Kāpēc aizskar mūsu vājās vietas un atgādina par slikto

dvesele sap14

Daudziem cilvēkiem ir sava vājā vieta. Kaut kad viņi ir sasitušies vai viņiem kāds ir stipri iesitis. Ievainojis gandrīz nāvējoši. Un ir palikusi brūce, kura nedzīst, tā sāp un sāp. Taču paiet kāds laiks un pakāpeniski sāpīgā vieta sāk aizdzīt. Tā pārvelkas ar plānu, plānu ādiņu, ļoti ļoti jūtīgu.

Lūk, rakstniekam Turgeņevam bija “vājā vieta”, – viņa galvaskausa kauli jau no agras bērnības bija palikuši ļoti trausli un mīksti. Kā zīdainim avotiņš. Un daži rakstnieka draugi mīlēja par to pajokot – iebakstīt ar pirkstu viņa jūtīgajā vietā. Tādos brīžos augumā varenais Turgeņevs, kuru mamma dēvēja par “Александрийский столп”, varēja noģībt. Komiski, vai ne? Draugi droši vien smējās. Trāpīja tieši vājajā vietā! Turgeņevs arī pats smējās – kas gan cits viņam atlika? Tie taču draugi, kas jokoja, tuvi cilvēki.

Katram ir sava vājā vieta

Tā bieži vien dzīvē notiek – tik daudz pūļu pielikts, lai aizmirstu slikto. Neatcerētos to, kas noticis. Kaut kā aizdziedētu brūci. Un jau pamazītiņām ievainotais sāk dzīvot, jau elpot un smaidīt. Un iziet cilvēks paskatīties uz saulīti, saņemās…. Un atkal grib dzīvot, no jauna mācās dzīvot, un tas pēc kritieniem nav viegli.

Un tad kāds cilvēks atgādina par slikto. Iebaksta ar pirkstu knapi dzīt sākušā brūcē. Kāds savas muļķības pēc. Kāds – ziņkārības. Tādas pat ziņkārības, dēļ kuras agrāk gāja skatīties publisko nāvessodu – interesanti taču. Šī sadistiskā ziņkārība ir kaut kas līdzīgs vampīrismam. Gluži nekaitīga pašam sadistam: jo vienmēr taču var, acīm plikšķinot teikt: “Es taču negribēju tevi aizskart! Ko tu tik asi reaģē? Es taču nezināju, ka tev sāpīgi par to runāt!” – šie vārdi viņiem vienmēr ir sagatavoti. Tāpat kā aizvainojums uz tevi. Ko tu uzbrūc cilvēkiem vai nervozi sāc raudāt? Kāds gan tu nelīdzsvarots “maigumiņš”!

Šie cilvēki tev pajautās tieši to, kas vēl joprojām tev sāp. Viņi zin, ko pajautāt un atgādināt. Pajautās, kā tu pārcieti šķiršanos. Un kā tu jūties, kad zini, ka tavam vīram ir jauna ģimene. Kā viņam tur dzīvojas? Nezini? Tad viņš tev visu izstāstīs vissīkākajās detaļās, lai būtu vēl sāpīgāk. Cik laimīgs bijušais tagad izskatās, kurp aizbrauca atpūsties ar savu jauno sievu, kā iepirkās.

Pajautās, cik tev grūti bez mammas dzīvot. Un, vai pirms nāves viņa ļoti mocījās. Un no kā tieši viņa nomira? Un pēc tam izstāstīs dvēseli plosošus stāstus un piemērus par citu cilvēku traģēdijām, ko rādīja TV. Painteresēsies, vai tu zini, ko par tevi stāsta bijušie kolēģi. Nezini? Tad tūliņ visu izstāstīs sīkumos. Un, ko par tevi raksta, – arī citēs.

Vai atceries to briesmīgo avariju, kurā sasiti mašīnu? Vai atceries, kā pirms 20 gadiem tu strādāji par sētnieci? Vai atceries, kā tevi nodeva, pazemoja, apzaga? Atcerēsimies kopā! Apspriedīsim, tāpēc, ka tas ir ļoti interesanti. Interesanti skatīties, kā tu morāli vaiksties. Tā ieinteresēti bērni norāva kājas zirneklim un skatījās, kā tās kustas atsevišķi no ķermeņa. Ļoti interesanti vērot. Tad tu atceries visu to, ko tik ļoti centies aizmirst?

Jā, protams, atceros. Brūce atkal ir atvērusies, sāp un asiņo… Un ir mierīgi jāatbild; un nevajag raudāt. Pēc tam paraudāšu, kad atgādinātājs būs aizgājis, pilnībā izbaudījis savu triumfu.

Tā domā daudzi stipri cilvēki un ļoti piepūlas, lai pieklājīgi atbildētu uz sadistiskajiem jautājumiem un uzturētu šo “smalko” sarunu. Jābūt pieklājīgam, protams. Un stingri jāpasaka: neatceros. Nevēlos atcerēties. Man nepatīk šī saruna. Labāk parunāsim par tevi. Ko tu personīgi esi pārcietis un centies aizmirst? Kādi ir tavi panākumi šajā jomā?

Padalies savā pieredzē! Bet es paklausīšos… Tas taču ir tik pieklājīgi? Neaizvainojoši? Ko viņš tā dusmojas un apvainojas, it kā kāds būtu trāpījis pa viņa vājo vietu? Vājā vieta ir visiem un nevajag to aizskart…

Anna Kirjanova
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts

dvesele sap9

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts, pēc kura tu saproti: ka prieka tagadnē ir kļuvis vairāk kā sāpju pagātnē.
Turklāt dzīvē nekas nemainās.
Visas tās pašas problēmas un uzdevumi, kuri jārisina.
Visas tās pašas brūces, dēļ kurām kļūsti kā zaudējis dvēseles līdzsvaru.
Visas tās bailes, aizvainojumi, vilšanās, zaudējumi.
Taču prieka vienalga ir vairāk.
Tieši par 1 procentu.
51 procents prieka un  49 procenti sāpju.
Tas nav tas pats, kas 50 uz 50.
Kad iestrēgsti situācijā fifti-fifti, šaubies, ka pietiks spēka tikt galā ar visu, kas bijis, kas ir un kas būs.
Bet, kad ir 51 – skaidri zini, ka pietiks spēka noiet šo ceļu līdz galam.
Jā, tu pieļauj domu, ka pēdējie 10% var izrādīties paši grūtāk panesamie.
Taču zini, ka tiksi galā, jo neatgriešanās punkts ir aiz muguras un pagātne jau atlaiž savu ciešo tvērienu.
Tu izelpo un vairs necenties izrauties.
Dod sev laiku atvadīties, atrunāt, izkaukties, no sirds apvainoties un nīst.
Tu nebaidies no savām emocijām un demoniskajām jūtām, tāpēc, ka 51 un Gaismas ir kļuvis vairāk.
Vairāk prieka.
Ticības.
Spēka.
Zini, ka vairs sevi nepazaudēsi, lai kas arī notiktu.
Bet, ja arī pazaudēsi, atradīsi ceļu atpakaļ, pie sava +51.
Novēlu katram pārkāpt savu atzīmi +51.

Autors: Tatjana Megerja
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vajag mazāk to, kas nogalina

dvesele54322

«Viss, kas mani nenogalina, padara mani stiprāku!», — tā teica Nīcše, pēc tam sajuka prātā un pēc tam nomira. Tāpēc, ka tie ir skaisti vārdi, bet tā nav patiesība. Viss, kas mūs uzreiz nenogalina, nogalina pamazām, nemanāmi. Nogalina mūsu labestību un uzticēšanos. Maigumu un patiesumu. Atvērtību, dāsnumu, skaidru skatu un mīkstu sirdi…
Krāpšana, nodevība, nepateicība, cietsirdība, netaisnība var nenogalināt uzreiz. Bet pa mazai pilītei, pilītei, pilītei ….
Pacietīsim, izturēsim, brūce aizdzīs. Rēta paliks – raupja āda. Un tā pakāpeniski tu apaudz ar šo ādu, pašam to nemaz nepamanot – kā tas tā sanāca? Un var jau sevi mierināt – es kļuvu stiprāks! Jā! Taču Dvēselē vēl viena stīga pārplīsa, vēl viens kristāla zvaniņš apklusa. Kāds vai kas tur nomira, Dvēselē – labā feja vai maziņš Eņģelītis. Kuri bija daļa no mums.
Un jau skaidri zini, kā atbildēt uz sitienu. Kā – uz cietsirdīgu vārdu. Kā atmaksāt, ja to vajag. Un skaidri zini, ka var iesist – vienkārši tā, ne par ko. Vai pateicības vietā. Un tu par to vairs nebrīnies. Esi pieradis. Un esi iemācījies paciest vai aizsargāties. Taču kaut ko tu pazaudē ar katru sitienu, nodevību, vilšanos. Tas aiziet uz visiem laikiem un nomirst. Tu kļūsti stiprāks, jā! Taču tas ir uz citu svarīgu īpašību rēķina.
Viss, kas mani nenogalina, vienkārši nenogalina uzreiz. Bet padara stiprāku vai bezjūtīgāku? – kas zin. Vajag mazāk to, kas nogalina. Un tos, kuri nogalina – arī vajag mazāk. Tāpec, ka viņi vienalga ir slepkavas. Citu cilvēku maigo Dvēseļu un labo nodomu slepkavas….
Skarbi…
Autors: Anna Kirjanova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles sāpes: tavs labākais skolotājs

