvēku dzīvēs notiek nesaprotami notikumi. Piemēram, cilvēkam neveidojas attiecības, vai arī ir problēmas komunikācijā ar bērniem, vai arī ir kādas smagas slimības. Tas var notikt visdažādākajos līmeņos. Un, ja mēs skatamies uz viena cilvēka dzīvi, tad, protams, tas izsauc milzīgu diskomfortu. Cilvēks nesaprt, kāpec tā notiek. Viņš vienkārši dzīvo pēc tiem šabloniem, kurus tam nodevusi tālāk Dzimta. Un, protams, tas biedē.

Nepietiekamas zināšanas un diskomforts dzīvē rada apjukuma sajūtu un bailes.
Ar karmas tēmu saistīts ļoti daudz kas šķietami nepatīkams, briesmīgs un tas ir tikai tāpec, ka nav pietiekami daudz patiesas informācijas, tāpēc, ka ap šo tēmu ir ļoti daudz smagas enerģētikas un maldu.
Ar ko sākt savu darbu ar Karmu?

Sākumā vajag ieraudzīt karmiskās programmas un šablonus, kuri ir tavā dzimtā.

1. Attiecības vecāki un bērni
Tā var būt nepareiza zēna un meitenes audzināšana, neatbilstoša dabai un dzīvei vispār. Programma tiek nodota tikmēr, kamēr pārmēru nesaasināsies. Un tajā brīdī cilvēkam nāksies kaut ko lemt, kaut ko mainīt, tāpēc, ka viņa dzīve “nestrādā”.

Lai kaut ko mainītu, nepieciešams pētīt, saprast, meklēt, izzināt likumus, saprast tos, ievērot tos savā dzīvē un sekot tiem. Un tad notiek tas, ko saucam par Dzimtas Karmas dziedināšanu.

2. Situācijas, kas atkārtojas vairākās paaudzēs

Notiek situācijas, kas atkārtojas vairākās paaudzēs. Tā bija vecvecākiem, vecākiem un man tā ir. Un tas rada diskomfortu. Tā arī ir Dzimtas Karma savā darbībā. Bojājumi enerģētiskajā līmenī.

Dzimta ir sava veida sistēma, organisms, kam smalkajā līmenī ir sava attīstības programma, kas pakļaujas Visuma likumiem.

Dzimta ir kā maza cilvēka organisma šūniņa. Tā daloties rada sev līdzīgu, kamēr neizmainās kopējā attīstības programma. Kamēr kādu apstākļu ietekmē šīs šūniņas līmenī neizmainās VISA programma, kļūstot daudz harmoniskāka un dzīvotspējīgāka, kas tiek nodota tālāk visa procesa kopējam labumam. Ja Dzimta izmainās atbilstoši Visuma likumiem, tad tā kļūst stiprāka, dzīvotspējīgāka un labklājīgāka.
3. Traucējumi attiecības vīrietis – sieviete.

Tā ir neprasme izveidot pilnvērtīgas harmoniskas attiecības. Vai arī nespēja izveidot ģimeni.

1) Cilvēks tiecas izveidot ģimeni. Un tas ir gluži dabiski. Taču viņam tas neizdodas. Vai nu partneri ir nepiemēroti, vai arī attiecības izveidojas uz neilgu laiku un notiek viens un tas pats.
2)
 Nezināmu iemeslu dēļ cilvēks vairās no attiecībām. Viņš vispār netiecas veidot attiecības, kaut arī šī tieksme ir atbilstoša dabas likumiem. Cilvēks vai nu vispār netiecas veidot attiecības, vai arī viņam tās ir īslaicīgas, kā spēle. Arī tā var būt dzimtas programma.
4. Disharmoniskas attiecības paaudžu starpā.

Attiecības vecāki – bērni. Kad absolūti nav sapratnes starp vecākiem un bērniem. Sarežģītas un bieži vien vardarbīgas attiecības. Kā sekas tam parāk agrīna bērnu aiziešana no mājām.
5. Materiālās labklājības trūkums
Lai kā cilvēks arī cenšas, viņam neizdodas uzlabot savu labklājības līmeni.
6. Nav bērnu

Tā var būt gan fizioloģiska nespēja, veselības trūkums, kā arī nevēlēšanās radīt bērnus.

7. Īpašums

Īpašuma zaudēšana, nespēja iegūt īpašumus, neprasme rīkoties ar īpašumu.

8. Nerealizēšanās profesijā

Cilvēks nevar realizēties ne profesijā ne arī jebkurā savā nodarbē.

9. Veselības sfēra

Slimības, kas tiek nodotas dzimtā

1) Slimības, kas bija un tiek nodotas tālāk, iespējams, pat pastiprinās, ja nekas netiks mainīts.
2) Nebija slimības, bet bija tās priekšnoteikumi. Un tajā brīdī, kā tikko sākās traucējumi, tie pastiprinājās ar katru nākamo paaudzi.
Pēc tam šie traucējumi jau sāk pārvērsties slimībās. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir slimība, kura iepriekšējas paaudzēs vel nebija. Tāpēc bieži vien tā netiek uztverta kā Dzimtas, kaut gan visi priekšnoteikumi un pat simptomi jau bija. Viss pastiprinās un izpaužas šajā paaudzē.

10. Traģiski un dramatiski notikumi

Nelaimīga mīlestība, pašnāvības, dzīvesbiedra agra nāve, kas var atkārtoties. Te ir divi attīstības varianti. Situācija var atkārtoties un tas jau ir redzams. Bet traucējumi var būt radušies jau sen, taču izpaužas tikai tagad, tāpēc nevajadzētu orientēties uz to, ka iepriekšējas paaudzēs tā nebija. Kad esi iepazinies ar savas Dzimtas karmiskajām programmām, tu pats vari izvēlēties, vai vēlies tās izdziedināt. Tāpēc, lai to noskaidrotu, sper pirmo soli – paņem baltu paīra lapu un uzraksti savas karmiskās programmas, kuras esi atklājis sava dzimtā.
Avots: Reinkarnicionikas Institūts
http://www.aum.news
Autors: Māris Drešmanis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Vecāku svētības spēks

dzimta8

Lai nekad nepārtrūktu paaudžu saikne un lai Dzimtas Enerģijas varētu brīvi plūst, mūsu senčiem bija īpašs Svētību Rituāls.

Savus bērnus un mazbērnus ģimenes radīšanai un visdažādākajām lietām svētīja vecāki un vecākie dzimtā. Tas ir bija ļoti svarīgs rituāls. Tas ļāva ikvienam cilvekam Dzimtā saņemt piekļuvi Dzimtas enerģijām.

Māte dod dzīves spēku, Tēvs piepilda ar saprātu un jēgu. Pēc sava spēka atļaujošajiem uzstādījumiem – vēršanās pie Tēva – kā fiziskā tā arī Debesu, ir milzīgs kosmiskais spēks. Māte mūs māca atrast izeju no visdažādākajām situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītajiem sapņiem. Citiem vārdiem runājot, viņa mums māca mūsu dzīves emocionālo sastāvdaļu.

Atverot jaunu savas dzīves lappusi, pajautā atļauju savai mātei. Viņas svētība ir tavas ieceres izdošanās ķīla.

Enerģētiski bērns ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņa var mainīt viņa likteni.
Dzimta, ko apvieno viens uzvārds veido energoinformācijas veidojumu – egregoru, kurā enerģētiski piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī jau aizsaulē aizgājušie dzimtas cilvēki.

Tēvs personificē vīrišķo Dabas spēku un apvelta bērnu ar atbildības sajūtu, izlēmību, mērķtiecību, rakstura stingrību, gribasspēku, entuziasmu, godprātību, pašdisciplīnu, cēlsirdību, dāsnumu, gandarījuma gūšanu no darba.
Māte personificē sievišķās enerģijas. No viņas bērnam tiek nodota spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, prasme vienoties, spēja pieņemt dāvanas un naudu par padarīto darbu, veiksme.

