Mīlestība ir pilnības stāvoklis

piedot sev1

Mīlestība ir pilnības stāvoklis. Tas ir iekšējā spēka stāvoklis, pilnīga apmierinājuma un pārpilnības stāvoklis, kas iziet ārpus mūsu attiecībām ar jebkuru cilvēku.

Pats galvenais jautājums, kurš mums sev būtu jāuzdod ir: “Kā dāvāt mīlestību?”, tā vietā, lai uzdotu jautājumu: “Kur es varu atrast mīlestību?” Ir taču acīmredzams, ka, ja mēs tiecamies dāvat mīlestību, tā noteikti pie mums atnāks, tāpēc, ka šādā stāvoklī mēs uztveram mīlestību kā kaut ko, kas mums JAU piemīt.
Un atbilstoši gluži otrādi, ja mēs meklējam mīlestību kaut kur ārpusē, tā bēgs no mums, jo mēs to uztveram kā kaut ko, kas mums nepiemīt. Mēs meklējam mīlestību ārpusē, pirmkārt, seksuālos partnerus. Taču tā tāpat ir neseksuālā mīlestība pret tuviniekiem un draugiem. Mēs gribam, bet dažkārt pat pieprasām, lai mūs mīlētu, tā vietā, lai pasaulei dāvātu nesavtīgu un bezpersonisku mīlestību.

Mūsu personīgās attiecības mums nes tik daudz problēmas tikai tāpēc, ka mums trūkst patiesas, nesavtīgas Mīlestības. Mēs savās attiecības ar saviem tuviniekiem meklējam tas sajūtas, ko var atnest tikai attiecības ar Dievu.

Daudzi cenšas atrast mūžīgo nemirstīgo mīlestību, bet attiecības starp cilvēkiem ir laicīgas. Nemirstīgas tās var kļūt tikai tad, ja otrā cilvēkā ieraudzīs Dievišķā izpausmi, redzot to kā daļu Dieva.

Neatzīstot Dievu, kurš ir it visā un katrā, mēs nespējam atrast apmierinājumu ne vienā savā saiknē. Mēs dzimstam un nomirstam vieni un saplūst ar otru cilvēku fiziski vai garīgi varam tikai uz īsu brīdi. Taču patiesībā mēs nekad neesam vieni. Mūsu patiesajā “Es” ir visa Visuma apziņa, ir tikai jāvērš savs skatiens uz iekšu – sevī un jāatrod tas.

Patiesas saiknes formējas tad, kad mēs citos cilvēkos un it visā, kas mums apkārt redzam Dievišķo sākumu. Un tāpēc ir jāiziet ārpus visiem ķermeņiem un formām un jānodibina saikne ar Dievu. Taču pieķeroties kaut kam mēs bojājam dzīvi sev un viņam. Pieķeršanās ir tad, kad mēs esam iekrampējušies kādā un neļaujam ne viņam ne sev kustēties dabiskā veidā.
Autors; Rami Blekts
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkojums: Ginta Filia Solis

 

Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties

Dievs galvā

Pats galvenais, pie kā esmu savā dzīvē nonācis – Dievs cilvēkiem ir daudz tuvāk, kā varam iedomāties, un rūpējas par mums daudz vairāk, kā mēs domājam. Tikai troksnis mūsu pašu galvās traucē mums saprast un izdzirdēt, ka VIsaugstākais katram no mums ir tik tuvu, ka tuvāk vairs nevar būt.
Ja apklusinātu šo troksni, tad viss kļūtu skaidrs.
Boriss Grebenščikovs

Nesūdzies!

prieks15

Savās lūgšanās nesūdzies Dievam par to, ka tev ir ļoti grūti.
Viņš var padomāt, ka tu vēl nezini, ko nozīmē patiešām grūti, un parādīs tev, kā tas ir.
Saki Dievam, ka tev viss ir labi.
Un tad viņš padomās: “Ak, dārgais, tu vēl nemaz nezini, kā tas ir – pa īstam labi!”
Autors nezināms

Galvenais, TICI

Dieva griba1

Tu pastāvīgi atrodies izvēles priekšā. Un ir tikai viens jautājums, vai tu sekosi Dievam, vai paklausīsi savam šaubās dzīvojošajam “Es”? Tu zini, kāds lēmums ir patiess, taču garastāvoklis, kaislības un sajūtas liek tev izvēlēties sevis noliegšanas ceļu.

Galvenais tev ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi, un viņš dāvā tev visu to, kas tev ir tik ļoti vajadzīgs.

Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var tevi pārliecināt, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēljoprojām ciešu no tām pašām dvēseles sāpēm, no kurām cietu pagājušogad. Visticamākais, es atkal esmu iekritis savās depresīvajās sajūtās un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”
Šādām un līdzīgām domām nav ne gala ne malas. Tās grūti ir atmest, kaut gan tu zini, ka tās nav no Dieva. Viss, ko Dievs tev saka: “Es mīlu tevi. Es esmu ar tevi. Es gribu, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es gribu, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans – ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam.”

Šajā balsī arī vajag klausīties. Taču, lai tas notiktu, nepārtraukti ir jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, nakti un dienu. Jo tu pats izlem, ko domāt, ko runāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem novest līdz pilnīgai iznīcībai, bet ar savu rīcību nostiprināties sevis nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvēlēties citu ceļu: domāt, runāt, un darīt Dieva vārdā un iet pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.

Autors: Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Tulkoja: Ginta FS

 

Uztici savus mērķus un uzdevumus Dievam

dieva-griba1

Tu pastavīgi esi norūpējies par to, kā izdarīt pareizo izvēli. Tev priekšā ir tik daudz iespēju un tevi pastāvīgi nomoka jautājums: “Ko darīt un ko nedarīt?” Ir tik daudz konkrētu vajadzību, uz kurām tevi lūdz atsaukties. Kāds jāapciemo, kāds jāuzņem, ar kādu vienkārši jāpabūt kopā. Vienmēr ir jautājumi, kas prasa tavu uzmanību, grāmatas, kas jāizlasa un mākslas darbi, kas jāredz. Bet kas no tā visa patiešām ir Tavas uzmanības un laika vērts?

Sāc ar to, ka neļauj cilvēkiem un notikumiem valdīt pār tevi. Tu neesi brīvs, kamēr domā, ka tas viss tev ir vajadzīgs, lai kļūtu pašam par sevi. Šo lietu neatliekamību parasti diktē tava vēlme un vajadzība tikt atzītam un pieņemtam.

Tev pastāvīgi ir jāatgriežas pie avota – Dieva mīlestības pret tevi.

Dažādos veidos, bet tu centies pa savam salikt savas prioritātes. Tu rīkojies tā, it kā tev būtu daudz lietu, kuras ir vienlīdz svarīgas. Taču tas nozīmē, ka neesi nodevis sevi Dieva vadībai pilnībā, bet turpini cīnīties ar Dievu par tiesībām vadīt tavu dzīvi.

Pacenties nodot visus savus mērķus un uzdevumus Dieva rokās. Biežāk saki: “Ne pēc mana, bet Tava prāta lai notiek!”, Atdod Dievam visu savu sirdi un savu laiku. Ļauj viņam tev pateikt priekšā, kur iet un kā un kurā laikā atsaukties uz citu cilvēku pieprasījumiem. Dievs nevēlas, lai tu sevi mocītu un iznīcinātu. Spēku izsīkums, depresija, izdegšana liecina par to, ka tu nepildi Dieva gribu. Dievs rīkojas saudzīgi un ar mīlestību. Viņš vēlas, lai tu justos droši un mierīgi Viņa mīlestībā. Atļaujot sev pilnībā piesātināties ar šo mīlestību, tu brīvāk atšķirsi, kam Viņa vārdā esi sūtīts.

Nav viegli atdot Dievam visas savas lietas un nolūkus. Taču, jo sekmīgāk tu to darīsi, jo vairāk apzināsies to, ka laiks, kuru tu plāno, pieder Dievam. Bet Dieva laiks vienmēr ir laika pilnība.

Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”

Tulkoja: Ginta FS

Katru reizi, kad nolaižas rokas

dieva-milestiba2

Kas notiek?

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku baidīties un celt paniku

Aizrāvies ar nemieru, kas valda sabiedrībā es kopā ar visiem kliedzu: “Šausmas, cenas ceļas, ekonomika brūk, valdībai nospļauties uz saviem pilsoņiem, kas ar mums notiks!…”

Piespiežu sevi atcerēties par vēstures cikliskumu un nedaudz nomierinos. Kā glābējs man atmiņā nāk daudzas reizes dzirdēta fraze: “Tev pat visi mati uz galvas ir saskaitīti!”

Izelpoju un apzinos, ka nav jēgas uztraukties, viss ir jau nolemts. Dvēsele ir mūžīga un tai nav svarīgi ārējie apstākļi, tikai tie laicīgie notikumi, kas dotajā brīdī ar to notiek – šeit un tagad.

Pārtrauc uztraukties, mums jārūpējas par to, kas Dieva dots, bet Dievs pats parūpēsies par mums.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad nolaižu rokas

Ja tavas kvēlākās vēlmes nav piepildījušās, turpini cītīgi darboties. Dievs ir uzticīgs saviem priekšrakstiem – Dievišķais Gars ir ar mums vienmēr.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad žēloju sevi

Sevi žēlojot, tu aizmirsti, ka jādzīvo pilnu krūti. Žēlums, protams, pašsaglabāšanās labā ir attaisnojams. Bet citos gadījumos tas ir graujošs. Žēlojot sevi, mēs atrodam attaisnojumus savām kļūdām un grēkiem. Un, galvenais, necenšamies mainīties. Gaidam, ka pasaule mums apkārt izmainīsies, cilvēki, apstākļi, tikai ne mēs. “Es neesmu vainīgs, viņi visi ir vainīgi!” – tie ir galvenie “sevis žēlotāja” vārdi. “Es tik daudz ko labu viņiem izdarīju, bet viņi!!!…”

Pakāpeniski tādas frāzes, attieksme un attaisnojumi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzskatīt sevi par vienīgo patiesības nesēju un tāpēc sašaurina savu paziņu loku līdz minimumam. Bēgot no īstenības, cilvēki nonāk strupceļā. Ne jau par žēlumu pret sevi runā Glābējs, bet par mīlestību. Bet tur, kur ir žēlums, nav mīlestības un nevar būt. Tikai mīlestība ir spējīga attīstīt personību, žēlums to ved pretī degradācijai.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad pārstāju priecāties

Mani vienmēr izbrīnīja fakts, ka ir cilvēki, kuri spēj priecāties brīžos, kad tos piemeklējušas slimības, grūti laiki, kad tuviniekiem ir problēmas. Kaut kāda liekulība!?

Bet ar laiku es sapratu, ka prieks, tā ir sajūta, kas nav atkarīga ne no kādiem ārējiem apstākļiem. Tāpat kā bagātība un veiksme nevar garantēt prieku, tāpat arī nabadzība un slimības nevar atņemt cilvēkam šo dāvanu.

Jo vienīgais patiesa prieka avots ir cilvēka savienība ar Visu Augstāko. Kad Dievs piedzimst dvēselē vēlreiz un vēlreiz. Prieka trūkums nozīmē tikai to, ka kaut kas nav kārtībā ar šo savienību. Iespējams, esi parāk koncentrējies uz sevi, savām sajūtām, prātu un problēmām, un sirdī Dievam nav vietas.

Es esmu aizmirsis par Dievu katru reizi, kad sāku salīdzināt un vērtēt

Svētajos rakstos runā par to, ka ikviens cilvēks ir unikāls un vienīgais tads uz pasaules. Un Dieva griba priekš katra no mums ir sava.

Jau no agras bērnības mēs esam raduši, ka mūs salīdzina un mēs salīdzinām: “Paskaties, kāda gudra meitene ir Katja – labi mācās, spēlē vijoli, bet tu visu laiku skraidi ar puikām pa pagalmu!!…” Šāda salīdzināšana ir ne tikai sāpīga, bet ļoti kaitīga cilvēkam jebkurā vecumā. Bērniem jābūt dažādiem.

Atceros vienu zīmīgu gadījumu..

Mēs ar vīru ciemojāmies pie labiem draugiem. Es sāku runāties ar kādu jaunu sievieti. Viņa sāka man stāstīt par sevi un savu ģimeni. Izrādījās, ka viņa ir ļoti iejūtīgs, ārkārtīgi laipns un stiprs cilvēks. Un, salīdzinājumā ar viņu, es sajutos neveiksminiece. Jo vairāk es sajūsminājos par viņu, jo mazāk patiku sev. Centos to neizrādīt un turpināju sarunu. Jo vairāk viņa stastīja, jo skaidrāk es sapratu, ka esmu tūkstošiem reižu sliktāka par viņu – gan kā sieva, gan – māte, gan – kristiete. Man palika tik neciešami slikti, ka atvainojos un devos projām, tā atņemot sev patīkamu vakaru.
Jā, salīdzināšana dzīvi padara drūmu. Tas, kas vienam ir vienkārši un pats par sevi saprotams, tas citam šķiet kas neiespējams. Taču vienam cilvēkam ir vieni uzdevumi, ne sliktāki vai labāki, bet vienkārši – savi, un otram tie ir pavisam citi. Visi mēs esam dažādi un katrs unikāls un, zinot šo patiesību, mums vieglāk ir cienīt sevi un citus. Katram ir tiesības uz mīlestību un savu ceļu.

 

Autors: Nataļja Goroškova

Tulkoja: Ginta FS