dvesele54322

Lai kāda arī būtu tava dzīves pieredze, vienkārši zini: dvēseles sāpes ir tavs ne tas vieglākais ceļš uz to cilvēku, kurš tev paredzēts, un uz to dzīvi, par kuru tu sapņo.
Protams, sāpes tev nepatīk. Un kam gan tās var patikt? Sāpes ietekmē tavu pašapziņu, zemapziņā liek tev sevi salīdzināt ar citiem, pārvertēt savas attiecības, skatīties uz pasauli savādāk un visdažādākajos veidos tās sarežģī tavu eksistenci – tā tev šķiet. Tomēr, tici man, reiz tās beigsies un, kad tu iziesi no šī stāvokļa, tu kļūsi par to personību, kuru tu tik ilgi meklēji sevī.

Dvēseles sāpes patiesībā ir mūsu vislabākais skolotājs.

Tu nespēsi uzzināt, kā dzīvot pilnasinīgu dzīvi, ja nekad nebūsi izjutis sāpes. Tu nekad neuzzināsi, ka tavs sapņu cilvēks gaida tevi aiz tuvējā stūra, ja nebūsi pārcietis sāpīgas un mokošas attiecības ar partneri, kurš patiesībā nemaz nebija tavs – īstais.
Tu nekad neko nesasniegsi savā karjerā, ja cītīgi nekrāsi un nevāksi zināšanas un pieredzi. Tu nekad neuzzinātu, kā pa īstam sevi iemīlēt, ja nebūtu paterējis milzum daudz laika savai paškritikai un paššaustīšanai.

No visiem mūsu mokošajiem pārbaudījumiem un pārdzīvojumiem vienmēr dzimst kaut kas labs, taču tajā brīdī, kad sāp, mums nav spēka to redzēt un sajust.

Mums šķiet, ka Visums ir uzgriezis mums muguru vai arī neieredz mūs, ja reiz mēs tik ļoti ciešam – taču, iespējams, mums vienkārši kaut kas ir jāiemācās. Kaut vai tas, kā mīlēt sevi, kā pieņemt sevi. Kā būt labākiem pret citiem cilvēkiem, kā pārtraukt koncentrēties tikai uz sevi un savām problemām. Mums jāiemācās tas, kas mums ir nepieciešams – tātad jākļūst par labāko savu versiju.
Tāpēc neuztver savas dvēseles sāpes kā lastu, bet tikai, kā kaut ko labu un vērtīgu. Tāpēc, ka tu nevarēsi iepazīt un saprast labāko, pirms nebūsi izbaudījis sliktāko. Visums ar mums runā tad, kad mēs iemācamies dzirdēt tā vēstījumus.

Starp citu, tas ar mums runā arī caur mūsu sāpēm.

Tu esi brīnumains, unikāls un skaists, vienkārši neļauj dvēseles sāpēm pārliecināt sevi par pretējo. Sāpes neko sliktu tev nenodarīs. Tās padarīs tevi labāku, stiprāku un pilnīgāku.
Autors: flytothesku.ru
Avots: wiolife.ru
Tulkoja: Ginta FS

 

Un tikai sirds nekad nekļūdās…

sirds zin

… cilvēks ir jāsajūt.

Domāju, ka to nevar iemācīt. Šī māka kaut kā atnāk pati. Vai neatnāk. Iespējams tā saistīta ar to, ka sāc sajust sevi. Jo dziļāk sevī, jo labāk jūti citus.

 

Prāts māna. Nostrādā psiholoģiskās aizsardzības, uztveres filtri, nepatiesa informācija un subjektīvie kritēriji. Bet tu ievāc datus, analizē, izdari secinājumus…. Un zaudē būtību – intuitīvo zināšanu par to, kāds ir cilvēks.

Ļoti daudz virspusēja, uzspiesta, neīsta…. Aiz uzspēlētās, ārišķīgas ironijas un ķildām slēpjas jūtīga dvēsele. Aiz mākslīgi uzskrūvētās pašpietiekamības – viegli ievainojama būtne. Aiz agresijas slēpjas bailes un sāpes.

To visu tu nesapratīsi, ja klausīsies tikai tajā, ko cilvēks saka. Cilvēkus dzīvē vada ievainojumi, ko tiem nodarījuši citi cilvēki. Tāpēc pat darbības ne vienmēr pastāstīs taisnību.

Un tikai sirds nekad nekļūdās.

Autors: Lilija Ahremčuka
Tulkoja: Ginta FS

dvesele223

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

dveseles sapes

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.

Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….

Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.

Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.

Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.

Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.

Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.

Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.

Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.

Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.

Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.

Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.

Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!

Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.

Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.

Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.

Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.

Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.

Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.

Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.

Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:

  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.

Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.

Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.

Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.

Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.

Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:

  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.

Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.

Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.

Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.

Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.

Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.

Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.

Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.

Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”

Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.

Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.

Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.

Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.

Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.

Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.

Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:

  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!

Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.

Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.

Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.

Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.

Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.

Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.

Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.

Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!

Autors: Marija Žigan

Avots: © psy-practice.com

Tulkoja: Ginta FS

Sāpes vajag izdzīvot

dveseles-sapes2

Ātrs laiks. Ātra jūtu nomaiņa. Nav vietas sāpju izdzīvošanai…

Cilvēki bieži vien iet pie psihologa tikai ar vienu mērķi – lai tūlīt, momentā apslāpētu sāpes. Lai ātrāk pārstatu just – un atkal skriešus dzīvē, darbā, ģimenē. Kā roboti. Lai dzīvotu un neraizētos. Lai dzīvotu un netraucētu uzmācīgās domas. Lai dzīvotu un nejustu.

Jo sāpes – tas ir par jūtām. Tas ir rādītājs. Kur izjaukta nedalāmība, veselums, tur sāp. Kur brūce, tur nevar nesāpēt. Ja organisms ir dzīvs, tas sāpīgi reaģē uz traumu, uz slimību, uz kļūmi darbā.

Ir izeja – kļūt par kiborgu, tad nesāpēs. Vispār nekad. Bet tad saulriets nepriecēs, vīns negaršos un kaķis murrājot nepieglaudīsies. Tas arī ir par jūtām.

Brūce neaizdzīst momentā. Labi, apsmērēsim to ar pretsāpju smēri. Vai uzliksim pārsēju. Bet brūce nesadzīs ātrāk, kamēr nebūs pilnībā nostrādājuši visi aizsardzības un atjaunošanās mehānismi. Nevar likt asinīm sarecēt ātrāk, kā tās sarec, un šūnām reģenerēties ātrāk. Viss notiek savā laikā ar savu noteikto ātrumu.

Tas pats notiek arī ar psihi. Tai vajag dot atstrādāt visus etapus. Neaizturēt to speciāli (nerakāties vaļējā brūcē). Vajag ļaut sev ATSLIMOT. Zaudējums sāp. Šķiršanās sāp. Neatbildēta ziņa sāp. Rupjš vārds sāp. Nemīlestība sāp. Ignorēšana sāp. Greizsirdība sāp.

Nevajag bēgt un glābties, vajag izdzīvot. Vajag izslimot. Kā gripas laikā, vajag atgulēties gultā, dzerot tēju ar citronu. Vajag pieņemt šo sāpi un šo stāvokli. Atzīt un nosaukt vārdā to, ko jūti. “Jā, es esmu greizsirdīgs”, “Jā, es viņu baidos pazaudēt, nāvīgi baidos”. Un sajust. Raudāt. Dusmoties. Izliet savas dusmas. Ciest, skatoties fotogrāfijas. Rakstīt muļķīgas vestules – nenosūtīt, bet rakstīt. Veltīt daļu laika tam, lai izdzīvotu šīs sāpes. Pabūt tajās. Neaizsmērējot. Nepārslēdzoties. Nenovēršoties. Speciāli veltīt laiku apzinātai sāpju izdzīvošanai.

Pati psihe ieslēgs savus aizsargmehānismus. Ja netraucēsi tai, ieslēgs. Pārsāpēs un uz mirkli iestasies apātija un vienaldzība. Un pēc tam atnāks mierīga notikušā izpratne. Pēc tam – situācijas pieņemšana un vēlme doties tālāk. Tas, ko vēlējies saņemt uzreiz, nekavējoties, pašā sākumā. Saprotu, tā ir dīvaina recepte. Taču pats zini, ka jebkura pretsāpju līdzekļa darbība beidzas, bet brūce pārstāj sāpēt tikai tad, kad aizdzijusi

Ar mīlestību,
Lilija Ahremčik

Tulkoja: Ginta FS