Ja attiecības ar vecākiem ir sabojājušās, tad arī šo enerģiju ietekme uz tavu dzīvi tiek traucēta. Mūsu senču mantojums uz šīs zemes ir ļoti sens. Saskaņā ar vēdām tas ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī kolosālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta ģenētiskajā līmenī. Kāds varens spēks! Un, ja mūsu darbības atbildīs centieniem, ko satur Dzimtas atmiņa, ja mēs pildīsim mūsu senču baušļus un godā turēsim viņu tradīcijas, tad  iegūsim Dzimtas Apziņu (zināšanas, kas kopējas ar visu Dzimtu). Tas nozīmē, ka mēs varēsim  izmantot kopējo dzimtas atmiņu un visu, kas tajā uzkrāts.

Kopā ar cieņu pret senčiem, dzimtas vecajiem, svētajiem un garīgajiem skolotājiem pie mums atnāk Dzimtas Spēks. 

Agrāk bez vecāku svētības nesāka vispār nekādas lietas un darbus. Pat bērni saprata, ko nozīmē šī saikne ar Dzimtu. Tas ir īpašs spēks. Dzīvības Spēks.

Cilvēks nevar eksistēt bez savas Dzimtas. Un Dzimtas Programmas darbosies uz mums, gribam mēs to vai negribam. Vienīgais, ko mēs varam darīt, – mainīt šo programmu, strādājot ar sevi. Jo mēs esam savas dzīves saimnieki. Protams, tas galīgi nav vienkāršs uzdevums, taču tas ir jārisina. Dzimtas programma vienmēr atbilst mūsu personīgajai karmai.

Pirms mēs nākam šai pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” savus vecākus. Dzimumu, nacionalitāti, dzimšanas vietu un laiku. Un katrs no mums ir ķēdes posms šajā paaudžu ķēdē. Un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi. Dzimtas programma ir mūsu senču kopīgo darbību rezultāts. Un tajā pat laikā tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu.
Pēti savu Dzimtu ar mīlestību, uzmanību un cieņu. Tas labāk ļaus tev saprast pašam sevi, savas problēmas, apzināties savus uzdevumus un sūtību. Tici man, tu atradīsi ļoti daudz kā interesanta. Savas saknes ir jāzin, ir jāstudē savs ģenealoģiskais koks.

Tie, kuri ar to nodarbojas, atklāj noteiktu notikumu saikni, kuri atkārtojas no paaudzes paaudzē.

Daudzas mūsu šī brīža problēmas tā vai citādāk saistītas ar pagātnes notikumiem.

Ar ko sākt?

Dziļākam darbam ir svarīgi savākt informāciju par trim-četrām savu senču paaudzēm. Sāc ar to, ka izprašņā savus tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem: dzimšanu, skolu, kāzām, nāvēm.

Tāpat būs noderīga informācija par darbības veidiem, par attiecībām ģimenē, par materiālo stāvokli, par dzimtas slimībām. Savāc maksimāli daudz informācijas par savu radinieku brāļiem, māsām, tantēm, onkuļiem. Noformē ģimenes fotoalbūmu. Varbūt tavā Dzimtā ir saglabājušās dienasgrāmatas un vēstules. Atjauno sakarus ar tālākajiem radiniekiem. Uzraksti vēstules. Paskaidro, ka tu veido Dzimtas vēsturi un tev vajadzīga informācija par tuviem cilvēkiem.

Un tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvi, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar eksistēt. Katram no mums ir sava sūtība. Un tā cieši sasieta ar Dzimtas likteni.

Kaut kas mums ir jāizdara, caur kaut ko mums jāiziet, lai izmainītu savu personīgo karmu un savas Dzimtas karmu.

Mūsu Senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai septiņas nākamās paaudzes un septiņas paaudzes pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Dievišķīgais Spēks, kas pāriet no vienas paaudzes otrā.

Un gluži otrādi, ja mēs “atdodam savu Dvēseli tumšajiem spēkiem”, mēs ne tikai degradējamies paši, bet arī izsūcam savas Dzimtas enerģiju desmit paaudzes uz priekšu un atpakaļ. Starp citu, ar to izskaidrojams tas, kāpēc vienam cilvēkam piedzimstot ir kādi labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet cits – slims.

Un te mēs varam runāt ne tikai par paša cilvēka karmu, bet arī Dzimtas karmu. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku, ir atkarīgs tikai no mums.

Dzimtas Dievbijības Spēks ir pamats tam, lai Dzimtā piedzimtu ģeniāls bērns.

Problēmas, ar kurām mēs sastopamies dzīvē ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tas nozīmē, ka atrisinot beidzot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks atbrīvojas no saviem iekšējiem pinekļiem, kuri tam traucē pacelties nākamajā attīstības līmenī, spert kārtējo soli pretī veiksmei.

Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir pareizā iespēja iegūt nenovertējamu pieredzi, kas nepieciešama, lai sasniegtu savus personīgos dzīves mērķus.

Atgādināšu, ka risinot Dzimtas uzdevumus, tu ne tikai koriģē savu paša likteni pozitīvā virzienā, bet arī atbrīvo no smagas nastas savus pēcnacējus. Un tas ir labākais mantojums, ko vari atstāt.

Kā likums, pēc svētības saņemšanas sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri izgājuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Atjaunojas labas attiecības, nodibinās saikne, aiziet problēmas un labāk risinās visdažādākie uzdevumi.

Vingrinājums

Tagad aizver acis un ieklausies sevī.
Mēs visi glabājam sevī savu vecāku, savas mātes tēlu. Glabājam savā sirdī un atmiņā savu tēvu, kas saistās ar visdažādākajām sajūtām. Un tagad mēs pievērsīsim savu uzmanību tam, kādu vietu mūsu Dvēselē ieņem mūsu māte.
Kur viņa stāv? Un kur stāv tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv tuvāk mums – priekšplānā, bet otrs – attālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev mūsu uzmanību vairāk kā otrs? Vai kādam no viņiem ir lielāks svars, bet kādam – mazāks? Kur ir tava mīlestība? Ar kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru īpašaka? Ar kuru mazāka?
Un tagad mēs sev atļausim, lai tas no vecākiem, kurš palicis otrajā plānā, panāk uz priekšu. Tā, lai viņš atrastos vienā līmenī ar otru. Un, lai viņam mūsu uztverē būtu tas pats svars kā otram. Un tā pati mīlestība.
Dzimtas saikni var iztēloties kā vienotu sistēmu ar enerģijas plūsmām starp visiem šīs Dzimtas locekļiem. Ja saikne starp diviem šīs Dzimtas locekļiem ir pārrauta, enerģija šajā posmā neplūst vai nu plūst negatīva. Īpaši svarīgas ir saiknes starp vecākiem un bērniem, kur enerģijas ir daudz “saistošākas” māte un dēls, tēvs un meita.

Šīs saiknes daudz lielākā mērā nosaka enerģētisko barošanu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas Dzimtas, kas nosaka šī cilveka enerģētisko fonu.

Svētības jēga ir tajā, ka māte apkārt bērnam rada tādu kā aizsrdzības kokonu, kas palīdz tam neiekļūt nepatikšanās un visas viņa darbības virza pareizā gultnē, uz ko viņu svētījusi māte.

Svētība darbojas pat lielos attālumos. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru svētījusi māte, kļūst neievainojams. Pateicoties šim svētības rituālam paaudžu saikne nekad nepārtrūks.

Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas un vectēvi ikvienai lietai, ģimenes radīšanai. Vērsies pie saviem vecākiem, vemāmiņām un vecvecākiem. Palūdz viņiem svētību saviem bērniem. Te nav jāveic kādi sarežgīti rituāli vai garas lūgšanas. “Es svētīju Tevi!” Un momentā notiek ieslēgšanās Dzimtā, tā, it kā pēc slēdža ieslēgšanas iedegtos lampiņa.

