Labprātīgi vai piespiedu kārtā

Dzīve ir uzbūvēta tā, ka tajā ir jāstrādā un jāpieliek pūles. Turklāt mums ir iespēja izvelēties – vai mēs to darīsim patstāvīgi, vai arī ārējo apstākļu spiesti.

Pats vienkāršākais piemērs tam ir veselīgs dzīves veids. Savu ķermeni var disciplinēt patstāvīgi: sekot savam uzturam, sakārtot savu dienas, darba un atpūtas režīmu, nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm. Bet var arī sagaidīt mirkli, kad ārsts ar nopietnu seju nozīmēs stingro režīmu, jo no tā būs atkarīga gan veselība gan dažkārt pat dzīvība.
Vieds ir tas cilvēks, kurš rīkojas priekšlaicīgi.

Tas ir pats acīmredzamākais piemērs, bet ir arī mazāk acīmredzami.

Viens no sociālās matricas pamatlikumiem vēsta: nestādi savu viedokli augstāk par otra cilvēka viedokli.

Piemēram, neuzskati, ka priekšnieks ir stulbāks par tevi, bet tu esi tas, kurš skaidri zin, kā jāvada uzņēmums, kā tevi jāslavē un kāda alga jāmaksā.
Ir cilvēki, kuri intuitīvi labi iekārtojas sociālajā matricā – viņiem vairāk piepūlēties nākas citā. Ir tādi, kuri mācās šo citu un tas prasa milzīgu piepūli. Un, visbeidzot ir tie, kuri ļoti aktīvi cenšas pakārtot Visumu sev: “Visam jābūt tā, kā es to vēlos un uzskatu par pareizu”. 

Un tieši šiem pēdējiem ir izdomāti parādi, algas kavēšanās, grūtības darba atrašanā un dažādu veidu naudas trūkums.

Dzīves likumi eksistē paši par sevi. Un mūsu izvēle ir ne tajā lai tos ievērotu vai neievērotu, bet tajā, KĀ mēs to darām – labprātīgi vai apstākļu spiesti.
Vai arī tavā dzīvē ir bijušas situācijas, kuras tev kaut ko ir iemācījušas?

Dmitrijs Trockis
https://www.youtube.com/watch?v=7j3H4Yx1FQM
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par UZMANĪBU

Dmitrijam Trockim sieviete uzdod jautājumu: 
Man vīrs vispār nepievērš uzmanību. Man vairs nav spēka to paciest, esmu gatava pat šķirties. Es visu tikai viņam, ieguldos attiecībās, bet pretī saņemu nulli.
Dmitrijs atbild: 
Pieņemsim, ka esmu tavs vīrs un tu mana mīļotā sieva. Vai arī vienkārši sieva (ir tomēr atšķirība). Es varu pievērst tev uzmanību vairākos, man zināmos veidos.

Pats primitīvākais veids ir apmēram 11 minūtes apšaubāmas baudas. Ja godīgi, es nedomāju, ka 11 minūtes apšaubāmas baudas tevi apmierinātu, taču es kā ķermenis, kurš grib iegūt otru ķermeni tādā veidā pievēršu tev uzmanību. Es taču neskrienu nekur apkārt, es pievēršu savu uzmanību tev. Jautājums ir tikai viens: pēc cik ilga laika tu ar šāda veida uzmanību būsi pārsātinājusies, pārstāsi uz to reaģēt un teiksi: man pietrūkst uzmanības. Diennaktī ir 24 stundas, no tām 11 minūtes mēs nodarbojasmies ar apšaubāmas baudas gūšanu, turklāt ne katru dienu. Un laika jautājums, kad es tev pateikšu, ka nemīlu tevi. Un tev ir taisnība, jo es patiešām tev neveltu savu uzmanību. Es taču nevaru 24 stundas diennaktī nodarboties ar seksu. Pati primitīvākā uzmanība ir ĶERMENISKĀ.

Otrais man zināmais uzmanības veids, kuru es varu veltīt tuvam cilvēkam, ir INTELEKTUĀLĀ uzmanība. Kad mums ir kopīgs mērķis. Jebkurš – kopīgs bizness, kopīgs bērns, arī 20 gadus kopā maksāt hipotekāro kredītu ir kopīgs bizness. Mēs sarunājamies, es interesējos par to, kā tev darbā iet, tu interesējies, kā man iet darbā, mēs esam lasījuši aptuveni vienas un tās pašas grāmatas, mums ir par ko parunāt, vai tā ir politika, prezidents, vecāki, tavas draudzenes, mani draugi. Mums ir kopīgas intereses. Šai intelektuālajai uzmanībai jau ir daudz vairāk bonusu, salīdzinot ar ķermenisko. Tātad, rupji runājot, es tavas smadzenes varu „dabūt” vairāk kā 11 minūtes. Iedomājies, pat vairākas stundas dienā tu esi mana. Tā es tev veltu savu uzmanību. Sanāk vairākas stundas plus vēl tās 11 minūtes. Tas jau ir labāk. Daudz labāk, kā gadiem ilgi kopā dzīvot klusējot un dažas minūtes dienā pamīlēties.

Vēl viens man zināmais uzmanības veids ir DVĒSELISKĀ uzmanība. Tas ir tas, kad mēs plus mīnus jūtam, pārdzīvojam un izdzīvojam un iespaidojamies no vienām un tām pašām idejām, koncepcijām – grāmatām, teātriem, pārraidēm, mūzikas, filmām, notikumiem mūsu dzīvē. Kad es interesējos nevis par to, kas tavā galvā, nevis par to, kā tu pavadīji dienu, ko ēdi un kā pēc tam juties. Šajā gadījumā sarunājas it kā mūsu dvēseles. Es blakus tev mēģinu sajust to, ko jūti tu. Tas ir tāpat kā blakus dzērājam cilvēks sāk justies dzēris, blakus trakajam – traks, bet garīgi un dvēseliski attīstītam cilvēkam blakus, jautājums, cik ilgā laikā tu pats tāds kļūsi. Tāpat kā blakus bagātam cilvēkam. Šajā gadījumā es ar savu dvēseles noskaņojumu uzskaņojos uz tavu dvēseli. Tas ir ļoti smalks uzmanības veids. Vissmalkākais no trim pieminētajiem un tas dod priekšrocības uzmanības ziņā.

Un vēl man ir zināms viens uzmanības veids, kurš dod iespēju vispār nerunāt, neiztaujāt, iztikt bez seksa, pat nejautāt par sajūtām un garastāvokļiem. Es to saucu par GARĪGO uzmanību. Kad es, tavs vīrs, no rīta līdz vakaram studēju to mācību, ko sauc par dzīvi, neatkarīgi no garastāvokļa pēc tām instrukcijām, kas rakstītas ikvienā no senajām garīgajām grāmatām. Kurš lasījis, tas zin, par ko es runāju. Kā tikko es sāku izzināt savu Es šādā veidā, man blakus vienmēr būs tas tukšuma un vienlaicīgi arī piepildītības elements, kas tevi pievilks kā magnēts, lai kur es arī dotos. Tas ir 100% droši. Tas ir cilvēks, kuram blakus atslābst viss – pat akmens pārvēršas putekļos.

Taču par kādu uzmanības veidu tu man jautāji?

Ir tāds Smilšu pulksteņa fenomens:Skatāmies četras šīs uzmanības formas. Tas, ko es nesaņemu no otra, vēsta tikai par vienu: es pati to nedodu otram. Ja es esmu parāk aizņemta ar sevi, kā auns ieciklējusies uz tikai savām vajadzībām un domāju, ka blakus man kādam kā mēnesim ap zemi jariņķo. Kā tikko tas pārstāj riņķot, man paliek garlaicīgi un skumji, jo mani neviens neizklaidē.Rezumējot: tas, kas tev no citiem pietrūkst, sakoncentrējies un sāc to dot citiem. Ja tev pietrūkst uzmanības no vīra, pajautā sev, kādas uzmanības – ķermeniskās, intelektuālās, dvēseliskās vai garīgās. Un to, kas tev trūkst, pakāpeniski sāc dot. Tu redzēsi tādu efektu, ka sprāgstoša ūdeņraža bumba pat blakus nestāv. Kļūsti par Sauli. Kurš atdod, tas arī saņem. Bet gaidītājs visu mūžu gaidīs pieturā.

Dmitrijs Trockis “Četri uzmanības aspekti”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tēls un tas, kā patiesībā ir…

Kādai jaunai sievietei bija lielas problēmas ar naudu: “sagrābusies” daudz dažādu kredītu, kā rezultātā ikmēneša maksājumi “noēda” praktiski visus ienākumus. Viņa nesaprata, kā pārraut šo apburto loku, kurā vienmēr bilance bija negatīva.

