Draugs, nestāsti man par savu garīgumu

briviba11

!!!!!!!! Jā, jā, jā !!!!!!!!!

Nerunā ar mani par savu garīgumu
Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā Tu izturies pret savu partneri.

Pret saviem bērniem, vecākiem, pret savu ārkartīgi vērtīgo ķermeni.
Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā Es ilūzijām, vai par to, kā Tu sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā.

Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no Tavas Sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst Tavai personības filosofijai.
Es vēlos paskatīties, kā Tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar Tevi nav vienisprātis.
Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego.

Es vēlos Tevi iepazīt ārpus vārdiem… Es vēlos zināt, kā Tu jūties tad, kad Tevi piemeklē nelaimes.
Ja Tu vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu.
Ja Tu jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Ja Tu vari mierīgi pieļaut savu bēdu pārdzīvošanu, nekļūstot par to vergu.
Ja Tu vari just savu kaunu, bet neapkaunot citus.
Ja Tu vari kļudīties un atzīt savas kļūdas.
Ja Tu vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just.
Ja Tu vari pilnībā Būt Cilvēks savā brīnumainajā Dievišķīgumā…
Nerunā ar mani, Draugs, par savu garīgumu.

Man tas nemaz nav tik interesanti.
Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI.
Iepazīt tavu dārgo Sirdi.
Saprast brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par Gaismu.
Līdz vārdiem par “garīgu cilvēku”. Līdz visiem gudrajiem vārdiem.
Autors: Džefs Fosters
​​​​​​​Foto: paxabay
Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

NEpietiekamības bailes

ieksejais berns6

Daudzas no mūsu trauksmēm, īpaši tās, kas sasitītas ar naudu un attiecībām, izriet no divām galvenajām zemapziņas bailēm:
1. “Es neesmu pašpietiekams”
2. “Es arī nākotnē nebūšu pašpietiekams”
Un patiesībā šīs bailes ir vienas – visu baiļu bailes
“Dzīve mani neatbalstīs”

Tev ikvienā dzīves mirklī VISS ir pietiekami!

Katram no mums ir savs iekšējais bērns, kurš zin to, ka viņš (vai viņa) nevar būt sev par vecāku. Viņš nejūtas viens vesels un nezin, kā padarīt sevi vienotu un veselu pēc paša vēlēšanās. Viņam nepietiek spēka papildināt sevi, atbalstīt sevi, apmierināt savas paša vēlmes.
Šis iekšējais bērns balstās uz ārējiem noslēpumainajiem un varenajiem spēkiem, kas ir atbildīgi par viņa eksistenci. Iespējams, tās ir dziļas ķermeniskas atmiņas no bērnības: bailes tikt pamestam, bailes pazaudēt atbalstu, kuru mums sniedz milzīgais un vientuļais Visums

“Es neesmu pašpietiekams un es tāds nekad nebūšu… un es nomiršu”.
Nav nekāds brīnums, ka mēs esam atkarīgi no naudas varas, no īpašuma, no cilvēkiem, no sava pašrealizācijas projekta.

Nav nekāds brīnums, ka dažkārt mēs jūtamies tādi trauksmaini, nemierīgi un mums ir tik nemājīgi pašiem savā ādā.

Mēs bēgam no nāves bailēm un zaudējumiem.
Savā zemapziņā mēs ticam, ka mums jābūt lielākiem, ka mums jāsaņem arvien vairāk un vairāk….lai vienkārši izdzīvotu.

Ja mēs apstāsimies, ja mēs būsim mierā kaut uz mirkli, šis “atbalsts” pazudīs. Mēs nomirsim. Nomirsim psiholoģiski, pat fiziski.

Mēs nespējam atbrīvoties no šīm atmiņām par pamestību, nestabilitāti, nedrošību. Mēs nevaram nogalināt iekšējo bērnu sevī un mēs to nevēlamies.

Taču mēs varam vērsties pie šīm senajām sajūtām ar mīlestību, ar labestību un līdzcietību – tad, kad tās atkal uzrodas. Mēs varam elpot caur bailēm, trauksmi un nepārliecinatību.
Ar interesi mēs varam pievērst uzmanību šīm sevis daļām. Sniegt tām patiesu atbalstu, kuru tās tik ļoti sen gaida. Turēt tās mīlošās un drošās rokās. Lai tās zin, ka viņas tiek atbalstītas.
Ka ir drošībā.
Ka tās nav kļūdas.

Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami ik katrā dzīves mirklī. Šīs “nepietiekamības” bailes vairs nedrīkst valdīt pār tavu dzīvi.

Sajūti, kā tavs vēders paceļas un iekrīt, kad tu ieelpo. Sajūti, kā Zeme tevi tur. Sajūti, kā saule rotājas tavā sejā. Sajūti dzīvas dienas skaņas. Sajūti sava mugurkaula atbalstu. Sajūti, kā pleci atbalsta tavu galvu. Un visi putni, dievi un viņu eņģeļi dzied tev.

Tu dzīvo varena atbalsta ieskauts. Tu dzīvo labklājībā, vienmēr, lai cik arī naudas tev būtu, lai cik ļoti pasaule tevi atzīst vai neatzīst. Tu esi pašpietiekams un tev viss ir pietiekami.

Līdz šim brīdim tavs prāts ir grozījies ap nākotnes vīzijām, bet tagad, draugs, tu esi atgriezies mājās.
© Džefs Fosters
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Nekad nekautrējies būt TU PATS

mīlēt19

Bērns nekad nekautrējas būt viņš pats!
Tu esi esi pilnībā oriģināla un unikāla radība! Neviens nestaigā kā tu. Neviens nedzied, nedejo un nespēlē parkā tā, kā to dari tu. Tev ir tiesības uz savām domām, uz savām sajūtām, tiesības uz savām vēlmēm un centieniem. Tev ir tiesības uz tavu prieku un skumjām. Tev ir tiesības uz savu JĀ un savu NĒ, tiesības teikt taisnību, iet savu ceļu un svinēt to. Tev ir tiesības visu sabojāt, tiesības uz nekārtību. Tev ir tiesības uz neveiksmi un centieniem atjaunoties un atkal pieļaut kļūdas.

Citiem ir tiesības apvainoties, nepiekrist, izjust greizsirdību vai pat dusmoties uz tevi, taču viņiem nav tiesību kaunēties par tevi vai sodīt tevi par to, ka tu esi tu pats.
Zini, ka viņu cietsirdīgajā attieksmē nav nekā personīga. Tā ir tikai viņu pašu sāpe, viņu pašu nerealizētais potenciāls, kuru viņi nespēj vai nevēlas aiztikt. Viņi tevi pazemo tāpēc, ka paši sevī ir miruši, bet tu esi tik dzīvs un tik ļoti tuvā kontaktā ar laimes avotu.

Zini, ka tavs ķermenis ir ideāls, pat savos trūkumos.
Katra dzimumzīme, katrs pleķītis, līnija, rēta un mati ir ideāli izvietoti uz tava ķermeņa. Katra krunciņa un ķermeņa deformācija, no mīlestības viedokļa, nav ne krunciņa ne deformacija. Milzīgs spēks ir iespējā būt sev pašam, mans bēŗns, elpot tā, kā tu elpo, kustēties savā tempā, justies tā, kā tu jūties.
Tavā dziesmā ir spēks, tavā klusēšanā ir spēks. Nekad nezaudē saikni ar šo spēku, pat tad, ja pasaule tevi pazemo un liek no tās atteikties! Nekad nekaunies sava spēka!
Tev nav jābūt šīs pasaules vergam. Baiļu balss ir ļoti spēcīga, taču klātesības balss ir vēl spēcīgāka.
Uzticies sev! Un tad, kad nevari sev uzticēties, zini, ka vari uzticēties pat savām šaubām. Esi sev tuvāk. Un klausies manā balsī, kad kārtējo reizi tu kaunēsies par sevi. Es vienmēr būšu ar tevi, mans bērns, tuvāk, kā elpa.
Es esmu tava paša balss, iekšējās mīlestības pret sevi balss, kas svin jūs visus un atgadina jums par to, ka jums ir tiesības būt, ka jūs esat ideāli tādi, kādi esat. Kā jūs esat svēti un mīlēti ik brīdi.

Mana balss nekad tevi nepametīs, pat tad, kad tu būsi ļoti ļoti vecs; iekšēji tu vienmēr būsi ārkārtīgi mīļš un dārgs bērns.

Autors: Džefs Fosters
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: GInta FS

 

Tavas īstās mājas

apzinātība9

Tu nevarēsi patiesi mīlēt, kamēr nespēsi iemīlēt savu paša nespēju mīlēt… Tu nespēsi izdziedināties, kamēr nepieņemsi visas neaizdzijušās brūces sevī. radot tām telpu, izturoties pret tām kā gaidītiem viesiem savos plašumos… Tu nespēsi iepazīt patiesu brīvību, kamēr neapzināsies to, ka sajust nebrīvi ir milzīga dāvana.

Tu nekad neiemīlies otrā cilvēkā; otrs cilvēks ir tikai katalizators un sūtnis. Tu iemīlies pašā dzīvē, tās satriecošajās iespējās. Tu vēl dziļāk iegrimsti savā paša klātesamībā, savas esības plašumu pašā centrā un savā spējā uzticēties otram cilvēkam. Vai arī tu apvaino otru, kad nejūti saikni ar viņu, taču tas viss esi TU, tas viss ir TEV un Tavai dziedināšanai (arī citu dziedināšanai) un šīs pasaules glābšanai.

Freids teica, ka tu nevari mīlēt to, ko vēlies, un nevari vēlēties to, ko mīli. Tāpec, ka mīlestība vienmēr ir tuvāk, intīmāk, atrodas mazākā attālumā kā vēlme. Mīlestība nespēj būt objektīva. Es mīlu… un es esmu tas, kas tu esi… lūk, arī viss.

Kas ir patiesa meditācija? Būt atmodušamies un dzīvam šajā vērtīgajā brīdī.
Ja tu apzinies, ka esi apjucis kādā situācijā, ka esi atslēgts no dzīves, ka esi aizmirsis par šo brīdi – svini! Tu tikko kā pamodies no miega!

Prāts var tikai minēt nākotni. Esi gatavs neko nezināt un dažkārt paklupt. Paklanies nezināmajam.

Patiesa laime ir brīvība no salīdzināšanas, tā ir necenšanās būt laimīgam, tas ir uzaicinājums būt vienam veselam, sazemētam, īstam, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies. Tavas sāpes, skumjas, šaubas, vēlmes, briesmīgās domas nelūdz, lai tu tās izdziedē, tās lūdz, lai tu tās izdzīvo šī brīža dziedinošajos apskāvienos.

Starp to, kas “bija” un to, kas “būs” ir milzīgi plaša telpa, kur notiek TAGAD.
Tās ir tavas īstās mājas!

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

 

Visinteresantākā piedzīvojumu filma

piedzivojumu filma

“Tu nekad savā dzīvē nesasniegsi to punktu, kurā viss atrisināsies, kurā viss būs akurāti apsiets ar bantīti. Tas ir svarīgākais. Nebūs «fināla scēnas», būs tikai jau notiekošā piezīvojumu filma bez noslēguma.

Tu mācies mīlēt savas dzīves nesakārtotību, tās pastāvīgi mainīgo dabu, tās neprognozējamību. Un tu stāvi kā nemainīgs klusums pašā dzīves vētras centrā, kā liels atvērts plašums, kurā prieks un sāpes, ekstāze un agonija, garlaicība un svētlaime var piedzimt un norimt, līdzīgi viļņiem okeānā. Un nav problēmu, kad tu pazīsti sevi kā telpu tam visam”.
Džefs Fosters
Ilustrācija: Drew Brophy
Tulkoja: Ginta FS

