Jaunā laikmeta akcenti

Sāksim aplūkot šos akcentus vadoties no jēdziena “adversa taktika”, kas ļoti bieži apvieno visu pārējo.

Adversa taktikas būtība slēpjas tajā, ka tikai tad, kad visi pretinieki ir saspringti, dzīvē var ieviest pašus apjomīgākos plānus. Doma kā garīgā plāna būtība nevar tikt iznīcināta. Bet tai var pretnostatīt būtni ar lielāku potenciālu.
Kaut kur dziļi apziņā slēpjas iespēja, taču tā nespēj noformulēties un tad ir nepieciešama adversa taktika, lai atmodinātu cilvēcisko apziņu. Nākas novest darbību līdz absurdam, pretējā gadījumā gulošie nespēj pamosties. Pasaules mēroga notikumos nepieciešama tā pati taktika.

Visā pasaulē mēs varam redzēt, ka savdabīga adversa taktika izrādās pats labākais ceļš. Var tikai pabrīnīties, kāpēc cilvēcei ir jāmaldās pa tik sarežģītiem labirintiem, ja ir daudz vienkāršāki ceļi. Taču evolūcijas spirāle ir sarežģīta. Tai dažkārt nepieciešams īslaicīgi pazemināties, lai pēc tam paceltos daudz augstāk.
Tieši tad, kad Gaišie Spēki ievieš jebkādu plānu uz Zemes, tie ņem vērā visas iespējas, par aprēķina pamatu pieņemot sliktākos apstākļus. Tieši tāpēc, lai iznākums būtu veiksmīgs pat vissliktākajos apstākļos. Protams, pie šadas taktikas, kur tiek ņemta vērā ļaunā griba un svārstīgā jāņtārpiņu vai silto brīvā griba, neveiksmes nevar būt. Plāns realizējas pie jebkuriem apstākļiem. Un ļaunie, un tumšie, domājot, ka ceļ cietumu, patiesība uzceļ dievnamu.

Adversa taktika ir FOKUSĒŠANAS metode, kam seko IZLĀDES bultas, kas trāpa taisni spriedzes centrā. Gaismas spēki to izmanto ne tikai cilvēka dabas dziļas zināšanas dēļ, bet arī saskaņā ar Kosmisko pamatlikumu, saskaņā ar kuru cīņa par eksistenci un spēcīgākā pieredze (ne tikai fiziskajā, bet garīgā sajūta) dominē no brīža, kad Kosmoss izpaužas Esībā.
Tādējādi no visa sliktā tiek gūts labums!
Kad cilvēks apzinās savu DIEVIŠĶO BŪTĪBU ar viņu vairs nevar manipulēt un viņš vairs nav vadāms.

Galvenais Jaunā Laika akcents ir cilvēka saikne ar viņa Augstāko Es (sinonīmi “intuīcija”, “Sargeņģelis”, “Dvēseles sauciens”). Ja cilvēks dzīvo apzināti, palielinās smadzeņu platība aiz pieres kaula – neokortekss, kas piedalās izziņā, maņu un intuitīvajā uztverē.
Viens no Būtības aspektiem atrodas pašā virspusē. Tā ir mūsu elpošana, bet elpošana ir dzīvība. un, lūk, kā tā ir organizēta.
Deguns ir izlūks pasaulē (https://cyberpedia.su/11x91cb.html). Cilvēks VISU izvēlas un vērtē pēc smaržas, bet ne vienmēr dara to apzināti – partneri, darbu, dzīvesvietu. Degunu NEVAR apmānīt. Tas NEPAKĻAUJAS ne ego, ne apziņas manipulācijām. Tas dod spēju mīlēt, būt kaislīgam, laimīgam, izprast patiesību, pārvaldīt paredzēšanas spējas, intuīciju, gaišredzību.

Smaržas interpretē nevis deguns, bet smadzenes, un impulsu ātrums no ožas receptoriem uz smadzenēm ir lielāks nekā sajūtu pārraides ātrums ar sāpju receptoriem.
OŽA – ir INTUĪCIJAS SIĀMAS DVĪNIS, tās ALFA un OMEGA.
Cilvēkiem IR JĀJŪT, tas ir vissmalkākās matērijas pieprasījums, kā nabassaite savienojumam ar augstākām dimensijām. Nav nabassaites – nav dzīvības. Tāpēc visiem sajūtu “elementiem” ir sava personiskā saskaņa gan ar zemes (kosmisko) elektromagnētisko “ķēdi”, gan ar sava Augstākā Es “traktātiem”.
Turklāt to, cik kvalitatīva ir cilvēka saskaņa ar savu Augstāko Es ļoti labi var redzēt magnētiskās rezonanses galvas tomogrāfijā.

Ir tāds medicīniskais termins “periventrikulārais mirdzums” vai “spīdēšana” (agrāk saukta “leikoareoze”), kas attiecas uz smadzeņu elektrisko aktivitāti. MRI attēlos starojuma avoti izskatās kā balti plankumi, kas izkaisīti pa smadzeņu audiem. Pētījuma rezultātā tika atklāta radošās intuīcijas darbība – “virsapziņas ass” jeb “APZINĀTĪBAS ass”.
Un te nu sākas pats interesantākais! Vairumam cilvēku baltie plankumi ir NEKĀRTĪGi izkaisīti pa visu galvas smadzeņu virsmu.
Bet tiem, kuri ir apzināti (ir “atmodušies” – ezotērisks termins), šie baltie plankumi KONCENTRĒJAS KOPĀS, turklāt VIENMĒR sarindojas STARA formā, kas vērsts uz TUMSU.

Jebkurš talants (kā sajūta-zināšana) ir saistīts ar darbu, kas sagādā prieku.
Tā kā to ir izvēlējusies cilvēka Dvēsele, šī nodarbošanās cilvēkam sagādā radošuma prieku un baudu. Un viņš ar galvu metas tajā, nemanot, kā paskrien laiks; darot to, kas patiešām patīk, nevis to, ko nākas darīt piespiedu kārtā. Dvēsele līgsmo un sirds piepildās ar siltumu.
Tajā pat laikā fizioloģijas līmenī tiek fiksēta ATBILSTĪGO smadzeņu daļu PALIELINĀTA aktivitāte, kas ved pie to ATTĪSTĪBAS. Un augstākajā izpausmē (no baltajiem plankumiņiem) tiek veidota skaidra taisna līnija, kuras klātbūtne pati par sevi ir visu harmoniski strādājošo enerģētisko centru sintēze – kā sevi apzinošā Radītāja vizītkarte.

Baltie plankumiņi (un to sakopojumi) ir kustīgi un to kustība ir atkarīga no tā, kādu augstāko spēju cilvēks aktivizē ikdienā. Dažādos radošos stāvokļos balto plankuminu izvietojums būs atšķirīgs. Tā pārslēdzas konkrētā radošā “elektroinstalācija”.

Cilvēka apziņai ir ļoti interesanta īpasība – SINESTĒZIJA vai STARPSAJŪTU saikne. Tas notiek, ja noteiktu sensoro kanālu stimulēšana izraisa citu sensoro kanālu piespiedu reakciju (“Kā darbojas psihiskās smadzenes” (https://senseisekai.livejournal.com/606591.html)).

Atvērtās apziņas fenomens reāli eksistē – un eksistē tieši ikdienā. Kad cilvēka sirds ir atvērta Pasaulei, MRI fotogrāfijā parādās TUNELIS, kurš atduras  galvvidū  (http://wikingi7.narod.ru/acons.htm ).

Piemēram, uztveres jomas paplašināšana, palielinot jutību, var veicināt pašdziedināšanos. IR SVARĪGI, lai JEBKURĀ DARBĪBA BŪTU PAŠPĀRVALDĪTA – APZINĀTA.

Jo tad, ja rodas NEVADĀMI PROCESI var nokļūt pie psihiatra un tad atveseļoties būs sarežgīti.

DAUDZI cilvēki neapzinās, ka viņu sensorās (t.i., jūtamās) reakcijas līmenis ir DAUDZ augstāks nekā var iedomāties. Notiek tūlītēja informācijas nolasīšana no kosmosa tieši, apejot prātu.
Pašreiz tas daudziem cilvēkiem notiek intuitīvi un viņi sāk atpazīt melus – nav svarīgi, kadus: galvenais ir APAZĪŠANA.
Tā notiek dažādu sabiedrību noslāņošanās. Un tas nav ne labi, ne slikti. Ir tāds laiks.

…..