Es viņai parekomendēju pārstāt tēlot to, kas viņa nav. Jo skatoties uz viņu, neviens nekad nepadomātu, ka šai sievietei var būt finansiālas problēmas. Somiņa par 200 tūkstošiem, dārgs apģērbs, braucieni ar ne ekonomisko taksometru, draudzeņu cienāšana dārgās kafejnīcās.

Taču aiz spožās biznesa lēdijas fasādes slēpās pārbiedēta pelīte, kura ar asarām acīs centās savilkt kopā debetu ar kredītu.

Kam par godu bija šis tēls? Pašiem tuvākajiem: mammai, patēvam, draugiem. Viņai ļoti gribējas parādīt, ka nav nekāds “lūzeris”, bet gan veiksmīga biznesa sieviete. Kaut gan visi šie cilveki ļoti labi zināja, kādā stāvoklī ir viņas finansu lietas. Tāds paradokss.

Un tas ļoti dārgi maksā – atšķirība starp to, ko cilvēks rāda pasaulei un to, kāds un kas viņš patiesībā ir.

Es nebeigšu atkārtot: nav laimes noslēpums spējā būt tam, kas esi un netēlot to, kas neesi. Noslēpuma vispār nav: ir vienkārši jābūt sev pašam.

Ja tev ir problēmas ar naudu, nebaidies parādīt, ka neesi miljardieris. Ja par kaut ko šaubies, netēlo pārliecināto. Ja baidies kādu pazaudēt, netēlo lepno, pasaki to. Un tā tālāk.

Tas ir tik vienkārši un tajā pat laikā, tik sarežģīti. Tāpēc, ka daudzos no mums ir “iestādīta” vajadzība radīt par sevi labāku iespaidu, kāds tas patiesībā ir.

Kas mums liek spēlēt šīs spēles un tādā veidā nopelnīt sev nepatikšanas burtiskā un pārnestā nozīmē? Tie ir ierastie uzvedības modeļi un mums jāiemācās tos mainīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis
ŠEIT vēl viena nodarbība

Blaktis un lielā mīla

– Dima, palīdzi, man mājās jau trešo mēnesi nenormāls blakšu uzbrukums. Divreiz bija atbraukusi dezinsekcija, tagad visa māja neciešami smird, bet blaktis atkal atgriežas. Man taču mājas viss ir tik tīrs, no kurienes tās radušās? – ar šādu jautājumu pie manis vērsās sena paziņa.

– Kas tie par kukaiņiem – blaktis? Ko tās ēd? – es jautāju.

– Dima, tie ir asinssūcēji, tie sūc asinis!

– Nu tad paskatīsimies, varbūt tu kādam sūc asinis – ne gluži burtiski, bet figurāli?

– Vai tu mēģini man pateikt, ka tas notiek tāpēc, ka es pirms trīs mēnešiem sāku tikties ar precētu vīrieti? Bet mums ir tik liela mīla! Jā, protams, viņš ir bagāts cilvēks, taču tas nav galvenais. Mums ir jūtas. Gribu lai viņš mani apprec. 

– Ja jau reiz jums ir tik lielas jūtas, tad pastāsti par tām viņa sievai un diviem bērniem. Lai visi priecājas par jūsu laimi! Kad bērni izaugs, tu viņiem varēsi izstāstīt, ka laikā, kad viņu tētim un mammai bija sarežģījumi attiecībās, tu atnesi mīlestību.⠀ 

– Nē, es nepiekrītu, te man viss ir no sirds un godīgi. Blaktis, maitas, noteikti atnāca no kaimiņiem.

Ļoti bieži norāde uz vienu vai otru nelaimi slēpjas paša nelaimē. Es zinu daudzus stāstus par blaktīm un visi tie ir tikai par vienu: cilvēks piesūcas kaut kam. Piemēram, svešai ģimenei. Sāk pievilkt sev uzmanību, resursus, vienu no dzīvesbiedriem. ⠀

Kāda jauna sieviete tā “piesūcās” savam darba kolektīvam: vāca visdažādākās tenkas, kompromātu par kolēģiem un izplatīja šo informāciju. Taču ļoti ātri saprata, kas par lietu, un blaktis viņu pameta.

Blaktis ir tikai viens no variantiem, kas var notikt tad, ja cilvēks piesūcas kaut kam savās interesēs. Iespējams, ka kāds pats ir maita un viņam pilnīgi vienalga, vai tās blaktis vai tarakāni. Tad viņš saņem kādu citu norādi par to, ka viss iet galīgi šķērsām.

Vai arī tu zini tadus stāstus? Un vai vari noteikt, ar ko tie saistīti?

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

No ikviena stāsta mēs varam mācīties un pielietot šīs macības savā dzīvē ŠEIT

Kontrolēt savu raksturu

Spēja kontrolēt savu raksturu ir tas, kas padara cilvēku laimīgu un piepildītu.
Ko tas nozīmē?

Piemēram, sievietei ir organizatora talants. Viņa tukšā vietā ir spējīga radīt svētkus, nolikt visus un visu pa vietām, bet tad, kad šķiet, ka “viss pagalam”, uzņemties atbildību un sakārtot jebkuru situāciju.

Jebkādu haosu viņa spēj sastrukturēt, lai rezultāts būtu izcils. Kur šis talants viņai atnesīs bonusus? Piemēram, darbā, kas saistīts ar procesu organizēšanu. Viņa spēs nopelnīt naudu, jutīsies realizējusies un savā vietā.

Taču, kas notiks tad, ja viņa savas organizatora spējas “ieslēgs” attiecībās ar savu vīrieti?
“Lūk, tev šodienas plāns, seko instrukcijai, ej turp, dari to, šo džemperi izmet, uzvelc žaketi, savelc zeķes”. Kāds vīrietis vēlēsies blakus tādai sievietei?

Tāds, kurš labprāt atdod vadības grožus sievietes rokās un atslābst – iedzerot, uzpīpējot, spēlītes uzspēlējot un aplidojot citas sievietes. Vai arī muļļa, kuram patiešām vajag lai viņu visu laiku komandētu.

Sākumā sieviete cenšas vīrieti pārtaisīt, bet pēc tam, visticamākais, pārtrauks tādas attiecības. Paraudās draudzenei uz pleca un atradīs nākamo – tādu pašu. Tāpēc, ka vīrietis, kuru viņa meklē, meklē sievieti nevis organizatoru.

Šis attiecību modelis, šis ieradums nogalina attiecības. Ir par maz to ieraudzīt sevī, ir jāsaprot, kā tas veidojas, kā tas strādā un pēc tam nevis jāatbrīvojas no tā (jo ir situācijas, ku tā viņai ļoti pat ir vajadzīga), bet jāiemācās to kontrolēt un vadīt.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dzīvot sev

sieviete ritenis

Dzīvot sev var un vajag, tikai tas jādara godīgi.

Viens dziedātājs uz skatuves visu sevi atdod klausītājam, dzied no sirds, pastāvīgi trenējas, saudzē savu balsi.
Otrs dzied ar fonogrammu, iespējams, pat kāda cita ierakstītu, kāda, kurš talantīgāks, bet ārpus skatuves, dzīvo amorālu dzīvesveidu. Abi dziedātāji uzstājas sev – lai saņemtu uzmanību, klausītāju atzinību un naudu. Tikai viens to dara godīgi, bet otrs – nē.
Katrs no mums visu dzīvē dara sev.⠀
Ja manai sievai ir labi, viņa ir pozitīvā noskaņojumā, priecājas, tad arī man ir labi.
Tāpēc, ja es vēlos kaifot no tā stāvokļa, kuru jūtu blakus viņai, man vajag kaut ko viņas labā darīt, tas ir godīgi.
Ar draugu es spēlēju tenisu vai eju uz pirti, to daru sev, bet kopā jautrāk un interesantāk. Tad godīgi būs draugu uzklausīt, atbalstīt, ja viņam to vajag. Vai arī vienkārši kopā izsmieties, nevis ik minūti pārbaudīt ziņas instagramā vai wacapā.
Ar seksu nodarboties divatā ir daudz patīkamāk nekā censties pašam sevi iepriecināt. Ir godīgi domāt ne tikai par sevi, bet arī partneri, lai arī viņam būtu labi.⠀
Arī uz darbu es eju sev, lai pelnītu naudu, apmaksātu rēķinus, pirktu produktus un citas dzīvei nepieciešamas lietas. Darbs dod vietu sociumā, sava noderīguma sajūtu, jaunus kontaktus, draugus, iespēju attīstīties. Būs godīgi strādāt ar pilnu atdevi, nevis stiept gumiju un aprunāt priekšnieku un kolēģus vai spelēt datorspēles.
Ir normāli darīt sev. Vienkārši tas jādara godīgi – ne tikai ņemt, bet arī dot.⠀
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kontrolēt jūtas

elekriba

«Jākontrolē savas jūtas!» — tā daudzi cilvēki sadzird manis sacīto par to, ka par savām jūtām, par saviem iekšējiem stāvokļiem pašiem ir jāuzņemas atbildība.

Nav iespējams kontrolēt savas jūtas. Ja tieši tagad tu esi aizkaitināts, tad tu jau tāds esi. Ja tu esi aizvainots, tātad aizvainojums jau ir. Jā, vari tēlot, ka nav šo stāvokļu, vari pat sevī tos nepamanīt, taču tie IR. Mūsu reakcija uz ikvienu ārējo kairinājumu – notikumu vai citu cilvēku pateiktiem vārdiem un darbībām rodas agrāk, kā mēs esam spējīgi par to padomāt. Primāra ir reakcija.
Un ķēdīte ir sekojoša: kāds ārējs kairinātājs – iekšējā atbalss, reakcija uz šo kairinātāju – šīs reakcijas apzināšanās – atbildīga vai bezatbildīga tās izdzīvošana. Pirmie divi etapi notiek automātiski, bet mēs mācamies apzināties reakcijas un izpaust tās atbildīgi.
Kad es apzinos un atbilstoši izpužu savas reakcijas vārdos un darbībās, es laižu caur sevi pašu dzīves strāvu. Tā arī ir dzīve: ieklausīties savos iekšējos stāvokļos un rīkoties balstoties uz tiem. Ikviens stāvoklis, kā negatīvais tā arī pozitīvais, – ir enerģija. Ja neizdzīvojam reakcijas, tās uzkrājas kā nosēdums un vēlāk izpaužas  kā problēmas dažādās dzīves sfērās.
Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kolekcionēt sajūtas

taurenis2

Katra no mums galvā ir milzīga kolekcija no dažādiem “tā ir pareizi”, “tā vajag”, “tā ir labi”, “tā ir slikti” u.t.t.. Mēs to vācam visu dzīvi – kaut ko aizņemamies no vecākiem un citiem radiniekiem, kaut ko mums pamet draugi, skola, universitāte, kolēģi, visi mūsu bijušie un vēl internets un citi masu informācijas līdzekļi.

Katru dienu mēs pieņemam desmitiem, dažkārt pat simtiem dažādu lēmumu. Un katrs lēmums ir maziņš solis, kas nosaka mūsu likteņa maršrutu.
Uz ko balstos es, pieņemot lēmumus?

Varianti ir tikai divi: vai nu es tieši tagad ieklausos savā iekšējā stāvoklī, vai arī izvelku kādu gatavu atbildi no šīs pašas “kolekcijas”.
Zināšanu sistēma, kuru es praktizēju jau daudzus gadus un kura ne reizi mani nav pievīlusi, māca: tikai tie lēmumi, kuri pieņemti balstoties iekšējā stāvoklī, dara cilvēku laimīgu. Pat tad, ja viss koris galvā ir pret to.

Piemērā par atbrīvošanos no migrēnas, kuru es stāstīju pirms divām dienām, daudzos cilvēkos sašutumu raisīja tas, ka mans draugs atļāvās atteikt tikšanos savam bijušajam darbiniekam un nevēlējās to uzklausīt.

Kāpēc tāda uzvedība izsauca tādu protestu vētru? Tāpec, ka “ir pareizi” doties uz tikšanos, dot cilvēkam iespēju izteikties. Taču, ko darīt ar savu iekšējo stāvokli, kurš saka “nē!”? Sanāk, ka pareizi būtu izlikties? Izlikties, ka esi priecīgs viņu satikt, ka vēlies uzklausīt, bet iekšēji vārīties dusmās un nosodījumā.
Šī plaisa starp iekšējo stāvokli un ārējām izpausmēm ir galvenais visu mūsu problēmu iemesls dzīvē.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vīrietis un Sieviete. Noteiktība un Stihija.

Tragic panorama.

Sanskritā jēdziens “sieviete” ir identisks jēdzienam “daba”. Sievietes sajūtas – ir stihija. Šobrīd, iespējams, tā ir vētra, pēc pusstundas jau spīd saule, mieru aizstāj stiprs vējš, ziemu nomaina vasara un tā – bezgalīgi. Sieviete bez apstājas jūt visu, kas notiek apkārt un to visu izlaiž caur sevi un translē ar savu stāvokļu palīdzību – kā “sievietes laika apstākļus”.

Nav iespējams kontrolēt sievietes dabu-laika apstākļus. Un, jo vairāk sieviete cenšas kontrolēt savas jūtas, jo vairāk viņa zaudē – jo mazāk būs veselības, laimes, laimes personīgajā dzīvē, naudas un jo mazāk labklājīgi būs viņas bērni.

Kam pakļaujas daba? Tikai Radītājam. Vīrietim jākļūst par Dievu sievietei un tikai tādā stāvoklī viņš viņai dos to, ko viņa pati nekad nespēj pati paņemt – klusumu.

Ko nozīmē kļūt par Dievu?
Vīrietim jāiekaro un jānopelna vara pār matēriju. Sākumā – pār savu ķermeni, pēc tam pār sievietes – atbildību par domām, vārdiem un rīcību.

Bet pirmkārt – atbildību par savu noteiktību. Diemžēl savās lekcijās es visu laiku to izlaidu, jo uzskatīju par pašsaprotamu un runāju tikai par atbildību par saviem vārdiem, domām un rīcību.

Katram vīrietim reiz rodas problēmas ar veselību – kaut kas sāk sāpēt, tiek uzstādīta kāda diagnoze, iespējams, nākas izsaukt ātro palīdzību, vai vienkārši pēkšņi no rītiem nav spēka piecelties. Tādā brīdī baiļu par savu veselību un dzīvību iespaidā vīrietis sev saka: “Viss, es sāku dzīvot veselīgu dzīvesveidu, sekoju miega režīmam, pārstāju ēst fastfood, lietot alkoholu, no rītiem vingroju un skrienu utt”. Bet pēc tam…. Kopā ar draugiem ir tradīcija iedzert piektdienu vakaros, nākamnedēļ radiniekiem ir kāzas un tad nu būs nepieklājīgi neiedzert uz jaunā pāra veselību… Un tā pa sīkumam, tad tur, tad kaut kur citur vīrietis it kā pilda savus spolījumus, taču novirzās no savas centrālās līnijas – no savas noteiktības. Rīcība sakrīt ar vārdiem, solījumiem, bet vai tas viņu padara par vīrieti? Nē!

Vīrietis ir vīriešu dzimtes cilvēks, kurš izdarījis savu izvēli, nolēmis un tad noved savas domas, vārdus un rīcību pilnīgā atbilstībā šai noteiktībai – lēmumam. Jo biežāk viņš neatbilst savai izvēlei, jo mazāk vīrišķīgs viņš ir.

Kādas rakstura īpašības visvairāk trūkst vīrietim? Pārliecības par savu darbību pareizību. Jo mazāk viņš krāpj pats sevi, jo mazāk spēlējas ar noteiktību, jo pārliecinātāks kļūst. Noteiktība vīrietim dod saikni ar mūžību un caur to viņš iegūst īpašu klusuma stāvokli, kas dod viņam atbildes uz visiem jautājumiem un ar šo stāvokli viņš var padalīties ar savu sievieti.

Slikti sievietes laika apstākļi, sievietes emociju vētra ir vajadzīga, lai noklusinātu vīrieša egoismu. Tīrs vīrieša egoisms ir tad, kad viņš cenšas līdzināties tikai pats sev, pielūdz sevi, “kā es domāju, tā ir pareizi”.

Jo biežāk vīrietis maina savus mērķus, pārāk bieži maisa kāršu kavu, jo spēcīgāk viņa sieviete parāda savu vētru. Jo vairāk vīrietis pieskaras mūžības jēdzieniem, jo mierīgāka un padevīgāka ir sieviete viņam blakus, tāpēc, ka viņa tam uzticas.

Dmitrijs Trockis
Avots: alhimik108.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Lai piepildītu savas vēlmes, ir jākļūst par lampiņu»

lampina

Cilvēks vienmēr kaut ko grib – naudu, veselību sev un saviem bērniem, karjeru, izglītību, apprecēties utt. Un manam sarunu biedram, Dmitrijam Trockim, psihologam un hiromantam, kurš vairs nezīlē likteni, katru dienu pienāk simtiem vēstuļu ar vienu jautājumu: ” Ko darīt tieši man, lai manas vēlmes piepildītos?”

— Dmitrij, es zinu, ka ir kāds vienots algoritms, kuru izmantojot, katrs cilvēks var skaidri saprast, ko tieši viņam darīt, lai vēlmes piepildītos. Izstāsti lūdzu!

— Jā, tā ir ļoti sena sistēma, kuru es esmu aizņēmies no kāda veca indusa, kuram to izstāstīja kāds nepālietis, kuram, savukārt, pēc 25 garu gadu meditācijas kalnos to pavēstīja citplanētietis (smejas). Bet, ja pavisam nopietni, tad tā patiešām ir ļoti sena sistēma, kura tā vai citādāk ir atspoguļota visās kultūrās un visās pasaules reliģijās, un mēs visi zinām šos principus, taču nezin kāpēc ne vienmēr tiem sekojam.

Lai piepildītos jebkura mūsu vēlme, ir vajadzīgs noteikts enerģijas daudzums. Kur to ņemt – tādam jautājumam nevajadzētu rasties, ņemot verā to, ka mūsu Visumā viss ir piepildīts ar enerģiju.

Vernadskis runāja par kādu noosfēru, Tesla par kopējo spēku, elektrisko lauku, citiem autoriem arī katram ir sava koncepcija par vienu un to pašu kopējo enerģētisko lauku. Mums, cilvēkiem, tikai ir jāsaprot, kā pieslēgties šim bezlimita enerģijas avotam, lai tā spēku novirzītu savu “es gribu” piepildīšanai. Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, kā reiz arī dod izpratni par to, kā šim avotam pieslēgties.

Visvienkāršāk to paskaidrot ar elektriskās ķēdes elementu piemēru. Pieņemsim, es esmu lampiņa, es vēlos spīdēt. Tāpēc man kā lampiņai ir jāizlaiž caur sevi elektrība. Ja es neesmu pieslēdzies pie elektriskā tīkla, tad visa mana enerģija aizplūdīs uz pārdzīvojumiem: “Es vēlos spīdēt, bet laikam nekad arī nespīdēšu, neapgaismošu, nerādīšu ceļu – ne sev, ne citiem cilvēkiem, kuri iet aiz manis”.

Tad, lūk, sistēma, par kuru es stāstu, vēsta, ka savu “es gribu”, lai cik tas paradoksāli nešķistu, ir jānoliek nevis pirmajā vietā, bet trešajā. Pirmajā vietā stāv atbilde uz jautājumu: “Kas man jadara?” vai “Ko es varu izdarīt tieši tagad?”, vai arī – mūsu pastavīgajiem klausītājiem “Kāda loma man jāspēlē tieši tagad?”. Ja es nekoncentrējos uz to, ko es gribu, bet uz to, kas man jādara, tad notiek pieslēgšanās pasaules elektriskajam tīklam – un tiek dota enerģija atbildei uz  jautājumu “kā saņemt to, ko es vēlos”.

— Tu saki, ka “es gribu” šajā sistēmā atrodas trešajā vietā, tātad nepietiek tikai ar to, ka es pieslēdzos šim tīklam?

– Jā, tāpēc nākamajā etapā ir jāsaprot un jāsajūt sava vieta kopējā elektriskajā ķēdē, sistēmā. Šajā gadījumā sistēma ir sociums, kurā ir noteiktas lomas. Jāatbild uz jautājumu: “Kas es esmu šajā sistēmā? Kas es esmu sociumā?”

Pildot savu lomu, sekojot tai, es pakāpeniski uzzinu savu svarīgumu, apzinos savu vērtību sociumā. Kas es esmu? Vai es esmu lampiņa vai slēdzis? Tranzistors, vara vada gabals, vai pusvadītājs? Sociumā tāpat kā ķēdē, kas darbojas, lieku elementu nav, katram ir sava īpaša vieta un sociālā loma. Katrs cilvēks ir neaizvietojama, neatņemama sarežgītā mehānisma daļiņa.

Kā tikko lampiņa sāk spēlēt lampiņas lomu, tā vairs negaida, kad kāds to uztvers kā knaibles vai āmuru. Un tai nav nekādu baiļu, ka varētu kļūt par knaiblēm vai āmuru, tāpēc, ka nav vēlmes par tādu kļūt.

Ja to attiecinām uz cilvēka dzīvi, tad atbilstoši tam, kā cilvēks spēlē savu lomu, kuru radītājs tam piešķīris, viņš iegūst jaunu stāvokli – absolūtu pārliecību par rītdienu, bez bailēm par nākotni un bez bailēm no nabadzības.
Tāds cilvēks ļoti viegli nopelna tik naudas, cik viņam vajag un negaida “nebalto dienu”.

Kad mēs godīgi spēlējam paši sevi, tad atkrīt pseidovēlmes kas uzspiestas no ārpuses. Paliek tikai patiesās mūsu vēlmes, kas arī piepildās.

— Izstāsti, kā reālajā ikdienā izskatas būt lampiņai un spīdēt?

– Piemēram, portālā VKontakte raksta man cilvēks: “Dima, es esmu saslimis un metastāzes man ir pa visu ķermeni”. Un viņa vēlme ir absolūti loģiska: “Es vēlos būt vesels un vairs neslimot”. Par ko mēs tikko runājām? Ka jākoncentrējas uz savu ikdienišķo pienākumu un uzdevumu pildīšanu. Tad nu uzreiz skatāmies, kādas lomas es jau spēlēju.

Sākam ar visparastāko lomu “es – tas ir ķermenis”. Un savs ķermenis ir jāuztur tīrs, jāatpūtina un jāstrādā sapratīgās proporcijās, saprātīgi jādod tam slodzes utt. Pēc tam ir jāparūpējas par “ķermeni”, kurā es dzīvoju – dzīvokli, māju, automašīnu, darba vietu, visu telpu, ar kuru es pastāvīgi esmu saskarsmē.

Ja es neesmu Robinsons Krūzo, tad man ir ļoti daudz citu lomu – es esmu dēls, draugs, vīrs, tēvs, brālis, kolēģis, znots, onkulis utt. Un ir jāsakoncentrē sava uzmanība uz to, lai godīgi spēlētu visas šis lomas.

Pakāpeniski atnāk sapratne, kur tad sistēmā noticis īssavienojums – kas noticis ne tā. Parasti izrādās, ka cilvēks spēlē ne savas lomas un kā rezultāts viņš sociumā aizņem svešu vietu un vienotais sociālais organisms ar slimības palīdzību vai kādu citu problēmu cenšas cilvēku motivēt būt atbildīgam un pāriet uz savu vietu.

— Tas nozīmē, ka jebkura problēma vēsta par to, ka cilvēks elektriskajā ķēdē atrodas ne savā vietā?

– Jā, un tāpēc ir jāskatās nevis uz to vietu, kur noticis īssavienojums, bet uz visu bildi kopumā.

— Mēs atkal atgriežamies pie tā, ka ikvienas problēmas risinājums atrodas ārpus saprotamās loģikas!

– Nē, šī sistēma ir loģiska, taču loģika mēdz būt dažāda. Ir loģika: “Kurš ir gudrs? Es esmu gudrs! Es zinu, kā vajag!”. Un ir dievišķā loģika, kas vēsta par to, ka visam ir savi iemesli un sekas. Un jāārstē ir nevis salūzusī daļa, bet saikne – sava saikne ar absolūti jebkuru parādību šajā pasaulē. Ņemot verā to, ka mums vienmēr blakus ir kādas svarīgas figūras – radinieki, draugi, kolēģi utt, tad pirmkārt ir jāmaina attieksme pret šiem cilvēkiem.
Spēlē savu lomu – uzzini savu vietu šajā ķēdē un tas dod pārliecību par to, ka es neesmu vienkārši nekam nederīgs aparāts, kurs nezin savu vietu un pielietojumu, bet gan stingri sakārtotas sistēmas daļa.

Kā tikko es jūtos piederīgs šai sistēmai, caur mani sāk plūst enerģija visiem maniem “es gribu”. Ir par maz būt lampiņai – tā var gulēt kastītē gadiem ilgi neaiztikta un nevienam nevajadzīga. Lampiņas jēga ir izstarot gaismu nevis gulēt kastītē 🙂

— Padalies, lūdzu, kāda ir tava pieredze stāvoklī, kad jūties veselas sistēmas noderīgs elements?

Jā, burtiski vakardien es ar skrituļslidām nobraucu 15 kilometrus un ļoti apmierināts gāju mājās, jūtoties izpildījis savu pienākumu pret savu ķermeni. Eju… Man smaida burtiski katrs orgāns un attiecīgi arī sejā plats smaids. Cilvēki uz mani atskatās, bet es smaidu ne jau viņiem, bet vienkārši tāpēc, ka nevaru nesmaidīt.

Katrs no mums kaut reizi dzīvē ir izjutis laimi it kā bez redzama iemesla un arī milzīgu gandarījumu un prieku par izpildītu pienākumu. Kad, piemēram, es nokārtoju skolā eksāmenu, vai pēc treniņa, kad pabeidzu kādu svarīgu projektu, tad smadzenes atrodas tādā labsajūtā, tādā fantastiskā apziņas stāvoklī, kas arī ir laime – izmainīts apziņas stāvoklis. Un šajā stāvoklī it kā piedzimst un uzdīgst sēklas kaut kam jaunam, parādās atbildes uz jautājumiem, atklāsmes un skaidra sapratne par to, kas jāizdara, lai vēlēšanās piepildītos.

Sarunājās Anna Kuzņecova
Avots: Avīze Vegetarian
Tulkoja: Ginta Filia Solis