Kādai sievietei, kad viņa bija vēl maziņa, mamma teica: “Novāc savu neapmierinato seju”.
Un meitene baidījās. Viņai šķita, ka, ja viņa nesmaidīs, mamma viņu nemīlēs.
Kad mēs uzsākām terapiju, viņa drīz vien ar lielu prieku atbrīvojās no šīs smaida grimases. Taču bailes palikt bez mātes mīlestības vēl joprojām bija ļoti lielas.
… Lūk tagad viņa raud un žēlojas par savu vīru. Ka nejūt ar viņu emocionālo saikni. Viņa grib ar viņu dalīties savos pārdzīvojumos, taču atbildes nav. Viņa grib tam pajautāt par to, kas svarīgs, kas izdzīvots un ko pati vēlas pastāstīt. Bet viņš nepieslēdzas, nespēj pievienoties.
Viņa nemitīgi gauži raud.
Es viņai jautāju: “Šķiet, ka tu neesi apmierināta ar to, kas notiek jūsu attiecībās?”
Viņa izbijusies skatās uz mani.
“Kā es varu būt neapmierināta?”
“Bet kāpēc gan nevari?”
“Viņš tik ļoti cenšas manā labā. Un ir lietas, kurās viņš ir tik labs. Tāpēc es nevaru.”
… Man paliek skumji. Nu, lūk, vēl viens aizliegums just – kaut kāda “svarīga” iemesla dēļ.
Aizliegums nedod iespēju izrādīt jūtas.
Viņas vīrs paliek neziņā, nesatiekas ar kādu viņas daļu, ar neapmierināto daļu. Viņš paliek neziņā par to, kas notiek starp viņiem.
Un viņa paliek neziņā – kas tad patiesībā viņš ir. Vai viņš vispār var satikties ar viņas neapmierinātību, un vajadzībām, kuras stāv aiz šīs neapmierinātības.
Viņa nezina, kāds viņš ir šajā daļā. Vai tāds, kas spēj savienoties vai savrups. Atbildīgs, vai tāds, kurš noveļ atbildību uz citiem… Viņi abi ne līdz galam redz viens otru.
… Izrādīt “sliktās jūtas” ir bail, jo tas var nepatikt “mammai”. Un viņa tevi nemīlēs.
Hroniska neapmierinātība un dusmas ietekmē dzīves kvalitāti.
Nedrīkst teikt draudzenei, priekšniekam, partnerim to, kas tev nepatīk vai neder. Un tad nākas turēt sevi bērnišķīgā smaidošas meitenītes stāvoklī toksiskās attiecībās, nepiemērotos apstākļos.
Lūk, ar ko draud “slikto” jūtu apspiešana.
Dažkārt mana meita mēdz būt ļoti dusmīga. Vienu brīdi viņa dusmojas uz mani par to, ka es uz ielas esmu ar kādu sakašķējusies.
Citu brīdi viņa dusmojas uz pārdevēju, kurš viņu maldināja, un viņa to zināja.
Dažkārt viņa uz mani dusmojas par to, ka es nedzirdu, ko viņa saka.
Dažkārt viņa dusmojas par to, ka filma, uz kuru aizgājām, neattaisnoja viņas gaidas. Nepatika.
Kad es no malas vēroju viņas jūtas, es saprotu, ka tā ir gluži dabiskā visa, kas nepatīk un neder izdzīvošana.
… Es reaģēju, atsaucos uz šīm jūtām, es atzīstu, ka tās ir svarīgas un nozīmīgas.
Pēc tam es atsaucos ar savām jūtām.
Dažkārt es pievienojos viņas dusmām, kad man arī kaut kas nepatīk.
Dažkārt es konstatēju mūsu atšķirību domās, runājot par to, ka es jūtu kaut ko citu, bet atzīstu viņas tiesības uz viņas, pavisam atšķirīgajām jūtām.
Laikam ar to manai meitai pietiek. Jo pēc tam viņas dusmas gandrīz uzreiz pāriet. Tad tās gluži otrādi kļūst par svarīgu regulatoru tam, ko nevajag sev izvēlēties.
Un ar ko tu atšķiries no otra cilvēka.
Un tas noteikti uzlabo dzīves kvalitāti.
Veronika Hļebova
tulkoja: Ginta Filia Solis
Ginta Filia Solis 