Mēs meklējam sevi, bet atrodam Dievu.
Mēs meklējam Dievu, bet atrodam sevi.

© Copyright: Valentīna Mironova, 2021
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par pieredzi un dziedināšanos

Manā dabā ir dalīties ar to, ko savā dzīvē pati esmu pārbaudījusi un sapratusi, un kas arī citiem cilvēkiem varētu palīdzēt justies labi un dzīvot labāk. Mokoši ir skatīties, kad cilvēki slimo un tu neko nevari palīdzēt, lai arī saproti, ka ikvienam ir savs ceļš un savas izvēles.

Padalīšos ar savu pieredzi pašārstēšanā, arī šī brīža sāgas sakarā 🙂
Tas ir tikai mans viedoklis, es neesmu ārste, neesmu zinātniece, bet esmu mamma saviem četriem bērniem un sieva savam vīram, un vienmēr esmu uzskatījusi, ka latviešu sievietei ir jāzin tās pamatlietas, kas palīdz uzturēt savas ģimenes veselību, jo tā ir katras mammas pamatatbildība, ja reiz esam laidušas bērnus pasaulē. Zināt, kā ikdienā rūpēties par veselību, kā stiprināt imunitāti, ko darīt tad, ja bērns apslimst, kuros gadījumos saukt ārstu, kuros dziedināt pašai.

Ar abiem vecākajiem dēliem mums ir diezgan pagara un smaga pieredze ar mūžīgo saaukstēšanos, slimnīcām, antibiotikām, aizdeguņu operācijām, kas bija pēdējais piliens, lai sāktu pati domāt, rūpēties un uzņemties atbildību par savas ģimenes veselību. Man bija un vēl joprojām ir interesanti izzināt, studēt to, kas nepieciešams mūsu ķermeņa fiziskajai un mentālajai veselībai un labsajūtai. 

Tad, it kā pavisam nejauši manā dzīvē ienāca cilvēki, informācija, produkti un lietas mainījās. Mazie bērni piedzima ar labu imunitāti, ļoti reti savos 16 gados ir slimojuši.

Jā, protams, ja ir trauma, to ārstē traumatologs, zobus labo zobārsts un, ja ir apendicīts, to operē ķirurgs, tur šaubu nav, taču visas vīrusu saslimšanas, iesnas, klepu, sagurumu mēs vienmēr esam ārstējuši mājas apstākļos, apzinoties, ka svarīgas ir pirmās slimības dienas, ka nevajag ielaist slimību… Ja augsta temperatūra, to nevajag uzreiz “nosist” un, lai to mazinātu pietiek norīvēt ar šņabja šķīdumu. Tējiņas, medus, piens ar medu un sviestu, sīpols ar medu, labi dabīgie vitamīni (mums tādi jau 20 gadus ir Francijā ražotie Vision produkti).

Reiz, kad vīram sākās pneimonija (bija atvedis no Turcijas sazin kādu vīrusu), izskatījās, ka beigas klāt, nekādas antibiotikas, nekādi līdzekļi nepalīdzēja, man draugi ieteica pamēģināt senseno vecmāmiņu metodi – “govs piens+govs sūdi”, speciāli pagatavots nemaz nesmird 🙂 Un jau pēc divām dienām plaušas bija tīras. Kā tas stradā, es vēl joprojām nezinu, taču turpmāk, ja tuvākajā draugu lokā kas līdzīgs notika, visi uzzināja šo recepti. Protams, bija cilvēki, kas rauca degunus un teica, ka tā ir tumsonība un stulbums, ka uzticas medicīnai. Taču man ir vienaldzīgi tukši spriedelējumi un skeptiķu domas, es uzticos iekšējām sajūtām, seno tautu medicīnas tradīcijām un praktiskajai pieredzei. Un uzticos tam, par ko savā grāmatā “Tu vari izdziedināt savu ķermeni” raksta Luīze Heija (un, ne tikai viņa). Katrai slimībai ir savs iemesls un sava mācība, ko tā mums māca. Ieraudzīt to un kaut ko izmainīt sevī, savā attieksmē pret sevi, savu ķermeni, savu dvēseli.

Un tā, mirklī, kad sākās šī divus gadus ilgstošā sāga, es meklēju dažādus avotus, lai saprastu, kas jādara, ja nu “piemetas Šis”. (No kurienes tas nāk, tāpat ir skaidrs), bet skaidrs bija arī tas, ka slimnīcā nokļūt negribu, jo tur ir protokols, kurā neietilpst tās, jau sen pārbaudītās ārstnieciskās lietas.
Vislielāko stresu rada nezināšana un bailes, bailes sagrauj imunitāti un parasti tieši tas, no kā baidies, arī “piemetas”. Es ne mirkli neesmu baidījusies, un man bija skaidrs arī tas, ka es nepiedalīšos eksperimentā. Klausījos un vēl joprojām klausos dažādus alternatīvos medijus, dakteri Zeļenko, dažādus krievu un citu valstu zinātniekus, pašmāju ārstus, kuri argumentēti stāsta par savu pieredzi slimības ārstēšanā. Attiecīgi radās pašai savs “protokols”. 

“Noķēra” mūs šī modernā slimība 31.janvārī. Jāsaka, ka sajūta galīgi nav forša un viegla, fiksi un ātri uzskrien temperatūra, un tad ir viss iespējamais: kaulu laušana, acu sāpes, drebuļi, augsta temperatūra – viss komplekts. 
Bet mājas aptieciņā viss nepieciešamais jau bija. Viena doza ivermektīns, vitamīnu kompleksi ar C, D, E, omegas, selēnu, cinku, kvercitīnu (izrādās gan, ka kvercetīns ir pašā ievermektīnā). Ir arī tāda lieliska veterinārijā lietojama lieta kā ASD frakcija 2 un tad vēl visas plaušu tējas, citrons, medus, ingvers. To pašu lietoju arī otrajā dienā un no rīta pamodos pilnīgi vesela cilvēka sajūtā.

Intereses pēc sev uztaisīju ROFES testus, kas pirmajā ailītē parāda fizisko veselības stāvokli, otrajā – to, kādi ir organisma resursi – pēc 5 ballu skalas dažādās orgānu sistēmās.
Testu rezultāti bildītē. 
Es esmu pārliecināta par to, ka mēs esam radīti ar gana lielu resursu uzturēt sevi kārtībā – gan savu prātu, gan emocijas gan ķermeni, mēs varam uztrenēt sevi sadzirdēt un saprast to, ko mums grib pateikt mūsu ķermenis. Bet, lai to izdarītu, ir jāapzinās sava atbildība pašam par sevi, savu ķermeni un savu dzīvi kopumā un ir jāizzin sevi un jāiepazīst.

P.S. Nē, es neesmu antivakseris, es vienkārši mīlu sevi, savu ķermeni, savu dzīvi un nemīlu, ka man uzspiež kaut ko, kas nesaskan ar manām sajūtām un manu izpratni par to, kas man ir vai nav vajadzīgs.
Ja ir kādi jautājumi, droši rakstiet privāti. Atbildēšu.
gincisst@gmail.com
Ginta Filia Solis

Par Mīlestību necīnās

Vērojot to, no kā mēs patiesi sasildāmies, piepildāmies ar gaismu un prieku, dziedināmies, var diezgan viegli nonākt pie patiesības par to, ka tas viss nav iegūts ne nežēlīgā cīņā, ne pateicoties graujošiem procesiem, ne kādam citam atņemts, ne arī iemainīts pret pazemojošu stāvēšanu uz svešiem sliekšņiem…

Viss gaišākais, nenopērkamais, godīgākais un tas, kas nespēj nodot, atnāk mums no Mīlestības.

Pat ne no tās, ko viens cilvēks izjūt pret otru: jā, tā ir brīnišķīga, bet tomēr ne galvenā.
Bet no tās, kuru cilvēks izaudzē sevī tad, kad izjūt nepieciešamību (ne pienākumu) pieņemt dzīves likumsakarības, neatgriezenības un nepilnības.
Mīlestības, kas sastāv no radīšanas un vēlmes pasargāt visu dzīvo un apzinātas atteikšanās izliet kāda cita asinis – tiešā un pārnestā nozīmē.

Lūk, mīļie, kāpēc par Mīlestību necīnās…

Mīlestībai nav vajadzīgi ne kari, ne iekarotāji. Tie visi atnāk tikai tāpēc, lai paņemtu ar varu. Un tikai uz to tie arī cer. Un vēl uz spītību, bezkaunību un apsēstību.

Pats labākais vss ir brīvs.

Jo agrāk to saproti, jo mazāk brūču…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

DRAUGAM, KURŠ ATRODAS KRĪZĒ

Draugs, es nezinu, kā tev palīdzēt.
Es nezinu, kā remdēt tavas ciešanas.
Es nezinu, kā atbrīvot tevi no sirdssāpēm, bailēm, skumjām, no tavām vēlmēm,
kas kvēlo dziļi tevī.
Es pazinu šos apmeklētājus.
Un es nevarēju tos sevī iznīcināt.
Es biju tikpat salauzts un pazaudējies, kā tu.
Mana vēlme atrast atbildes arī sabruka ka pīšļi.
Es pazīstu skumjas un vientulību, par kurām tu runā.
Es gadiem ilgi bēgu no sāpēm. Es izmēģināju katru devu, katru risinājumu, katru atkarību.
Es centos izdzert savu vientulību, nodarboties ar seksu ar to, apēst to, meditēt par to.
Es centos būt cilvēkos, lai novērstu savu uzmanību; es kļuvu atkarīgs no cilvēkiem un vienalga
vientulība man sekoja.
Es centos sevi nohipnotizēt ar reliģiju, garīgumu, dogmām, ticību un melīgu cerību.
Ik pa brīdim es biju tuvu pašnāvībai, un dažkārt tā šķita vienīgā izeja.
Es centos atbrīvoties no vientulības, nepievērst tai uzmanību, es ierakos darbos un
bezjēdzīgā darbībā.
“Vienkārši turpini kustēties”, – es lūdzos sev. “Neapstājies”.
Vientulība nakts vidū klauvēja pie manām durvīm.
Es dzirdēju tās saucienus dienas sapņos un nakts murgos.
Es skrēju, kamēr manas kājas pārklājās asiņojošām brūcēm.
Es ilgi skrēju.
Bet tad dzīve lika man apstāties.
Caur slimībām, caur nespēku, caur sāpēm no skrējiena.

Un īstā dziedināšanās sākās tikai tad, kad es apstājos…
Es pagriezos ar seju pret savu vientulību un atļāvu tai sevi piepildīt.
Es domāju, ka nomiršu, bet vientulības sirds kodolā  es atradu tikai mīlestību, daudz dzīvības un gaismas.
Es atradu daudz dziļāku saikni ar Dievišķo.
Un gandrīz nepanesamu līdzcietību pret brāļiem un māsām.
“Tumsa” manī bija tikai pazaudējies bērns, kurš alka mīlestības.
Tā skuma pēc manis, gaidīja mani.
Tā bija brīnišķīga atkalapvienošanās.
Tagad mēs ar savu vientulību dzīvojam kopā, kā Viens Vesels.
Mēs kopā elpojam. Kopā pastaigājamies pa pļavām un laukiem. Sēžam zem zvaigžņotajām debesīm, smejamies un raudam.
Es savu mīlestību atradu tumsā.
Tagad, mans draugs, es sēžu kopā ar tevi.
Klusumā. Klātesamībā. Tagadnē.
Es redzu tavas bailes, tavu smalko bezspēcību, tavu skumstošo sirdi, un es paklanos
tavu dāvanu priekšā, tava spēka priekšā.
Es ticu tam, ka tu spēj sastapt pats sevi.
Un es negribu tevi labot.
Es nezinu, kā tev palīdzēt.
Taču tavā “bezspēcībā” ir dziedināšanās uguns!
Es nevaru tevi salabot, nevaru.
Bet es varu mīlēt tevi tā,

kā mīlu sevi.
Un tas ir ļoti daudz

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: Счастливый психолог

KATRAM SAVA PIDŽAMA

Šobrīd mūsu mājas ir vieta, kur paglābties. Tās ir MŪSU mājas; mūsu miera un drošības vieta. Vai tev kadreiz ir gribējies nopirkt jaunu pidžamu vai mājas kleitu? Maigu, mīkstu naktskreklu, kas viegli apņem ķermeni? Ja gribējās un gribas, tas ir labi. Tā izpaužas vēlme pēc drošības. Un vajadzība būt harmonijā ar savām mājām.

