Gatavība dzīvei

virpulis1

Gatavojies, negatavojies. Tu nekad nebūsi gatavs dzīvei. Neviens nekad nav gatavs. Tu mūžīgi gaidīsi savu gatavību dzīvei.

Sagatavotība ir meli.

Tu nebiji gatavs arī piedzimšanai. Pēkšņi ierauts ūdens virpulī tu glābi savu dzīvību. Tu izjuti bailes, šausmas, apgrūtinātu elpošanu, bailes no gaismas, bet ne gatavību.

Tu nekad nebiji gatavs pirmajai skolas dienai. Tev bija bail, tev palika slikta dūša jaunās pasaules priekšā brīdī, kad mira vecā pasaule, un tu nekad neizjuti gatavību tam.

Un tava tēva nāve, iespējams, bija gaidāma, taču tu tai nebiji gatavs. Velns parāvis, kā gan var būt gatavs bēdu, vainas, prieka viļņiem? Diagnoze vēzis, darba zaudējums, negaidīta ziņa. Tu nebiji gatavs. Taču tu biji atvērts un turpināji iet. Tevis nebija, bet tu biji dzīvs un tu elpoji tur, kur tēvs nevarēja un tu visu to ieliki savā senajā sirdī.

Tu paklupi, nokriti, sasities. Saņēmis sevi rokās. Noklīdi no ceļa.

Taču tev nekad nebija gatavības. Kam? Sāpēm? Atbildēm? Vai tu esi gatavs tam, ka tev būs dzīves gids vai autoritatīva vadība?

Tu vienmēr esi zinājis, ka šāda nav dzīve.

Iemīlies kritienos, kļūdās, savās šaubās, tajā, ka tu runā ne to, ko vajadzētu. Iemīlies savas dzīves nekārtībā. Smejies, kad tavi sapņi sašķīst kā ziepju burbuļi.

Vienkārši sāc dzīvot šodien, pat tad, ja nezini, kā to izdarīt. Izšļaksti krāsas pa visurieni. Lai dzīve apmirdz tavu audeklu. Saproti visu nepareizi, un sajūties tik labi!

Tu vari nebūt gatavs dzīvei. Taču tu esi gatavs dzīvot, kļūdīties un atdoties dzīves ūdens virpulim.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir tiesības, kas iedotas tev piedzimstot

gul4

Nemeklē un negaidi mīlestību: tā neuzradīsies pēc tava pieprasījuma. Tu vienmēr jutīsies nepilnīgs un bailes to pazaudēt tevi pavadīs katru mīļu dzīves dienu.

Uz mīlestību nevar parakstīties. Mīlestība nav balva par labu uzvedību. Mīlestība nav tas, ko tu “esi pelnījis” vai neesi. Tās ir tavas tiesības jau no pašas dzimšanas, tā kā atrodi to savā sirdī!

Ja tu pamani, ka tava uzmanība vēršas uz āru, tiecas uz kaut ko, tajā pat laikā manipulējot ar kaut ko, cenšoties tikt skaidrībā, pieķerties, kaut ko saglabāt – apstājies! Uzaicini savu uzmanību pienākt tuvāk. Lai sajustu savas kājas uz zemes, sava ķermeņa svaru, kā tas tevi velk uz Zemes pusi. Lai sajustu elpošanu, tādu drošu, tādu senu, kā tā paceļas un nolaižas, paceļas un nolaižas, kā viļņi tavas būtības plašumos.

Lai uzmanība iziet caur kaklu, krūtīm. Lai tā tur rada kņudinošu, vibrējošu un dedzinošu – dzīvu sajūtu. Lai uzmanība piesātinās ar skumjām, vientulību, pamestības sajūtu – visām tām sajūtām, no kurām tu bēdz. Uz mirkli dod patvērumu tiem senajiem un brīnišķīgajiem lielā uzdevuma fragmentiem, kuru tu jau sen esi sapratis. Lai šī patiesā tavas dzīves filmas scēna tiktu apgaismota ar tavu uzmanību, šo maigo apzinātību, kuru sauc par mīlestību. TĀ ir lūgšana.

