Tā Dievs viņus bija radījis

Tā sieviete Nemoff

– Jā, – iesmējās večiņa un acis viņai iemirdzējās saldās atmiņās, – Biju skaista… Runā, ka pat ļoti. Atgaiņājos no pielūdzējiem, kā no uzmācīgām mušām. Un vēl es biju labestīga, gudra, dāsna un uzticīga…
– Kāpēc tad tavs vīrs tevi pameta un aizgāja pie citas? Vai tiešām viņa bija labāka par tevi?
– Labāka, sliktāka? Vai gan tas, Mīļo meitiņ, ir tik svarīgi? Vienkārši viņai bija tas, kas man nekad nebija bijis un nevarēja būt.
– Kas tas ir?
– Viņš piederēja viņai, vai saproti? Bet viņa – viņam. Tā Dievs viņus bija radījis. Uzreiz kopā. Vienlaicīgi. Tā notiek. Pat ne šajā dzīvē, bet kaut kad ļoti ļoti sen, pirms tūkstošiem gadu viņi viens otrā atpazina sevi. Tā ir visstiprākā no visām vilkmēm. Nekas pasaulē nevar tai stāties ceļā, ne skaistums, ne vara, ne slava, ne bagātība. Tur arī nāve ir bezspēcīga. Nomiruši viņi piedzimst no jauna, lai meklētu un atrastu viens otru un būtu kopā, kamēr atkal nepārstās pukstēt viņu sirdis. Tā ir tāda mūžīga spēle. Neviens nezin, kur tai sākums un kur beigas. To spēlē “uz aklo”, maldās, kļūdās, jūk prātā. Bet pēkšņi notiek šī tikšanās, viņi viens otru atpazīst un viss, kas bija pagātnē, visi šķēršļi ceļā pazūd kā dūmi.
– It kā tu zinātu, par ko runā? Varbūt arī tev viņš bija? Tas, kurš tavs un uz visiem laikiem vienīgais?
– Bija. Taču šajā dzīvē es viņu neatradu.
Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
Tulkoja: Ginta Filia Solis