Radniecīga Dvēsele

Cilvēki domā, ka “radniecīga dvēsele” ir tas cilvēks, kurš tev ideāli der. Tas, kuru ikviens vēlas redzēt sev blakus. Patiesībā “radniecīga dvēsele” ir tavs spoguļattēls. Tas ir cilvēks, kurš liek tev atturēties, kurš liek tev pievērst uzmanību pašam sev, lai tu spētu izmainīt savu dzīvi.

Patiesa radniecīga dvēsele ir svarīgākais cilvēks tavā dzīvē, jo tas sagrauj tev apkārt sienas un atmodina tevi dzīvei. Taču dzīvot ar šo cilvēku visu dzīvi? Nē. Tas ir pārāk sāpīgi. Radniecīga dvēsele ienāk tavā dzīvē, lai atklātu tev tavu paša otru daļu… un aizietu.

Un, paldies Dievam!

© Elizabete Gilberta
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vecas Dvēseles Mīlestības ceļš

dvēsele būrī8

Viens no lielākajiem izaicinājumiem vecas dvēseles ceļā ir atrast partnerattiecību mīlestību. Veca dvēsele ir nobriedusi un vieda savā attīstībā, līdz ar šo gudrību rodas nepieciešamība dzīvot un mīlēt autentiski.

Problēma rodas tajā aspektā, ka mūsdienu sabiedrībā lielākā daļa attiecību ir balstītas uz sava veida drošību, pašapliecināšanos, statusa nodrošināšanu, pieņēmumiem un kā veids, lai aizbēgtu no vientulības. Gadu laikā mūsos dziļi ir iesakņojies uzskats, ka iekšējo tukšuma sajūtu varam aizpildīt ar otru cilvēku. Tajā pašā laikā daļa no mums alkst pēc dziļākas mīlestības. Tādas, kura ir pāri drāmai un iekārei. Veca dvēsele tiecas pēc godīguma, autentiskuma, kaisles, empātijas, sirsnības un dziļuma.

Vecas dvēseles būtībai ir nepieciešams būt saredzētai, sadzirdētai, saprastai, pieņemtai, novērtētai – tādai, kāda viņa ir. Viss, kas ir par mazu, nepiepilda vecas dvēseles alkas, līdz ar to tik grūti ir izveidot partnerattiecības un atrast patiesu mīlestību.

Jaunākas dvēseles spēj pielāgoties un pieņemt apstākļus tādi, kādi viņi ir. Bet ne veca dvēsele.

Kāpēc vecai dvēselei ir tik grūti izveidot attiecības?

Veca dvēsele tiecas pēc autentiskuma.

Šādas dvēseles vēlas atrasties attiecībās, kuras iedrošina un svin savstarpēju autentiskumu. Vecas dvēseles nemāk un nevēlas izliekties, apspiest sevi, pieņemt apstākļus un pielāgoties. Tāpēc viņas tiecas pēc partnera, kurš palīdz izgaismot viņu autentiskumu.

Veca dvēsele vēlas mīlestību, kura māca

Kritikas un noraidījuma vietā veca dvēsele meklē kādu, kurš norādīs par tās kļūdām, bet tikai tāda veidā, kurš ved uz izaugsmi. Protams, ka ikvienas attiecības ir skolotājs un sniedz mācību un pieredzi. Tomēr tas notiek neapzinātā līmenī, kā ciešanu blakusprodukts. Turpretim veca dvēsele meklē mācības apzināti un intuitīvi.

Veca dvēsele nevēlas būt otra problēmu risinātāja

Savas viedās dabas dēļ, vecas dvēseles pievelk cilvēkus, kuri meklē palīdzību. Tajā pašā laikā šī dvēsele apzinās, ka nevēlas būt attiecībās, kur nepārtraukti ir jārisina otra problēmas. Tā vietā viņa tiecas pēc partnera, kurš ir stabils.

Veca dvēsele ir sarežģīta personība

Vecas dvēseles daudz domā, redz notikumu un situāciju kopainu, saskata patiesību pāri ilūzijām un savā būtībā ir ļoti spēcīgas personības. Tāpēc arī ir grūti atrast kādu, kurš sapratīs viņu sarežģīto identitāti, kurš spēs pieņemt viņu dīvainību un atšķiršanos no masu pūļa.

Veca dvēsele nebaidās tikt ievainota

Vecai dvēselei nepietiek ar saderību personības līmenī. Šādai dvēselei piepildījumu nesniegs vienkārša patikšana vai kopējas intereses. Vecas dvēsele tiecas atvērt savu sirdi un dvēseli – pat, ja tas sāp. Tieši ievainojamības dēļ veca dvēsele piedzīvo drosmi un spēju mīlēt bez nosacījumiem.

Dvēseles radinieka meklējumos

Vecām dvēselēm ir grūti samierināties ar virspusēju interesi, tikai iekāri vai attiecību veidošanu, kura ir balstīta uz jebkādiem sociālā nodrošinājuma aspektiem. Tā vietā šīs dvēseles meklē kādu, ar kuru dalīties savā patiesajā būtībā, kur saikne pastāv dvēseles līmenī. Tāpēc patiesas un piepildītas partnerattiecības vecas dvēseles spēj veidot tikai ar dvēseles radiniekiem vai dvīņu liesmu.

Vecai dvēselei ir daudz iekšējo ievainojumu

Vecas dvēseles ir ne tikai sarežģītas personības, bet arī viņu dzīves ceļš un scenārijs nav no vienkāršākajiem. Lai iekšēji nobriestu un augtu, vecas dvēseles pieredzi veido sarežģīti un bieži vien pat traumatiski dzīves apstākļi un notikumi. Tāpēc partnerattiecībās šīm dvēselēm ir nepieciešams atrast kādu, kurš ir gana nobriedis, lai šo bagāžu pieņemtu, atbalstītu un stiprinātu.

Vecas dvēselei ir nepieciešams būt brīvai it visā, arī attiecībās. Šie cilvēki nemīl ierobežojumus un noteikumus, jo tie kavē viņu attīstību. Ir grūti atrast kādu, kurš ir gatavs lidot kopā un tajā pašā laikā pats ar saviem spārniem.

Autors:Indu Puri
Raksts kopēts: Indu Puri Domnīca FB

Pieskarties Dvēselei

soulmate2

Ir tuvi cilvēki. Ir svešie. Ir tie, kuri netieši iet kopā ar tevi pa dzīvi, ne īpaši to ietekmējot, taču kaut kādu iemeslu dēļ ir klātesoši.
Ir tie, kuri cieši tev pietuvojas un izmaina visu notikumu gaitu. Ir atnācēji un aizgājēji. Vieni acumirklī atstāj dziļas pēdas, citi, gadiem ilgi blakus esot, neaizskars tavas Dvēseles stīgas.
Nav iespējams uzminēt, kurš paliks ar tevi – dažkārt pat ļoti tuvie palaiž vaļā tavu roku pašā bezdibeņa malā, bet pavisam svešie pēkšņi to pasniedz. Var iet vienu ceļu, bet skatīties dažādos virzienos.
Var iet dažādus ceļus, bet pēkšņi sastapties likteņa krustcelēs. Un nevienam nav zināms, kas notiks pēc minūtes, mēneša, gada. Taču, tad, kad tu ieej kāda cilvēka dzīvē, vai kaut vai uz mirkli tai pieskaries, atstāj tajā kaut ko tādu, kas otram kļūs par bāku pašā tumšākajā viņa naktī.
Esi labestīgāks, sirsnīgāks, patiesāks. Tas nav ne vājums, ne netikums. Tas ir spēks, kurš ir nenovērtējams. Laikus saki saviem mīļajiem svarīgus vārdus, jo tiem vislielākā vērtība ir tieši tad, kad tos gaida. Visam, kas sirdij ir tik svarīgs, ir savs derīguma terminš.
Visam savs laiks: vārdam, darbiem.
Mēs visi šaja dzīvē esam vien ceļinieki, cieši vai tikai daļēji saistīti viens ar otru. Katrs pieskāriens tavai Dvēselei, tāpat kā tavējais cita Dvēselei atstāj savas pēdas likteņa grāmatā un maina notikumu gaitu. Esi uzmanīgs, pieskaries saudzīgi.
Anželika Hofman
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tā sieviete

