Vai Mīlestība ir akla?

Vienīgais, kurš var sasniegt apgaismību ir cilvēks, kurš vairs nenostājas kāda pusē, kurš atmetis visu dalīšanu un savienojies ar Mīlestību.

Šī saplūšana notiek tikai Mīlestībā, tāpēc, ka Mīlestībai nav nekā kopīga ar intelektu. Lūk kāpēc intelekts paziņo, ka Mīlestība ir akla, ka Mīlestība ir neprāts, ka nevajag nokļūt tās valgos. Tas brīdina, ka, ja Mīlestība tevi sagūstīs, tu pazaudēsi sevi. Tas saka: “Paliekot kopā ar mani, tu būsi pasargāts. Man piemīt spēja spriest, spēja strīdēties, spēja izsvērt visus “par” un “pret”. Es varu tev palīdzēt! Bet, ja tu klausīsi sirdij, tu maldīsies kā aklais. Sirds nav spējīga ne domāt, ne spriest, ne strīdēties. Tu sajuksi prātā”.

Nevienam citam nav tādas izpratnes, tādas sapratnes kā Mīlestībai, bet intelekts saka, ka Mīlestība ir akla. Cilvēki, kuri mīl, redz cauri visam, bet intelekts saka: Mīlestība ir akla.

No intelekta skatu punkta, Mīlestība patiešām šķiet akla, jo tas, pirms kaut ko darīt, radis izsvērt visus “par” un “pret”. Bet SIRDS? Sirds nešauboties dodas tumsā, tā lec neminstinoties.

Prāts uzskata, ka Sirds ir akla un tadēļ to apspiež. Un tad tu esi atkarīgs no Prāta un neklausi Sirdi.

Tu baidies un tāpēc sāc spriedelēt. Tu saki: “Kurš gan zina, kur Sirds mani aizvedīs?” Bet Kabīrs saka, ka tikai tie, kuri klausās sava Sirdī, ir viedi un tikai tie ir patiesie meklētāji. 

Intelekts uz Mīlestību skatās kā uz kaut ko, kas jadara. Tas sevi uzskata par ļoti racionālu, ļoti spriestspējīgu. Taču, ko gan jūs esat sasnieguši ar savu spriedelējumu palīdzību? Viss patiesais notiek tikai ar tiem, kuri ļaujas Mīlestībai. Mīlestība ir uguns, kurā viss pārvēršas pelnos. Tikai Dievišķais paliek. Tikai Dievišķais nevar sadegt.

OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.