Tavi senči, tavs spēks

dzimta22222

Tev aiz muguras stāv 7 paaudzes – katrā tavā elpas vilcienā ir visu tavu senču spēks.
Tevī ir daļiņa katra no viņiem, un viņi visi dzīvoja tāpēc, lai reiz piedzimtu tu. Katrs no viņiem nodeva tev pašu svarīgāko, kas viņam bija – dzīves dāvanu.

7 paaudzes – 128 cilvēki, tas izskatās kā putna spārni. Uz kurieni tu lido? Kur virzi savu spēku un varenību? Kādi mērķi ir visas tavas varenās dzimtas pūliņu vērti?

Tevī ir katra tava senča daļa. Dzīve ir vienīgā dāvana,  kura no mums nav atkarīga, mēs vienkārši to saņemam no visiem tiem, kas bija pirms mums, un tāpēc tā ir nenovērtējama.

No mums ir atkarīgs tas, ko mēs ar to izdarīsim, un tas nav maz. Kamēr ir dzīve – viss ir iespējams, Un vajag šo dāvanu izmantot gudri – tam, ko tu patiesi vēlies, neļaujot kādam apklusināt tavu sirds balsi.

Un tad, kad paliec viens, atceries par saviem senčiem, atceries šos spārnus. Viņi lepojas ar to, ka dzimta turpinās un, ka tevī ir daļa no viņiem visiem.
Pats labākais, ko vari izdarīt savas dzimtas labā – iet savā dzīvē un dzīvot to pilnvērtīgi, ar laimes sajūtu sirdī. Katrā tavā elpas vilcienā ir visu tavu senču spēks.

Un tu esi putns. Izplet savus spārnus un uzticies dzīvei, ielaid to sevī, piepildies ar tās aromātu un lido. Lido viegli un brīvi. Tu esi radīts laimei un mīlestībai.
Autors: Inna Makarenko
Avots: lifedeeper.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Advertisements

Karmas noslēpumi

cali groza

Ikviena tikšanās dzīvē ir karmiska. Katrai ir kāds iemesls. Katra tikšanās atstāj savu nospiedumu tavā liktenī. Saskaņā ar Karmisko attiecību likumu, visas tikšanās dzīvē tiek nosacīti iedalītas deviņās kategorijās, atkarībā no to ietekmes pakāpes uz cilvēka likteni un karmisko saišu tuvināšanās pakāpi:

1. Bērni (viņi ir paši tuvākie un svarīgākie mūsu karmai cilvēki dzīvē);
2. Mīļotie;
3. Laulātie;
4. Vecāki, brāļi un māsas;
5. Radinieki;
6. Draugi;
7. Darba kolēģi;
8. Paziņas;
9. Nejauši garāmgājēji.

Tuvas karmiskās saites nozīmē to, ka mēs jau reiz savās iepriekšējās inkarnācijās esam bijuši tuvās attiecībās un, iespējams, bijuši viens otra priekšā vainīgi. Iespējams, mēs esam viņam kaut ko nodarījuši un tagad maksājam par savām kļūdām, esam spiesti pakalpot un uzklausīt viņa pretenzijas. Ja mēs esam tādās attiecībās, tātad tam ir savs pamatots iemesls.
Jo attālākas karmiskās saites, jo mazāk esam tikušies un mazāk mums bijis enerģētisko kontaktu pagātnē un mazāk to būs arī šajā dzīvē.

Tiek uzskatīts, ka no vienas iemiesošanās nākamājā, mēs pārejam tādos kā “saišķīšos” vai “groziņos” – kā vienā metienā dzimuši cālēni. Šie “groziņi” viens no otra atšķiras ar vibrācijām. Pēc šīm vibrācijām, mēs atpazīstam cilvēkus no “sava groziņa”, lai kā arī liktenis mūs būtu izmētājis pa pasauli. “Nejauši” satiekoties, mēs viens otru uzreiz atpazīstam pat bez vārdiem.
Tas gan nenozīmē, ka mums nav attiecību ar cilvēkiem no citiem “groziņiem”. Ar tiem mēdz būt ļoti sarežģītas un smagas karmiskās saites, taču komfortabli mums ir tikai sar savējiem.
Gadās, ka karma mums paredzējusi būt vientuļiem visu dzīvi un nesatikt savējos. Ko lai tur saka, tātad pelnīti.
Sāksim ar pašu attālāko kategoriju, kas mūs ietekmē vismazāk un ar kuriem mums ir visvājākās karmiskās saites:

Garāmgājēji
Pirmajam garāmgājējam mēs nekad neatdodam visu līdz pēdējai kapeikai, un ar viņu mēs nekad neejam līdz pasaules malai. Būs labāk, ja ar tiem arī nebūs nekā vairāk kā vienkārši kontakts. Galvenais mijiedarbības veids ir līdzvērtīga apmaiņa, kas liecina par mūsu labvēlīgo attieksmi pret pasauli.

Ja tev ir jāpieņem lēmums attiecībā uz cilvēku, kuru redzi pirmo reizi: piemēram, jāsniedz atbalsts, kuru tas lūdz, jānopērk kāda lieta, ko tas piedāvā, – ieklausies savās sajūtās. Pacenties saprast, kā šis impulss, kas nāk no cilvēka, atbalsojas tevī.

Paziņas
Tie ir cilvēki, ar kuriem mēs bieži vai ne tik bieži savā dzīvē satiekamies. Mēs nevaram viņus ieskaitīt savu draugu kategorijā, jo nejūtam ar viņiem tuvību. Mēs viņus pārāk labi nepazīstam, lai saprastu, kas viņi mums ir, tāpēc uzskatām par vienkāršiem paziņām. Tie ir kaimiņi, pastāvīgais frizieris, mūsu bērnu skolotāji un skolas biedru vecāki. Tā ir pati plašākā cilvēku kategorija mūsu dzīvē. Un, cik dažādi mēs uzvedamies frizētavā, vecāku sapulcēs, tik pat dažādi arī mēs veidojam savas enerģētiskās attiecības ar dažādiem paziņām.

Visi mēs esam Zemes iedzīvotāji, vienoti un līdzīgi, un mums ir kopīgi uzdevumi. No tā, kā dzīvo katrs cilvēks, ir atkarīga visas sabiedrības un katra no mums dzīve.

Paziņas mēs varam uztvert kā tuvus, patīkamus cilvēkus un mīlēt tos vairāk par saviem radiniekiem. Mēs varam ar tiem būt garīgi vienoti, bet citus varam uztvert naidīgi. Atkarībā no tā mēs arī veidojam savas attiecības ar viņiem.

Darba kolēģi

Cilvēki, ar kuriem mūs saista kāda sadarbība, darbs, karmiski ir tuvāki nekā vienkārši paziņas. Taču tos noteikti nedrīkst jaukt ar draugiem un radiniekiem. Pretējā gadījumā var ciest gan darba, gan radniecīgās un draugu attiecības. Nerunājot par to, ka pats darbs un kopējā lieta var vienkārši sabrukt. Mijiedarbība ar darba kolēģiem var notikt tikai uz līdzvērtīgas apmaiņas pamata.

Cienījama dāma, apavu veikala direktore “pa draugam” pieņem darbā savas draudzenes meitu. Dīvainā veidā meitene nokļūst situācijā, kā rezultātā rodas milzīgas problēmas, un veikala īpašniece gandrīz nokļūst uz apsūdzēto sola. Visi ir šokā. Draudzene kļūst par briesmīgāko ienaidnieku. Šajā situācijā vainīga ir pati cienījamā dāma. Darba attiecībām jāveidojas tikai uz lietišķiem pamatiem. Šī dāma līdz galam nesaprata šo mācību, un secinājums, ko viņa izdarīja, bija viens: nedari citiem labu.

Draugi
Ar draugiem sākas tuvo un radniecīgo cilvēku loks. Ar tiem attiecības veidojas uz pavisam citiem principiem. Trijās iepriekšējās kategorijās tās veidojās uz savstarpējās apmaiņas principa.

Bet karmiskās draugu attiecības paredz nesavtīgu atbalstu, palīdzību bez aprēķina: ko tu par to saņemsi pretī.

Kāpēc liktenis mūs saved kopā? Kāpēc, satiekot starp tūkstošiem cilvēkiem vienu, pēkšņi sajūtam mūsu Dvēseļu radniecību? Tāpēc, ka radniecība arī ir. Mēs to ne vienmēr atceramies un saprotam, taču vienmēr jūtam, to, ka esam cālēni no viena “groziņa”. Mēs saprotam viens otru, mēs līdzīgi domājam, mums ir līdzīgas vērtības. Kā un kāpec tas notiek? Pagaidām šis ir rītdienas jautājums.

Eksistē sena patiesība: labāk būt piemānītam draugam, nekā visu dzīvi neuzticēties viņam.
Ja draugs tevi pievils, nu, ko, tātad tu kļūdījies un neīsto pieņēmi par savu draugu. Pats vainīgs. Mācies atšķirt īsto no neīstā!

Radinieki
Šajā Pasaulē mēs neesam atnākuši nejauši, bet gan pēc noteiktiem kosmiskajiem likumiem, kurus līdz galam saprast mums nav lemts. Mēs esam daļiņa no kaut kā liela, tāpēc no mūsu Dvēseles stāvokļa ir atkarīgs arī visas sabiedrības kopējais stāvoklis.
Tieši tas arī izpaužas tajā, kā mēs “attīram” savas dzimtas karmu.

Tas nozīmē, ka mūsu uzdevums ir risināt savas dzimtas kopejās problēmas, palīdzēt saviem radiniekiem, vairot dzimtas pozitīvo enerģiju, atbrīvojot nākamās paaudzes no dzimtas slimībām un karmiskajām problēmām.

Dzimta, kurā esam atnākuši, mijiedarbojas ar mums dažādi. Vienam tā ir dota kā sargātāja. Dzimta sargā mūs no nelaimēm, palīdz dzīves ceļā, dod spēku, vada. Tātad mēs kaut kādā veidā esam nopelnījuši šo palīdzību un atbalstu. Tādas saknes ir jāsargā, jānodod mantojumā, vairojot tradīcijas.

Citiem Dzimta ir dota kā pārbaudījums. Kad pārvaram Dzimtas problēmas, bet dažkārt tās ir ļoti smagas problēmas, stiprinās Dvēsele, tā norūdās, kļust spēcīgāka, pieņemas spēkā un tādā veidā attīrās saknes, jo katrs cilvēks ir kādas Dzimtas daļa.

Pārvarot negatīvu sevī, cilvēks tādā veidā attīra visu savu dzimtu.

Taču ir cilvēki, kuri ļoti mazā mērā ir atkarīgi no savas Dzimtas karmas. Iespējams tāpēc, ka tiem ir ļoti nozīmīgs personīgs uzdevums un pietiekami grūta un atbildīga sūtība savā paša karmā. Tādi cilvēki ātri pamet vecāku mājas, aizbrauc tālu projām un ātri kļūst neatkarīgi un patstāvīgi, un arī īpaši necenšas uzturēt radniecīgās saites. Bieži vien viņiem ir ļoti sarežģīts dzīves ceļš, un bieži vien viņus sagaida ļoti sarežģīti uzdevumi.

Diemžēl pārāk daudz cilvēku, spēlējoties ar radinieku jūtām, ir gatavi morāli iznīcināt savus tuvos, par to īpaši nepiedomājot un neizjūtot nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Tie ir enerģētiskie “vampīri” , no kuriem vajadzētu norobežoties. Un vienalga, lai kā tas arī nebūtu, ja pats tālākais radinieks vēršas pie tevis pēc palīdzības, neatsaki, izdari visu, kas tavos spēkos. Tā ir tava Dzimtas struktūra, to tālāk nesīs tavi bērni un mazbērni, un no tevis ir atkarīgs tas, cik tīras, labdabīgas un stipras saknes būs Dzimtai un viņiem.

Ar radiniekiem ļoti reti mēdz būt līdzvērtīga enerģijas apmaiņa. Vai nu mēs tērējam viņu enerģiju, vai dāvājam viņiem savējo. Daudzkārt atstrādājam viens otra negatīvu. Un tas viss ir normāli šai attiecību kategorijai, jo šeit spēkā ir specifiski Dzimtas enerģētiskie procesi.

Vecāki, brāļi un māsas
Savstarpējās attiecības ar saviem tuvākajiem radiniekiem ir spilgts rādītājs tam, kāda ir tavas Dzimtas karma. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tad katram no viņiem var būt atšķirīgas attiecības ar ģimeni un, sekojoši, arī ar Dzimtas karmu.

Pasaule ir uzbūvēta tā, ka viens no bērniem var būt pilnas tēva karmas nesējs, bet otrs – mātes karmas, bet trešais paliek tīrs no šiem parādiem. Ir iespējami daudz sarezģītāki karmas līniju pārklājumi starp brāļiem un māsām. Divas māsas var nest mātes karmu, bet tēvs – nodot tīru ģenētiosko līniju savam mazdēlam. Brālis un māsa mantos tēva problēmas, bet māte nodos mazdēlam savas radošās spējas. Variantu ir tik daudz, cik ģimeņu visā pasaulē.

Labas attiecības starp brāļiem un māsām, labestīgas un nesavtīgas, – ir milzīga Dieva dāvana.

Ja attiecības ir sliktas un pat ļoti sliktas, neaizmirsīsim, ka mūsu brāļi un māsas ir mums Dieva doti. Un, lai kas arī notiktu, mums tas ir jāpieņem. Mēs esam pelnījuši, esam saņēmuši un mums jāatdod.
Ja brālis – alkoholiķis prasa naudu, lai notriektu to, mums nav viņam jāatdod visu, kas mums ir. Taču mums jāizdara viss, ko spējam, lai palīdzētu viņam – taču, ne pret viņa gribu. To, kas darīts pret cilvēka gribu, pārvēršas ļaunumā.

Kad brāļu un māsu starpā ir naids, mums jāizdara viss, ko spējam, lai šim naidam pieliktu punktu – arī tā ir karmas atstrādāšana. Tā mes attīrīsim ceļu saviem bērniem un mazbērniem. Ir jaiemācas pieņemt, piedot, palūgt piedošanu, atmest savu lepnību. Lai kā arī nebūtu, tie mums ir Dieva doti cilvēki, ko paši esam pelnījuši.

Laulātie

Laulības tiek slēgtas debesīs. Laulātie ir cilvēki, kuriem nāksies kopā veidot savu likteni. Karmiskā atkarība no laulātā ir daudz lielāka, kā atkarība no vecākiem. Neveiksme laulībā visbiežāk tiek pārdzīvota daudz smagāk, kā “grūta” bērnība. Tā tiek uztverta kā visu plānu un jaunības cerību sabrukšana. Ne visiem pietiek spēka sākt visu no sākuma. Kopēji bērni turpina saistīt arī šķirtos laulātos.

Tu izvēlējies apprecēties ar kādu cilvēku, bet tagad viņš (vai viņa) tevi kategoriski neapmierina. Taču jūs abi paši izvēlējāties – tātad šis cilvēks bija tev atbilstošs? Sanāk, ka tu izvēlējies to, kas tev bija atbilstošs tajā noteiktajā dzīves brīdī.

Tagad jatiek skaidrībā, kāpēc liktenis jūs saveda kopā. Kas jums vienam no otra jāiemācās, kas jāiedod, kas jāatmaksā.

Enerģētiskajām attiecībām starp laulātajiem nav robežu. No laulātā praktiski nav iespējams “noslēgties”. Abu karma savijas un kļūst kopīga. Harmoniska laulāto pāru enerģija ir tik milzīga, ka tā praktiski nav ievainojama. Svešas ietekmes to var pabojāt tikai uz laiku, bet kopējā enerģētika izspiedīs visu svešo un sagraus visu negatīvu. Bet, ja nākamajā dienā, vai gadu pēc kāzām esi konstatējis disharmoniju jūsu attiecībās, tātad tavs uzdevums, un arī viņa uzdevums, ir izdarīt visu, lai attiecības kļūtu pēc iespējas harmoniskākas. Tu nevari tā vienkārši ņemt un aiziet. Laulātais nav vienkāršs garāmgājējs. Tas ir pavisam cits karmisko attiecību līmenis.

Liktenis mūs izprovocējis darīt savu karmisko darbu.

Kad atbildēsi sev uz visiem jautājumiem un izdarīsi šo sarežģīto garīgo darbu, tev būs tukšuma sajūta. Nebūs ne aizvainojuma, ne dusmu, tu skaidri zināsi, ka pats esi atbildīgs. Un tad tu būsi brīvs un varēsi izdarīt savu izvēli – saraut attiecības, kas nevienam nenes prieku, vai nesaraut.

Bet tavs karmiskais darbs būs izpildīts uz visiem 100%, sevi nevar apmānīt. Problēma ir atrisināta, kad aiziet emocijas un paliek saprātīga gaiša attieksme pret visu notiekošo.

Laulība ir pieredze kalpot otram cilvēkam. Tā ir pārbaude spējai mīlēt un līdzpārdzīvot, spēja pieņemt citu viedokli, ieklausīties, neskatoties uz viedokļu atšķirībām.

Cik daudz ko iegūst tava Dvēsele, ja tu cilvēkam kalpo nesavtīgi, ar mīlestību.
Cik laimīgi ir cilveki, kad kopā apēdot pudu sāls, viņi beidzot harmoniski saaug kopā, pieņemot viens otru tādu, kāds tas ir, mīlot ar visu sirdi kā viņa labās, tā sliktas īpašības.

Nevajag domāt, ka tā ir tāda vienkārša samierināšanās ar dzīvi vai bailes tās priekšā, tas vienmēr ir milzīga abu cilvēku paveiktā iekšējā darba rezultāts.

Mīļotie
Ir lieliski, ja Mīļotais un Laulātais ir viena un tā pati persona. Sarežgītāk, ja tie ir divi atšķirīgi cilvēki. Attiecības ar mīļotajiem veidojas gandrīz tāpat kā attiecības ar laulātajiem. Taču, ja laulība mēdz bū sarežgīta karma, tad Mīlestība vienmēr ir laime un tiek dota kā apbalvojums – droši vien – par labi atstrādātiem saviem karmiskajiem parādiem. Tā jālolo kā ārkārtīgi vērtīga dāvana.

Ja patiesa Mīlestība izrādās ne abpusēja, tā mums dāvā vēl augstāku Dvēseles stāvokli, kad mēs esam spējīgi novēlēt laimi mīļotajam kopā ar kādu citu, ar to, ko viņš (vai viņa) mīl.

Enerģētiskā mijiedarbība starp Mīļotajiem var būt tikai viena – dāvana. Dāvāt visu pasauli, dāvāt katru savas dzīvības enerģijas pilienu. Sajust, kā ar katru jaunu elpas vilcienu šī vērtīgā dāvana vairojas un pieņemas spēkā.

Bērni
Galvenais karmiskais parāds uz Zemes dzīvojošam cilvēkam ir pret bērnu. Parasti no vecākiem nāk galvenā mācība par to, kāda ir Pasaule, kas ir Labais, kas Ļaunais. Tas viss tiek uzsūkts pat tad, kad par to nerunā skaļi.
Kādu mijiedarbības veidu ar savu bērnu tu izvēlēsies – ir tavas izvēles jautājums, tava rakstura jautājums, izglītības, taču, galvenais, pajautā sev biežāk: “Ko es šajā situācijā, ar konkrēto vārdu vai darbību viņā stimulēju?”

Tu sodīji savu bērnu – ko tu viņam parādīji? Cietsirdību, stingru roku, kurai ir vara, vai to, ka cilvēkam ir jābūt brīvam un jābūt atbildīgam par visu, ko dara? Cik daudz smalku sajūtu vecākam vajag, lai sajustu, kas tieši atbalsojas mazajā Dvēselītē. Tikai bezgalīga mīlestības enerģija pret savu bērnu var palīdzēt šajā smagajā, intuitīvajā Dvēseles darbā.

Nav jāpiekar birka katram cilvēkam: “paziņa”, “draugs”, “radinieks”, “nejaušs garāmgājējs” vai “pats mīlākais no mīļajiem”.

Noslēgumā vēlos pateikt, ka šāds dalījums karmiskajās kategorijās ir ļoti nosacīts.
Viens un tas pats cilvēks var būt mums vienā gadījumā kolēģis, bet citā – mīļotais cilvēks vai radinieks.  Galvenais uzdevums mums visiem, savā dzīves gaitā, veidojot attiecības ar cilvēkiem, saprast, kas notiek, kas nav pieļaujams katrā situācijā.

Autors: El Tat
Avots: https://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS

Mīlestība un Dzimta

dzimta9
Es…Mīlestības objekts
Mīlestība nozīmē darbību, precīzāk – mijiedarbību. Lai notiktu jebkāda darbība, ir nepieciešams, kā minimums, divi objekti. Sakārtosim Mīlestības Objektus noteiktā secībā:

– Es – Mīlestība pret sevi
– Sieva/Vīrs – Mīlestība starp vīrieti un sievieti
– Bērns – Mīlestība pret saviem bērniem
– Vecāki – Mīlestība pret vecākiem
– Tauta – Mīlestība pret savu tautu
– Dzimtene – Mīlestība pret dzimteni
– Zeme/Daba – Mīlestība pret dabu un Zemi
– Cilvēce – Mīlestība pret cilvēci
– Visums/Pasaule – Mīlestība pret Dievu

 

Es esmu Savas Dzimtas daļa.
Tā ir pavisam cita loma, kas prasa no JUMS pavisam citas domas un darbības.
Vai tu jūties kā savas dzimtas daļa?
Vai tu sajūti dzimtas atbalstu? Vai tu palīdzi viņiem?
Kādas ir tavas attiecības ar radiniekiem?
Vai esat laimīgi kā brālis un māsa?
Vai jūs dzīvojat, darbojaties un domājat līdzīgi, atbalstot viens otram?
Šie jautājumi jums palīdzēs formēt pareizo attieksmi pret sevi un saviem radiniekiem.
Jūsu dzimta sākas no jums pašiem. Tātad, ko jūs varat izdarīt, lai stiprinātu savu dzimtu un darītu to skaistāku un labklājīgāku?
Kamēr dzīva ir jūsu dzimta, dzīvi esat arī jūs.
Dzimtas Koks – saknes, kas iestiepjas zemē – tie ir mūsu senči. Jo spēcīgāka ir mūsu saikne ar saviem vecvecākiem, jo spēcīgāks būs koks. Koks taču barojas caur saknēm. Tāpēc ne velti mūsu vecvecāki godāja un pielūdza savus senčus. Ja šo saikni nocērtam, koks nokaltīs.
Koka lapotne – tie ir mūsu bērni, pēcnācēji. Ar saviem zariem tas tiecas pret Sauli, Debesīm. Lapas savāc un transformē Gaismas dzīvinošo enerģiju un sūta to savām saknēm. Bez zariem-pēcnācējiem šis koks nav dzīvotspējīgs un nenes augļus.
Koka stumbrs – tas esmu Es Pats. Tieši caur mani notiek šī paaudžu saikne. Dotajā brīdī es esmu tikpat svarīga šī koka daļa, kā mani Senči un Pēcnācēji.
Es novēlu jūsu Dzimtas kokam labklājību un mūžīgu dzīvi!

© «Mīlestības formula» – V. Siņeļņikovs

 

Bērni ir patstāvīgas dvēseles, kas atnākuši šajā dzīvē risināt savus – NE vecāku uzdevumus. Viņi saviem vecākiem neko nav paradā!
Vecāki taču paši viņus  ir uzaicinājuši savā dzīvē savam priekam un dzimtas turpināšanai, tāpēc, lai atdotu viņiem savu mīlestību. Bērni saviem vecākiem dāvā daudz prieka, taču, ja bija ne tikai prieks, tad to radīja ne bērni, bet vecāki. Tātad viņi nebija saviem bērniem radījuši pietiekami plašu Mīlestības Telpu un tieši ar to arī radīja daudz problēmu.
Kad mēs pieņemam lēmumu kļūt par vecākiem, mēs apņemamies mācīties no saviem bērniem un iemācīt viņiem uzņemties atbildību pašiem par sevi. Gudri vecāki mācās no saviem berniem. Vecāku atbildības iemācīšanās ir nemitīgs radošs process.
Mums ir jāiemācās pašiem pieņemt savus lēmumus un nenovelt atbildību par savu realitāti uz citiem: valsti, ierēdņiem, vecakiem, skolotājiem vai dieviem.
Mēs paši izvēlamies sev atbilstošo vēsturisko momentu, ģeogrāfisko vietu un vecākus. Izvēlamies tieši to, kas vajadzīgs mūsu attīstībai. Īpaši svarīga ir tieši vecāku loma, jo bērnam tie nozīmē visu cilvēcisko.
Ja vecāki nav zaudējuši savu cilvēciskumu, tad bērnam ir uz ko balstīties, un kur smelties gudrību. Savukārt, ja vecāku cilvēciskums ir zudis, tad bērns agri vai vēlu meklēs patvērumu ārpus ģimenes, jo garīgā vardarbība no, pat it kā labu, vecāku puses agri vai vēlu kļūs nepanesama.

Ja tēvs un māte mīl viens otru, tad mājās valda Mīlestības pilna Gaisotne, un viņu bērns aug kā mīlēta un lolota radība, kurš nekad nejautās: “Kas tas ir – Mīlestība?” Viņš pats zinās atbildi uz šo jautājumu un Mīlestība kļūs par viņa dzīves pamatu.

Vecākiem nav jēgas gaidīt, cerēt, sapņot un skumt par to, lai bērni viņus iemīlētu vai sāktu cienīt un uzticēties viņiem. Ja paši vecāki sevi neciena, tātad viņi nemīl sevi un neuzticas sev. Vai drīkst šajā gadījumā gaidīt savādāku attieksmi no saviem bērniem? Vai bērna mīlestība drīkst ar varu ielauzties vecāku Dvēselē, lai pierādītu savu mīlestību? Mīlestība to nedarīs. Tā gaidīs. Bet bērni cietīs savu vecāku dēļ, kuri cenšas atņemt viņiem to, ko tie paši atdotu labprāt – Mīlestību.