dveseles radinieki

– Vai tiešām ir tā, kā ļaudis runā, ka Tu biji skaista kā dieviete?
– Jā, iesmējās vecā sieva, un viņas acis iemirdzējās, – biju skaista…. Runā, ka ļoti skaista. Atgaiņājos no pielūdzējiem kā no mušām. Un vēl es biju gudra un dāsna, un ļoti uzticīga…
– Tad kāpēc Tavs vīrs no Tevis aizgāja pie citas? Vai tiešām viņa bija labāka par Tevi?
– Labāka, sliktāka? Vai tad, bērniņ, tas ir tik svarīgi? Vienkārši viņai bija tas, kas man nekad nebija bijis un nevarēja būt.
– Kas tas bija?
– Viņš piederēja viņai, saproti? Bet viņa – viņam. Tādi viņi bija Dieva radīti. Uzreiz kopā. Vienlaicīgi. Tā mēdz notikt. Pat ne šajā dzīvē, bet kaut kad – ļot, ļoti sen, vēl pirms tūkstošiem gadu viņi atpazina sevi viens otrā. Tā ir pati stiprākā no visām vilkmēm. Neviens pasaulē nespēj stāvēt tai ceļā, ne skaistums, ne vara, ne slava, ne bagātība. Te pat nāvei nav varas. Nomirstot tie dzimst atkal, lai meklētu un atrastu viens otru un būtu kopā, kamēr atkal nepārtrauks sisties viņu sirdis. Tā ir tāda mūžīgā spēle. Neviens nezin, kur tai sākums, kur beigas. To spēlē “uz aklo”, pinas, kļūdās, jūk prātā. Bet pēkšņi atkal notiek satikšanās, notiek atpazīšana un visa pagātne un visi šķēršļi viņu priekšā izgaist ka dūmi.
– Tu it kā zinātu, par ko runā? Varbūt arī Tev tas bija? Tas pats, kurš Tavs un uz mūžiem vienīgais?
– Bija. Bet šajā dzīvē es viņu neatradu.
Autors: Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta FS

Spēka un Mīlestības ceļš

1.07.2016 foto gribuvasaru-lv (428)

Šodien man šķita būtiski padalīties ar mazu gabaliņu no Ineses Prisjolkovas intervijas jaunajā žurnālā “Kā darītu Mīlestība” ar AINU TOBI – gleznotāju un seno zināšanu glabātāju. “Spēka un Mīlestības ceļš”.
Žurnāla Atvēršanas svētkos baudījām brīnišķīgu auglības un spēka rituālu, kuru mums novadīja Aina Tobe ar savu folkloras kopu DELVE. Sajūtas, piedaloties sajā rituālā bija neaprakstāmas.

Aina, vai sievietes un vīrieša izaugsme (garīgais ceļš) atšķiras?

Lai to saprastu, ugunskuram jāpiemet sveķaina pagale! Kad vējš tumsā debesīs uzrauj dzirksteļu spietu, tas ir tik brīnumaini un koši, ka, elpu aizturot, es vienmēr ar acīm sekoju līdzi šim skaistajam lidojumam, nemeklējot, cik katra no dzirkstelēm ir unikāla, atšķirīga un īpaša… Es redzu, kā tās visas mirdzēdamas iet vienu kopīgu ceļu – cita aizlido tālāk, cita ne tik tālu… bet vai tam ir kāda nozīme? Tas ir Spēka ceļš! Un mēs nevaram to neiet, jo paši to neuzsākām.

Līdzībās runājot, mēs visi esam kā lidojošas dzirksteles tumsā. Gars cilvēkā ir kā ugunīga dzirksts; ikvienā tas ir pilnīgs, nevainojams un dievišķs. Gars (gan vīriešos, gan sievietēs) runā un darbojas līdzīgi, tikai mēs neapzināmies savu garīgo potenciālu;pateicoties prātam un jūtām, kas liek cilvēkam sajusties reāli ķermeniskam – liek viņa priekšstatiem un sajūtām izvirzīties priekšplānā, bet dievišķais paslēpjas. Nemiera, rūpju, raižu un baudu pilnās pieredzes visiem cilvēkiem mēdz būt līdzīgas.

Latviskā tradīcija runā par cilvēka trīsdaļīgumu. Senie ļaudis atšķīra, ka ir GARS, ir DVĒSELE un ir AUGUMS. Jā, mana iemiesošanās šoreiz ir sievietes augumā. Citā dzīvē tā ir bijusi vai varbūt būs vīrieša augumā, tas ir iespējams. Ķermeniskie nosacījumi ir mainīgi lielumi, es tam nepiešķiru pārāk lielu nozīmi, jo skatos ar gara acīm. Zinu tikai to, ka ir stratēģiski gudri izmantot sava (patlabanējā) stāvokļa iespējas un priekšrocības. Tas ir brīnišķīgi – būt tam, par ko tu esi radīts. Kontaktējoties ar cilvēkiem, man ir svarīgi sajust, vai sieviete un/vai vīrietis, kas stāv manā priekšā, ir apgarota jeb, citiem vārdiem sakot, garīgi apzināta būtne. To sajūt caur acu skatienu. Kā spēcīgu klātesamības enerģiju. Pēdējos gados latviskajos krustabu godos es aizvien biežāk satieku spēcīgas, garīgas būtnes, kas atgriezušās piedzimt šai zemē, un mani pārņem godbijība un saviļņojums, satiekot tās savā dzīves ceļā.

Jūs ar vīru Gvido visos pasākumos esat kopā. Kopā esat radījuši un vadāt folkloras kopu Delve. Jūs kopā vadāt rituālus un pasākumus. Kopā esat ģimenē un darbā. Kopā esat izaudzinājuši meitu. Esat ģimene jau vairāk nekā 30 gadu. Kopā, kopā, kopā… Tagad, kad cilvēki tik ļoti domā par attiecībām, kā satikt savu īsto un vienīgo un kā izveidot ģimeni, kā būt kopā garus gadus, Aina, vai vari izstāstīt, kā tev, kā jums abiem tas izdodas?

Mēs ar Gvido satikāmies Siguldā. Un uzreiz spēji sajutām vilkmi vienam pie otra, mēs bijām kā divi magnētiņi, kas pievelkas. Stāsta, ka tamlīdzīgas sajūtas liecinot par dvēseļu radniecību.  Iespējams, ka mūsu dvēseles ir bijušas tuvas un pazīstamas iepriekšējās inkarnācijās un, kas zina, varbūt bijām norunājuši atkal satikties šajā dzīvē šajos veidolos.

Raksturos esam atšķirīgi, tāpēc kopdzīvē mums daudz kas bija jāpieslīpē gan uzskatos, gan paradumos, gan attieksmē. Kad satiekas nazis ar galodu, tad viens nodilst, otrs uzasinās. Mūsu gadījumā došana un ņemšana bija samērā līdzsvarota, mēs skaisti papildinājām viens otru. Esmu dedzīga, ar mērķtiecīgu gribu un talantu apveltīta sieviete, tāpēc vīrišķās jan tipa enerģijas, nenoliedzami, manā raksturā ir, un Gvido tās burvīgi līdzsvaro ar spēju būt izcili pacietīgs, maigs un saprotošs. Mums sader! Jeb kā daina saka: „Sader miezis ar apini vienas mucas dibenā!”

Tas, ka esam kopā, ir laimes gadījums un mūsu dvēseļu gudrība. Es spilgti atceros mūsu īpašo sarunu kāzu naktī – viens otram acīs lūkojoties, mēs solījāmies, ka no šī brīža nekas nedrīkst būt svarīgāks par mūsu attiecībām… un liktenis zina, cik ļoti šis solījums, atgādināts vajadzīgajā brīdī, mums ir palīdzējis tikt pāri krīzēm un konfliktu situācijām.

Izveidot un saglabāt ģimeni – tas ir nopietns darbs.

Lai uzsāktu dzīvi kopā, pietiek ar kaisli, bet, lai kaisli savstarpējās attiecībās noturētu, vajag mīlestību, cieņu un atbildību.

Kāpēc pāri šķiras? Tāpēc, ka pietrūkst izpratnes. Mēs nogurstam savstarpējos strīdos un ķīviņos, mēs nezinām, kā tikt tiem pāri. Ja saskatām vienīgi sava egucīša ciešanas un neprotam noskaņot sevi uz pateicību pret dvēseli, kura mūsu dzīvē ir atnākusi ar garīgu uzdevumu sniegt mums mācību stundu mūsu pašu labā, tad šķiršanās ir neizbēgama.

Ne vienmēr satikšanās nes laimi, ne vienmēr šķiršanās ir nelaimīga. Dažreiz dvēseles ātri nokārto savstarpējos garīgos līgumus, un tad nav nepieciešams palikt kopā visas dzīves garumā.

Par visu vajag izrunāties, tas ir ļoti svarīgi, it īpaši sievietēm.

Ir jāprot uzklausīt! Ir jāprot sadzirdēt! Bet, ja attiecībās nekas vairs nav līdzams, tad ir jāprot saplēstās lauskas aizmest mēslainē, ar cieņu paņemt jaunu māla pikuci un pilnīgā mieriņā uzveidot jaunu krūzi, ko piepildīt ar tīru mīlestību.

Ja cilvēki kopā ir garus gadus, visticamāk, nav jau tā, ka ir tikai saulainās un skaistās dienas. Ir kaut kad arī grūti. Vai vari padalīties ar jūsu pieredzi – ko darīt, ja ģimenē ir grūti laiki, ja pāra attiecībās ir krīze vai kādas nesaskaņas. Kā tikt tam pāri gaiši un laimīgi?

Sāc mīlēt sevi! Nebaro negatīvo! Nekad nedod dusmām (vai kādai citai destruktīvai sajūtai tevī) enerģiju vairāk kā uz vienu diennakti! Pat ja esi ļoti, ļoti nikna uz viņu, neturi aizvainojumu sevī ilgāk par nakti! Kad tu no rīta atmosties un atver acis, tad apzinies, ka šī ir JAUNA, LABA DIENA un nekam tumšam tajā vairs nav vietas – viss, kas bija vakar, lai paliek vakar, citādi tas tevi saplosīs. Apskrubinās pa vienam kauliņam, apēdīs kā vanags vistiņu pa vienai vien spalviņai… jo, godīgi sakot,visas attiecību krīzes ir stāsti par tevi pašu, tie ir tavi spoguļi, kurā, ja būsi vērīga, ieraudzīsi pati sevi. Ja ģimenes dzīvē ir radušās nesaskaņas un iestājusies krīze, tad steidzami ir jāsāk sevi mīlēt.

© “Kā darītu Mīlestība”
Foto: no Ainas Tobes privātā arhīva

Par draugiem

draugi21

Kad mēs pieaugam, saprotam, ka draudzības kontekstā svarīgāka ir kvalitāte nevis kvantitāte. Un tikai tie cilvēki, kuri mums patiešām ir svarīgi, paliek ar mums ilgi, varbūt pat mūžīgi.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo skaidrāk saprotam, ka pa īstam mīlēt var tikai nedaudzus, īpašus mums cilvēkus, izredzētos. Mēs varam mīlēt vēl stiprāk – tos, kuru klātbūtne dara mūs laimīgākus.

Ar laiku dažkārt pat ārēji stiprās un pārbaudītās attiecībās var rasties plaisas. Dzīve pati par sevi ir mainīga, dažkārt rodas konflikti, kā rezultātā draugu var kļūt mazāk.

Pieauguši cilvēki skaidri apzinās, ka īstus draugus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Un, gadiem ejot, mēs tos novērtējam arvien vairāk.

Bieži vien ierobežojam savu paziņu loku, jo saprotam, ka mums labāk ir “iet dziļumā”, un dziļas padarīt arī mūsu attiecības – ar sevi un saviem draugiem.

Šim procesam nav jābūt sāpīgam, tā ir normāla lietu kārtība.

Mēs sajūtam distanci ar vieniem un tuvināmies ar citiem, atbilstoši savām sajūtām un vajadzībām

Ar laiku mēs pievēršam uzmanību mūsu attiecību un komunikācijas kvalitātei. Mums gribās, lai blakus būtu cilvēki, ar kuriem mēs varam būt patiesi un atklāti, ar kuriem mēs varam atklāti runāt un kuriem varam uzticēties. Un, protams, ir svarīgas mūsu kopīgās intereses un līdzīgās prioritātes.

Kad mums ir 15 gadu, mums patīk, ka apkārt ir daudz cilvēku, kuri atbalsta mūsu idejas, kuriem arī patīk eksperimentēt. Un mēs eksperimentējam arī draudzībā. Kad mums ir 30-40 gadu, prioritātes mainās un mainās arī draugu loks, un mēs jau atbildīgāk izvēlamies, kuri cilvēki būs mums blakus.

Noteiktā vecumā mēs varam sajusties vientuļi. Bet pēc tam nonākam pie tā, ka tiecamies pēc dziļuma, siltuma un siltām attiecībām.
Un tas nav jaunums, tie ir pētījumi, kas apliecina, ka ar katru gadu mēs arvien vairāk priekšroku dodam nevis draugu kvantitātei, bet kvalitātei.

Mēs daudz dziļāk analizējam savas attiecības, kurās atļaujam sev mīlēt dziļāk. Mēs zinām, ka variantu ir daudz, taču izvēlamies tos, kas mūsu dzīvi padara skaistāku, laimīgāku un priecīgāku, kas mūs katru bagātina. Izvēles iespēja mūs bagātina.

Šis draudzības koncepts ir tik mainīgs, ka mēs pat nepamanām, ka domājam par to. Bet, kad pamanām, tad brīnamies.
Jo lielāka ir mūsu sociālā mijiedarbība, jo noturīgāki mēs kļūstam. Mēs iemācāmies būt dziļāki un vieglāk pārciest, piemēram, sāpes.

Mūs, pieaugušos, dažkārt izbrīna tas, kā mazi bērni spēj sakauties mantiņas dēļ un pēc pāris minūtēm jau salīgt mieru un rotaļāties tālāk. Šādas situācijas mums var daudz ko labu iemācīt. Mēs varam uzdot sev jautājumu: vai patiešām dažkārt mūsu dusmas un principi ir tik ļoti būtiski, lai mēs atteiktos no savas draudzības?

Dažkārt mēs šaubāmies par itin banālām lietām un rezultātā sagraujam savas attiecības un jūtas. Tad vērts ir dziļāk ieskatīties sevī un atcerēties, ka mēs visi esam spoguļi viens otram.

Lai nu kā, bet mums ir jāzin, ka pārmaiņas mūsu sociālajā telpā ir normāla parādība un tas nav nekas slikts:

  •  Mēs tikai mācamies veidot attiecības un mīlēt..Pirmkārt, mēs meklējam savu vietu pasaulē un pastāvīgi mainām savu pazīšanos struktūru.
  • Pakāpeniski pieaugot, mēs iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem un sākam izvēlēties, kam uzticēties, ar ko parunāties, kam uzticēt savus personīgos pārdzīvojumus. Ļoti bieži, gadiem ejot, blakus tomēr paliek draugi no mūsu jaunības, bērnības un tas ir skaisti.
  • Draugi mācās mīlēt viens otru vēl stiprāk.
  • Ar gadiem arvien svarīgāks kļūst miers un komforts. Mēs paši vēlamies mīlēt stiprāk, just dziļāk un justies svarīgi kādam. Mēs atbalstām tās intereses un domas, kas stimulē mūsu smadzenes strādāt un pasaules redzējumam kļūt jau nobriedušākam.
  • Tāpec mēs vēlamies sev blakus redzēt tos cilvekus, ar kuriems saskan gad sajūtas, gan domas, intereses un aizraušanās.
  • Jaunībā mēs ne īpaši novertējam dziļas jutas un tāpec par cilvēkiem spriežam diezgan virspusēji. Vairāk vērtējam, mazāk jūtam.

Mums visiem patīk patiesi, atklāti  cilvēki, kuri savu sakāmo spēj pateikt ar vienu skatienu. Īsta draudzība necieš liekuļošanu, spēles ar tēlošanu un egosimu.

Īsta draudzība piepilda Dvēseli ar gaismu un ved mūs pareizajaā virzienā – ja esam nomaldījušies.

Un tāpēc pateiksimies tiem cilvēkiem, kuri mūs mīl, neskatoties ne uz ko, un pieņem mūs tādus, kādi esam – bez nosacījumiem. Un centīsimies arī paši būt atklāti, īsti – patiesi draugi!
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS