Atgādinājums mums visiem, kas atnākuši uz šīs Zemes!

atlaist10

 
1. Atnākot, Tu saņemsi ķermeni. Tas Tev var patikt, var nepatikt, bet tas ir vienīgais, kas pilnīgi noteikti būs Tavā lietošanā līdz Tava Zemes mūža pēdējam mirklim.
2. Tev nāksies mācīties skolā ar nosaukumu “Dzīve” uz Planētas ar nosaukumu “Zeme” un Katrs CILVĒKS un Katrs NOTIKUMS – būs Tavi Universālie Skolotāji.
3. Kļūdu nav, ir tikai mācību stundas. Neveiksmes ir Veiksmes neatņemama sastāvdaļa. Upuru nav – ir tikai Studenti.
4. Mācību stunda atkārtosies dažādās formās, kamēr būs pilnībā apgūta. Ja neiemācīsies vieglās mācību stundas – tās kļūs arvien grūtākas. Kad iemācīsies – pāriesi uz nākamo stundu.
5. Ārējās problēmas – precīzs Tava iekšējā stāvokļa atspoguļojums. Ja izmainīsi savu iekšējo pasauli – arī ārējā Tev izmainīsies. Sāpes – tas ir veids, kuru Visums izmanto lai pievērstu Tavu uzmanību.
6. To, ka mācību stunda ir apgūta, Tu sapratīsi tad, kad būs mainījusies Tava uzvedība. Gudrība tiek sasniegta tikai praktizējot. Nedaudz kaut kā ir labāk kā daudz – nekā.
7. Nav labākas vietas par “šeit”. “Tur” nav ne kripatiņu labāk kā “šeit”. Kad Tavs “tur” kļūs par “šeit”, Tu saņemsi citu “tur”, kas atkal šķitīs labāks nekā “šeit”.
8. Citi – ir tikai Tavs atspulgs. Tu nevari mīlēt vai ienīst to, kas ir citos, ja tas neatspoguļo to, kas ir Tevī – Tavas personīgās īpašības.
9. Dzīve meistero rāmi, bet bildi glezno Tu pats. Ja Tu pats neuzņemsies atbildību par šīs gleznas uzgleznošanu, tad Tavā vietā to uzgleznos citi.
10. Tu saņemsi visu, ko gribēsi. Zemapziņā Tu precīzi aprēķināsi, cik enerģijas un kam tērēsi un kādus cilvēkus savā dzīvē pievilksi; sekojoši – vienīgais patiesais veids noteikt to, ko Tu patiešām gribi – paskatīties, kas Tev šobrīd ir.
11. Lai noteiktu, kas “pareizs” un “nepareizs” – morāle ir slikts padomdevējs. Dari labāko, kas iespējams.
12. Visas atbildes ir tevī. Tu zini vairāk, kā uzrakstīts grāmatās. Viss, kas Tev jādara – jāskatās sevī, jāklausās sevi un jāuzticas sev.
13. Tu aizmirsīsi šo visu!
14. Tu atcerēsies šo visu, kad vien gribēsi.
Apkopoja: Valērija Dubkovskaja grāmatas “Nektārs dvēselei” līdzautore.

Tulkoja: Ginta FS

Advertisements

Grigorijs Pomerancs: par intelektu, garīgumu, labo un ļauno

grigoriy-pomerants1

Krievu filozofs un rakstnieks, komunisma režīma upuris Grigorijs Pomerancs, kurš daudz rakstījis par solidaritātes filozofiju savulaik aicināja: ja jūs nespējat aizmirst jūsu tautai nodarīto ļaunumu, neatsaucieties tikai uz vēsturi, bet pameklējiet vainu arī sevī. Varbūt jums ir izdevīgi sevi uzurdīt, jo tas attaisno jūsu neveiksmes, jūsu nevarību šodien. 

Pēdējo gadsimtu pieredze rāda to, ka ir bīstami uzticēties loģikai, nepārbaudot to ar sirdi un garīgo pieredzi.

Prāts, kurš kļuvis par praktisku spēku, ir bīstams. Bīstams ir zinātniskais prāts ar saviem atklājumiem. Bīstams politiskais – ar savām reformām.

Šodien ir vajadzīgas aizsardzības sistēmas no prāta postošā spēka, līdzīgi kā atomelektrostacijās no atomsprādziena. Neviens nelietis, bandīts un sadists nav izdarījis tik daudz ļauna, cik cēlo ideju entuziasti, progresīvo ideju un mērķtiecīgās labestības entuziasti…
Miljoniem cilvēku nogalināja galējā lēmuma ideja, galējās izejas no visām krīzēm, ideja lēcienam no nepieciešamības valstības brīvības valstībā (vai kādā citā utopijā).

Tajos apstākļos, kad toni nosaka vulgaritāte un rupjība, grūti savākt kopā to sabiedrības daļu, kas aizsniegusies līdz pasaules kultūras dziļākajiem slāņiem. Neredzu šeit efektīvāku ceļu kā individuālu attīstību. Tikai spēja pašam aiziet līdz līmenim, kad kļūst pieejamas un tuvas gan pasaules kultūras augstienes, gan dziļumi un tādā veidā mēs kaut nedaudz varēsim sevi sajust kā to mantinieki.

Inteliģence — tā ir iekšēja gatavība ārējai brīvībai un gatavība aizsargāt šo brīvību no ārējiem ienaidniekiem un iekšējiem netikumiem, no brīvības pārtapšanas visatļautībā.

Visi centieni sasniegt harmonisku sabiedrības attīstību, pametot malā cilvēka personību, dvēseli un tās bezgalību, ved tikai uz vilšanos, vairo niknumu, un naidīgus centienus pakļaut nepakļāvīgo dabu, un gala rezultātā tādas vardarbības, kas salīdzinājumā veco, nesaprātīgo sabiedrību šķiet Saprāta, Labestības un Skaistuma valstība.

Izplatījuma un Laikā Dievs sevi var atrast tikai dziļi cilvēka sirdī, pašā lielākajā tās dziļumā un, lūk tad, kad cilvēks sasniedz pašu lielāko dziļumu, viņs jūt kādu garu, kurš viņam saka priekšā: ko nozīmē labs un ko – ļauns.

Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta FS

Dvēseles ceļš – ceļš pie sevis

brinums2

Tā nu sanāca, ka mana tikšanās ar manu dvīņu Dvēseli izsauca manī veselu sēriju nopietnas transformācijas, kuras dažbrīd ar sāpēm un asarām, bet dažbrīd ar brīnišķīgām un gaišām atklāsmēm es šobrīd izeju. Un man ļoti gribās padalīties šajās atklāsmēs ar saviem mīļajiem lasītājiem.

Tāpat kā daudziem citiem cilvēkiem šobrīd mana aktuālākā tēma ir sevis pieņemšana un mīlestība pret sevi. Varētu šķist, ka tas it kā ir diezgan vienkāršs jautājums, kurš viennozīmīgi pieprasa skaļu atbildi “Jā!” – protams, pieņemt un mīlēt sevi. Tur nav ko daudz runāt! To zin un saprot visi, jā, protams. Taču kāpēc dažkārt ir vajadzīgi 20, 30, 40 gadi, lai pilnībā to apzinātos un izdarītu?
Tātad nemaz tik vienkārši tas nav! Mēs taču lielāko daļu savas apzinātas dzīves dzīvojam tēlojot kaut ko, valkājot maskas, veidojot visdažādākas aizsardzības, noslēdzoties no pasaules un slēpjot savu patieso personību, lai neciestu un nerādītu pasaulei savas ciešanas. Tā ir ilga saruna un ilga dzīve.

Taču gala rezultātā mēs tik ļoti saaugam ar šiem mūsu uzveduma personāžiem, ka gandrīz neiespējami ir atšķirt, kur ir mūsu patiesais ES un kur maska, kuru paši uzvilkām kaut kad – sen, sen.
“Bet tā taču nemaz nav maska, – tu teiksi, – tas esmu es pats, tikai kaut kāds noguris ciniķis, kurš vīlies it visā, padzīvojis cilvēks ar pastāvīgi sliktu garastāvokli, kuram viss pie velna ir apnicis.” Tā arī dzīvojam.

Un tajā pat laikā psihologi no visām pusēm kliedz – mīli sevi, tu esi cienīgs, tu esi pelnījis, tu esi brīnišķīgs, pieņem sevi tādu, kāds esi. Pieņem visu, kas tev sevī nepatīk, saproti, ka tā ir daļa tevis, iemīli to! Ar visiem saviem tarakāniem.

Protams, mēs ticam un sākam samierināties ar visiem saviem personāžiem – nogurušiem, savecējušiem, sākam mīlēt savas ikdienas aizsargmaskas. Mēs sabučojam visus savus tarakānus ar visām viņu ūsiņām. Mēs izmisīgi cenšamies mīlēt sevi aizkaitināto, nepilnīgo, to, kurš nespēj pieņemt citu trūkumus, dusmīgo, aizvainoto uz visu pasauli. Mēs ar dievināšanas pilnām acīm  skatāmies  sejā saviem dēmoniem, uz savu ēnu, un redzam tajā galveno sava ES daļu un pieņemam to sevī. Mēs pieņemam sevi tādu, piešķiram sev diplomu par milzīgo kāpumu personības izaugsmes jomā un pirmās šķiras medaļu “Par mīlestību pret sevi”, uzskatot, ka mūsu misija ” mīlestība pret sevi”” ir veiksmīgi pabeigta.

Var cik vien gribi piedot sev savas dusmas un trūkumus un mīlēt visus savus dēmonus. Taču tas neglābs ne mūs ne mūsu dvēseles. Tas neatnesīs mums ne laimi, ne gaismu – tas dos vien indulgenci tālākajam drūmajam, aizkaitinātajam ES un dzīvei formātā “Es un mana ēna”. Mēs turpināsim dusmoties, cepties, nemīlēt pasauli uz ko mūsu brīnišķīgā un elastīgā pasaule vienmēŗ atbildēs spoguļa cienīgi.

Bet reti kurš māca, ka vispirms ir jāiemācās ieraudzīt sava pati gaišākā puse, jāpieņem un jāiemīl tieši tā. Mēs varam no galvas zināt visus savus trūkumus un redzēt to pēdas citu cilvēku attieksmē pret mums. Un berzēt rokas – jā, jā, es jau zināju, KĀ pret mani patiesībā izturās. Mani nemīl, tāpēc, ka es esmu tāds un tāds cilvēks. Vispār ne īpaši foršs cilvēks es esmu.

Taču reti kurš redz pasaules pateicību ikdienas zīmēs par to, kāds tu esi brīnišķīgs cilvēks. Siltā, priecīgā laikā, saules staros, putniem čivinot. Reti kurš pieņem kā savu katru labu vārdu, katru smaidu cilvēku sejās. Tā taču ir tava pasaule un tu to radīji un izkrāsoji šodien ar savu klātbūtni, ar savu garastāvokli, ar savu gaismu. Pasaule tev pateicas par katru dienu, par to, ka tu esi īpašs un ļoti gaišs cilvēks – un tā mīl tevi. Tavi tuvinieki, tavi vecāki, bērni, draugi mīl tevi. Tāpēc, ka viņi tevi redz patiesi. Viņi redz tevī to, ko tu pats neredzi un nepieņem. Viņi katru dienu redz tavu gaišo pusi, daudz biežāk kā tumšo. Daudz biežāk. 

Un tā arī ir tava īstā personība, tava tīrā un mīlošā Dvēsele. Lūk, tā arī Tev ir jāpieņem, jaiemīl sevi tādu – nevis tumšu īdošu vai sevi žēlojošu. Bet brīnišķīgu, laimes un mīlestības ceinīgu, to, kurš iet un pierāda sev un savai pasaulei.

Es jums teikšu, tas ir grūts darbs. Es mostos no rīta un mans pirmais jautājums: Kas es esmu šodien? Kāda ir mana pasaule šodien? Pasaule, kura mani mīl? Pasaule, kurā es esmu karaliene? Vai tas, kur es sevi žēloju un tā man pamet acīmredzamus iemeslus tam, lai turpinātu to darīt. Kurš rāda man, ka manai tumšajai pusei – ES ir taisnība: patiesībā mani neviens nemīl.

Patiesībā nav nekāda “patiesībā”. Nav vienotas realitātes. Realitāte, kuras nosaukums ir “es patiesībā”  sastāv no vairākiem dažādiem notikumu līmeņiem. Tās ir pasaules, kurās dzīvo dažādais tu ar dažādiem garastāvokļiem, ar dažādiem savu vibrāciju līmeņiem. Tu ar zemo vibrāciju līmeni – neglītais ES, un tu ar augsto vibrāciju līmeni – laimīgais ES.

Un no tā, uz kura pakāpiena tu uzkāp no paša rīta, ir atkarīga visa tava tālākā diena un tālākā dzīve. Var kāpt uz augšu, pie laimes, pie mīlestības, pie sava patiesā ES. Vai ripot lejup pie ēnas pie pasaules, kura mani nemīl, pie saviem tarakāniem un dziedāt korītī ar viņiem.

Arī tur ir jautri.
Taču tas ceļš, kas ved pa trepītem augšup – ir garīgais ceļš. Kāpēc es ta rakstu, jo ir taču pieņemts uzskatīt, ka garīgais ceļš ir saistīts ar Dievu  un Dvēseli. Jā, tā arī ir – tā personība uz kuru tu katru dienu tiecies: Es – īpašais, ES – laimīgais, ES – cienīgais, ES – pilnīgais savā šķietamajā nepilnībā, ES – uz visu spējīgais – tas arī ir Dievs. Jo spēcīgāk tu sevī pieņem šo savu daļu, jo spēcīgāk sevi ar to asociē un saplūsti ar to, jo lielāka ir tava mīlestība pret Dievu.

Garīgais ceļš ir Dieva meklēšanas un mīlestības pret Dievu ceļš. Tātad pie sevis paša –patiesā un īstā.
© Liza Veber
Tulkojums © Ginta Filia Solis

 

8 svarīgākie darbības vārdi

puce

Skatīties
Uzmanīgi. Ar gudras lapsas skatienu, pūces dzintardzeltenām acīm, nepalaist garām nevienu un neko. Jo pasaulē viss notiek pēkšņi un ātri. Un šis vienīgais mirklis var paņemt visu. Neatgreizeniski. Taču tas var tev plaukstā nolikt visu pasauli. Un tas nozīmē – sagaidīt saullēktu, pavadīt saulrietu un neļaut sev kaut ko palaist garām… Skatīties dziļi sevī. Debesīs. Mīļotajās acīs.

Klausīties
Klausiīties. Savā sirdī. Dažkārt auksta aprēķina balsī. Skaņās aiz loga, šīs pasaules dzīvi. Klausīties mūziku. Klausīties jutekliskā putenī, svešās skaistās un dīvainās runās, kaķa murrāšanā…. Klusumā, tātad – bezgalībā. Klausīties un dzirdēt.

Elpot
Ar pilnu krūti. Pilnu spēku. Baudīt kūstoša sniega smaržu gaisā, kas nogulstas plaušās, atstājot vieglu skumju sajūtu, kura, gribi vai negribi, ietīs tevi un pametīs. Ieelpot kaut ko ļoti dārgu un mīļu.

Ticēt
Savai izvēlei. Savai Zvaigznei. Jaušām nejaušībām. Saviem spēkiem… pat tad, ja rokas nolaidušās, pat tad, ja šķiet, ka visa pasaule ir pret tevi, pat tad, ja šķiet, ka viss beidzies… ticēt un gaidīt pretī pastieptas rokas no neiespējamības tumsas. Tikšanām, kas maina tavu dzīvi uz visiem laikiem… Tam, ka visu (gandrīz visu) var izlabot – pareizajā laikā ar pareizajām domām galvā, un atvērtu sirdi. Taisnīgumam.

Mīlēt
Tāpēc, ka “prast mīlēt nozīmē prast visu”. Mīlēt Viņu. Sevi. Un veselu pasauli starp jums. Mākslu, radošumu, mūzikas un dabas skaņas… Dievu. Savus Sargeņģelus. Draugus. Mīlēt dzīvi, nedalot to “tajā, ko es mīlu darīt” un “”tajā, kas man jadara”. Mīlēt jauno un pēkšņo. Un ikdienas sīkumus.

Dāvināt
Neko neprasot pretī… Atdot vairāk, nekā saņem. Dāvāt savu aizraušanos un atklājumus, savu enerģiju. Savu pārliecību. Dāvanas un smaidus. Un atklāsmes. Un skūpstus.

Just
Nekādus pustoņus, tikai pilvērtīgus, pilnkrāsainus. Bet, ja nu sanāk pustoņus – tad dažādu gradāciju – no-līdz. Just miesu un asinis. Un savu mūžīgo Dvēseli. Un zemi zem kājām. Un spārnus aiz muguras. Pat sāpes – tāpēc, ka tās nozīmē, ka tu vēl joprojām esi dzīvs.

Saprast
Sevi un savu pasauli. Ka vientulība nav sinonīms vārdam brīvība. Ka straume, iespējams, aiznesīs tevi ne gluži tur, kur biji iedomājies. Ka kaut ko tev lemts sasniegt tikai pretojoties liktenim. Ka dzimšana ir pirmais solis pretī nāvei un, ka nāve nav beigas, bet gan jauns sākums. Saprast to, kas tev apkārt, zemtekstus, jēgu un nozīmi. Tāpēc, ka mājienos slēpjas jēga…

Autors nezināms
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums Ginta Filia Solis

Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties.

nevertet

Šodien es esmu pateicīgs visam, kas ar mani noticis šajos gados. Ilgi, vai neilgi… Nebūtu tas noticis, nebūtu es tas, kas esmu šobrīd. Un tas, kas esmu šobrīd, man ļoti tīk.

Es nemīlu pieaugt. Tas ir slazds. Kādreiz man šķita, ka paies vēl nedaudz laika un man iekšā viss mainīsies. Es būšu kaut kāds cits. Pašos pamatos cits. Savā sirdī un dvēselē. Tāds vieds, daudz pieredzējis, tāds – ar dzīvi uz “tu”. Ko man teikt? Pamanījos. Daudz ko redzēju. Daudz ko dzīvē pamēģinaju. Un, lūk, kāds prieks! – iekšā nekas nepamainījās! Dvēsele nezin laika, vecuma robežu. Ķermenis noveco tad, kad mēs tam ļaujam novecot, kad Dvēsele piekūst tajā dzīvot.
Bet, lai pasargātu Dvēseli no noguršanas, ir jāatļauj Tai! Jebkuras vēlmes, pat pašas muļkīgākās un neloģiskākās! Pirmkārt – tieši tās! Saprast savu iekšējo valodu, dzirdēt Dvēseli, mīlēt sevi tajā, kas ir. Tāpēc, ka Dvēsele ne-kad nekļūdās!

Nevērtēt. Vērot. Pieņemt. Brīnīties!
Labestība ir tikai tāpēc, ka ir ļaunums. Melnais vajadzīgs tāpēc, lai ievērotu balto. Viss kopā vajadzīgs, lai pasaule būtu noturīga. Bet tā uzbūvēta tā – Dievišķā fizika. Es atceros, kā viss sākās! Katra tikšanās kaut ko nozīmē. Ar kādu uz piecām minūtēm, ar kādu – uz visu dzīvi. Viss tikai dēļ mirkļiem, kas veido bezgalību.

Autors: Aleksandrs Fjodorovs
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums © Ginta Filia Solis

Paplašinot apziņu

visums

“Problēmu nevar atrisināt tajā pašā līmenī, kurā tā radusies”.
Alberts Einšteins

Vairums savas dzīves situācijās mēs atrodamies tieši šajā līmenī – sava prāta un emociju līmenī. Mēs “vārāmies” negatīvās emocijās, nezinot, kā izrauties no apburtā loka. Meditācija “Dvēseles skats” var palīdzēt paskatīties uz problēmu no malas, bet bez otra cilvēka palīdzības. Viss, kas ir vajadzīgs – tiešā nozīmē pacelties pāri situācijai. Tikai ne gluži parastā veidā. Tāda prakse var kļūt par ļoti spēcīgu stimulu pozitīvām pārmaiņām dzīvē.
Un apzinātība ir pirmais solis uz pārmaiņām

Ir divas galvenās domāšanas paradigmas.
– Pirmajā modelī pasaule ir haoss, dzīvība gluži nejauši radusies, savienojoties neorganiskajām vielām.
Kā tu jūties šādā teorijā? Kādas ir tavas sajūtas? Semināros un treniņos bieži veic šādu vingrinājumu: dalībniekiem lūdz iedomāties, ka pasaulē nav augstāko spēku, nav avota un iemesla, tas nozīmē, viņus lūdz izjust to, ko mums patiesībā mācīja skolā.
Galvenās cilvēka, kurš dzīvo haosā sajūtas ir bailes un trauksme. Vēl bez tā, ja viss notiek nejauši, tad pievienojas arī skaudība. Ja dzīvojam tādā pasaules modelī, tad cilvēki mums apkārt ir vai nu mūsu konkurenti, vai tie, kuriem jāpiepilda mūsu vēlmes. Un tad cilvēks jūtas kā apstākļu upuris.

– Otrā domāšanas paradigma balstās uz to, ka pasaulē eksistē stingri likumi, tā ir harmoniska un taisnīga.
Dzīvē ir augstākie spēki – vadība un viss notiek likumsakarīgi un pareizi. Tādā gadījumā “es”  nav vis pasaules centrs, es esmu skolnieks. Es – Dvēsele, daļiņa no Augstākā Avota, man ir vadība, aizsardzība. Paceļoties šādā līmenī, cilvēks redz dievišķo dabu ne tikai sevī, bet arī citos.
Ja ir Augstākais Avots, tad visas personības būvē savas attiecības ar šo Avotu un viena ar otru. Un tad rodas mīlestība, cieņa, miers, pārliecība, prieks. Atliek vien saprast, kurā paradigmā mēs katrs dzīvojam.

Oļegs Gadeckis
Tulkoja: GInta FS

Meditācija “Dvēseles skats”

Ir tas, kā nav

zirnekla tikls1

Ir domas, kuras var teikt tikai čukstus, tikai austiņā un tikai kādam vienam vienam konkrētajā sekundē. Tās nevar tikt nodotas visiem, tiražētas un izlietas pa pudelītēm, izkārtas kā baneri pēc sabiedrības pieprasījuma kopējai lietošanai.

Ir sajūtas, kuras pazūd un izplēn, kā tikko moments ir palaists garām. Kā ziedputekšņi uz tauriņa spārniem, kā ķīniešu papīra lukturītis, kas piezemējies ezera vidū, kā ledus gabaliņš silta ūdens glāzē. Hops, un vairs nav!

Ir vārdi un ir klusēšana. Jēga, klusums un stāvoklis, kuru nekā nav iespējams nofiksēt. Ja nu vienīgi paskatīties uz to caur metaforas plīvuru.

Taču tas pazūd uzreiz, kā tiek ieraudzīts, pateikts vai sajusts. Vērotājs visu maina vai pat sabojā.
Ir tas, ko nav iespējams darīt nepārtraukti, pat tad, ja tas ir tik brīnišķīgi. Kā skūpsts vai vasaras caurvēja sajūta koridorā. Kā elpa uz elkoņiem – kāda cita, mīļākā un tava vienlaicīgi.

Gadās, ka dzīve tik ļoti aizkustina, ka ir vajadzīgs viss smalkums, lai atbildētu. Un pēc tam, bāc, un vairs nav spēka. Tikko kā vēl bija, un vairs nav – it kā tevi būtu izvēruši uz ārpusi.

Daudz kas zaudē savu jēgu brīdī, kad kļūst viegli pieejams. Kā plombīrs bērnībā, kā ēdelveisa zieds no kalnu virsotnes, kā noslēpumains dārzs. Tiem jābūt ļoti maz.

Ir smalkas sajūtas, kā agrā rītā zirnekļa tīkls pie telts, ka ziemeļblāzma, kā Dvēsele.

Ir tas, kam vajadzīgs saudzīgums. Tāds, kāds vien iespējams. Saudzīgums, ne vājums.
Ir tas, ko nav iespējams noturēt un ir tik viegli izbiedēt. Un tajā pat laikā vienmēr klātesošs tepat blakus, kādā blakus dimensijā. Vienmēr tevī un vienmēr nesasniedzams.

Ir tas, kam tev nav ne receptoru, lai sajustu, ne vārdu, lai aprakstītu, ne nosaukumu, ne šablonu.
Ir tas, kā nav. Un droši vien tā arī ir Dzīve.
Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta FS