Es pateicos jums, mīļie, ka bijāt kopā ar mani šajā brīnišķīgi vētrainajā manā un savā gadā 🙂
Es pateicos par to, ka esat mans iedvesmas un prieka avots.
Lai brīnišķīgs, piedzīvojumiem bagāts, mīlestības un prieka pilns jūsu Jaunais Gads!
Ginta

Tu nevienu nevari izglābt

sape1

Tu nevienu nevari izglābt. Tu vari būt ar viņiem, tu vari viņiem piedāvāt savu sazemētību, savu veselo saprātu, savu mieru. Tu pat vari dalīt ar viņiem savu ceļu, piedāvāt savu redzējumu. Bet tu nevari remdēt viņu sāpes. Tu nevari viņu vietā noiet viņu ceļu. Tu nevari “iedot” viņiem pareizās atbildes, vai atbildes, kuras viņi ir spējīgi pielietot tūliņ, uzreiz, tieši tagad. Viņiem nāksies pašiem atrast savas atbildes, uzdot savus jautājumus, sadraudzēties ar savu pašu nepārliecinātību. Viņiem nāksies pieļaut pašiem savas kļūdas, sajust pašiem savas skumjas, un iziet savas mācību stundas.

Ja viņi patiešām vēlas būt mierā, viņiem nāksies uzticēties dziedinošajam ceļam, kas noskaidrosies atbilstoši viņu kustības ātrumam.

Tu nevarēsi viņus izdziedināt. Tu nevarēsi kliedēt viņu bailes, viņu dusmas un bezpalīdzības sajūtu. Tu nevarēsi viņus izglābt… Tu neko nevari izlabot. Ja tu spiedīsi parāk stipri, viņi var novirzīties no sava unikālā ceļa.

Tavs ceļš, iespējams, nav viņu ceļš!
Tu neesi tas, kurš “radījis” viņu sāpes. Iespējams, tu kaut ko izdarīji vai neizdarīji, pateici vai kaut ko nepateici, un ar to pašu “aizķēri” sāpi, kura jau bija viņos. Bet tu to “neradīji”, tu ne pie kā neesi vainīgs, pat tad, ja viņi apgalvo pretējo.

Jā, tu vari uzņemties atbildību par saviem “vārdiem un rīcību”. Tu vari nožēlot pagātni, bet tu nevari “izdzēst” vai izmainīt to, kas ir noticis, tu nevari kontrolēt nākotni. Viss, ko tu vari, ir “būt’ ar viņiem šeit un tagad, tavā vienīgajā spēka vietā. Tu neesi atbildīgs par viņu laimi, bet viņi neatbild par tavējo.

Tava laime nevar atnākt no ārienes. Ja tomēr tā notiek, un tā atnāk, tad tā ir ļoti trausla laime, kura visticamākais, pārvērtīsies skumjās. Pēc tam tevi aprīs  apvainojumu un vainas, nožēlas un “izstumšanas” “tīkls”.

Tava laime ir saistīta ar tavu klātbūtni, ar tavu saistību ar savu elpu, ķermeni, “zemi”. Tava laime nav maziņa un to nevar “aizvākt” bailes, naids un pat visbriesmīgākais kauns.

Tava laime nav stāvoklis vai atnākoša pieredze, nav pārdzīvojums un nav sajūtas, ko tev var iedot citi. Tava laime ir bezgalīga, visur klātesoša un ne ar ko neierobežota Sirds telpa, kurā prieks un skumjas, svētlaime un garlaicība, pārliecība un šaubas, vientulība un kopā būšana, pat bailes un stipra vēlme, var nomainīt viena otru, kā lietains un saulains laiks, kas ir klātesoši bezgalīgajā debesu jumā.

Tu nevienu nevari izglābt

Tu pats nevari tikt izglābts, ja meklē glābšanu. Nav neviena “tā”, kuru glābt, kuru zaudēt, kuru aizsargāt, “darīt” ideālu vai ideāli laimīgu. Atlaid ikvienu neiespējamo ideālu. Tu esi brīnišķīgs savā “nepilnībā”, šokējoši ideāls savās šaubās, mīlēts pat savā nespējā mīlēt. Visas šīs tavas daļas ir dotumi, visas tās ir kaut kā vesela daļas, tu nekad neesi bijis kaut kas mazāk kā vesels.

Tu elpo, tu zini, ka esi dzīvs.

Tev ir tiesības būt, eksistēt, just to, ko jūti, domāt to, ko domā.
Tev ir tiesības priecāties un tiesības bēdāties. Un arī tiesības šaubīties.
Tev ir tiesības iet savu ceļu. Tiesības būt ar savu patiesību un arī nepatiesību. Tiesības uz to milzīgo laimi, kuru tu pazini, kad biji maziņš.

Tu elpo un tu neesi atdalāms no dzīves spēka, kas “atdzīvina” visu, kas pazīst sevi, kā visas būtnes atklāj sevi katrā šīs brīnumainās esības brīdī

Tavs “Es” nav piesiets pie tā, ko domā par tevi citi. Tas saistīts ar mēnesi, ar bezgalīgajiem kosmosa plašumiem, ar komētām, kas virzās nezināmajā, “aizmirstot” laiku un mīlot vientulību… Un ar šo neizsakāmo pateicību par katru jaunu rītausmu, kas nav paredzama, bet ir dota….
Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: Ginta FS

Tev nav jābūt labākajam. Tev jābūt sev pašam!

11070822_378324038958923_8690701234555880838_n

Gadās, ka piekūsti no cīņas par savu troni šajā pasaulē. Piekūsti no cīņas par pirmo vietu starp uzvarētājiem. Un piekūsti pat pats no sevis. Skaties savas sirds dziļumos un redzi tukšumu, kuras dibenā guļ nepiepildītas vēlmes, nepatīkami zaudējumi un visi pārējie nevajadzīgie materiālie krāmi. Un tad, šajā tukšumā un iekšējā vilšanās sajūtā tu atrodi pašu svarīgāko patiesību — tev nav jābūt labākajam! Tev nav jācīnās ar pasauli! Tev jādzīvo! Jādzīvo, apzinoties savu neatkārtojamību, pieņemot savas vājības un uzvarot ar savu iekšējo spēku. Dzīvot dzīves dēļ!

Uzvara!

Tev nav jābūt labākajam.
Tev tikai jābūt pašam.
Tev tikai jābūt īstam.
Un jārunā no sirds.
Un zini, ka tu drīksti
redzēt, tā kā tu redzi,
domāt tā kā tu domā,
just to, ko tu jūti,
un vēlēties to, ko tu vēlies.
Tev nav jābūt veiksmīgam
pasaules acīs
un tev nav jābūt ekspertam.

Un tev ir tikai viens: piedāvāt pasaulei to, ko tu piedāvā,
elpot tā, kā tu elpo,
pieļaut kļūdas un izgāzties,
iemācīties mīlēt, klupt un
гunājot nepareizas lietas pārstāt
briesmīgi uztraukties par to, kā
atstāt iespaidu uz kādu.

Tāpēc, ka gala rezultātā tev
nāksies dzīvot tikai pašam ar sevi.
ar prieku, kurš netiek dots, bet ir atklāts
pašās dziļākajās tavas dvēseles slēptuvēs.

Tā, kā prieks var būt krišanā,
prieks var būt kļūdu pieļaušanā
un arī tad, kad izliecies par muļķi.

Prieks var būt tad, kad aizmirsti prieku.
Varbūt tajā, ka tu reiz atradīsi sevi
brīdī, kad pakritis pie zemes
apraudāsi savus zudušos sapņus.

Prieks tuvāk par to,
ko tu mīli
Tas esi tu pats
Tev nav jābūt labākajam.
Tev nav pastāvīgi jāuzvar.
Tev tikai jāatceras
šo tuvību ar debesīm un kalniem.
Tev tikai jāsajūt saules siltums
uz savas sejas
un jāzin, ka esi dzīvs
veiksmīgs
uzvarētājs
bez vēlmes visiem pierādīt
šos velnišķos trikus.

Autors: Džefs Fosters
Tulkoja: GInta FS