Palūdz piedošanu un svētību ar atpakaļejošu datumu. Pēc tā noteikti sāks mainīties dzīve ne tikai vienam cilvēkam, bet visai Dzimtai. Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējam un ejam bojā.

Mūsu saknes stiepjas Bezgalībā un Bezgalība ir tas, kas mūs savieno ar Visu. Savieno un sarado.

Mūsdienās jaunatne vairums gadījumu nezin šo rituālu un dzīvo bez savu vecāku svētības. Vēl jo vairāk, daudzas lietas tiek darītas gluži pretēji senču velējumiem un bieži vien viss labais tiek aizēnots ar viņu lāstiem. Iespējams, mūsu vecāki arī nav saņēmuši savu vecāku svētību un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts. Cilvēkam, kuram nav vecāku svētības, tiek noslēgta pieeja Dzimtas enerģijām un viņam ir daudz grūtāk tikt galā ar dzīves situācijām.

Ar savu Dzimtu savienojošo meditāciju tu vari veikt pats patstāvīgi. Galvenais ir apzināties šīs svētības svarīgumu un būt patiesam vēlmē to saņemt.

Otra svarīgākā darbība ir palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esm gājuši pret viņu gribu.

Trešais – atkal ļoti no sirds pateikties saviem vecākiem par to, ka devuši tev dzīvību. Tev jāapzinās, ka tavi vecāki ir labākie tieši tev. Bet tu esi pats labākais bērns viņiem.

Tava Dvēsele viņus izvēlējās starp visiem citiem pāriem un vēlējās iemiesoties tieši caur šo sievieti un tieši caur šo vīrieti.

Un, visbeidzot, ceturtais – izdari kadu reālu soli  attiecībā pret saviem vecākiem. Samīļo, ja viņi ir blakus, piezvani, uzraksti vēstuli, ja viņi nav blakus.

Avots: Благостная женственность
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tavi senči, tavs spēks

dzimta22222

Tev aiz muguras stāv 7 paaudzes – katrā tavā elpas vilcienā ir visu tavu senču spēks.
Tevī ir daļiņa katra no viņiem, un viņi visi dzīvoja tāpēc, lai reiz piedzimtu tu. Katrs no viņiem nodeva tev pašu svarīgāko, kas viņam bija – dzīves dāvanu.

7 paaudzes – 128 cilvēki, tas izskatās kā putna spārni. Uz kurieni tu lido? Kur virzi savu spēku un varenību? Kādi mērķi ir visas tavas varenās dzimtas pūliņu vērti?

Tevī ir katra tava senča daļa. Dzīve ir vienīgā dāvana,  kura no mums nav atkarīga, mēs vienkārši to saņemam no visiem tiem, kas bija pirms mums, un tāpēc tā ir nenovērtējama.

No mums ir atkarīgs tas, ko mēs ar to izdarīsim, un tas nav maz. Kamēr ir dzīve – viss ir iespējams, Un vajag šo dāvanu izmantot gudri – tam, ko tu patiesi vēlies, neļaujot kādam apklusināt tavu sirds balsi.

Un tad, kad paliec viens, atceries par saviem senčiem, atceries šos spārnus. Viņi lepojas ar to, ka dzimta turpinās un, ka tevī ir daļa no viņiem visiem.
Pats labākais, ko vari izdarīt savas dzimtas labā – iet savā dzīvē un dzīvot to pilnvērtīgi, ar laimes sajūtu sirdī. Katrā tavā elpas vilcienā ir visu tavu senču spēks.

Un tu esi putns. Izplet savus spārnus un uzticies dzīvei, ielaid to sevī, piepildies ar tās aromātu un lido. Lido viegli un brīvi. Tu esi radīts laimei un mīlestībai.
Autors: Inna Makarenko
Avots: lifedeeper.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis