Ja aizliedz dusmas un neapmierinātību

Kādai sievietei, kad viņa bija vēl maziņa, mamma teica: “Novāc savu neapmierinato seju”.
Un meitene baidījās. Viņai šķita, ka, ja viņa nesmaidīs, mamma viņu nemīlēs.
Kad mēs uzsākām terapiju, viņa drīz vien ar lielu prieku atbrīvojās no šīs smaida grimases. Taču bailes palikt bez mātes mīlestības vēl joprojām bija ļoti lielas.

… Lūk tagad viņa raud un žēlojas par savu vīru. Ka nejūt ar viņu emocionālo saikni. Viņa grib ar viņu dalīties savos pārdzīvojumos, taču atbildes nav. Viņa grib tam pajautāt par to, kas svarīgs, kas izdzīvots un ko pati vēlas pastāstīt. Bet viņš nepieslēdzas, nespēj pievienoties.
Viņa nemitīgi gauži raud.

Es viņai jautāju: “Šķiet, ka tu neesi apmierināta ar to, kas notiek jūsu attiecībās?”

Viņa izbijusies skatās uz mani.
“Kā es varu būt neapmierināta?”
“Bet kāpēc gan nevari?”
“Viņš tik ļoti cenšas manā labā. Un ir lietas, kurās viņš ir tik labs. Tāpēc es nevaru.”

… Man paliek skumji. Nu, lūk, vēl viens aizliegums just – kaut kāda “svarīga” iemesla dēļ.

Aizliegums nedod iespēju izrādīt jūtas.

Viņas vīrs paliek neziņā, nesatiekas ar kādu viņas daļu, ar neapmierināto daļu. Viņš paliek neziņā par to, kas notiek starp viņiem.
Un viņa paliek neziņā – kas tad patiesībā viņš ir. Vai viņš vispār var satikties ar viņas neapmierinātību, un vajadzībām, kuras stāv aiz šīs neapmierinātības.
Viņa nezina, kāds viņš ir šajā daļā. Vai tāds, kas spēj savienoties vai savrups. Atbildīgs, vai tāds, kurš noveļ atbildību uz citiem… Viņi abi ne līdz galam redz viens otru.

… Izrādīt “sliktās jūtas” ir bail, jo tas var nepatikt “mammai”. Un viņa tevi nemīlēs.

Hroniska neapmierinātība un dusmas ietekmē dzīves kvalitāti.
Nedrīkst teikt draudzenei, priekšniekam, partnerim to, kas tev nepatīk vai neder. Un tad nākas turēt sevi bērnišķīgā smaidošas meitenītes stāvoklī toksiskās attiecībās, nepiemērotos apstākļos.
Lūk, ar ko draud “slikto” jūtu apspiešana.

Dažkārt mana meita mēdz būt ļoti dusmīga. Vienu brīdi viņa dusmojas uz mani par to, ka es uz ielas esmu ar kādu sakašķējusies.
Citu brīdi viņa dusmojas uz pārdevēju, kurš viņu maldināja, un viņa to zināja.
Dažkārt viņa uz mani dusmojas par to, ka es nedzirdu, ko viņa saka.
Dažkārt viņa dusmojas par to, ka filma, uz kuru aizgājām, neattaisnoja viņas gaidas. Nepatika.

Kad es no malas vēroju viņas jūtas, es saprotu, ka tā ir gluži dabiskā visa, kas nepatīk un neder izdzīvošana.
… Es reaģēju, atsaucos uz šīm jūtām, es atzīstu, ka tās ir svarīgas un nozīmīgas.
Pēc tam es atsaucos ar savām jūtām.
Dažkārt es pievienojos viņas dusmām, kad man arī kaut kas nepatīk.
Dažkārt es konstatēju mūsu atšķirību domās, runājot par to, ka es jūtu kaut ko citu, bet atzīstu viņas tiesības uz viņas, pavisam atšķirīgajām jūtām.
Laikam ar to manai meitai pietiek. Jo pēc tam viņas dusmas gandrīz uzreiz pāriet. Tad tās gluži otrādi kļūst par svarīgu regulatoru tam, ko nevajag sev izvēlēties.
Un ar ko tu atšķiries no otra cilvēka.
Un tas noteikti uzlabo dzīves kvalitāti.

