PAR ZELTA VIDUSCEĻU

Šodien tiek daudz runāts par došanu, dalīšanos, spēju līdzi just. Un gadās iekrist galējībās, aizmirstot par to, cik svarīgi pašam būt piepildītam, lai spētu dot otram. Piepildītam ar gaismu, mīlestību… un arī veselo saprātu. 

Kas ir humānisms uz citu rēķina?
Kā dakteris Bendžamins Spoks – viņš bija ļoti labestīgs.

Dakterim Spokam, kas sarakstījis grāmatas par to kā pareizi audzināt bērnus, paša ģimenē neveicās īpaši labi. Viens dēls izdarīja pašnāvību, otrs pret savu tēvu bija ļoti auksts. Daktera sieva mīlēja iedzert. Dakteris Spoks bija ļoti labs cilvēks un iestājās par humānu attieksmi pret bērniem. Viņš burtiski sevi upurēja bērnu dēļ. Svešu, ne savu…

Jau pašā savas karjeras sākumā dakteris atļāva bērnu vecākiem viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā – dienu un nakti. Pats uz to vedināja; sakot: ja citiem tas šķiet mazsvarīgi, tad mātei un bērnam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc, ja jūsu bērns nošķaudījās vai apēda parāk maz putras, un tas dara jūs bažīgu, – zvaniet droši! Es veltīšu jums laiku, uzklausīšu un došu padomu. Un bērnu vecāki sāka zvanīt. Pats taču piedāvāja. Un tā daktera dzīvoklī cauru diennakti zvanīja telefons. Iedomājieties, kā tas ir! Pat viens telefona zvans neīstajā laikā spēj izjaukt dienas ritmu un izsist no sliedēm. Bet daktera ģimenē tā bija parasta, ikdienišķa lieta.

Humānais dakteris izdarīja vēl ko: noteica ļoti zemu cenu par savu darbu. Pašu humānāko nodomu vadīts. Tāpēc viņam nācās pieņemt milzīgu skaitu pacientu, lai kaut kā savilktu galus un pabarotu savu ģimeni. Jo arī cena parasti ierobežo pacientu skaitu. Ja būtu bijis jāmaksā nauda, cilvēki taču vienkārši tāpat necenstos atņemt laiku, lai papļāpātu par to, kāpēc Bobijs apēda nevis divas bulciņas, bet vienu. Un kāpēc miegā viņš ieklepojās un noraustījās…

Un tādos apstākļos pagāja daktera bērnu svarīgākie dzīves gadi. Un pilnīgi skaidrs, kāpēc ar sievu viņiem sākās konflikti – kam gan var patikt tāda dzīve? Bet labais ārsts neklausījās sievas iebildumos. Bet reiz iecirta pliķi savam dēlam, kurš nespēja iemācīties lasīt. Dakteris vienkārši bija darbā nomocījies, rūpējoties par svešiem bērniem. Un nesaprata, ka viņa paša dēlam ir veselības traucējumi, kurus vajag ārstēt… Pēc tam pašam dakterim nācās apmeklēt psihoterapeitu. Un maksāt par ārstēšanu adekvātu naudu, ne trīs kapeikas, kuras viņš ņēma no saviem pacientiem…

Nenoliedzami Bendžamina Spoka nopelni ir milzīgi. Tikai ir tāds cilvēku tips, kuri cita dārzu rušina vaiga sviedros, aizmirstot par savējo. Un atņem maizi saviem bērniem, lai pabarotu svešos. Atdod resursus tiem, kam to vajag, bet bieži nemaz nevajag, bet par saviem tuvajiem aizmirst, vai niknumā iecērt tiem pliķi. Nav jau nekā pārsteidzoša  šajā aizkaitinājumā un spēku izsīkumā. Neatslābstoša kalpošana citiem cilvēkiem ir nogurdinoša un nomācoša un bieži vien noved pie depresijas.

Mēra sajūta ir vajadzīga it visā. Un it visā ir vajadzīga mīlestība. Un disciplīna. Izlaist citus cilvēkus un ļaut viņiem cauru diennakti zvanīt uz mājām nevajag. Katrs uzskata, ka viņa problēma ir svarīgākā, tādi ir cilvēki. Bet daktera dzīve nevienu neinteresē; kam, piemēram, interesē, kā dzīvo ātrās palīdzības ārsti? Viņiem jāreaģē uz izsaukumu. Un arī tevi uzskatīs par tādu “ārstu”, neinteresējoties par ko tu dzīvo un kad guli. Kaut arī tu nestrādā ātrajā palīdzībā un neuzturi “diennakts karsto līniju” vientuļajām sirdīm… Un naudu par to tev neviens nemaksā. Pēc negulētas nakts tev ir jāceļas un jādodas strādāt, jāpelna nauda, pārgurumā krītot no kājām…

Šis bēdīgais stāsts ir par cilvēku, kurš bija humāns un labestīgs. Un par to, kā pārlieku liels humānisms un labestība var padarīt nelaimīgus tuvos cilvēkus, bet paša mājas pārvērst par neciešamu vietu mīļajiem… Nevajag atkārtot labestīgā daktera Spoka kļūdas. Un nevajag kārdināt citus cilvēkus ar savu nespēju atteikt. Ir jāparūpējas par savu dārzu, savu ģimeni ne mazāk kā par citiem. Varbūt pat vairāk.

Anna Kirjanova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

P.S. Bendžamins Makleins Spoks bija amerikāņu pediatrs un grāmatu autors. Spoks bija pirmais pediatrs, kas studēja psihoanalīzi, lai saprastu bērnu vajadzības. Viņa idejas par bērnu kopšanu ietekmēja vairākas vecāku paaudzes, lai tie pret bērniem izturētos kā pret personībām.

Došanas prieks

Reiz, kad es vēl biju pusaudze, mēs ar tēti stāvējām rindā pēc biļetēm uz cirku. Starp mums un kasi bija tikai viena ģimene. Tā atstāja uz mani ļoti spēcīgu iespaidu.

Bija astoņi bērni, visi jaunāki par 12 gadiem. Pēc tā, kā viņi bija apģērbti, varēja pateikt, ka viņiem nebija daudz naudas, taču viņu apģērbs bija tīrs un akurāts. Bērni uzvedās ļoti pieklājīgi un rātni. Visi pa pāriem, rokās sadevušies stāvēja rindā aiz saviem vecākiem.
Viņi sajūsmināti runāja par klauniem, dzīvniekiem un visu, ko jau pēc neilga brīža šajā brīnumainajā naktī varēs ieraudzīt. Pēc tā, cik ļoti satraukušies viņi bija, varēja spriest, ka viņi nekad agrāk cirkā nebija bijuši. Šis notikums bija viņu dzīves rozīnīte.

Tēvs un māte lepni stāvēja savas saimes priekšgalā. Māte turējās pie rokas savam vīram un skatījās uz viņu, it kā sakot: “Tu esi mans bruņinieks mirdzošās bruņās!” Viņš apmierināti smaidīja un priecājās par savu laimīgo ģimeni.

Pārdevēja kasē jautāja, cik biļetes viņš vēlas? Viņš lepni atbildēja: “Es vēlētos nopirkt astoņas bērnu un divas pieaugušo biļetes”. Pārdevēja saskaitīja un paziņoja cenu. Sieva palaida vaļā vīra roku, viņas galva noliecās, vīrieša lūpas nodrebēja. Pēc tam viņš pieliecās tuvāk pārdevējai un pārjautāja: “Cik jūs teicāt?” Pārdevēja vēlreiz nosauca cenu.

Viņam pietrūka naudas. Kā viņam būtu jāpagriežas un jāpasaka saviem astoņiem bērniem, ka viņam nav pietiekami naudas, lai aizvestu viņus uz cirku?

