Būt veselam un dzīvot laimīgi

dziednieks7

Jaunais māceklis jautāja vecajam šamanim:
— Kas uztur hronisku slimību?
— Domas… – atbildēja šamanis.
— Kāpēc cilvēki tik daudz domā par savām slimībām?
— Tāpēc, ka tās viņiem ir vajadzīgas…
— Vajadzīgas? Priekš kam?
— Atpūtai no steigas. Un no tā, ko negribas darīt…
— Bet, ja cilvēki staigā pa ārstiem, tātad tomēr vēlas no tām atbrīvoties?
— Nē, viņi vēlas atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, nevis slimībām, kas viņus sargā pašus no sevis…
— No sevis?… bet vai tad nevar aizsargāties kaut kā produktīvāk?
— Var… Taču tad jāmaina dzīve.
— Kādā veidā?
— Tieši slimībā esot aiziet no visa, ko nemīli pie tā, ko gribētos darīt un kas dod prieku darbā, hobijos un sadzīvē….
— Tad slimība no palīga pārvērtīsies par kaut ko nevajadzīgu un traucējošu un sekojoši arī sāks izzust…
— Taču mainīt dzīvi nav viegli…. Vieglāk ir slimot…
Un, atrodot prasmīgu ārstu, periodiski atpūsties, arvien dziļāk ieslīgstot slimībā.
— Mh… bet kā tad ar ārstiem?
— Nekoncentrēties uz sekām, bet sākt ar cēloņiem. Un motivēt cilvēkus pārmaiņām, neskatoties uz viņu neapmierinātību un pretestību…
— Bet, ja nu ārsti to neprot?
— Lai mācās, ja vēlas kļūt par dziedniekiem, kas maina likteņus. Ir daudz vieglāk būt par simptomu ārstētāju, ērtāk un naudīgāk… Taču, ejot šo ceļu, agri vai vēlu pazudīs jēga un pazudīs bauda no sava darba…
… un dzīves beigās nebūs ko atcerēties…

Avots: ezo_news
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Es vēlos būt vesels!

dziednieks2

Senos laikos kādā ciemā dzīvoja divi dziednieki.

Viens no viņiem bija labestīgs un sapņoja izdziedināt cilvēkus no sāpēm un ciešanām. Ik dienas viņš cītīgi izzināja slimības, uzskatot, ka šīs zināšanas viņam palīdzēs tuvināties savam mērķim.
Otrs dziednieks bija vieds klusētājs. Lielāko daļu dienas viņš pavadīja meditācijās. Kad viņam jautāja, kāpēc viņš, tāpat kā otrs dziednieks, nevāc dažādus augus un negatavo zāles, viņš vienmēr atbildēja:
— Es apgūstu mākslu būt veselam.

Pagāja laiks un labestīgais dziednieks bija kļuvis par lielisku slimību ārstēšanas meistaru. Valodas par viņa prasmēm izplatījās tālu aiz dzimtā ciema robežām. Cilvēki straumēm plūda pie viņa, lai izārstētos no dažādām kaitēm.

Bet viedais dziednieks, tāpat kā agrāk, lielāko daļu savas dienas pavadīja meditācijā. Daudzi vīpsnāja par viņu un teica:
— Dīvains dziednieks! Kāda jēga no tavas meditācijas? Labāk tu, tāpat kā citi, ārstētu cilvēkus.

— Es apgūstu mākslu būt veselam – viņš nemainīgi atbildēja.

Bija pagājis diezgan ilgs laiks un cilvēki sāka ievērot, ka, neskatoties uz visām labestīgā dziednieka pūlēm un zināšanām, nākas atgriezties pie viņa vēl un vēl. Vienu slimību izārstēja, radās jau nākamā. Un tad, ziņkārības dzīti, ļaudis devās pie dīvainā dziednieka, kurš, tāpat kā agrāk, turpināja meditēt.

— Kāpēc esat atnākuši? – viņš jautāja. – Es nevācu zālītes, man nav zāļu pret slimībām. Viss, ko es varu – palīdzēt apgūt mākslu būt veseliem.

Un bija cilvēki, kuri sēdās tam blakus un teica:
— Māci! Mēs vēlamies apgūt mākslu būt veseliem.

Izpildiet noteikumus, kas nepieciešami veselībai un slimības jūs pametīs – teica dziednieks. – Ieskatieties sevī, ja ieraudzīsiet tur naidu, greizsirdību, dusmas, aizkaitinājumu un skaudību, tad ziniet, ka tieši tās un nevis sāpes locekļos, plosa jūsu ķermeni. Izstumt slikto gaisu no jūsu plaušām var tikai, ielaižot tajās tīro. Un tāpēc, ja ieraugiet sevī dusmas – koncentrējaties uz labestību, ja ieraudzījāt naidu – koncentrējaties uz mīlestību. Ja kāds sevī ieraudzīja aizvainojumu – lai koncentrējas uz piedošanu.

Tā mācīja viedais dziednieks

Un tā pagāja atkal kāds laiks. Vēsts par viedo dziednieku izplatījās tālu aiz ciema robežām. Arvien vairāk cilvēku nāca pie viņa un teica:
— Māci! Mēs vēlamies būt veseli!

Un labestīgais dziednieks, to redzot, sāka nīst viedo.

— Viņš jūs māna! – tas kliedza pie viedā dziednieka mājas. Neviens nav spējīgs izārstēt bez zālēm! Es trīsdesmit gadus esmu veltījis tam, lai studētu slimības! Es zinu patiesību!

Viedā dziednieka skolnieki centās labestīgajam izstāstīt koncentrēšanas jēgu, kuru sludināja viņu Skolotājs, taču viss velti.

Un reiz labestīgais dziednieks smagi saslima. Viņš izmēģināja visas zināmās zāles, bet nekas nelīdzēja. Izmisumā viņš nolēma izmantot koncentrēšanos, par kuru runāja viedā dziednieka skolnieki.

— Kā gan man atbrīvoties no ļaunajām sajūtām, kas mani moka un nedod man miera? – viņš domāja. – Iznīcināšu tās, nocirtīšu saknē.

Ilga un mokpilna bija šī viņa cīņa ar savu naidu, aizvainojumu un dusmām, taču slimība vēljoprojām turpināja viņu mocīt.
Un, lūk, vienā dienā, sakopojis visus savus pēdējos spēkus, labestīgais dziednieks devās pie viedā.

— Es drīz miršu, – viņš teica. – Taču es atnācu, lai pirms nāves tev pateiktu, ka tu esi melis un krāpnieks. Es izmēģināju visus tevis ieteiktos līdzekļus, ieskaitot tavu koncentrēšanās metodi, kuru tu visiem sludini, bet tu redzi, es mirstu.

Viedais dziednieks sākumā klusēja, tad klusi teica:

— Tu vienkārši kļūdījies. Tu nolēmi, ka es aicinu neelpot un pārstāji elpot. Tu sāki cīņu ar saviem netikumiem tā vietā, lai radītu labo.

Un tad labestīgais dziedinātājs sāka raudāt kā bērns un noslīga blakus viedajam.

— Māci! Es vēlos būt vesels! – viņš teica.
Avots: http://www.econet.ru

Tulkoja: Ginta FS