Veronika Hļebova
tulkoja: Ginta Filia Solis

Par EMOCIJĀM

Vispostošākās emocijas ir zibenīgas…
Tās uzliesmo kā tūlītēja godīga reakcija uz konkrētiem apstākļiem, bet pēc tam aiziet līmeni zemāk, jo psihe vienmēr cenšas sevi aizsargāt un atrast sev pieejamu izeju.
Mani mīļie, ieilgusi emocija – tā JAU ir izvēle…
Ja es stūrgalvīgi neatlaižu savu niknumu, savu aizvainojumu, savu neveselīgo agresiju, tātad es apzināti vai neapzināti cenšos tās investēt, lai pēc tam saņemtu kadas noteiktas dividendes.
Visticamākais, man ir vajadzīga kāda cita vaina, kāda cita grēku nožēla, kāda cita palīdzība, taču es neprotu runāt tieši, man nav caurspīdīguma pieredzes, vai arī es palieku bērnišķīgajā mijiedarbības spektrā. Iespējams, es cenšos iegūt sev vairāk varas, manipulējot ar spēcīgām emocijām, kurām retais spēj pretoties.
Un tikpat iespējams, ka manī ir ļoti daudz tās mantotās līdzatkarības, kura gandrīz automātiski rada tās uzvedības līnijas, uz kurām bija uzskaņots vecāku scenārijs, kurā viens no otra vairāk aizsargājās, nevis mīlēja viens otru…
Visticamākais, man negribās hroniski dusmoties, apvainoties, būt agresīvai, taču es tik ļoti esmu ieaugusi šajās pataloģiskajās, bet jau ierastajās drūmajās istabās un maldos, domādama, ka man nav iespēju pārcelties uz kādām daudz gaišākām “telpām”….
Bet tas absolūti nenozīmē, ka tādu nav.

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dusmas VAI agresija

57

Daudziem cilvēkiem šie divi jēdzieni – dusmas un agresija, saplūst vienā. Un tik ļoti saplūst, ka ikviens dusmu uzliesmojums kļūst grūti panesams un šķiet nosodāms.

Ko šajā sakarā saka psiholoģija un mana personīgā pieredze?

Dusmas

Dusmas ir sajūta. Tās cilvēkā rodas kāda kontakta ar ārējo pasauli rezultātā. Ja tu dusmojies, tad tas nozīmē, ka esi dzīvs cilvēks, vai arī, ka tavas robežas ir pārkāptas, vai arī – tavas vēlmes nav apmierinātas. Un dusmas par to signalizē.

Cilvēki ar dusmām var rīkoties dažādi. Kāds, klusējot, tās izdzīvo sevī. Kāds izpauž tās vārdos vai kustībās. Ja tās paliek konkrēta cilvēka robežās, tad tās vienkārši ir dusmas. Tās var izpausties arī blakus kādam un arī attiecībās. Tās var tikt sajustas kā milzīgs enerģijas daudzums blakus otram cilvēkam.

Pats ekoloģiskākais dusmu izpaušanas veids ir “es – paziņojums”. Kad tu saki: “Es tagad esmu tik dusmīgs!” vai arī : “Kad tu tā dari, es tik ļoti dusmojos!” Un šajā paziņojumā nav neviena cita kā tikai tas cilvēks, kurš dusmojas. Viņš nepārliek atbildību par savām dusmām uz otru, bet tikai norāda uz faktu, kurš kļuvis par dusmu iemeslu. Fakts – esi tu. Dusmas – esmu es.

Dusmas ir dzīves izpausme. Tās ir gluži dabiskas un piemīt it visam dzīvajam.

Agresija

Bet agresija ir jau pavisam cita darbība. Tas ir tas, kas var kalpot fizisko un psiholoģisko robežu atjaunošanai vai mērķa sasniegšanai. Ja sadusmoties un uzkliegt kādam, tad tā jau ir agresija.

Ja sākt izteikt personiskus apvainojumus un interpretēt otra cilvēka darbības, tad arī tā ir agresija. Ja sākt sist, mētāt, graut un nogalināt – tā ir agresija. Sevis vai savu tuvinieku fiziska aizsargāšana no svešas agresijas – arī tā ir agresija.

Dusmas un agresiju atšķir izvēle. Dusmas – tas ir par mani, un tās rodas noteiktos gadījumos. Tas ir tas, ko es izjūtu tāpēc, ka esmu dzīvs. Tas ir normāli. Agresija – tas ir tas, kā es izvēlos vai neizvēlos paust savas dusmas. Varu to darīt ekoloģiski. Varu – konstruktīvi – enerģiski virzoties uz savu mērķi. Varu netieši – fiziski reaģējot (piemēram, iekaustot spilvenu). Varu, atbilstoši apstākļiem – fiziski aizsargājot savas robežas no uzbrukuma.

Lai kā arī nebūtu, agresija ir izvēle, pat tad, ja tā ir neapzināta.

Un var iemācīties ne tikai atšķirt šos jēdzienus, bet arī iemācīties uz tiem reaģēt ekoloģiski.

Mīlestībā
Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

 

Paradokss

12373336_1098455010194555_3185607318152992979_n

Viena ļoti slikta emocija, kas padarīs jūsu dzīvi labāku

Tā dos jums milzīgu pozitīvās enerģijas lādiņu. Paradokss, patiešām!!!!

Un šī brīnišķīgā emocija ir DUSMAS.

Ļoti svarīga un nepieciešama cilvēkam, taču diemžēl mūsu pasaulē šai emocijai ir slikta slava un tā nodēvēta par “slikto emociju”, ja ne pat par pašu sliktāko. Jo dusmas provocē agresiju, agresīvu uzvedību, baro to. Un kas gan var būt sliktāks par agresiju?

Ja tā labi padomāt un pacensties apjaust dusmas, var sajust tajās milzīgu enerģijas resursu. Dusmas ir viena no energoietilpīgākajām emocijām. Kāpēc gan to tik ļoti noliedz?

Dusmu problēma ir tā, ka šī emocija ir vērsta uz esošās situācijas iznīcināšanu. To funkcija ir dot enerģiju kaut ko iznīcināt, salauzt, sagraut un ar to pašu veikt kādas izmaiņas. Protams, tas var būt bīstami, īpaši, ja cilvēks dzīvo sev līdzīgo vidū. Un cilvēciskā kultūra sāk izstradāt veidus, kā dusmas neitralizēt.

Piemēram: dusmas var pārvērst par aizvainojumu – tas, it kā, nav tik bīstami un graujoši. Vai arī pagriezt dusmas paša cilvēka virzienā un transformēt tās vainas sajūtā. Jā, protams, aizvainojums un vainas sajūta grauj cilvēku, toties ir droši attiecība pret apkārtējiem.

Cilvēki, kuri ne uz vienu nedusmojas (precīzāk, neļauj dusmām izpausties), ir ļoti ērti citiem.

Tomēr šāda rīcība noved pie diezgan nepatīkamas problēmas: tas ir solis uz atkarīgas personības veidošanos.

Ja neesat spējīgi ne uz vienu sadusmoties, vai arī, dusmojaties, bet slēpjat savas dusmas (nedod Dievs viņš/viņa to ieraudzīs vai sajutīs) – jūs esat atkarīgs no šī cilvēka.

Dusmas grauj, taču, ja attiecību ar kādu cilvēku vērtība (“pievilkšanas spēks” ) pārsniedz paša brīvības vērtību (“atgrūšanas spēks” ) – mēs nekādā veidā nespēsim atbrīvoties no šīm attiecībām. Cilvēki, kas cieš no nepiepildītas neirotiskas mīlestības-atkarības, nevar “pasūtīt vienu māju tālāk” savus “mīļotos”, kas visu laiku atgrūž viņu mīlestību. Tas nav iespējams, jo bailes no attiecību izbeigšanās ir tik spēcīgas, ka vieglāk ir domāt par paša niecību, domāt par to, cik viņš/viņa ir brīnišķīgi, bet pats vienkārši neesi viņa cienīgs (tātad pavēršam atkal dusmas pret sevi).Bet, ja sadusmosies un “pasūtīsi viņu vienu māju tālāk”, var pazaudēt kontaktu, kurš tik ļoti svarīgs… Vieglāk ir idealizēt un turēties pie ilūzijas.

Un tā, dusmoties uz kādu, no kura esi atkarīgs, ir ļoti problemātiski.

Var vispār nospiest dusmas, pirms vēl esi tās apzinājies, var apzināties, bet neizrādīt tās – tādā veidā lēnām aizrijoties un indējoties ar tām.

Nereti sastopos ar situācijām, kad finansiāli atkarīgi no vecākiem bērni vai laulātie, ir pilni niknuma pret saviem vecākiem vai partneriem, bet nevar to izrādīt, jo baidās, ka tiem atņems iztikas līdzekļus. Šeit ir viens ļoti svarīgs moments. Var vienkārši dusmoties un neko nedarīt un tad patiešām notiek fiziski sajūtama intoksikācija no dusmām. Bet var izjust dusmas un novirzīt tās darbībai.

Piemēram: koncentrēt spēkus, lai pārvarētu finansiālo atkarību.

Alternatīva – kļūt upurim. Upura stāvoklis ir ļoti agresīvs un saniknots, taču – pasīvs. Upurim ir ārkārtīgi lielas dusmas, taču tas nevērš tās uz savu darbību. Gluži otrādi, rosina citus veikt darbības.

Dusmas ir sākuma etaps izejai no atkarības (jebkura veida – mīlestības, finansiālās u.t.t.)

Ja cilvēks pats to skaidri jūt, tas jau ir pirmais solis. Sadusmoties uz “maigi mīlēto” cilvēku ir svarīgi. “Kā var uz viņu dusmoties!” – iesaucas romantiski noskaņota,, labi audzināta meitene, kura slīgst nesavtīgas un ziedošanās pilnas mīlestības valgos. Tas nekas, ka šī mīlestība nav abpusēja un ilgst jau trešo gadu. Viņa klusiņām cieš un pateikt, kaut tukšā istabā: “vācies pie velna, ja reiz tev vienaldzīgas manas jutas!” nekādīgi nevar. Jo “tā darīt taču ir slikti”.

Tas NAV slikti. Dusmas var būt vērstas uz situācijas izmaiņu un tas ir to pozitīvais aspekts.

Ar dusmu palīdzību mēs varam izdarīt ļoti daudz.

Dusmas sadedzina bailes, kaunu, iznīcina vainas sajūtu, novāc barjeras, kas neļauj mums virzīties uz priekšu un apstādina mūsu dzīvi.

Cilvēks, kurš noslēdzies sevī, pārdzīvo, ka ir niecība vai ir nepareizais, kurš dzīvo, izjūtot kaunu, vainas sajūtu, ar dusmu palīdzību var atvērties, mainīties.

Protams, var būt arī tā, ka dusmas tiek virzītas nevis uz situāciju, bet – cilvēku un tas jau ir bīstami.

“Man ir līdz kaklam šī situācija mūsu attiecībās!” – enerģija virzīta uz situāciju.

“Tu man esi līdz kalam ar savu stulbumu” – uz cilvēku. Situ, nospiežu, iznīcinu cilvēku…

Tātad jautājums nav par dusmām, kā tādām, bet par to, kādā virzienā mēs tās virzam un kā tās paužam.

Lielos vilcienos, spēja “pasūtīt” situāciju vai dažus cilvēkus “kaut kur tālāk” bez cenšanās šos cilvēkus mainīt) – ir ļoti svarīga spēja. Taču tas ir tikai pirmais solis. Es nemīlu dusmoties. Man patīk būt dusmīgam un transformēt tās darbībā, kas vērsta uz pārmaiņām. Savukārt dusmīgi cilvēki apstājas pie dusmu sajūtas. Tie netransformē kaut ko, bet vienkārši grauj un iznīcina.

P.S. Ai, gandrīz aizmirsu pateikt: vienkārši, pasīvi dusmu izvirdumi spilvenā vai kaut kur laukā, mežā, situāciju netransformē un tāpēc – nekādīgi nepalīdz. Tie dod tikai īslaicīgu “tvaika nolaišanas iespēju”, bet tās ir pasīvās dusmas. Upura dusmas.

Autors: Iļja Latipovs

Tulkoja: Ginta FS