Kad tava pasaule šūpojas

Kad tava pasaule sāk šūpoties, tu automātiski pārcelies uz drošāko tās teritoriju. Tā psihe sevi aizsargā. Tā anestezē tavas sāpes, tavu šoku, tavu stresu ar tām lietām, kuras tu vislabāk proti darīt, un tās kļūst par tavu glābšanas laivu, kas tevi pārceļ neitrālos ūdeņos, lai uz mirkli vispār neuztvertu notiekošo.

Es atceros savu vecmāmiņu ar viņas milzīgajām segām, darinātām no lupatu gabaliņiem. Viņa kā klusējošs robots šuva tās dienām un naktīm, metodiski velkot ārā no vecas spilvendrānas daudzkrāsainus audumu gabaliņus. Tas nozīmēja, ka viss ir slikti.

Mans draugs Ļoška skrēja kā Forests Gamps, jebkuros laikapstākļos, jebkurā gadalaikā krājot savus izmisuma kilometrus.

Mans maģiskās Pēterburgas maigais zieds Maija… Kad es pieķēru viņu uz grīdas ar bumpbuļcepuri galvā zīmējam savus zīmējumus, es sapratu, ka viņai ir tāpat kā manai vecmāmiņai.

Kad nomira mana māsa, es noliku telefona klausuli, paņēmu no plaukta grāmatu, un lasīju to līdz nākamajam rītam. Es neatceros, par ko bija stāsts tai grāmatā, bet zinu to, ka tā mani paglāba.

Kāds mans pacients atzinās, ka visus savus dzīves satricinājumus izdzīvoja garāžā, kārtojot savus instrumentus un mehāniski darot atslēdznieka darbus uz sava mazā darbagalda.

Stass savas slimības saasinājuma laikā, kad bezspēcīgi ir pat visspēcīgākie farmakoloģiskie līdzekļi, bez atlīdzības strādā par nedziedināmi slimo ļaužu kopēju. Tādā veidā ar līdzcietību nosedzot savu bezspēcību un aizejot no savām personiskajām ciešanām.

Kas tev patīk? Ko tu vari? Kur tev ir iespēja paslēpties, kad grūti? Radošums, darbs, cilvēki? Domā par to tagad. Ieliec sevi tajā pirms pasaule sāk šūpoties. Un tā šūposies, jo nav tādu pasauļu, kas būtu statiskas. Viss šūpojas un nekas par to nebrīdina iepriekš. Un tāpec ir svarīgi, ka tev ir sava rūpīgi kopta saliņa, uz kuras tu uzkāpsi, kad palīdzība vēl tikai būs ceļā, un dažkārt pat, iespējams, nebūs skaidrs, vai vispār kāds palīdzēs…

Viss pāriet. Taču nav vārdu, kas kaitina vairāk kā šie, brīdī, kad tas viss notiek. Lai katram ir kur iet. Lai sākumā būtu iespēja izdzīvot, bet pēc tam jau dziedināt savas brūces…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Katram sava zāļu recepte

Ir bezjēdzīgi domāt, ka, ja tu ļoti pacentīsies, tev palīdzēs tas, kas palīdz citiem, bet pēc kā tev pašam nav apzinātas vajadzības un kam tu, ja godīgi, vispār netici…

Nav vienas zāles pret visām mokošajām esības kaitēm un nezūdošajām psiholoģiskajām sāpēm.
Meklēt to – tikai savējo ir daudz grūtāk, nekā paņemt jau gatavu. Taču nāksies to darīt, ja gatavās zāles nepalīdzēs.
Galvenais sevi nemānīt. Necensties uzskrūvēt placebo visam, ko tik skaļi reklamē. Nevilties, ja neesi sagaidījis tūlītējus rezultātus.
Un nekļūt naidpilnam vai upurim. Lūk šeit, ja sanāks, patiešām ir vērts papūlēties…
Un vēl, papūlēties saprast, ka patiess prieks, spontāni laimes uzplaiksnījumi, iespēja redzēt pilnu dzīves krāsu paleti un sajusties pilntiesīgam tās dalībniekam, absolūti nav tas pats, kas tiek iedots a priori nepārtrauktā režīmā.

Visticamākais, psihe mūs ar visu to apbalvo par to, ka cienīgi esam pieņēmuši visu parējo.
Par to, ka neatrodamies hroniskā panikas stāvoklī.
Par to, ka esam gana drosmīgi, lai sadzīvotu ar neatgriezeniskiem zaudējumiem, kuri nespēj mūs pilnībā izdziedināt.
Par to, ka atsakāmies mūžīgi vainot likteni un pratināt to, kāpēc tas notiek tieši ar mani…
Par to, ka nebēgam no pašiem grūtākajiem saviem stāvokļiem.
Un par to labestību, kas mūsos paliek gan pret sevi, gan citiem, pat tad, kad ir vēlēšanās tikai nosodīt, bāzt acīs svešas kļūdas un kaut ko pieprasīt.

Iespējams, ka no visām šīm komponentēm izdosies izveidot ļoti labas zāles.
Bet, iespējams, neizdosies.
Taču vienmēr ir iespējams atrast kādas citas.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Visam vajadzīga Mīlestība

Bailes doties savā dziļumā, savā dziedināšanā ļoti bieži tiek maskētas ar laika trūkumu, resursiem un citiem prāta izgudrotiem faktoriem un citām aizsardzībām, kas izskatās pēc “apstākļiem”.

Bailes ieraudzīt to, ka iekšpasaulē ir kaut kas ne tāds, kaut kas neglīts, kroplīgs, kaut kas, par ko jākaunas.

Katram no mums ir milzīgs daudzums dažādas pieredzes. Ceļš no dzīves dzīvē ir bijis gana ērkšķains. Un bagāžā ir tik daudz kā visa. Taču tieši tagad tas viss vēlas tikt ieraudzīts, attīrīts un izdziedināts.

Katra cilvēka iekšējais skaistums vēlas izpausties un ieskanēties pilnībā.

Nav neglītā. Ir skaistais, kas bija izkropļots, kas tiecas pēc tā, lai to saudzīgi attīrītu un izdziedinātu. Viss, uz ko bail skatīties – ir skaistais, kas nav saņēmis pietiekami daudz Mīlestības un tāpēc tam vajadzīgs vēl vairāk Mīlestības.

Skaistums vēlas izpausties. Tas vēlas skanēt visā pilnībā. Mīlestībā.

Anna Gusak
Foto: John Cahil Rom
Tulkoja: Ginta Filia Solis