Atceros, bērnībā nācu no skolas un nevarēju sagaidīt to brīdi, kad beidzot varēšu novilkt skolas formu. Un uzvilkt mājas drēbes. Tas darbojas kā silta vanna; tu uzreiz sajūti, ka esi mājās. Citā realitātē, kurā tevi sargā dzimtās sienas. Kaut gan, protams, arī tur mēdz būt dažādi.

Taču šo momentu, kad pārģērbies mājas apģērbā es vienmēr atceros. Un arī šī sajūta ir saglabājusies. Un vēl aizvien, lai cik skaistas būtu drēbes, ko valkājam, mājās ļoti gribās tās novilkt. Un uzvilkt ērto, mīksto… savējo.

Majas krekls, mājas kleita ir mūsu mājas un dvēseles miera simboli. Šo apģērbu neviens neredz, izņemot pašus tuvākos – savējos. Tas ir mūsu slepenais personīgais apģērbs. Jo tas ērtāks, patīkamāks, skaistāks, jo labāk tas mūs aizsargā.

Senslāviem bija tāda paraža: jaundzimušo pieņēma kreklā, kuru bija darinājusi pati vecākā dzimtas sieviete. Tas tāpēc, lai viņš saņemtu dzimtas aizsardzību un dzīvotu ilgi.

Dažās ģimenēs jaundzimušo pieņēma tēva kreklā. Lai viņš uzreiz sajustu tēva aizsardzību, lai uzreiz iepazītos ar ģimenes smaržu un mikrofloru. Un, lai tēvs viņu stiprāk mīlētu, – tā uzskatīja.

Bet piedzimt laimes krekliņā bija liela svētība. Šo krekliņu pēc tam glabāja visu mūžu; tas glāba un aizsargāja laimīgo, kurš atnāca šai pasaulē Dieva dotā “krekliņā” – no visām nedienām

Paskaties, vai tavs mājas apģērbs ir gana ērts un patīkams. Naktskrekls simbolizē dvēseles mieru, saldus sapņus un eņģeļu aizsardzību. Agrāk tam vajadzēja būt sniegbaltam. Jā, un arī tagad būtu labi gulēt sniegbaltā mīkstā naktskreklā. Simboli ietekmē mūsu zemapziņu, pat tad, ja mēs par to nedomājam…

Bet pidžama vai mājas kostīms ļauj justies kā mājās. Tie pastiprina drošības un relaksētības sajūtu. Un, ja vēl pidžama ir skaista, tas ir cieņas un estētiskās harmonijas simbols pret savām mājām.

Agrāk pidžamas izsniedza sanatorijās un kūrortos. Gan slimnieki, gan atpūtnieki tās nēsāja arī pastaigājoties, – tāpat kā deviņdesmitajos gados treniņtērpus valkāja it visur. Un pidžama ļoti labi ietekmēja atveseļošanos un emocionālo stāvokli.

Pidžama simbolizē ērtumu, relaksāciju, aizsardzību, sajūtu, ka par mums rūpējas un dziedina mūs. Tas ir atpūtas simbols. Brīvības no trauksmes un smaga darba. Pēc kara sanatorijās valkāja pidžamas; cilvēki vēlējās atpūsties, atlabt. Viņi bija pelnījuši mieru un atpūtu.

Lūk, kāpēc šodien tik daudziem gribās nopirkt jaunu mājas kreklu vai skaistu ērtu pidžamu. Tad nopērc! Vai uzšuj, – šūšana nomierina un dod spēku. Un, ja vēl savām rokām vari uzšūt kreklu mīļotajam cilvēkam, šis krekls viņu sargās, tā senatnē uzskatīja. Vai arī uz veikalā pirkta krekla vari uzšūt viņa vārdu. Tas viņu stiprinās.

Agrāk krekls bija cilvēka simbols. Viņa pirmās drēbes.

Un arī tagad tā ir laba dāvana sev un saviem mīļajiem. Mēs esam mājās. Lūk, mūsu mājas apģērbs. Un visas nedienas paliek aiz durvīm. Mēs varam atslābt un atpūsties. Un, lai mūsu sargeņģelis par mums parūpējas. Mājās, savā mājas apģērbā mēs atkal nedaudz esam bērni. Maigāki, labestīgāki un klausīgāki.

Lūk, kāpēc gribas ātrāk pārgērbties, kad pārnāc mājās no trauksmainās un ne parāk veselās pasaules….

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis