Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs

Visa mūsu dzīve ir sevis un citu audzināšana.

Kas ir audzināšana?

Kas ir galvenais bērna audzināšanā.
Pirmkārt, tā ir tādu mērķu radīšana, uz kuriem tieksies cilvēks, kurš uzsāk savu dzīvi.

Ja mērķi ir pareizi un vērienīgi, tad bērns būs enerģisks un labsirdīgs.
Ja mērķi ir saistīti ar instinktiem, bērns būs egoistisks, agresīvs un depresīvs.
Mērķis veido funkciju. Mērķis veido pasaules uzskatu, kas ir darbības programma.

Pasaules uzskats un uzvedība veido raksturu, likteni un veselību. Bērna audzināšana ir pareizu mērķu veidošana.

Ja dzīves jēga un augstākais mērķis ir Mīlestība un vienotība ar Dievu, tad bērns būs spējīgs izmainīt savu raksturu, savas tieksmes un ieradumus.

Un pat tad, ja viņa zemapziņā ir patoloģiskas tendences, kas nāk no senčiem, ja viņa dvēselē ir mīlestība viņš spēs dziļi izmainīties un pārvarēt tās.

Bez mīlestības NAV izmaiņas, nav audzināšanas. Audzināšana vienmēr ir palīdzība un atbalsts.

Šī palīdzība var būt stingra, tā var būt maiga, taču tai vienmēr jābūt mīlestības vadītai. Ir jāsaprot, ka cilvēkam ir ļoti grūti pārvarēt atkarību no instinktiem un kustēties pareizā virzienā, jo mūsu sajūtām ir milzīga inerce.

Tāpēc audzināšanai ir nepieciešama ne tikai draudzīga attieksme, bet arī pacietība. Ja, audzinot otru, tu jūti pilnīgu savu taisnību, – mīlestība aiziet. Rodas vēlme otru nospiest, padarīt viņu līdzīgu sev. Jo tam, kuram ir absolūtā taisnība, nevajag mainīties, jo viņš pats ir patiesības kritērijs. Šajā gadījumā izmaiņas beidzas; sākas despotisms un apkārtējo apspiešana.

Daudziem cilvēkiem audzināšana nozīmē monologu.

Patiesa audzināšana vienmēr ir dialogs, tā ir audzinātāja un audzināmā mijiedarbība. Turklāt audzināmais arī audzina savu skolotāju.

Sergejs Lazarevs “Izdzīvošanas pieredze” 5.daļa
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Sarunas ar Dievu

sajutas7

Kāda meitene palūdza mācītājam, lai tas atnāk un palūdzas par viņas slimo, uz gultas gulošo tēvu. Ienācis istabā, mācītājs ieraudzīja krēslu pie slimā gultas un nodomāja, ka viņa atnākšanai cilvēki ir gatavojušies.

– Jūs mani gaidījāt? – jautāja mācītājs.

– Nē, kas jūs esat? – jautāja slimais vīrs.

– Es esmu mācītājs. Jūsu meita man palūdza noskaitīt lūgšanas par jūsu veselību. Kad ieraudzīju tukšu krēslu blakus jūsu gultai, es sapratu, ka jūs mani gaidījāt.

– Ak, jā, krēsls… – domīgi novilka slimais vīrs un turpināja: – Es nevienam par to neesmu stāstījis… Visu savu apzināto dzīvi es esmu gājis baznīcā un pastāvīgi tur dzirdējis to, ka lūgšanas jāskaita regulāri, ka lūgšanas ir svētīgas, ka tās sasilda cilvēka sirdi. Taču tās visas man pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā. Es nespēju tās atcerēties. Iespējams, tāpēc, ka tās mani neaizķēra. Un pēc tam es pārstāju lūgties.

Un tikai pirms pāris gadiem kāds labs draugs man teica, ka lūgšanas – tā ir vienkārša saruna ar Dievu. Viņš parekomendēja man apsēsties uz viena krēsla, bet uz otra iedomāties, ka sēž Dievs. Viņš taču teica: “Es esmu ar jums līdz pat gadsimta beigām”. “Bet pēc tam stāsti viņam visu, kas tevi satrauc un klausies uzmanīgi, kā tagad klausies manī”, – teica draugs. Es pamēģināju un man tas tik ļoti iepatikās, ka es katru dienu pa divām stundām sāku to darīt. Taču es to darīju tā, lai to neredz mana meita, savādāk viņa padomātu, ka esmu traks.

Mācītājs bija ļoti priecīgs, dzirdot šo stāstu, un lūdza, lai slimais vīrs turpina šīs sarunas ar Dievu. Pēc tam noskaitīja lūgšanas, svētīja sirdzēju un aizgāja. Pēc pāris dienām slimā vīra meita atkal atnāca pie mācītaja un teica, ka viņas tēvs ir miris. Mācītājs jautāja:

– Kā jūsu tēvs aizgāja?

– Pulkstens bija divi dienā, kad tēvs mani pasauca. Viņš teica, ka ļoti stipri mani mīl un noskūpstīja. Es aizgāju uz veikalu, bet, kad atgriezos, viņš vairs neelpoja. Taču kaut kas viņa nāvē man šķita dīvains. Pēdējās savas dzīves minūtēs, viņš, acīmredzot, sakopoja visus savus spēkus, piecēlās no spilveniem un pievirzījās pie krēsla, kas stāvēja viņam pie gultas, un uzlika uz tā galvu. Tieši tā guļam, es viņu arī atradu. Kā jūs domājat, ko tas varētu nozīmēt?

– Dod Dievs katram tā aiziet, – atbildēja mācītājs, slaukot asaras. – Krēsls nebija tukšs.

Autors nezināms.
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Svarīga saruna

paslepes6

Viss notika tieši tā, kā viņš bija iedomājies.
Caururbjošu sāpi nomainīja atvieglojuma un miera sajūta. Garš tunelis ar gaismu tā galā… Tur viņu sagaidīja divi eņģeļi un nesa kaut kur augšup, vismaz tā viņš juta. Drīzumā viņi attapās ļoti skaistā troņa zālē un tronī sēdēja Viņš!

– Svētais Dievs, cik ļoti es priecājos tevi redzēt! – iesaucās ceļotājs un no acīm viņam sāka ritēt asaras.
– Es tik ļoti gaidīju šo mirkli, es tik ļoti biju noguris no Zemes dzīves un tik ļoti vēlējos ar tevi parunāties… Viņš bija gatavs krist uz ceļiem Dieva priekšā, taču Dievs, skaists un majestātisks sirmgalvis ar savu daiļrunīgo skatienu viņu apstādināja.

– Tagad tev vairs nav ne vajadzības ne arī jēgas locīt ceļus manā priekšā, gribu ar tevi runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Ceļotāja acis iemirdzējās.

– Paldies! Svētais Dievs, ar nepacietību gaidu, ka tu mani pieņemsi savā paradīzē. Es savā dzīvē biju godīgs un taisnīgs cilvēks, izpildīju visu nepieciešamo, gāju baznīcā, lūdzos, gavēju, ziedoju baznīcai, veltīju sevi kalpošanai citiem… Es izdarīju visu, ko tu no manis prasīji. Un es parāk ilgi cietu. Un esmu ļoti noguris. Mana dvēsele ir iztukšota. Lūdzu, mierini mani, piepildi mani ar gaismu un siltumu. Atver man savus paradīzes vārtus.

Un lai arī ceļotājs ļoti gaidīja uzslavu, viņš to nesaņēma. Zālē iestājās klusums. Dievs domīgi skatījās uz savu kārtējo dēlu, viņš to bija darījis neskaitāmas reizes. Viņš sakopoja savus spēkus, lai ar iedvesmu un jūtām atkārtotu tos vārdus, tos svarīgos vārdus, kurus bija jādzird katram cilvēkam.

– Beidzot viņš vērsās pie ceļotāja, kurš jau bija kļuvis nemierīgs: – saki man, kāpēc esi tik pārliecināts par to, ka nokļūsi paradīzē? Nāc, kopā paskatīsimies uz dzīvi, kuru esi nodzīvojis. Un tajā pašā mirklī viņiem priekšā atvērās milzīgs ekrāns.

– Tas, ko tu atcerēsies, parādīsies šeit – uz ekrāna, un arī tas, ko es vēlēšos tev parādīt.
Skaties! – teica Dievs, – atceries to, kā tu atnāci pie manis.

– Dievs, es to izdarīju apzināti, kad man bija 20 gadu. Visi man apkārt bija ticīgie un es sapratu, ka tas ir arī mans ceļš. – Uz ekrāna momentā parādījās kristību aina.

– Piedod man, Dārgais cilvēk! Vai tu patiešām saprati, ka tas ir tavs ceļš, vai arī izdarīji to tāpēc, ka visi tev apkārt tā darīja?

Ceļotājs samulsa.

– Patiesību sakot, nezinu. Es jau sāku šaubīties par sevi.

– Šaubas ir labi, teica Dievs. Šaubas ir patiesības draugi. Katru reizi,  kad tu šaubies, pajautā savai sirdij. Viņa zin atbildi. Nekādā gadījumā neuzticies savam prātam. Problēma ir tā, ka vairums cilvēku dzīvo ar prātu un nekad neklausa tam, ko saka sirds.
Uz ekrāna ceļotājs ieraudzīja savus vecākus, vienu no parastajām ikdienas mājas scēnām.
– Redzi, viņi pat neiedomājas, ka sirds prot runāt. Zini, kāds pazīstams rakstnieks tā arī uzrakstīja “Gore ot Uma”. Tas ir par to.

– Es taču esmu lasījis to grāmatu, – priecīgi iesaucās ceļotājs, – taču droši vien nesapratu. Un viņa balss kļuva skumja. Un viņš domīgi teica:
– Vai tad klausīties sirdsbalsī nav bīstami? Sirds taču ir tik mainīga. Vai tad cilvēkam nav jābalstās uz savu izlēmību un gribu?

– Nē, mans draugs, sirds un sajūtas, kas nāk no tās, ir spēcīgākas un svarīgākas. Tu taču zini to, ka tavs prāts var 1000 reizes izskaidrot, kā ir pareizi, taču tu nespēsi to izdarīt, jo sajūtas būs spēcīgākas. Paskaties uz šo cilvēku, – ceļotājs uz ekrāna ieraudzīja alkoholiķi, kurš trīcošām rokām centās atvērt pudeli. – Viņš jau 1000 reizes bija sev teicis, ka dzert ir kaitīgi. Taču vienalga to dara, tāpēc, ka sajūtas viņam to liek darīt. Kādas tieši, tas, protams, ir jautājums. To viņam vēl nāksies noskaidrot, ja vien vēlēsies iziet no šī apburtā loka.

– Bet es iemācījos apspiest savas jūtas, uzskatot tas par grēcīgām. Tātad man nebija taisnība? – jautāja cilvēks. Dievs pasmaidīja. – tu taču mums iedevi Bībeli, kur rakstīts, kā jāuzvedas, ka jātiecas pēc dievbijības, jānomierina savs ego un miesa, jābūt pazemīgiem … Es taču dzīvoju tā, kā māca šī grāmata! – iesaucas ceļotājs. – Vai tad tā nav tava?! Un viņa balsī ieskanējās izmisums.

– Bībeli uzrakstīja cilvēki. Viņi izdarīja ļoti daudz ko labu un pareizu, taču arī ļoti daudz ko kļūdainu un apzināti melīgu. Uz ekrāna paradījās divi cilvēki un ceļotājs saprata, ka tie strīdas dēļ uzrakstītā Bībeles teksta. Un gala rezultātā viens otram iedūra ar nazi. Dievs vēroja ceļotāja reakciju – Tur pareizi ir uzrakstīts, ka es esmu Mīlestība. Bet vai tu zini, kas ir Mīlestība? – Dievs pasmaidīja, ceļotājs klusēja. – Tu atkal šaubies?

– Nē, es zinu, – iesaucās ceļotājs, – es tik daudzas reizes esmu jutis mīlestību, kad skaitīju lūgšanas. Es  biju kā apburts no šīs saldās ekstāzes un nevēlējos iziet no šī stāvokļa, tas bija tik brīnišķīgi! – un viņš ieraudzīja sevi baznīcā, lūgšanās, un atcerējās, kā ielika tajās visu savu kaisli.

– Nē, teica Dievs, – tas nav tas. Piedod manu rupjību, taču tas ir ne par ko. Cilvēki tā dara ļoti bieži pieņem iemīlēšanos par mīlestību, kad galva reibst un gribas griezties dejā kā tauriņam. Arī tas nav tas! Mīlestība ir daudz vienkāršāk un spēcīgāk. Tā ir vienotība. Zini, kas ir vienotība?

Vai esi kādreiz to jutis? Iekšēji savienoties ar kaut ko vai kādu ir mīlestība. Tas ir jasajūt. Bībelē tas nav rakstīts. Kad notiek tāda vienotība, no tās vienmēr kaut kas dzimst. Mīlestība pieaug. Piemēram no prāta un problēmas vienotības rodas risinājums, no mākslinieka un dzīves vienotības rodas mākslas darbs, no cilvēka vienotības ar savu ķermneni rodas veselība, no sievietes un vīrieša vienotības  rodas bērns. Lūk, kas ir mīlestība! Es esmu vienotība! Cilvēks pats kļūst par Dievu savienojoties ar visu esošo un tad viņš var radīt…

– Nē, bērns var piedzimt arī izvarošanas rezultātā. Kāds tam sakars ar mīlestību? – iebilda ceļotājs, viņš patiešām centās saprast.

– Jā, atbildēja Dievs, no ķermeņu savienošanās rodas viens bērns, no dvēseļu savienošanās – pavisam cits, tas tiesa. – Uz ekrāna visu šo laiku zibēja atbilstoši videokadri. – Jūs, visi cilvēki tiecaties pēc laimes. Jūs visi man to lūdzat! Jūs aizmirstat, ka laime ir sajūta. Bet sajūtas dzīvo sirdī. Kā jūs varat būt laimīgi, nekad neklausoties savā sirdī? Ja neklausies sirdī, bet dzīvo kā vajag, kā rakstīts vai kā māca citi cilvēki, var uz visiem laikiem pazaudēt gan mīlestību pret sevi gan mīlestību pret pasauli. Domā bez tā var dzīvot? Tu teici, ka esi noguris un iztukšots. Bet tu taču dzīvoji pēc Bībeles. Ko tu izdarīji nepareizi? Sekojot saviem uzskatiem par pareizu dzīvi, tu apspiedi savas vēlmes. Bet tieši caur tavām vēlmēm es tev sūtu tavas dzīves mācību stundas, kuras izejot un ar kurām savienojoties, cilvēki izjūt laimi.

Apspiežot savas vēlmes, cilvēki atņem sev savas attīstības iespējas. Bet es taču jūs sūtu uz Zemes, lai jūs attīstītos, lai jūs palielinātu mīlestību savā sirdī. Es redzu, ka tu šobrīd esi pavisam pazaudējies un sanīcis. Dievs pastiepa roku un kā gādīgs tēvs noglāstīja ceļotāja vaigu un tas uzreiz kļuva mundrāks.

– Ļauj es tev vienkāršos vārdos visu paskaidrošu, – silti un maigi Dievs teica. – Novāciet ekrānu, mums tas vairs nebūs vajadzīgs. Klausies mani. Cilvēks ir dzīves apstrādes mašīna. Es sūtu jūs uz Zemi, lai jūs mācītos, attīstītos un pārveidotu negatīvu savas sirds pozitīvajā spēkā. Tikai sirdij ir spēja uzņemt negatīvo enerģiju (visu slikto, nodevību, sāpes….), savienoties ar to, piedot un atlaist no sevis jau pavisam ko citu – labāku un gaišāku. Un šajā procesā prātā saglabāsies apziņa, atmiņa un pieredze. Tā ir tevis izietā apmācība. Savukārt sirdī pieaugs mīlestība. Un tad cilvēks būs laimīgs. Un līdz šīm situācijām tu nonāc ar savu vēlmju palīdzību.

Vai redzi, kas notiek, kad tu paud savas vēlmes?

Izbrīnītais ceļotājs nespēja bilst ne vārda. Viņš sāka saprast. Dievs kādu brīdi klusēja, ļaujot cilvēkam aptvert viņa teikto.

– Kad tu man pateici pedējos vārdus, – beidzot ceļinieks ar grūtībām sāka runāt, – es sajutos tā, it kā mani būtu ķērusi zibens šautra. Es pēkšņi ļoti daudz ko sapratu! Bet saki, kāpēc tu šo neatklāj uzreiz, kad mēs atnākam uz zemes? Cilvēks piedzimst un viņam uzreiz iedod šīs zināšanas, lai viņš uzreiz zinātu, kā pareizi dzīvot un ko pareizi darīt?

– Es vēlētos, lai jūs mani meklētu. Zini, ja tu būtu atnācis šajā pasaulē un uzreiz saņemtu visu, tu sāktu mani ienīst. Jo es tev būtu atņēmis iespēju spēlēt varenu spēli, kura nes tik daudz prieka. Atceries, kad tavi bērni bija maziņi, tu ar viņiem spēlēji paslēpes. Vai tad tu neatceries viņu smaidīgās sejiņas, kad viņi slēpās un tu viņus atradi? Lūk, bērni tajā vecumā vēl atcerās, kas ir kas, viņi zin šo spēli. Bet pieaugušie aizmirst. Es ļoti vēlējos, lai tu mani meklē, jo tas apmierinājums mirklī, kad esi atradis, nav ne ar ko salīdzināms. Tu neatradi. Bet atradīsi nākotnē.

– Mīļais Debesu Tēvs, es tikko tevi pa īstam atradu. Tu mani sūtīsi uz paradīzi?

– Tu būsi pārsteigts, bet nekādas paradīzes nav. Ir tikai nepārtraukts dzīves cikls. Es atkal tevi sūtīšu uz Zemi. Paradīze un elle abas ir uz Zemes. Un katrs pats izlemj, kur viņam būt.

– Bet es taču atkal atnākšu kā balta papīra lapa, – iebilda ceļotājs. Es visu aizmirsīšu! Aizmirsīšu to, ko Tu šobrīd man saki!

– Jā, kā balta papīra lapa. Un atkal sāksi meklēt. Taču šoreiz tev būs vieglāk. Tu sajutīsi šo zināšanu, kā draugu, kuru neesi sastapis daudzus simtus gadu. Tu atpazīsi. Un tu būsi ļoti  laimīgs. Tu esi gatavs atgriezties?

– Nē, nē! Es gribu vēl ar tevi aprunāties. Es vēl ne visu sapratu. Bet kā saprast, kurām vēlmēm sekot un kurām ne? Ja es sekošu visām savām velmēm, tad drīz vien nonākšu dzīvnieka līmenī. Es vienkārši sākšu ēst, dzert, gulēt, nodarboties ar seksu un viss. Kur manas vēlmes mani aizvedīs?

– Tieši tam tev ir sirds, lai sajustu, kurām vēlmēm sekot un kurām ne. Cilvēks ir līdzsvars. Gaismas un tumsas līdzsvars. Tu nevari dzīvot pavisam bez tumsas, jo tikai tā tev ļaus saprast, kas ir gaisma. Tu taču mācies. Kā var saprast, kas ir gaisma, nezinot, kas ir tumsa?! Kā var saprast, kas ir siltums, ja neesi izjutis aukstumu? Kā var nonākt pie īstas taisnības, ja neesi izjutis grēku?

– Ak, Dievs! – iesaucās ceļotājs. – Tātad cilvēki, kuri ienīst grēku, atņem sev ļoti svarīgu mācību stundu un tās apzināšanos, atņem sev savu galveno dzīves misiju uz Zemes?!

– Jā! Es zināju, ka tu to sapratīsi. Es radīju grēku, lai tu varētu mācīties, un lai jūs būtu spējīgi iepazīt manu žēlsirdību. Dzīve bez grēka nav iespējama. To var uz mirkli apspiest, taču tas vienalga sevi parādīs tā vai citādāk. Jūs visi esat grēcīgi un vienmēr tādi būsiet, un tas ir brīnišķīgi, tāpēc, ka pateicoties grēkam ir dzīvība. Tu zini, ka starp negatīvo un pozitīvo potenciālu rodas elektriskā strāva. Tad, lūk, tieši tāpat starp pozitīvo un negatīvo rodas dzīve. Novāc negatīvu un pazudīs pozitīvs, novāc velnu, nebūs arī manis – Dieva. Es esmu vienotība, velns – atšķirtība. Mēs abi esam vajadzīgi jums jūsu pasaulē uz Zemes.

– Tad kas ir labāk, būt taisnīgam vai godīgam? Vai vajadzīga ir baznīca, lai būtu tuvāk tev?

– Es redzu, ka tu pats sev esi atbildējis uz visiem šiem jautājumiem un atbildējis pareizi, tev laiks atgriezties.
– Eņģeļi!!!!

Ceļotājs uz sekundi sabijās, bet uzreiz pasmaidīja un šis smaids Dievam atgādināja mazu bērnu, kurš spēlē paslēpes. Eņģeļi viņu saķēra aiz padusēm un visi trijatā pazuda tikai Dievam vien zināmā virzienā. Vecais pasmaidīja un aizdomājās. Un pēc mirkļa pār viņa vaigiem sāka ritēt asaras.

– Kāpēc gan man ar viņiem tas jādara? Kāpēc es nevaru savādāk? Ātrāk paradītos kāds, kurš man ar šo palīdzētu tikt skaidrībā, viņš noburkšķēja un iesaucās:
Nākamais!!!!

Autors: Anastasija Raja
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Avots: econet.ru
Foto: pexel

Mīlestība pret Dievu

271007_126677890751168_6672218_n

Jo tālāk es virzījos savos pētījumos, jo labāk sapratu, cik ļoti bīstama ir savtīga attieksme pret Dievu.
Es ieraudzīju, cik grūti ir savienot zinātni un reliģiju.
Pavisam nemanāmi savtīgais patērētāja cilvēciskais pirmsākums sāk ņemt virsroku pār Dievišķo. Zinātne sāk aprīt reliģiju. Lai tas nenotiktu, ir nemitīgi jācīnās ar savtīgumu, pastāvīgi jāattīra sava dvēsele, neapstājoties savā kustībā pretī mīlestībai pret Dievu. Mīlestība pret Dievu dod dzīvi, dod laimi, veselību, naudu, labklājību.
Taču tad, kad mēs vēršamies pie Dieva, mums jāaizmirst par sava ķermeņa, gara un dvēseles interesēm. Ir svarīgi lai mūs interesētu tikai mīlestība un lai šo nesavtību atbalstītu, uz kādu laiku jāaptur visas savas ķermeņa, gara un dvēseles vēlmes. Tieši tāpēc daudzi kļūst par vientuļniekiem un dodas uz klosteri.
Un, ja cilvēks neprot nesavtīgi vērsties pie Dieva, viņam labāk sākumā mācīties atturēties no savām vēlmēm, sākot ar ķermeni, – nepārēsties, gavēt, badoties.
Atturēties no gara centieniem: nepārstrādāties, neskatīties TV, būt vienatnē, apstādināt apziņu, neaizkaitināties un nenosodīt.
Mierināt dvēseles vēlmes: savaldīt savas seksuālās vēlmes, pārvarēt bailes un žēlumu, nesteigties.
“Ticība bez darbiem ir mirusi”, – tā teikts Bībelē.
Ja cilvēks pārēdas, nosoda un steidzas, ja ir skaudīgs, aizkaitināts un greizsirdīgs, viņa lūgšanas būs prasta gaisa maisīšana.
Bet, ja viņš sāks centīgi lūgties, tiecoties pēc mīlestības un Dieva, viņš var saslimt un nomirt. Atraušanās no pieķeršanās, kurās pats sevi iegrūdis, var būt pārāk smaga. Un ne visi var sasniegt īstu, tīru lūgšanu. Iespējams, tieši tāpēc Kristus teica skolniekiem, ka tikai caur Viņu tie var sajust mīlestību pret Dievu. Garīgās vērtības daudz stiprāk kā materiālās var aizslēgt ceļu pie mīlestības.
Mīlestības pret Dievu izpratne ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process. Tas noris smagi, tas attīstās, pilnveidojas. Spēja mīlēt attīstās gadiem ilgi, desmitiem gadu, visu mūsu mūžu. Par to runāja Kristus viedajā stāstā par jaunavām un lampām.
Kad pienāk Dievišķā mīlestība, ir par vēlu nožēlot un lūgt: “Radītāj, esmu grēkojis, piedod man!”
No tā, cik mēs katru dienu cītīgi mācāmies nesavtīgi mīlēt, no tā, cik labi mēs pārvaram savu atkarību no ķermeņa, gara un dvēseles vēlmēm, tieši tik lūgšanas Dievam pozitīvi ietekmēs mūs un mūsu pēcnācējus.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 10. grāmata
Foto: Natālija Doroš Ukraina
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Tu esi laimīgs

melody

Tev jasaprot viens: kā tikko tu esi nolēmis dzīvot lai vairotu Dievišķo savā Dveselē, tu jau esi kļuvis laimīgs un šo laimi neviens un nekad tev neatņems.
Patiesa laime nekad nebūs ārpusē, jo visu, kas mums ir ārpusē, mēs zaudēsim.
Prieka un mīlestības sajūta, kuru mēs glabājam savā Dvēselē, dod mums patiesu laimi un nāk no mīlestības pret Dievu.

📍 No tā, cik cilvēks savā Dvēselē saglabā prieka un mīlestības sajūtu, ir atkarīgs tas, cik viegli viņš it visā var ieraudzīt pirmcēloni.

📍 No tā, cik ļoti mēs jūtam Dievu it visā, ir atkarīgs tas, cik laimīgi esam.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika” 5. grāmata
Tuljoja: Ginta Filia Solis

Mīlestība ir pilnības stāvoklis

piedot sev1

Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: “Kā dāvāt mīlestību?”, tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kur es varu atrast mīlestību?” Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā “Es” ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.
Autors; Rami Blekts
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties

Dievs galvā

Pats galvenais, pie kā esmu savā dzīvē nonācis – Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties, un rūpējas par mums daudz vairāk, kā mēs domājam. Tikai troksnis mūsu pašu galvās traucē mums saprast un izdzirdēt, ka VIsaugstākais katram no mums ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar būt.
Ja apklusinātu šo troksni, tad viss kļūtu skaidrs.
Boriss Grebenščikovs

Nesūdzies!

prieks15

Savās lūgšanās nesūdzies Dievam par to, ka tev ir ļoti grūti.
Viņš var padomāt, ka tu vēl nezini, ko nozīmē patiešām grūti, un parādīs tev, kā tas ir.
Saki Dievam, ka tev viss ir labi.
Un tad viņš padomās: “Ak, dārgais, tu vēl nemaz nezini, kā tas ir – pa īstam labi!”
Autors nezināms

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS

 

Uztici savus mērķus un uzdevumus Dievam

dieva-griba1

Tu pastavīgi esi norūpējies par to, kā izdarīt pareizo izvēli. Tev priekšā ir tik daudz iespēju un tevi pastāvīgi nomoka jautājums: “Ko darīt un ko nedarīt?” Ir tik daudz konkrētu vajadzību, uz kurām tevi lūdz atsaukties. Kāds jāapciemo, kāds jāuzņem, ar kādu vienkārši jāpabūt kopā. Vienmēr ir jautājumi, kas prasa tavu uzmanību, grāmatas, kas jāizlasa un mākslas darbi, kas jāredz. Bet kas no tā visa patiešām ir Tavas uzmanības un laika vērts?

Sāc ar to, ka neļauj cilvēkiem un notikumiem valdīt pār tevi. Tu neesi brīvs, kamēr domā, ka tas viss tev ir vajadzīgs, lai kļūtu pašam par sevi. Šo lietu neatliekamību parasti diktē tava vēlme un vajadzība tikt atzītam un pieņemtam.

Tev pastāvīgi ir jāatgriežas pie avota – Dieva mīlestības pret tevi.

Dažādos veidos, bet tu centies pa savam salikt savas prioritātes. Tu rīkojies tā, it kā tev būtu daudz lietu, kuras ir vienlīdz svarīgas. Taču tas nozīmē, ka neesi nodevis sevi Dieva vadībai pilnībā, bet turpini cīnīties ar Dievu par tiesībām vadīt tavu dzīvi.

Pacenties nodot visus savus mērķus un uzdevumus Dieva rokās. Biežāk saki: “Ne pēc mana, bet Tava prāta lai notiek!”, Atdod Dievam visu savu sirdi un savu laiku. Ļauj viņam tev pateikt priekšā, kur iet un kā un kurā laikā atsaukties uz citu cilvēku pieprasījumiem. Dievs nevēlas, lai tu sevi mocītu un iznīcinātu. Spēku izsīkums, depresija, izdegšana liecina par to, ka tu nepildi Dieva gribu. Dievs rīkojas saudzīgi un ar mīlestību. Viņš vēlas, lai tu justos droši un mierīgi Viņa mīlestībā. Atļaujot sev pilnībā piesātināties ar šo mīlestību, tu brīvāk atšķirsi, kam Viņa vārdā esi sūtīts.

Nav viegli atdot Dievam visas savas lietas un nolūkus. Taču, jo sekmīgāk tu to darīsi, jo vairāk apzināsies to, ka laiks, kuru tu plāno, pieder Dievam. Bet Dieva laiks vienmēr ir laika pilnība.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”

Tulkoja: Ginta FS