Redzot notiekošo, mans tētis iebāza roku kabatā, izvilka 20 dolāru banknoti un nometa to zemē (mēs naudas ziņā nebijām bagāti cilvēki). Mans tētis noliecās, pacēla šo 20 dolāru banknoti, uzsita vīrietim pa plecu un teica: “Piedodiet, ser, šis izkrita no jūsu kabatas”.

Vīrietis saprata, kas notiek. Viņš neprasīja žēlastības dāvanas, bet ļoti augstu novērtēja palīdzību šajā izmisīgajā, sirdi plosošajā un neērtajā situācijā.

Viņš paskatījās acīs manam tētim, saņēma abām rokām viņa roku, stingri sažņaudza rokā naudu un trīcošām lūpām un asarām acīs teica: “Liels paldies jums,ser. Tas patiešām ir ļoti svarīgi man un manai ģimenei”.

Mēs ar tēti atgriezāmies pie mašīnas un devāmies mājās. Tie 20 dolāri, ko tētis atdeva šim vīrietim, bija nauda, par kuru mēs grasījāmies nopirkt sev biļetes uz cirku.

Lai arī tajā naktī mums neizdevas redzēt cirka izrādi, mēs abi bijām ļoti priecīgi, tas bija prieks, kurš bija daudz lielāks par to, ko spētu dot man cirks.

Tajā dienā es uzzināju vārda “DOT” vērtību.

Dodošais ir lielāks par Pieņemošo. Ja gribi būt liels, lielāks par dzīvi, iemācies Dot. Mīlestībai nav nekā kopīga ar to, ko tu vēlies saņemt – tikai ar to, ko tu sagaidi atdot. – Un tas ir viss.

Nav iespējams pārvērtēt došanas nozīmīgumu un citu svētīšanu, jo došanā vienmēr ir prieks. Iemācies darīt kādu laimīgu, dodot.

Katrīna Hepberna
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Avots: Счастливый психолог

Negaidīt, pieņemt…

svetibas36

Kad mācies dot sev to, ko tev vajag, tu šāc novērtēt to, ko dod citi.
Vai tavu mīļoto cilvēku uzdevums ir aizpildīt tavas nepilnības un trūkumus? Droši vien ir – tikai tajā gadījumā, ja viņi var un grib to izdarīt, nenodarot kaitējumu sev.
Taču cilvēki ir tikai cilvēki. Viņi nav spējīgi dot to, kā viņiem nav. Taču var dot to, kas viņiem ir.
Reiz es noklausījos divu sieviešu sarunu autobusā. Viena žēlojās par to, ka vīrs viņai dod pārāk maz naudas. Bet otra pajautāja, kāda ir viņas vīra alga un izrādījās, ka viņa alga ir tikai par 1000 rubļiem lielāka, par to, ko viņš dod savai sievai. Saproti? Vinš viņai atdeva praktiski visu, kas viņam bija.
Kādam nav daudz naudas, bet ir pietiekami daudz uzmanības un laika. Vai arī nav statusa, bet ir prasmīgas rokas. Bet kāds spēj nodrošināt materiāli. Un jautājums jau nav par to, ka traģiski ir izdarīt izvēli starp naudu un laiku. Starp aukstu baņķieri un siltu masieri. Vai arī sēdēt attiecībās kā cietumā, vaimanājot un alkaini veroties brīvē. Bet gan tajā, ka pārstāt vērst visus savus pieprasījumus vienam cilvēkam un beidzot ieraudzīt pasauli, kurā visa kā ir pietiekami. Un novērtēt attiecības un tā cilvēka pūliņus, kurš dalās ar tevi it visā, kas viņam ir.
Uzņemties atbildību par savām vajadzībām un par to, lai pats sev izdarītu labi. Atļaut pasaulei tevi mīlēt visos iespējamajos veidos un pieņemt šo mīlestību bez jebkādām gaidām. Ar to svaigo interesi, ar kādu bērni gaida pārsteigumus. Tad viss izdosies.

Autors: Aglaja Datešidze
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Paši galvenie vārdi

deja56

1. Pieņemt. Katram no mums ir lietas vai cilvēki, kuri tracina. Pacenties pieņemt viņus pilnībā un necenties viņus mainīt. Tad visas ciešanas paliks pagātnē.

2. Dot. Mazāk prasīt, vairāk atdot. Tās var būt rūpes, palīdzība, zināšanas, uzmanība un labi vārdi. Un negaidi apbalvojumu par to.

3. Pateikties. Dievam, Liktenim, cilvēkiem, kuri ir tev blakus. Un tu uzreiz sajutīsi šīs pateicības iespaidu uz sevi.

4. Atbrīvoties. No aizvainojuma, dusmām, apvainojumiem un visa cita negatīva savās domās. Tieši tie var būt visu tavu nepatikšanu un ciešanu iemesls.

5. Piedot. Piedot visiem, pat pašiem briesmīgākajiem. Un pazudīs bailes.

6. Priecāties. Vienmēr smaidi pasaulei, lai cik gadu tev būtu. Dari visu ar smaidu un mūzikai skanot.

Avots: vk_ezo_news
Tulkoja: Ginta FS

Rūmī iedvesmo

10432135_244411932415943_2869660136197592408_n

Rūmī ir persiešu dzejnieks, sūfijs, „Skolotājs ar starojošo sirdi”. Viens no visvairāk lasītajiem un iemīļotākajiem dzejniekiem visā pasaulē. Par sevi viņš pateicis visprecīzāk: “Neesmu kristietis, jūds vai musulmanis, neesmu no Austrumiem vai Rietumiem, mana vieta „nevieta” ir, es neeksistēju … es piederu Mīļotajai.” Viņu citēja, citē un citēs visās pasaules valodās runājošie.

  • Draudzējaties ar gudrajiem, jo dažkārt draugs – muļķis ir daudz bīstamāks par gudru ienaidnieku.
  • Aizšuj savas acis, lai sirds kļūst par aci.
  • Pamēģiniet nepretoties tām pārmaiņām, kas ienāk jūsu dzīvē. Tā vietā, lai pati dzīve dzīvo caur jums. Un nepārdzīvojiet par to, ka tā sagriežas kājām gaisā. No kurienes gan jums zināt, ka dzīve, pie kuras esat pieraduši, ir labāka par to, kas atnāks?
  • Tas, kurš tevī atradis laimi – ir Tavs. Pārējie visi – viesi!
  • Tas, ko tu meklē, arī meklē tevi.
  • Šī pasaule ir kalni, bet mūsu darbi – kliedzieni, atbalss no kuriem vienmēr atgriežas pie mums.
  • Spogulī, kā zināms, viss ir otrādi. Bet bez tā mēs nekad neieraudzītu paši sevi!
  • Tu neesi piliens okeānā, tu esi vesels okeāns pilienā.

Brūce ir tā vieta, caur kuru tevī ienāk gaisma!

  • Aiz priekšstatu, par pareizām un nepareizām darbībām, robežām ir lauks. Es gaidīšu tevi tur!
  • Mana reliģija ir Mīlestība. Katra sirds ir mans dievnams.
  • Kad pasaule noliek tevi uz ceļiem, tu atrodies ideālā stāvoklī, lai lūgtos.
  • Tu esi gudrs, vispirms iepazīsti lietu būtību un neuzticies mānīgai ārienei.
  • Tas, kas parastam cilvēkam šķiet akmens, zinātājam ir pērle.
  • Tas ir ļoti smalks jēdziens, viss, ko tu mīli arī esi TU.
  • Pati briesmīgākā vientulība ir atrasties starp tiem, kuri tevi nesaprot.

Visuaugstākais atbild trīs veidos. Saka “jā” un dod tev to, ko gribēji. Saka “nē” un dod to, kas labāk. Saka “pacieties” un dod pašu labāko.

  • Kam lielākā mīlestība, tam lielākie pārbaudījumi.
  • Lai sirds ir acs un ar šo aci tu ieraudzīsi citu pasauli.
  • Viss saplīst tur, kur trausls, un tikai cilvēks lūzt no rupjības.
  • Vienmēr ikkatrai frāzei pieliec pateicības vārdus – “ja Dievam labpatīk”,
    un pēc tam ej.
  • Runā, ka ir durvis, kas atver eju no sirds uz sirdi. Bet kāda jēga durvīm, ja sienu nav?

Kāpēc esi cietumā, ja durvis plaši atvērtas?

  • Kaili zari, kas ziemā šķiet guloši, slepenībā strādā, gatavojoties pavasarim.
  • Kad nelaimes gāžas pār tevi viena pēc otras, kad tās tevi noved līdz nepanesamam stāvoklim, tikai nepadodies! Tāpēc, ka tas ir punkts, kurā mainīsies notikumu gaita.
  • Nomirsti, pirms esi miris. Piedzimsti, kamēr vēl esi dzīvs!
  • Pasaule ir tik piepildīta, ka vārdi ir tukši.
  • Pirms audzini savu valodu, izaudzini savu sirdi. Jo vārdi nāk no sirds un iznāk caur mēli.
  • Biežāk apciemo savus draugus, taciņas, pa kurām nestaigā,aizaug ar dadžiem un ērkšķiem.
  • Kad sirdi attīrīsi no rūsas, tavas lūgšanas sasniegs jebkuru augstumu.
  • Kāpēc tu klauvējies pie svešām durvīm? Ej un pieklauvē pie savas sirds durvīm!
  • Tikko tu pieņemsi atsūtīto nelaimi, tavā priekšā atvērises debesu vārti.

Avots: http://www.wiolife.ru

Tulkoja: Ginta FS

Pieņemiet lēmumu dot!

Satiekot kādu cilvēku, Jūs klusējot varat nosūtīt viņam svētību, novēlēt viņam laimi, prieku un vairāk smieklu.
Šai klusajai dāvāšanai ir milzīgs spēks.

dieva_milestiba

Viena no vērtīgākajām lietām, ko man iemācīja bērnībā un ko es iemācīju saviem bērniem, — nekad svešās mājās nenākt ar tukšām rokām, vienmēr sev līdzi nest kādu dāvanu.
Jūs varat teikt:

«Kā es varu dot citiem, ja dotajā momentā man pašam nepietiek?»
Jūs varat atnest ziedu. Vienu mazu ziediņu.
Jūs varat atnest mazu atklātnīti, vēstulīti, kurā uzrakstīts kas svarīgs par Jūsu jūtām pret šo cilvēku, pie kura esat atnākuši. Jūs varat atnest komplimentu. Jūs varat atnest lūgsnu…
Pieņemiet lēmumu dot, lai kur Jūs ietu, lai ko ieraudzītu. Jo vairāk Jūs dodat, jo vairāk pārliecības Jūs iegūsiet, pateicoties šī likuma brīnišķīgajai darbībai. Un kad Jūs vairāk saņemat, Jūsu spēja vairāk dot, pieaug.
Mūsu patiesā daba — ir bagātība un pārpilnība, mēs esam bagāti no dabas, tāpēc, ka daba atbalsta ikvienu mūsu vajadzību un vēlmi. Mēs neko nezaudējam, tāpēc, ka mūsu būtība — tīra potencialitāte un bezgalīgas iespējas.
Es pastāvīgi cenšos cilvēkiem nodot domu par to, cik ļoti es cienu to, ka cilvēkam ir laba sirds.
Šo vienkāršo cilvēka dabas īpašību var pārvērst milzīgā spēkā.
Ja Jums ir laba sirds un viedums, jūs automātiski iegūstat pareizo motivāciju un vēlmi darīt to, kas Jums jādara. Ja cilvēkus viņu rīcībā vadīs patiesa līdzcietība, mēs varēsim izglābt gan paši sevi, gan arī vidi sev apkārt. Un to izdarīt būs daudz vieglāk, nekā pielāgoties skarbajiem un nesaprotamajiem apstākļiem, kurus mums prognozē nākotnē.

Dalai Lama