Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu

Bija tāds gadījums.
Vienreiz pēc Dievkalpojuma pie garīdznieka pienāca jauns cilvēks un palūdza atļauju pateikt ziņojumu Dievnamā. Garīdznieks atļāva.
Tad jaunais cilvēks, uztraukdamies, pateica: “Brāļi un māsas, es pēc izglītības esmu matemātiķis, bet strādāju vienā datorfirmā. Tas ir mans maizes darbs. Būtībā, viss, ko es dzīvē zinu – tā ir matemātika. Es vēlos kaut ko izdarīt par labu Dievam, par labu cilvēkiem, bet nespēju neko izdomāt. Tikai, lūk, uz Baznīcu nāku pa Svētdienām. Lai kā būtu, ja kādam no jūsu bērniem ir grūtības ar matemātiku, es nākšu pie jums reizi vai divas nedēļā. Vienārši tāpat, Dievam par godu. Un uzlabošu jūsu bērnu matemātikas zināšanas. Tas ir viss, ko es protu.”

Tūlīt pat uz šo piedāvājumu atsaucās tēti un mammas, tāpēc, ka visiem ir bērni, un puse no šiem bērniem ne bum-bum matemātikā. Kā dziesmā teikts: “ Tētis Vasjam spēcīgs matemātikā, mācās tētis Vasjas vietā visu gadu…”

Nākamajā nedēļā pienāca vairākas sievietes ar piedāvājumiem uzlabot bērnu svešvalodu zināšanas. Viņas pateica, ka arī vēlas kaut ko izdarīt Dieva dēļ.

“Man iepatikās ideja”, saka viena. “Es arī vēlos Dieva dēļ pasniegt nodarbības”, saka cita – “nākšu pie jūsu bērniem, īpaši ja viņi dzīvo vienā rajonā. Varēšu palīdzēt uzlabot zināšanas vācu valodā.”

Pēc tam arī autotransporta īpašnieki sāka piedāvāt savus pakalpojumus, lai atgādātu uz Baznīcu cilvēkus: “Ja kāds no večukiem nāk pie mums uz Baznīcu, ņemiet vērā, ka katru Svētdienu noteiktā laikā es stāvēšu pie noteiktas mājas stūra. Aizgādāšu un atgādāšu jūs no Baznīcas. Es to darīšu Dievam par godu. Matemātiku es nezinu, angļu valodu arī, bet man ir mašīna.”

Vēlāk radās ideja izveidot kladīti, kurā no vienas puses rakstīts “Man ir nepieciešama palīdzība”, bet no otras “Varu palīdzēt”. Un sadaļā “Varu palīdzēt”, piemēram, kāda pensionāre raksta: “ Varu pie sevis izmitināt vienu vai divas studentes par brīvu vai arī par komunālo apmaksu. Ir brīva istaba. Dzīvoju viena.”

Cilvēki GRIB darīt kaut ko labu. Tikai sātans neieredz labus darbus. Šis naids, drausmīgs un ietiepīgs ļaunums pret jebkāda veida labestību un vēlme apslāpēt jebkādu labvēlības liesiņu, kas aizdegusies. Cilvēki ir daudz labāki, nekā viņi ir pēc fakta!

Virspriesteris Andrejs Tkačovs
Paldies Aigaram Vancenko

Dmitrijs Trockis: «Darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev»

zemapziņa88

Intervija avīzei Vegetarian, 2017. gada jūlijs

Kā kļūt par laimīgu cilvēku? Dmitrijs Trockis uzskata, ka laimīgi cilvēki sabiedrībai nav izdevīgi, bet, lai kļūtu par patiesi laimīgu cilvēku, ir jāiziet ārpus ierastās loģikas robežām.

— Dmitrij, kāds tad izdevīgums no nelaimīga cilvēka?

— Kāds ārstam izdevīgums no cilvēka slimībām? Tiešs. Pateicoties slimojošam cilvēkam viņam ir gan darbs gan peļņa. Ārstam ir savi bērni, kurus jābaro, kuriem jāpērk apģērbs, kuru izglītība un ceļojumi jāapmaksā.

Vai arī kam ir izdevīgi, ka tu būsi laimīgs savā laulībā? Nevienam. Ja tev ir sarežģītas attiecības ar vīru, tu dosies pie ģimenes psihologa un viņš pelnīs. Ja viss nonāks līdz laulības šķirsanai, tad nopelnīs gan advokāti, gan tiesneši, gan notari un pat valsts, jo tu maksāsi nodokli.

Pēc tam tu atkal dosies pie psihologa, lai izārstetos no depresijas, tiktu skaidrībā ar savām kļūdām iepriekšējās attiecībās. Bet tavās nākamajas kāzās atkal cilveki pelnīs, gan kāzu aģentūra, gan floristi, gan restorāns. Policijai ir izdevīgi zagļi, jo tos ir jāķer, zagļiem izdevīgi ir bagati cilvēki, jo viņiem ir ko nozagt. Bagātajiem izdevīgi nabagi un sliņķi, jo pateicoties tiem var kļūt bagātāki. bet nabagajiem ir izdevīgi neko nedarīt vainot likteni, karmu un horoskopus, par to, ka vieniem lemts piedzimt bagātiem, bet citiem – nabagiem.

Es nekadā gadījumā nevēlos apvainot ārtsus, policistus un citu profesiju pārstāvjus par to, ka tie savtīgi vēlas tikai nopelnīt. Nē. Ir ekonomiskā, sociālā sistema, kurā katrs aizņem savu nišu – ārsti, skolotāji, sētnieki, atslēdznieki – visi. Viņi visi viens otru baro, kata darbība rada nākamo darbību, un tā tas turpinās pa apli, pa apli, pa apli.

Viens bez otra sistēma nedarbojas. Šī sistēma ir autonoma, pilnībā robotizēta, ieslēdz sevī slēptus savstarpējas mijiedarbības mehānismus un kaut kadā dziļā, zemapziņas līmenī mēs viens ar otru šajā sistēmā esam saistīti un salīmēti.
Savukārt patiesa, īsta laime atrodas ārpus sistēmas.

— Un tad man rodas loģisks jautājums – kā iziet no sistēmas, var pat teikt – no matricas?

— Mums sistēmai ir jāpierada, ka mums ir tiesības atrasties arpus tās. Tūliņ pastastīšu, ko ar to domāju.
Sistēma ir savdabīgs kontrolējošs ierobežotājs, dievišķs “ģipsis”, kas notur cilvēku noteiktā rāmī, kamēr viņa individuālā apziņa neizies pārbaudi. Kolektīvā apziņa kontrolē katru individuālo apziņu līdz brīdim, kamēr tā nepierādīs visai sistēmai, ka tā nav parazīts.

Cilvēku, kurš tikai ņem, sistēma uzskata par parazītu, kā ienaidnieku. Sociālā ķermeņa imūnsistēma tadu personību uztver kā vīrusu, atbilstoši, tā izstradā noteiktus antivīrusus, kas cenšas vīrusu nogalināt.

Kā tas izskatās sociālajā vidē? Tāda parazītiska individuāla apziņa savā dzīvē pievelk 33 nelaimes – bezdarbu, neizpratni par to, ar ko savā dzīvē nodarboties, slimības, konfliktus ar tuvajiem cilvēkiem utt.

Individuālajai apziņai ir jāpaceļas līdz līmenim, kur tā sāk redzēt nevis “es, man, mans”, bet “Mēs visi, katrs no mums bez otra neesam nekas”. Tas ir gluži tāpat kā kreisā roka sevi asociē ar visu ķermeni un nebuntojas, ka ir pati par sevi, atsevišķi no visiem citiem orgāniem. Gluži otrādi, roka saprot, ka jo veselāks un vienotāks ir viss organisms, jo veselīgāki un labāki apstākļi katrai ķermeņa daļai.

Pēkšņi ienāca prātā segas tēls. Gultā zem vienas segas guļ vairāki cilvēki.  Ja pēkšņi kāds no gulētājiem sāks vilkt visu segu uz savu pusi, tad visiem parējiem šāda viena indivīda pozīcija noteikti nebūs izdevīga un viņi sāks centīsies tam segu atņemt. Šādā cīņā par segu vairums cilveku pavada visu savu dzīvi.

Kā strādā apzinātība? Apzināts cilvēks saprot: “Jo siltāk būs pārējiem, jo siltāk būs man”. Un tad nav nekādas segas dalīšanas.

Ja iedomājamies, ka ar vienu segu ir apsegti septiņi miljardi cilvēku, tas arī saucas “sociums”, un katra segas vilkšana uz savu pusi rada antivīrusus visā sistemā un tieši šī indivīda virzienā sistēma pretojas. tas ir kā soda mērs. Ja cilvēks maina savas parazītiskās, patērētāja domas “es, man, mans” uz domām par kolektīvo, par kopējo labumu, par kolektīvo labklājību, viņam momentā sāk risināties individuālās apziņas uzdevumi.

Ir jāpierāda sistēmai, ka tu neesi vīruss, neesi parazīts, neesi onkoloģiska šūna, ka tu esi daļiņa no kopējā veselā, kas domā par visas sistēmas uzplaukumu.

— Tas ir tāpat kā cilvēka organismā…

— Jā, ir nieru šūnas, liesas šūnas, aknu, kaulu – tās visas ir dažadas, taču savā starpā kaut kā vienojušās.

— Vai vari ar piemeru paskaidrot, kā domāšanas izmaiņas ietekmē kopumā visu sistēmu?
— Iedomājies, ka mūsu sabiedrībā ir radīti tadi dzīves apstākļi, ka ārstam vairs nevajag domāt par to, kā nopelnīt savai ģimenei, ja viņa dzīves līmenis tieši nav atkarīgs no tā, cik viņš nopelna ārstējots avus pacientus, tad viņa patiesā vēlme palīdzēt slimiem cilvēkiem noved pie tā,  ka viņš patiesi atrod veidu kā nevis ārstet bet izdziedināt. Jo laimīgāka sabiedrība kopumā, jo augstāks dzīves līmenis, jo mazāk mēs katrs esam ieinteresēts meklēt savu izdevīgumu otrā.

Ir tada multfilma, to var noskatīties internetā: sēž vairāki cilvēki ap bedri, kurā atrodas katls ar ēdamo. katram rokās ir karote ar garu kātu. Šis kāts ir tik garš, ka nav iespējams pašam ar šo karoti paēst. Sakumā cilveki mokās, cenšoties visādos veidos sevi pabarot, bet pēc tam sāk barot viens otru un rezultātā visi ir paēduši. Lūk tā stradā visa sistēma.

— Dmitrij tu savas lekcijās un arī šobrīd runā par to, ka nav nekadas jēgas fokusēties uz savu problēmu risināšanu un vēlmju realizāciju, gluzi otrādi ir verts meklēt to, kā tu vari būt noderīgs citiem cilvēkiem, ar kuriem dzīvē esi saistīts – sākot no tuviniekiem un beidzot ar visu cilvēci. Tev vajag vienu, bet tu dari ko citu. To ir ļoti grūti saprast, kā tas darbojas?

– Lai to pa īstam saprastu, ir vajadzīgs super intelekts, kāds dievišķs redzējums, ir jāizzin precīzās zinātnes, jāatceras visa informācija, jāatpazīst cēloņu-seku rindas. Tikai tad cilvēks var ieraudzīt visas savstarpējas saiknes vienotaja organismā, kura nosaukums ir sistēma, sociums. Bet šāds, augsts intelekts piemīt labi, ja dažiem cilvēkiem uz šīs planētas Zeme.

Pārējiem to saprast ar prātu vai loģiski ziskaidrot nav iespējams, to var tikai sajust. Tam radīti mūsu stāvokļi, kurus sauc par jūtām. Balstoties uz tām, var sajust savu vietu zem saules, slimību iemeslus un veidus kā dziedināties, kur dabūt dzīvokli īpašumā, vai tā ir vai nav mana otra pusīte un kurā gadā mums vislabāk apprecēties, kad man iet darbā, kad labāk mainīt darbu utt. Vēl to var nosaukt par intuīciju.

Intuīcijai nav nekada sakara ar ekstrasensorajām spējām. Ja ekstrasensam nav tadas intuīcijas, tad viņi tieši tāpat kā visi citi kļūdās, lauž rokas un kājas, nokļūst nabadzībā utt. Intuīcija ir absolūts, 100%tīga telpas un laika izjūta.

— Tad man jautājums – kā šo intuīciju attīstīt?

– Visas pasaules reliģijas runā par to, ka viss sākas bernībā, kad mēs mācamies cienīt savus vecākus, radiniekus, tuvos cilvēkus. Tad intuīcija attīstāš, darot to lietu, kuru varu darīt tieši tagad, tāpēc, ka vienmēr ir kaut kas, kas man izdodas labāk kā citiem. Kāds smaida, kas lasa dzeju, kāds ārstē lūzumus…. Tas nāk no iekšienes. Profesiju iegūst ne no ārpuses, tā attīsta sēklas, kuras bija iesētas iekšpusē.

Kristus teica: “Skatieties uz putniem gaisā: ne tie sēj, ne tie pļauj, ne tie sakrāj šķūņos, un jūsu Debesu Tēvs tos baro. Vai tad jūs neesat daudz labāki nekā viņi?…  Un kāpēc jūs zūdāties apģērba dēļ? Mācieties no puķēm laukā, kā tās aug: ne tās strādā, ne tās vērpj… Jūsu Debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Tiecieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas tiks dotas. (Mateja Evaņģelijs 6. daļa)

Dieva Valstība zemes iemiesojumā izskatās, kā absolūts iekšējais klusums – tikai nevajag to jaukt ar vienaldzību, bezatbildību, slinkumu un nekā nedarīsanu. Iekšējais klusums ir stavoklis, kurā tu skaidri, bez izkropļojumiem redzi visas savas spējas uz jebko. Tas arī ir tas stāvoklis, kurā ieslēdzas absolūta telpas un laika izjūta. Vēl to var nosaukt par intuitīvo uztveri, kad mirklī atnāk atbilde uz jautājumu: “Kas tieši šobrīd man ir jādara?”

Lai pie tā nonāktu, sevī ir jāiesēj vienkāršas patiesības sēkliņa: es kā individuālā apziņa neeksistēju atsevišķi no kolektīvās apziņas. Mēs visi sākam ar individuālās apziņas stāvokli, pec tam seko pareja uz kolektīvas apziņas līmeni. bet daudzi iesprūst egoistiskā “es, man, mans” stāvoklī.

Audzēdami kolektīvo apziņu, izejot ārpus sistēmas, matricas, mēs izejam dievišķajā apziņas līmenī, kur  savienojamies ar noteiktu pasaules kārtības apziņu, ar zināšanām par universāli sakārtotu Visuma kustību.

Taču viss sākas ar sapratni par to, ka darot kaut ko citu labā, darot Dievam par godu – mēs to darām sev.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis