Malacis!

drosme6

Un vēl gadās tā.
Kāds pienāk tev klāt, uzmanīgi pieskaras tavam plecam un saka:

– Oooo! Kāds skaistums! Tu to radīji? Kāds tu malacis!
Un tu saraujies, kaut kas tevī sāk burkšķēt un atrunāties par pieticību un rotām…. un tu atbildi:
– Nūūūū, es jau vispār tikai nozīmēju. Kad kaut ko savu uzzīmēšu, tad būšu pavisam malacis!
Un tālāk turpinās:
– Tu ar visu tiksi galā! Tu taču esi stiprs un drosmīgs!
– Nūūū, tas… es jau vēl neesmu ticis galā, vēl ir jauni uzdevumi. Kad tos atrisināšu, tad gan būšu malacis un drosminieks.
– Tu uzdrošinājies! Urā! Tu esi lauva!
– Nūūūū, jā, bet tā pagaidām vēl ir tikai ideja, vēl neko reālu neesmu izdarījis. Kad izdarīšu – tad varēsiet mani slavēt.
Zini, man ir ļoti pazīstams tas, ko tu jūti, kad, lūk tā, nenovērtē savus panākumus un sevi. Arī man tā bija. Jā, un vēl tagad dažkārt tā gadās. Jā!
Un es tev gribu teikt: viena liela lieta dalās daudzos maziņos uzdevumos un, pabeidzis katru tādu uzdevumu – Tu esi malacis. Vesels malacis, pavisam liels malacis, šeit un tagad – absolūts malacis.
Un kad turpināsi, būsi malacis. Un, kad pabeigsi. Un pat tad, ja pametīsi, sajutis, ka tas nav tavs (lai spertu tādu soli, arī ir vajadzīga drosme), un pat ja pārbīsies un nenovedīsi iesākto līdz galam (taču tu atradi drosmi sevī pamēģināt) – arī būsi malacis!
Bet tās jau būs citas uzvaras. Un tās nepadara tavu pirmo piesardzīgo uzvaru nepilnīgu un nepietiekamu.
Patiešām!
Atcerēsimies to kopā, labi?

Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis