MANAS PAŠVĒRTĪBAS DEKLARĀCIJA

Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh

Es esmu ES.
Visā pasaulē nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.
Ir cilvēki, kuri kaut kādā ziņā ir man līdzīgi, taču nav neviena tieši tāda, kāds esmu Es.

Tāpēc viss, kas no manis nāk, – tas ir patiesi mans, tāpēc, ka tikai Es to izvēlējos.

Man pieder viss, kas ir manī:
– mans ķermenis, ieskaitot visu, ko tas dara;
– mana apziņa, ieskaitot visas manas domas un plānus;
– manas acis, ieskaitot visus tēlus, ko tās redz;
– manas jūtas, lai kādas tās arī nebūtu, – trauksme, labsajūta, spriedze, mīlestība, aizkaitinājums, prieks;
– mana mute un visi vārdi, kurus tā var izteikt, – laipni, maigi vai rupji, pareizi vai nepareizi;
– mana balss, skaļa vai klusa, un visi mani sapņi, visas manas cerības un bailes.
Man pieder visas manas fantāzijas, mani sapņi, visas manas cerības un manas bailes.
Man pieder visas manas uzvaras un veiksmes. Visi mani zaudējumi un kļūdas.

Tas viss pieder man. Un tāpēc Es varu ļoti tuvu sevi iepazīt. Es varu sevi iemīlēt un sadraudzēties ar katru savu daļu. Es varu izdarīt tā, lai viss manī sadarbotos ar manām interesēm.

Es zinu, ka ir kaut kas, kas mani sevī mulsina, un ir kaut kas, ko Es nezinu.
Taču tagad, kad esmu sadraudzējies ar sevi un sevi iemīlējis, Es varu uzmanīgi un pacietīgi atklāt sevī avotus tam, kas mani mulsina, un uzzināt par sevi arvien vairāk dažādas lietas.

Viss, ko Es redzu un sajūtu, viss, ko Es saku un daru, ko domāju un jūtu, šobrīd – tas ir mans.
Un tas precīzi ļauj man uzzināt, KUR Es šobrīd esmu un KAS Es esmu.

Kad Es atskatos savā pagātnē, skatos uz to, ko redzēju un jutu, ko runāju un ko darīju, kā domāju un jutu, Es redzu, ka dažas manas daļas šobrīd man vairs nav piemērotas. Es varu atteikties no tā, kas man manī šķiet nepiemērots un saglabāt to, kas man šķiet ļoti vērtīgs un vajadzīgs, Es varu atklāt sevī kaut ko jaunu

Es varu redzēt, dzirdēt, just, domāt, runāt un darīt. Man ir viss, lai Es varētu būt tuvs citiem cilvēkiem, lai būtu produktīvs, lai apkārtējā cilvēku un lietu pasaulē ienestu jēgu un kārtību.

Es piederu sev un tāpēc Es varu sevi veidot.

Es esmu Es, un Es – tas ir brīnišķīgi!

© Virdžīnija Satir “Kā veidot sevi un savu ģimeni”
Foto: Nastassja Kinski by P. Lindbergh
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Uz robežas…

Es šodien sapratu, ka pēdējā laikā es izdzīvoju klusu, bet ļoti skaidru vilšanās sajūtu…

Ne to, kur kāds konkrēts cilvēks nav attaisnojis manas personīgas cerības, bet to vilšanos, kas nāk no, kā izrādījās, to iluzorās stabilitātes dziļumiem.
Kad notiek kaut kas neiespējams, tad nav vienkārši samierināties ar šo faktu. Īpaši tad, ja kopš bērnības esi radināts domāt, nevis akli paklausīt jebkurai sabiedrības dienestu pavēlei.

Man nesanāk domāt globāli un ģeopolitiski – gan savas individualitātes gan profesionālas darbības dēļ: es katru dienu skatos acīs dzīviem konkrētiem cilvēkiem, starp kuriem nu jau ir arī tie, kuru dzīves sagrāvuši neatgriezeniski zaudējumi, un katra šī konkrētā sāpe, man ir daudz tuvāka par tūkstošiem apzīmogotu saukļu-argumentu, kuros cilvēki vienmēr izrādās otršķirīgi, un kur kāds vienkārši tiek norakstīts kā liela procesa neizbēgams upuris.

Taču es skaidri zinu, ka neviens nav gatavs būt upuris. Un neviens nav gatavs nozīmēt par upuriem savus tuviniekus.

Jebkurš sauklis un lozungs zaudēs šai acīmredzamajai patiesībai, ja tiks attiecināts uz sevi personīgi…

Man sveša ir daudzu iemīļotā frāze “nekā personīga”, tāpēc, ka tā ir melīga: jebkura informācija tiek izlaista caur personīgajiem filtriem, un tas ir tikai pašapmāns, ka viss sliktais notiek tikai ar citiem.

Jā, šobrīd es izdzīvoju vilšanos, taču tieši šī vilšanās, lai cik paradoksāli tas neskanētu, ir kļuvusi par manu jauno atbalsta punktu: absolūti neprognozējamās dzīves tiešais ēters ir uztverams daudz vieglāk, ja tu negaidi nekādus brīnumus…
Tā tas ir. Nav skaidrs, kā būs.

Ja tā padomā, forša informācija…
Tai piemīt pārdrošība dzīvot par spīti, ar pēdējo elpu, uz robežas.
Tajā ir drosme atzīt, ka rītdiena ir tikai iespēja, bet šodiena – lūk, viņa ir.
Tajā ir caururbjoša skaidrība, kurā tu atdod bez dozēšanas, ar prieku ņem un atjaunojies (kā mazs izdzīvojis gabaliņš no aknas – tikai šim gabaliņam ir jābūt pilnīgi veselam, ja atceries).

Un tāpēc vienīgais, ko es novēlu katram – atrast to sevis paša veselo gabaliņu, kuru nav skāris graujošais cinisms, bezjūtība, naids, vienaldzība….
Tas ir vienīgais veids, kā psiholoģiski izdzīvot.
Un tikai tā var turpināt dzīvot pēc pašiem briesmīgākajiem satricinājumiem.
Un tikai tā var nenodot tās vērtības, uz kurām balstās it viss.

Mīļie mani, Gaismu jums…

Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Nepieķerties domai

Domas vienkārši rodas. Tās atnāk ne no kurienes un aiziet nekurienē, līdzīgi debesīs skrienošiem mākoņiem. Tās atnāk lai aizietu, nevis paliktu.

Doma ir nekaitīga līdz brīdim, kamēr mēs tai neticam. Ne jau pašas domas rada ciešanas, bet gan mūsu pieķeršanās tām. Pieķeršanās domai nozīmē beznosacījumu ticību tam, ka tā ir patiesa. Pati ticība ir doma, kurai esam pieķērušies, kā likums, daudzu gadu garumā. Vairums cilvēku domā, ka viņi ir tieši tie, par ko sevi savās domās uzskata.
Reiz es pamanīju, ka ne jau es elpoju – caur mani elpo. Sev par brīnumu es pamanīju arī to, ka ne jau es domāju – ka patiesībā caur mani domā un, ka manās domās nebija nekā mana.

Vai tev ir gadījies no rīta pamosties un pateikt sev: “Es labāk šodien nedomāšu”? Par vēlu: tu jau domā! Domas vienkārši rodas. Tās atnāk ne no kurienes un aiziet nekurienē, līdzīgi debesīs skrienošiem mākoņiem. Tās atnāk lai aizietu, nevis paliktu. Tās nenodara neko ļaunu, ja tikai mēs tām nepieķeramies. Neviens nav spējīgs tās kontrolēt, kaut gan daudzi cilvēki var izstāstīt par to, kā viņi to dara.

Es neatlaižu savas domas, es tās sagaidu ar sapratni. Un tad tās atlaiž mani. 

Domas ir līdzīgas vieglam vējiņam, vai koku lapām, vai krītošām lietus lāsēm. Tās rodas tādā pat veidā, un mēs varam ar tām iedraudzēties izpētot tās. Vai tu strīdēsies ar lietus lāsēm? Tajās nav nekā personīga tāpat kā domās. Ja reiz tu slimīgu ideju sagaidīsi ar sapratni, tad nākamo reizi tās parādīšanās tev var šķist interesanta. Tas, kas agrāk šķita murgs, tagad vienkārši ir interesanti. Nākamo reizi uzradusies, tā tev var šķist pat smieklīga. Bet vēl nākamajā reizē tu to vienkārši nepamanīsi.

Te nu arī ir mīlestības spēks pret to, kas ir.

© Bairone Keitija “Mīlēt to, kas ir” 
Foto: Tessa K
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība un loģika

Mīlestība un loģika ir divi pasaulē visnesavienojamākie jēdzieni. Mīlestība jebkurās tās izpausmēs nav loģiska. Loģika meklē iemeslus un pievieno tiem sekas. Mīlestība salauž jebkuras cēloņu-seku loģiskās saites.

Tev bija devītnieks un tu to liki galdā, man bija dūzis un es ar to pārsitu tavu devītnieku. Es vinnēju, tu zaudēji. – Tā ir loģika.

Tev bija jebkas, es uz to atbildēju ar mīlestību. Vinnējām abi. – Tā ir mīlestība.
Mīlestība ir neloģiska. Mīlestība pret Dievu – divkārt neloģiska! Ar kādu gan loģiku var izskaidrot pašas lielākās mīlestības dāvāšanu kaut kam, kas nav redzams un nav sasniedzams, un sākumā vispār nav sajūtams?

Jebkuru situāciju var atdot smadzenēm loģiskai analīzei. Bet var to atdot sirdij. Un vienlaicīgi to izdarīt nav iespējams.

Pat tad, ja tu sēdi un domā: “Man ir jāizjūt pretmīlestība un pateicība, tāpēc, ka tā ir vienīgā pareizā atbilde” – tajā brīdī tu domā. Bet nejūti. Tu JAU esi atdevis loģikai šo situāciju saplosīšanai. Un tas ir bīstami, jo tas var pārvērsties ieradumā. Tā vietā lai mīlētu, tu katru reizi sevi motivēsi mīlestībai, pārliecināsi sevi, ka mīlēt ir pareizi, ka mīlestība glābj un izvelk no jebkurām situācijām. Ka tā runā svētās grāmatas un guru, un, ka neskaitāmas reizes tas ir apstiprinājies tavā paša dzīvē. Bet tam līdzi ieslēdzas arī vainas sajūta, ka atkal nav izdevies sajust mīlestību, ka tava Dvēsele ir slinka utt., utjp.

Iedomājies, ka pie tevis pienāk kāds svešs, mazs bērns un saka: “Tante/onkuli, atdod man savu mobilo telefonu”. Atdosi? Protams, ka, nē. Kāpēc gan lai tu to darītu? Tas taču vispār nav loģiski!

Bet ar mīlestību ir tieši tā. Neloģiski. Nevajag pūlēties atrast iemeslu mīlestībai, censties loģiski sev paskaidrot, kāpēc mīlestība jāatdod, jāpārliecina par tās vērtību.

Vienīgais un pietiekamais iemesls tam lai izjustu mīlestību ir tas, ka esi dzīvs.

Lūk, kādai ideālā gadījumā smadzenēs vajadzētu pastāvēt vienīgajai “loģiskajai ķēdei” attiecībā uz mīlestību.
Smadzenēs radās impulss – ļoti sagribējās apdomāt mīlestības lietderību konkrētajā situācijā vai vispār – pamest šo ķēdīti kā aizbāzni ieejai smadzenēs – impulss rikošetā atsitās pret smadzenēm un trāpīja tieši sirdī. Viss. Un nekādu garu argumentu par šo tēmu. Izstrādā sevī šo refleksu. Šis impulss nedrīkst aizkavēties samdzenēs.
Neviens adekvāts cilvēks necentīsies paveikt domāšanas procesu ar sirdi. Tad kāpēc mēs pastāvīgi cenšamies līdz sirdij aiziet, pirmkārt, ar galvu, cenšamies ar loģikas un pārliecināšanas palīdzību iestartēt šo procesu, kad tas jādara paša sirdī?

Vispār jau tas, kurš tiecas pēc mīlestības katrā savas dzīves mirklī, izdara izvēli, ko šajā brīdī darīt:

– Pirmais variants – mīlēt (šis variants attīsta);
– Otrais variants – domāt par mīlestību ticības un loģikas kontekstā, un censties sevi motivēt uz to (tas apstādina attīstību, bet arī neļauj iekrist emociijās, notur uz ūdens);
– Trešais variants – krist emociju varā un reaģēt kā jau ierasts (šis ceļš ved uz degradāciju).

Tiekšanās uz mīlestību ar galvas palīdzību, sevis pārliecināšana par tās lietderīgumu – tie ir ticības aspekti. Tā ir drošības trose vēl nenobriedušai dvēselei, kura vēl ir vāja, lai tā nenokristu lejup emocijās un standarta reakcijās. Taču mīlestību nevar aizstāt ar ticību. Tāpat kā nevar stundām ilgi karāties drošības trosē. Ir jārāpjas augšup.  Bet kustība “augšup” realizējas tikai ar mīlestību nevis domāšanu par to.

– Un, kas tad sanāk, ka ideālajā variantā domāt vispār nevajag? Un uz katru situāciju vajag atbildēt tikai ar mīlestību un smadzenes vispār jāatslēdz? Vai tad tā nav degradācija?

Teiksim tā: kad tu iemācīsies uz katru situāciju atbildēt tikai ar mīlestību, domāšanas process tev vairs nebūs vajadzīgs un ego pakāpeniski izšķīdīs, jo nebūs nepieciešams. Un reaģēsi vairs ne tu, bet tavs patiesais ES, bet viņam ir pavisam cita veida “domāšana”.

Taču līdz tam momentam, tici man, tu vienalga vēl paspēsi “sadomāties” un “aizdomāties” līdz nelabumam.

Nepārdzīvo, tu nepaliksi bez saspringtām domām un galvas attīstības. Un tas vilksies ne vienu vien gadu, iespējams, pat vairākus gadu desmitus, un, iespējams, ne vienu vien dzīvi.

© Karions Kzars
Tulkoja: Ginta Filia Solis