Es esmu šeit. Es esmu šeit. Un tas ir normāli. Pat tad, ja es nejūtos īpaši labi, tas ir normāli. Manas skumjas ir saprātīgas. Manas bailes ir senas, svētas un cienījamas. Manas ilgas kvēlo pilnas ar dzīvību.

Pat šaubas ir mani radi. Un te nav nekā slikta; viss ir mīlestībā.

Dzīve ir tik īsa, bet mīlestība – mūžīga, dāsna, visur esoša, tā ir tuvāk, kā nākamā ieelpa.

Tā kā nemeklē mīlestību; negaidi to, negaidi, ka tā atnāks pēc pieprasījuma. Bet zini TO. Zini savu klātesamību, tās intimitāti. Sajūti, kā klātbūtne čukst tev ausī…

Es elpoju ar tevi, mana mīlestība. Katra ieelpa, izelpa un telpa starp mums. Kad tu stāvi, ceļos nometies, dzīves haosa un neskaidrības nomocīts, es stāvu kopā ar tevi – uz ceļiem.

Kad tu šajā nepastāvīgajā pasaulē pacelies augstu, es priecājos kopā ar tevi. Kad tu jūties pazudis un nespēj iet tālāk, es jau tevi esmu atradis. Šeit. Vienmēr šeit. Es esmu tuvu. Ļoti tuvu. Es smejos kopā ar tevi, es raudu kopā ar tevi, noasiņoju kopā; tavas asinis ir manas asinis. Tava balss ir mana balss, tava klusēšana ir mana klusēšana, un es došos uz pasaules malu, lai atrastu tevi, lai cīnītos par tevi, lai atgrieztu tevi mājās.

Tu nevari izvairīties no mīlestības.
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Izdziedināšanās – tā ir TAVA gatavība sevī mīlēt it visu

milet visu

Lūdzu, draudziņ, necenties būt “virs” kāda vai par kādu.

Tā tu tikai attālināsies no tās savas daļas, kurai nepieciešama maiga uzmanība.
Necenties šodien “kustēties tālāk” no savām bēdām, skumjām, apjukuma un tukšuma sajūtas sevī.

Sajūti šos draugus pilnībā, lai šīs svētās un nesaprotamās enerģijas iziet caur tevi.

Tās nav ne “negatīvas”, ne “sliktas”, tās nav tavas neveiksmes, vājuma vai sašķeltības pazīmes.
Tās ir tikai daļa apziņas, viena vesela mazi fragmenti, kuri vēlas tikt dziļi sajusti.
Tās atnākušas, lai attīrītu un padarītu daudzveidīgu nevis lai tevi sodītu.
Pārstāj tās atstumt un sajūti to pirmatnējo, neierobežoto enerģiju, to uztraukumu un uzliesmojumus visas dienas garumā.
Dziedināšana nav gala mērķis, tā ir tava gatavība mīlēt sevī it visu, pieņemt visu dzīvi: gan prieku gan bēdas savā milzīgajā sirdī.

Lai bezbailīgi ietu Nezināmā ugunī!

Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: Lialess
Tulkojums: Ginta FS

Tevi atbalsta

tevi atbalsta

Daudzas no mūsu bailēm, īpaši tās, kas attiecas uz naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1 – “es neesmu pašpietiekams”
2 – “es nākotnē nebūšu pašpietiekams”.
Un patiesībā šīs bailes ir vienas bailes, visu baiļu bailes:
“dzīve mani neatbalstīs”.

Katram no mums ir mūsu iekšējais bērns, kurš labi zina, ka viņš (vai viņa) nevar būt pats sev vecāks.
Viņš nejūtas kā viens veselums un nezin, kā sevi padarīt par vienotu veselumu pēc paša vēlēšanās. Viņam trūkst spēka, lai sevi papildinātu, atbalstītu sevi, apmierinātu savas vajadzības.
Šis bērns balstās uz vareniem un noslēpumainiem spēkiem ārpus sevis, uz spēkiem, kuri atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tā ir dziļa ķermeniska atmiņa no bernības: bailes būt pamestam, bailes zaudēt atbalstu, kurš mums ir bijis, kuru mums rūpēm par sevi atstājis milzīgais vientuļais Visums.
“Es neesmu pašpietiekams, es tāds nekad nebūšu…. es nomiršu”.

Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas, mantas, cilvēkiem, no projekta sevis paša pilnveidošanai. Nav nekās brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tik ļoti norūpējušies un nemierīgi, mums ir tik ļoti neērti pašiem savā ādā. Mēs mūkam no nāves bailēm un zaudējuma.

Mēs zemapziņā ticam, ka mums jāturpina būt lielākiem, jāgrib vairāk un jāpieder arvien vairāk… lai vienkārši izdzīvotu.

Ja apstāsimies, ja būsim mierā, pat uz mirkli, “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, vai pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīs pamestības sajūtas un nedrošības. Mēs nevaram iznīcināt savu iekšējo bērnu sevī, un mēs to nemaz nevēlamies! Bet mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, labestību un līdzjūtību, kad tās mūsos rodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi, nepārliecinātību. Mēs varam ar ziņkāri pievērst savu uzmanību šīm savām daļām. Un patiesi dot tām savu atbalsta sajūtu, kuru tās tik ilgi gaida. Turēt tās savās mīlošajās un drošajās rokās. Lai tās zin, ka tiek atbalstītas, ka ir drošībā. Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami katrā dzīves brīdī.

Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt par tavu dzīvi. Sajūti, kā tavs vēders paceļās un iekrīt ieelpojot. Sajūti, kā zeme tevi tur, sajūti sauli savā sejā un dzīvas dienas skaņas.
Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā galvu balsta pleci. Un viss: putni un Dievi un viņu Eņģeļi dzied tev dziesmas. Tu dzīvo varena atbalsta pasaulē. Tu dzīvo pārpilnībā, vienmēr, lai cik naudas tev būtu vai nebūtu, lai cik ļoti citi tevi atzītu vai neatzītu. Tu esi pašpietiekams un tev visa kā ir pietiekami.

Līdz šim tavs prāts griezās ap nākotnes bildēm, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

Tev nav tūlīt un tagad vajadzīgas visas atbildes

deja

Šajā brīdī, tieši šeit un tieši tagad, tev nav nekādas vajadzības noskaidrot visu par savu atlikušo dzīvi, neatkarīgi no tā, kas un ko par to saka.

Tev nav vajadzīgas atbildes uz visiem jautājumiem. Tās atnāks ar laiku vai neatnāks, vai, iespējams, nevajadzīgie jautājumi pazudīs paši no sevis. Nav nekādas nepieciešamības steigties. Dzīve nesteidzas. Esi kā gadalaiki. Ziema necenšas kļūt par vasaru. Pavasaris nesteidzas tuvāk rudenim. Zāle aug savā personīgajā tempā.

Izvēle, kura būs jāizdara, notiks, un tev nav savas nākotnes izvēles. Lēmumi, kuri tiks pieņemti – tiks pieņemti, un notikumi norisināsies tā, kā tiem būs jānorisinās. Bet šobrīd, iespējams, tev nav jāzin problēmas risinājums, rezultāti vai, kā labāk rīkoties šajā vai citā situācijā. Iespējams, nezināšana ir gaidīts viesis dzīves banketā. Iespējams, atvērtība jaunām iespējām ir tavs mīļākais draugs. Iespējams, pat šībrīža juceklis atļaus tev šeit atpūsties.

Un, lūk, tā vietā, lai “labotu” mūsu dzīvi, tā vietā, lai akurāti risinātu neatrisināmas problēmas un ātri pabeigtu episko fiktīvā “es” stāstu, mēs vienkārši atslābināmies pilnīgā nezināšanā, siltos noslēpuma apskāvienos, dziļi ieslīgstot šajā momentā un ar izbrīnu izgaršojam tā unikalitāti.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Foto: pixabay
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS