Nebēgt no bailēm

Pa īstam atbrīvoties no bailēm nenozīmē nekad nebaidīties.

Pa īstam pārdzīvot nodevību vai rūgtu šķiršanos nenozīmē nocietināties pret jebkurām attiecībām un saņemt garantiju, ka vairs nekas tāds neatkārtosies.
Pa īstam iziet no bēdām nenozīmē tās aizmirst.
Pretējā gadījumā izrādīsies, ka nonākt līdz dziedināšanai nozīmē atslēgt sevi no dzīvām sajūtām un paslēpties mākslīgā amnēzijā no visa, kas izraisa sāpes.

Daudzi saka: es negribu neko just un neko nevēlos atcerēties.

Tāda vēlme ir saprotama, īpaši tad, ja ciešanas ir ļoti lielas.
Taču šādi centieni sevi pasargāt balstās tikai un vienīgi uz pašapmāna.

Mani mīļie, izdziedināties nozīmē pilnībā atritināt visu šo kamolu…

Saprast savu baiļu dabu un paskatīties tām acīs.
Tikai tad tu zināsi, par ko tās tevi brīdina un ko tev ar tām darīt.

Nodevībā neiet līdzatkarīgā vienpusējo ceļu, cieši turoties pie upura lomas, kuru viegli var nodot, pamest, pazemot, izmantot, bet uzņemties savu daļu atbildības, atmetot visas savas ilūzijas un atbildot sev uz jautājumu: no kura brīža tava pašcieņa ir kļuvusi lētāka par iespēju saglabāt attiecības, kurās  vērtīgs bija tikai kāds viens…

Kāpēc kalnos cilvēki pieaug? Tāpēc, ka izaug līdz patiesībai, kur tā nekad līdz galam neaiziet, bet izdzīvotais un pieņemtais nesagrauj dvēseli un nepārvērš to par pagrabu, bet gluži otrādi padara daudz noturīgāku un pieņemošāku pret to dzīves pusi, kur prieku var sagādāt pat rudens vējā izmircis pīlādža zars.

Ja tu vēlies izdziedināties nevis nemitīgi bēgt no nemitīgajām nepārvaramībām, tad nāksies apstāties, lai pārvarētu tās…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kā ik rītu…

No rīta tik ļoti sāpēja galva, ka devos pēc pretsāpju tabletes…

Pēc tam, kā vienmēr, mēs ilgi brokastojām un sapratām, ka dienas sākumā uzdāvināt sev nedaudz vairāk laika vienkāršai ikdienas laimīgai dzīvei ar sarunām, kafiju, mūziku un kaķi, nozīmē jūtami uzlabot savu kopējo noturību tur, kur tā nepieciešama.

Pēc tam es pārkrāmēju savu somu ar jauniegūtajām grāmatām.

Pēc tam ļoti saudzīgi gatavojos darbam, priecīgās priekšnojautās par tikšanos ar katru, ko  uzdāvinās man šī diena.

Pēc tam ārstēju savu papardi, kas jau ilgu laiku mokās ar smagu depresiju… un galva pārstāja sāpēt, un es biju pateicīga sev par to, ka laikus atcerējos par tableti.

Pēc tam, jau pavisam mundra, smaržojoša pēc garastāvoklim atbilstoša aromāta un pat nedaudz uzpucējusies, devos pie datora, lai uzrakstītu rakstu. Kā ik rītu…

Man šie brīži ir ļoti dārgi. Tie ir ļoti tīri. Jo nav nekādu melnrakstu. Nav šablonu. Nav mērķu.
Ir šis lieliskais satikšanās prieks ar absolūti tīru lapu un nepacietībā lēkājošu kursoru… un vēl, ar jums, mani mīļie lasītāji…
Un šī ir brīnišķīga sevis sadzirdēšanas prakse un iespēja caur vārdiem ļaut izpausties tieši tām sajūtām, kas pieder man, šodienas nevis atliktām uz labākiem laikiem.

Un, tā, es apsēdos pie galda… pacēlu rokas virs klaviatūras… un ieraudzīju uz peles paklājiņa to pašu tableti, kuru, kā man šķita, izdzēru, un pateicoties kurai, kā man šķita, es pārvarēju tās nīdošās sāpes, kas traucēja man dzīvot.

Tā, lūk, strādā placebo.

Ne tikai ar tabletēm…

Dažkārt mums ir grūti saprast, kas patiesībā mūs dziedina. Mēs gaidām brīnumus. Mīlam ne tos, kas blakus, bet tos, ar kuriem pazīstami vien mūsu sapņi. Nedodam sev iespēju iepazīt kaut ko jaunu, pamēģināt nodarboties ar to, ko patiešām vēlamies, bet baidāmies.

Un “dzeram tabletes”. Lai nejustu ikdienības sāpes.
Lai aizbēgtu no patiesības.
Lai neko neizlemtu.
Lai samazinātu tās dzīves neciešamības pakāpi, kuru mēs vairs it kā neuzskatām par savu un kurā nemanāmi esam kļuvuši par dzīvām sniega kupenām, vienmēr gatavām aizstāvēties, bet nekad gatavām laimei…
Bet varbūt nemaz nevajag “tabletes”? Ne tāpēc, ka sāpes pašas pāries, bet tāpēc, lai arī caur sāpēm, bet mēs beidzot saprastu, kas tad īsti sāp…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Necenties sevi piespiest dziedināties!

Necenties sevi piespiest dziedināties!
Dziedināšanās vienmēr notiek bez piespiešanas.
Kad apstākļi tai ir piemēroti.
Kad ir pietiekami daudz mīlestības, uzmanības, klātbūtnes, nesteidzības, uzticēšanās.
Kad tu necenties izdziedināties.
Kad tu necenties atmosties.
Kad tu vispār ne “centies”.
Kad tu plaši atver apskāvienus un sveic esošo mirkli.
Nokrīti pie zemes.
Sajūti dusmas, skumjas, vientulību.
Izdzīvo savu neveiksmi. Visu sava kritiena dziļumu.
Runā savu tīro patiesību, kādu sarūgtinot, kādu padarot tuvāku.

Mīļais, necenties sevi piespiest.

Tev jāatlaiž rezultāts, dienas kārtība, mērķis.
Un ar mīlestibu jāpiepilda sava “neaizdzīstošā” pieredze.

Piesātini savas sāpes, skumjas, grūtsirdību ar sirsnīgu apzinātību.
Baudi šo mirkli.

Tev jārada apstākļi dziedināšanai,
taču tu to nevari izdarīt.

Tavs ego sadumposies.
Tava sirds priecāsies.
Tevi izdziedinās seni, noslēpumaini un vārdos neizsakāmi spēki.
Tev tikai jāpaiet malā no piespiešanas ceļa.

Džeffs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis