Dzimšanas dienas

LDrgSLJlYUE

«Bērnu laukums. Divas meitenītes šūpojas šūpolēs un sarunājas.
— Kaut kā sen nav bijis nevienu svētku, – viena domīgi saka.
— Žēl gan!
— Man gan nav žēl, – saka otra.
— Tu nemīli svētkus?!
— Mīlu! Ļoti! Man to ir daudz – katru dienu – svētki!
— Nevar būt!
— Var gan! Mēs svinam Dzimšanas Dienas.
— Tu gribēji teikt – Dzimšanas Dienu?
— Dzimšanas Dienu mēs arī svinam, bet tikai reizi gadā. Bet Dzimšanas Dienas – katru dienu. Mans tētis izdomāja šos svētkus.
— Un kā jūs tos sviniet?
— Ļoti vienkārši! Tētis no rīta modina mani un mammu, mēs visi skrienam uz virtuvi, ņemam glāzes ar ūdeni un tētis uzsauc tostu: “Šodien ir piedzimusi Lieliska diena! Mums ar to ir paveicies! Par Jaunu Dienu!” Un mēs dzeram ūdeni, ēdam medu un dziedam katru reizi kādu dziesmu.
— Un, ja nu sanāk ne tik laba diena?
— Agrāk tā arī bija. Bet kolīdz mēs sākām atzīmēt šos svētkus, gandrīz visas dienas ir labas, vai ļoti labas. Ļoti, ļoti reti kas slikts notiek.
— Kāpēc tad citiem cilvēkiem tādu svētku nav?
— Tētis teica, ka šie svētki ir visiem, tikai ne visi tos ievēro. Daudzi par tiem vienkārši ir aizmirsuši. Ja gribi, atnāc sestdien pie mums. Izgulēsimies un no rīta kopā svinēsim!»

© Grigorijs Berkovičs

Avots: econet.ru
Ilustrācija: Kirdij Viktorija
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ja cilvēki ir nepateicīgi – dzīve apbalvos

sieviete5

Tas skan neticami. Taču dažkārt tā notiek.
Kādu labestīgu sievieti neviens neapsveica dzimšanas dienā. Šis viņai bija grūts laiks: viņa bija zaudējusi darbu, izšķīrusies ar vīrieti, bet paziņas nolēma par viņu aizmirst. Taņai nauda bija beigusies. Kam vajadzīgs notriekts lidotājs? Un, ja nu pēkšņi viņa palūgs palīdzību, vai atgādinās par parādu? Un Taņa vienmēr visiem palīdzēja, ārstēja, glāba, dalījās ar pēdējo, kas pašai bija – bet tagad no viņas vairs nebija ko ņemt, un visi aizmirsa par viņu un viņas dzimšanas dienu.

Taņa no rīta padzēra tēju bez cukura un apēda gabaliņu maizes. Naudas nebija vispār. Un telefons pieņēma tikai ienākošos zvanus: bet neviens jau nezvanīja.

Viņa devas meklēt tuvāko lombardu, lai ieķīlātu savus vienkāršos auskariņus, jo ļoti gribējās ēst. Pa ceļam iegāja tuvējā tirdzniecības centrā; tur notika kaut kādi svētki. Bija trokšņaini un jautrība sita augstu vilni. Taņa nodomāja: “lai tā ir mana dzimšanas dienas ballīte!” un pasmaidīja.
Pie viņas pienāca meitene un piedāvāja kafiju un kūciņu – reklāmas akcija! Bez maksas! Ļoti garšīga kafija! Pilna kartona krūzīte. Un bezē kūciņa bija ļoti garšīga.

Pēc tam Taņu uzaicināja paviesoties kosmētikas veikalā. Tur atkal bija akcija; un Taņa tika pie profesionāla grimma un lieliskas frizūras. Par velti! Viņu sapucēja pazīstams stilists! No veikala Taņa iznāca jau kā īsta skaistule.

Kad viņa iegāja kažokādu veikalā papriecāties par brīnišķīgajiem kažokiem, viņu sagaidīja ar ovācijām, jo tieši tajā laikā tur tika filmēta reklāma un visi sauca: “Urā, simtais apmeklētājs!” Kaut gan, kāds tur simtais apmeklētājs pašā rīta agrumā? Taču Taņai tika konfekšu kaste un šampanietis. Viņa no prieka gandrīz apraudājās. Ar skaisto dāvanu maisiņu rokās viņa priecīgi izgāja no veikala, un tur kāds vecs vīriņš uzdāvināja viņai asteru pušķi. Var jau būt, ka viņš nebija gluži normāls… nu un kas? Normālie Taņu parasti pameta….
Nedaudz vēlāk iezvanījas telefons. Zvanīja no autosalona, kurā pirms dažiem gadiem, kad bija daudz naudas, Taņa pirka mašīnu….savam krustdēlam. Šoreiz viņu aicināja uz jaunā auto prezentāciju. Salons bija netālu, garastāvoklis – lielisks. Un Taņa devās uz prezentāciju. Tur ar labpatiku apskatīja jauno mirdzošo automašīnu. Pie viņas pienāca patīkams vīrietis un sāka stāstīt un izrādīt mašīnas priekšrocības. Viņam ļoti iepatikās labestīgā, skaistā un smaidošā sieviete. Viņš apjautājās Taņai par puķu pušķi, uzzināja par viņas dzimšanas dienu un uzaicināja papusdienot kafejnīcā. Abi lieliski pavadīja laiku. Kaut gan Taņa apsolīja pēc tam atdot naudu par pusdienām. Viņa vienmēr atdeva visu, ko bija aizņēmusies. Visiem. Lūk, un arī par viņu kāds parūpējās – visu dienu viņa juta, kā KĀDS par viņu rūpējas. Šis KĀDS viņu burtiski izpeldināja dāvanās un komplimentos. Ar to visu it kā vēlēdamies teikt: “Es tevi mīlu!”.
Arī šis vīrietis to teica – nedaudz vēlāk, kad viņu bildināja. Bet auskariņi tā arī palika pie viņas – skaistai atmiņai par brīnumaino dzimšanas dienu. Arī – it kā dāvana. Tāpēc, ka labestīgajiem dāvina dāvanas un galu galā arī laimi, veselību un Mīlestību.

Autors: Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta FS

Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi

milet-sevi10
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Tas nozīmē, pamosties no rīta un nedomāt par to, ka pasaulē ir kāds veiksmīgāks, skaistāks, gudrāks un labāks par mani.
Tas nozīmē, skatīties spogulī un nevēlēties pamest savu atspulgu. Uzticēties tam. Nav svarīgi, ar kosmētiku vai bez, tam nav nekādas nozīmes, tāpat, kā arī manam garastāvoklim.
Es vienkārši uzticos tam, kas spīd un staro manā sirdī.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk negaidīt kādus pasākumus, tikšanās, notikumus, dzimšanas dienas, izlaidumus, brīvdienas… Negaidīt mīlestību un uzmanību pret sevi.
Ļaut sev būt laimīgai šeit un tagad. Skatīties acīs garāmgājējiem, nenovēršot skatienu uz netīro asfaltu… Zināt, ka pasaule apkārt ir tikpat skaista kā agrāk.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Priecāties par katru tuvinieku, draugu, aizgājušo, aizmirsušo un aizmirsto cilvēku veiksmi. Priecāties par to, kā viņi dzīvo, kā rada, elpo, sasniedz, panāk.
Tāpēc, ka no viņu veiksmes nemazinās šī uguns manī. Es nekļūstu mazāk brīnišķīga. Es nekļūstu mazāk mīlēta un aizsargāta. Tāpēc, ka es esmu tik dziļa, ka esmu spējīga sevī ietilpināt arī viņu veiksmi.
Es esmu spējīga būt viņu prieka daļa. Es esmu spējīga ar katru savu šūnu sajust to, ka viņu veiksme ir visas pasaules veiksme un prieks, un tas nozīmē, ka tāpat, kā visa pasaule, viņu veiksme ir arī mana daļa.
Es zinu, ko nozīmē iemīlēt sevi. Vairāk nežēloties par dzīves grūtībām. Pat iemīlēt šīs grūtības. Ar smaidu un humora izjūtu sagaidīt katru šķērsli, saprotot, ka aiz visa tā slēpjas spēks un pacietība, kas atgriežas.
Dievināt valsti, pilsētu, ielu, kurā dzīvoju. Dievināt skatu pa logu un gājējus ielās. Lai arī tādus – nomāktus. Jo viņi taču, tāpat kā es, noteikti kādreiz uzzinās, ko nozīmē Mīlēt Sevi.
Autors: Gitare Jotveikaite
Tulkoja: Ginta FS