Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.