Bērnam vari iedot tikai to, kas tev pašam ir. Jo vairāk vecākiem mīlestības, jo vairtāk tās ir bērniem.

 

Vecākiem, kuri viens otru atbalsta, bērni paši tiek galā ar jebkuru uzdevumu, jo visu tver ātri. Bērns negaida padomu, bet pats atrod risinājumu. Viņš ieklausās vecāku padomos, taču nenoraida svešus. Taču viņš akli neseko nevienam padomam, jo vecāku padoms nav pavēle. Vecāku padoms ir atbalsts viņa paša iedvesmas un iniciatīvas realizācijai.

Jo mazāks bērns, jo svarīgāk, lai vecāki dzīvotu saskanīgi, jo ļoti grūti ir kaut ko labot tad, kad koks ir līks pie pašām saknēm. Pat tad ja centīsieties atbalstīt koku ar pašām modernākajām stutītēm, tādam kokam veidosies kāds izliekums, kas nozīmēs tā vājo vietu. Un neviens nezin, kurā brīdī tas liks sevi manīt. Citiem vārdiem runājot, lai bērns neizaugtu par līku koku, par tā audzināšanu jārūpējas no paša ieņemšanas brīža.

Cenšoties it visā izdabāt saviem vecākiem, bērni ar laiku kļūst par tādiem pašiem vecākiem kā viņu personīgie un ar saviem bērniem dara to pašu, ko redzējuši savā bērnībā. Atšķirība vien tā, ka ikkatra nākamā paaudze to dara daudz koncentrētāk, agresīvāk, niknāk. Un to dara nevis pats cilvēks, bet viņā mītošie stresi, kuru priekšā vinš ir bezspēcīgs – līdzīgi mazai laiviņai vētrā.

Egoistiskiem vecākiem bērni būs vēl egoistiskāki kā viņi paši – jo ar katru paaudzi stresi pieaug. Egoists ir labs skolotājs, tikai vinš nekad neiemācīsies to, ko pats māca. Kurš spējīgs mācīties no egoista, tas paliks cilvēks pat viskritiskākajā situācijā. Lai paliktu par cilvēku, nepieciešams ir viens – laiks, lai apdomātu notiekošo. Bērniem ir vajadzīga iespēja dalīties savās domās ar vecākiem un citiem pieaugušajiem kā līdzīgiem ar līdzīgu.

Ja bērnam ir iedvesta doma par to, ka obligāti ir jāciena vecāki, tad vairs viņam nav tiesību izteikt savu viedokli. Un bērns nevar realizēt savu vēlmi atskaņot to, ko viņš jūt un zin. Jo stiprāk viņš vēl labu saviem vecākiem, jo vairāk pats cieš no tā, ka nevar izteikt to, ko jūt, un tad sākas slimība, kas ir raksturīga pusaudžiem – angīna.

Visvairāk cilvēku mīl viņa bērns. Un visvairāk sāpes bērnam nodara viņa māte. Kāpēc? Iemesls ir gluži vienkāršs.
Bērns savu māti pazīst labāk nekā viņa pati sevi. Deviņu mēnešu laikā viņš nepārtraukti to vēro. Viņš ir tīrs Gars, kurš visu redz un saprot. Taču viņa māte – nē. Pēdējās paaudzēs vairums māšu neprot kontaktēties ar savu, vēl nedzimušo bērnu, kā ar dzīvu cilvēku. Bērns piedzimst un dzird, ko runā māte, redz, ko viņa dara. Šīs milzīgās atšķirības bērna dvēselē izsauc pretrunīgas sajūtas, krājas negatīvs. Taču, neskatoties uz to, mums nav nekādu tiesību nosodīt savu māti, jo mēs paši viņu esam izvēlējušies par savu māti (tad, kad vēl atradāmies garu pasaulē un sajutām nepieciešamību nākt uz Zemes, lai pildītu savus uzdevumus un realizētu savu likteni).

Jūs paši nolēmāt, ka  Tikai šī māte man der. Tikai caur šīm grūtībām, kuras es parvarēšu, esot šīs mātes bērns, es varēšu izpirkt savu karmu. Tas pats attiecas arī uz tēviem.
Mīlēt sevi – tas nozīmē pieņemt savus vecākus tādus, kādi viņi ir.. Jūsu vecāki ir it kā jūsu pagātne. Tagadni rada pagātnes notikumi, bet nākotne sākas šajā pašā sekundē. Atsakoties no pagātnes, jūs nevarēsiet dzīvot pilvērtīgu dzīvi tagadnē.
Piedodiet saviem tēviem un mātēm visu līdz pat sīkumam pat tad, kad viņi vairs nav šajā pasaulē. Jūs esat viņu cienīgi. Pārstājiet nosodīt savus vecākus un apvainoties uz viņiem. Pasakieties viņiem par mācību stundām. Viņi jūs mīlēja kā vien prata, kā viņiem iemācīja mīlēt viņu vecāki, jūsu vecvecāki. Priecājieties! Tieši šeit un tagad, kad iemācīsieties MĪLESTĪBU,  apstāsies visas negatīvas dzimtas programmas un jūs saviem bērniem varēsiet nodot jaunus, sevi mīlošu cilvēku tēlus. Jūs taču esat tētis vai mamma, kuri sevi mīl un pieņem visu šajā pasaulē.
Piedodiet saviem vecakiem!

 

“Es mīlu Tevi!”
Ziniet, ka vienīgais universālais glābējs dzīvē ir Brīvība – viņa arī Mīlestība. Mīlestība ir pati pozitīvākā sajūta, tā sevī apvieno visu labāko. Tāpēc to pielīdzina Dievam.
Ja jūs paši izstarosiet Mīlestību, arī pasaule jums apkārt kļūs labāka. Vēliet Mīlestību it visiem, un jūsu Dvēsele pildīsies ar Mīlestību, jo labais vienmēr atgriežas daudzkārt pavairojies un līdzīgs pievelk līdzīgu.

 

Tulkoja: Ginta FS

Vecāku svētības spēks

dzimta5

Mūsu senčiem bija svētīšanas rituāls, kuru izmantoja, lai nekad nepārtrūktu dzimtas paaudžu saites un, lai brīvi varētu plūst dzimtas enerģijas. Savus bērnus un mazbērnus svētīja vecāki un dzimtas vecākie, lai tie varētu izveidot stipras ģimenes, dzīvotu labklājībā. Tas ir ļoti nozīmīgs rituāls, kas katram dzimtas loceklim dod pieeju dzimtas enerģijām.

Māte dod spēku dzīvei. Tēvs – piepilda ar saprātu un jēgu.

Vēršoties pie sava Tēva – kā fiziskā, tā arī Debesu, cilvēks saņem milzīgu kosmisko spēku un iespēju paplašināt savas robežas.

Savukārt māte māca atrast izeju no dažādām sarežģītām dzīves situācijām, tikt galā ar zaudējumiem un nepiepildītiem sapņiem. Citiem vārdiem sakot, viņa māca mums izprast mūsu emocionālo dzīvi. Atverot jaunu savas dzīves lappusi, atcerieties palūgt savai mammai atļauju. Viņas svētība ir jūsu jaunuzsāktās lietas veiksmes pamatakmens. Enerģētiski bērni ir savas mātes turpinājums. Tieši tāpēc viņai ir tik liela ietekme uz bērna likteni.

Dzimta, kuru apvieno viens kopējs uzvārds, veido egregoru, kurā piedalās ne tikai dzīvi esošie, bet arī sen aizgājušie dzimtas locekļi.

Tēvs simbolizē Dabas vīrišķo spēku un dod bērnam tādas īpašības kā atbildību, izlēmību, optimismu, mērķtiecību, stingrību, gribasspēku, entuziasmu, augstsirdību, pašdisciplīnu, dāsnumu, darba prieku.

Māte simbolizē Dabas sievišķās enerģijas. Bērniem no mātes nododas spēja ietekmēt apkārtējos, pievilcība, spēja vienoties, spēja pieņemt dāvanas, naudu par padarīto darbu, veiksme. Un, ja attiecības ar vecākiem ir sliktas, tad arī enerģija jūsu dzīvē izsīkst.

Mūsu senču mantojums ir ļoti sens. Vēdas runā, ka tie ir vairāki miljoni gadu. Un visa šī milzīgā, unikālā pieredze un informācija ir mūsos. Tā ierakstīta mūsu ģenētikā. Kāds milzīgs spēks! Ja mūsu darbības būs atbilstošas tam, kas ierakstīts Dzimtas atmiņā un, ja mēs pildīsim Senču baušļus un svētīsim Tradīcijas, tad apjautīsim Dzimtas Apziņu (zināšanu kopā ar visu Dzimtu). Tātad varēsim pielietot un izmantot to, kas tās atmiņā uzkrāts gadu tūkstošiem. Kopā ar cieņu pret Dzimtu, Dzimtas vecajiem, gudrajiem un garīgajiem ceļvežiem, pie mums atnāks Dzimtas Spēks. Agrāk bez vecāku svētības vispār neko neuzsāka – nepieņēma svarīgus lēmumus un neiesāka jaunus darbus. Bērni bija paklausīgi, jo saprata, ko nozīmē Dzimta, saikne ar to un kāds ir tās spēks.Tas ir milzīgs Spēks. Tas ir īpašs Spēks. Dzīves Spēks.

Vingrinājums

Vienkārši aizveriet acis un ieklausieties sevī. Mēs visi sevī nesam savu vecāku tēlu, savas mātes tēlu. Nesam sava tēva tēlu, kas saistīti ar dažādām izjūtām. Un tagad mēs koncentrēsim savu uzmanību uz to, kādu vietu mūsu dvēselē ieņem mūsu māte. Kur viņa stāv? Un kur stāv mūsu tēvs? Vai kāds no vecākiem stāv priekšplānā, bet otrs – nedaudz tālāk? Vai kāds no viņiem pievērš sev vairāk uzmanības kā otrs? Vai kāds no viņiem ir svarīgāks kā otrs? Kur atrodas jūsu mīlestība? Pret kuru no viņiem tā ir lielāka? Ar kuru no viņiem tā ir īpašāka? Ar kuru mazāka? Un tagad mēs sev atļausim, lai tas, no vecākiem, kurš stāv aizmugurē, panāk uz priekšu. Tā, lai tie abi atrastos viens otram blakus – vienādā līmenī. Un, lai  tie abi kļūtu mums vienādi svarīgi un vienādi mīļi.

Dzimtas saiknes var iedomāties kā kolonnu sistēmu ar enerģija plūsmām starp visiem dzimtas locekļiem

Ja saikne starp jebkuriem diviem dzimtas locekļiem ir traucēta, enerģija šajā posmā vai nu neplūst, vai arī tā plūst negatīva, nospiedoša. Īpaši svarīga ir tā enerģija, kas plūst starp vecākiem un bērniem, īpaši māti-dēlu, tēvu-meitu. Šī saikne vislielākajā mērā nosaka enerģētisko apmaiņu un aizsardzību, kuru cilvēks saņem no savas dzimtas, kas arī nosaka viņa enerģētisko fonu.

Svētīšanas būtība un jēga ir tā, ka māte rada ap savu bērnu tādu kā aizsardzības kupolu, kas neļauj tam nonākt nepatikšanās un smagās situācijās un bērna dzīve tiek novirzīta labvēlīgās sliedēs. Svētība darbojas jebkurā attālumā. Tiek uzskatīts, ka cilvēks, kuru māte svētījusi, kļūst neievainojams. Pateicoties svētīšanas rituālam, nepārrausies paaudžu saites. Savus pēcnācējus svētīja vecāki, vecmāmiņas, vectētiņi un vecvecāki, lai tie varētu veikt lielas lietas, radītu ģimenes.

Vērsieties pie saviem vecākiem, vecvecākiem. Palūdziet viņiem svētību sev un saviem bērniem. Tie nav sarežģīti rituāli un daudzvārdīgas lūgšanas. “Es svētīju tevi, mans bērns!” Un tajā pašā brīdī tu tiec iekļauts dzimtā – it kā būtu nospiests slēdzis un iedegusies lampiņa.

Lūdziet svētību un piedošanu ar “atpakaļejošu datumu”. Pēc tā dzīve sāks mainīties – ne tikai vienam cilvēkam, bet arī visai Dzimtai.

Ja mēs zaudējam saikni ar savām saknēm – mēs degradējamies un ejam postā. Mūsu saknes stiepjas bezgalībā. Bezgalība tas ir tas, kas savieno visu ar visu. Savieno un sarado…

Mūsdienās jaunatne visbiežāk nezin ne šo rituālu, ne tā nozīmi un dzīvo bez vecāku svētības. Vēl vairāk – dzīvo pretēji tam, ko māca vecāki, par spīti tam un dažkārt pat, nolādot vecākus un savu dzimtu. Iespējams, arī mūsu vecāki nav saņēmuši savu vecāku svētību, un viņiem pašiem ir vajadzīgs Dzimtas atbalsts un palīdzība.

Cilvēkam, kurš nav saņēmis savu vecāku svētību, nav pieejamas Dzimtas enerģijas un viņam virzīties pa dzīvi un tikt galā ar grūtībām, ir daudz grūtāk, kā tam, kuram ir šī svētība.

Tu pats vari veikt meditāciju savai savienošanai ar Dzimtas enerģijām. Galvenais ir apzināties, ka tas ir ļoti, ļoti svarīgi. Apzināties svētības svarīgumu un būt patiesam savā vēlmē to saņemt.

Otra ļoti svarīga darbība ir – no sirds palūgt piedošanu saviem vecākiem par nepaklausību, par to, ka bieži esam gājuši pret viņu gribu.

Trešais – no sirds pateikties par to, ka viņi devuši mums iespēju piedzimt šajā pasaulē.
Ir svarīgi apzināties, ka mūsu vecāki ir paši labākie tieši mums. Bet mēs paši esam labākie bērni viņiem. Mūsu dvēseles tieši viņus izvēlējās, no visiem citiem pāriem, un vēlējās iemiesoties tieši caur šo vīrieti un šo sievieti.

Un, beidzot, ceturtais – izdarīt kādu pavisam reālu soli attiecībā pret saviem vecākiem, ja viņi ir blakus. Apciemot, piezvanīt, uzrakstīt vēstuli, ja viņi ir tālu. Galu galā, aiziet pie saviem vecākiem un palūgt viņiem svētību un pacensties viņiem paskaidrot, kāpēc tas ir svarīgi. Viņi sapratīs.

Dzimtas programma

Cilvēks nevar eksistēt ārpus savas Dzimtas. Dzimtas Programma mūs ietekmēs visu dzīvi, neskatoties uz to, vai mēs to vēlamies vai nē. Vienīgais, ko mēs varam izdarīt – izmainīt šo programmu, stradājot ar sevi. Mēs taču esam savas dzīves saimnieki! Protams, uzdevums nav vienkāršs, taču tas mums ir jāatrisina savā un savu bērnu labā.

Dzimtas programma atbilst mūsu personīgajai karmai. Pirms mēs piedzimstam šajā pasaulē, mūsu Dvēsele “izvēlas” sev vecākus, dzimumu, tautību, vietu un dzimšanas laiku. Katrs no mums ir posmiņš dzimtas ķēdē un mēs visi balstāmies uz savu senču pieredzi.

Dzimtas programma ir mūsu senču darbību kopums. Un tajā pat laikā, tā pilnībā atspoguļo mūsu personīgo karmu. Pētiet savas dzimtas saknes – ar mīlestību, cieņu un uzmanību. tas palīdzēs jums labāk saprast sevi, savas problēmas, apzināties savu sūtību. Ticiet, jūs atradīsiet ļoti daudz interesanta.

Savas saknes ir jāzin, ir jāpēta savas dzimtas ģeneoloģiskais koks. Tie, kas ar to nodarbojas, parasti ievēro noteiktas likumsakarības, kas atkārtojas no paaudzes paaudzē. Un daudzas mūsu šodienas problēmas, tā vai citadāk, ir saistītas ar notikumiem pagātnē… Ar ko sākt?

Sākumā vēlams savākt informāciju par saviem radiniekiem trīs, četrās paaudzēs. Izjautāt dzīvus esošos tuvākos radiniekus par atslēgas notikumiem – dzimšanu, skolām, kāzām, bērniem, miršanu. Svarīgi būtu zināt arī nodarbošanos, materiālo stāvokli, slimībām. Savāciet informāciju par saviem brālēniem, māsīcām, tantēm un onkuļiem. Fotogrāfijas, dokumentus, dienasgrāmatas, vēstules. Tagad plaši pieejami ir ari arhīvi un baznīcas grāmatas. Atjaunojiet sakarus ar savu Dzimtu, saviem radiniekiem. Aizsūtiet vēstules. Paskaidrojiet, kas esat un kāpēc to darat.

Un, tā, mūsu Dzimta – no vienas puses ir Spēka Avots, kas dod mums dzīvību, no otras – mūsu Karma, mūsu Ceļš. Ir mūsu Ceļš un ir Dzimtas Ceļš. Viens bez otra tie nevar pastavēt. Un katram no mums ir sava sūtība, savs uzdevums. Un tas ļoti nopietni ietekmē visas Dzimtas likteni. Tas, kas mums ir jāizdara, caur ko mums dzīvē ir jāiziet, lai izmainītu savu personīgo un savas Dzimtas karmu.

Mūsu senči zināja, ka cilvēks, sasniedzot pilnību, palīdz savai Dzimtai – septiņām paaudzēm nākotnē un septiņām – pagātnē. Tā uzkrājas Dzimtas Labklājības Spēks, kas pāriet no paaudzes paaudzē. Un otrādi, ja mēs “savu dvēseli atdodam tumšajiem spēkiem”, tad degradējam ne tikai savu enerģiju, bet arī izpumpējam savas dzimtas enerģiju paaudzēm. Ar to arī var izskaidrot to, kāpēc vienam dzimšanas brīdī ir pieejami labumi, bet citam – nav. Kāpēc viens piedzimst vesels, bet otram šīs veselības nav. Nav visa vaina vien personīgajā karmā, bet ari – Dzimtas karmā. Kā mēs rīkosimies ar šo spēku – tas atkarīgs no mums.

Problēmas, ar kurām savā dzīvē saskaramies, tie ir mūsu Dzimtas uzdevumu risināšanas ceļi. Tātad, atrisinot kadu sarežģītu situāciju, cilvēks beidzot atbrīvojas no iekšējām važām, kas viņam traucē virzīties uz priekšu, uz nākamo pakāpienu dzīvē. Ikviens šķērslis mūsu ceļā ir lieliska iespēja iegūt jaunu, vērtīgu pieredzi, kas nepieciešama lai sasniegtu gan privātos dzīves mērķus, gan, lai koriģētu visas Dzimtas likteni uz labo pusi un atbrīvotu savus pēctečus no nevajadzīgām problēmām un smagas nastas. Un tas ir labākais Mantojums, kuru varam atstāt saviem bērniem un mazbērniem.  

Kā likums, pēc svētības saņemšanas, sāk mainīties dzīve ne tikai tiem, kuri veikuši šo rituālu, bet arī radiniekiem visā Dzimtā. Sakārtojas attiecības, atjaunojas sakari, aiziet problēmas un vieglāk risinās jebkuri jautājumi!

Esiet svētīti!

Avots: www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS

Dzimtas enerģētiskie likumi

dzimta

Dzimta – tā ir vienota Dvēseļu (kas sastāv no pastāvīgām radniecīgajām saitēm no vienas iemiesošanās – nākamajā),  enerģētiskā sistēma. Šīs dvēseles apvieno kopīgi uzdevumi un kopīgas problēmas vai dzimtas scenāriji. Dvēseles uzdevums ir atstrādāt dzīves programmas “plusā”, lai tās nenodotu saviem pēctečiem, “mīnusā” (vai kā tautā saka – dzimtas lāsti) un ar to pašu atbrīvotu tos no liekām grūtībām un nelaimēm.

Kad no Dzimtas sistēmas Redzamajā pasaulē “izkrīt” cilvēki, no tā cieš visa dzimta – tā zaudē spēku. Zaudējums ir, kad bērni atsakās no vecākiem vai – otrādi, kad vecāki atsakās no saviem bērniem, vai nogalina vēl nedzimušu bērnu (šajā gadījumā atbildību nes māte un arī tēvs, ja tas bijis iniciators šādam solim.)

Vecāki un bērni

Mēs visi esam savu vecāku bērni. Un tātad mums visiem ir saknes. Koks bez saknēm nokalst un tam vairs nav iespēju augt un nest augļus. Tas pats notiek arī ar cilvēku. Kad mēs atsakāmies no saviem vecākiem, atsakāmies tos pieņemt, nosodām, neieredzam – mēs atsakāmies no savas nākotnes.

Mūsu attieksme pret tēvu ietekmē mūsu radošumu, iedvesmu, spēju vadīt savu realitāti, būt patiesam un izrādīt patiesas jūtas. Attiecīgi tēva nepieņemšana sev līdzi nes emocionālu nospiestību, neprasmi priecāties par dzīvi, dzīvot iekšējas brīvības stāvoklī.

Attieksme pret māti ļoti ietekmē loģikas attīstību, veiksmi jebkurā darbībā, karjeru, finansiālo veiksmi. Atsakoties no savas mātes, mēs atsakāmies no materiālajiem labumiem.

Un, vēl, attiecības starp vecākiem jau bērnībā formē ģimenes bāzes modeli. Un jau tad, kad esam pieauguši, mēs neapzināti pievelkam vīriešus, kuri līdzīgi mūsu tēviem un sievietes, kuras līdzīgas mūsu mātēm. (Kurš gan to nezin?)

Tā zēns, kuru māte aptekāja, meklēs sievieti, kura viņu aptekās. Ja meitenes tēvs bija skops emocijās, tad viņa varēs iemīlēties tikai tadā pašā emocionāli skopā vīrietī.

Tēvs un meita

Tēvs ir pirmais vīrietis meitenes dzīvē. Viņas attieksme pret tēvu programmē tālākās viņas attiecības ar savu vīru. Turklāt, šim vīrietim jābūt psiholoģiski spēcīgākam par viņas tēvu, pretējā gadījumā viņa nevarēs viņu atzīt un cienīt. Tāpēc ir ļoti svarīgi formēt pozitīvu tēva tēlu. Un šeit ļoti svarīga ir mātes attieksme pret tēvu, jo tieši no mammas meitene mācīsies attieksmi pret vīrieti.

Kad tēvs bērnībā meiteni vada, viņa izrāda paklausību, jo atzīst tēva autoritāti. un tāpat jānotiek attiecībās ar vīrieti, pretējā gadījumā ģimene lemta neveiksmei. Retais vīrietis samierināsies ar situāciju, kad sieviete ar viņu nerēķinās.

Māte un dēls

Tas pats notiek arī ar vīriešiem. Ja zēns nosoda savu mammu, viņam smagi veidosies attiecības ar sievietēm. Viņas neapzināti jutīs, ka agri vai vēlu šis vīrietis sāks meklēt viņā nepilnības un tad būs ļoti grūti uzbūvēt harmoniskas attiecības.

Dzimtas scenāriji

Ļoti bieži vienā dzimtā daudzām sievietēm ir līdzīgi likteņi. Vai nu nevar apprecēties, vai arī “velk” vienas visu ģimeni, strīdās ar vecākiem – tātad dažādas kopīgas tēmas. Katra šajā ķēdītē esošā ģimenes locekļa uzdevums ir novest šo programmu “plusā”, izmantojot senču pieredzi.

Pāru savstarpējo attiecību likumi

Kamēr cilvēki vēl tikai satiekas, nav grūti veidot attiecības, nav grūti būt uzmanīgiem vienam pret otru, realizēties, ņemt vērā otra intereses, kopā pavadīt laiku, teikt komplimentus, dot iespēju otram cilvēkam nodarboties ar savām sirdslietām un hobijiem, satikties ar draugiem, būt uzticīgam, atklātam un brīvi paust savas jūtas.

Uzdevums kļūst grūtāks, kad rodas kopēja sadzīve un bērni. Arvien vairāk paliek atbildības, pienākumu un gaidu. Pēc statistikas datiem, visvairāk pāru izšķiras uzreiz pēc pirmā laulībā pavadītā gada vai gadu pēc pirmā bērna piedzimšanas.

Jebkuros apstākļos ir svarīgi atcerēties to, ka vīrs un sieva – ir labākie draugi, kuri pieņēmuši lēmumu dzīvot kopā, būvēt savu ģimeni tāpec, ka kopā vieglāk, jautrāk un tāpēc, ka viņi kopā jūtas daudz pārliecinātāki un stiprāki.

Ģimenes attiecībās vienmēr ir svarīgi redzēt problēmas sakni un ar sapratni izturēties pret savu partneri. Un svarīgi saprast, ka aiz katras problēmas stāv vai nu sāpes, vai lēmums izdarīt labāk.

Sievietei ir ļoti svarīgi audzināt sevī tādas īpašības kā līdzcietību, pacietību, labestību, mīlestību un pazemību. Patiesi sievišķīgas īpašības, kas dod sievietei vajadzīgo stāvokli, lai viņa būtu mīlēta un lolota un tieši šīs īpašības arī pievelk vīriešus.

Bieži saka “raksturi nesaderēja” – ne jau tas ir šķiršanās iemesls. Būsim godīgi. Iemesls ir slinkums un nevēlēšanās būt sirdsgudrai sievietei, lai būvētu harmoniskas attiecības. Harmoniskas attiecības ir titānisks darbs. Aizejot no neveiksmīgām attiecībām nav iespējams aiziet no problēmas, jo no sevis jau neaizbēgt. Tās pašas problēmas turpināsies arī tālākajā ceļā un ar nākamajiem vīriešiem. Mūsu laime – mūsu pašu ROKU DARBS!

No Ksenijas Silajevas grāmatas “Slāvu Dzimtas horoskops” (“Славянский гороскоп Рода”)

Tulkoja: Ginta FS

Publikācija: http://tasachena.org/