Kur skatās Dievs?

Atbilde uz jautājumu: “Kur skatās Dievs?”…

Dievs rada no sevis.
Visām no Viņa dziļumiem nākošajām monādēm* piemīt šī dziļuma īpašības, tajā skaitā arī absolūtā brīvība.
Tādējādi dievišķais radošums pats ierobežo Radītāju, tas nosaka Viņa varenību ar robežu, aiz kuras atrodas Viņa radītā brīvības un varenība.

Brīvība tāpēc arī ir brīvība, ka tā dod iespēju visdažādākajām izvēlēm.

Un daudzo monāžu esības laikā to noteica gan negatīvas izvēles, gan tikai tikai sevis pašu apliecināšanās un tas ir ceļš, kurā tās atteicās no Dieva.
No šejienes tas, ko mēs saucam par pasaules ļaunumu, no šejienes ciešanas, no šejienes cietsirdīgi likumi, un līdz ar to arī tas, ka šo ļaunumu un ciešanas var pārvarēt.

Likumi pasargā pasauli no pārvēršanās haosā. Paši dēmoni ir spiesti rēķināties ar tiem, lai pasaules nepārvērstos pelnos.
Tāpēc tie neapgriež un neatceļ likumus, taču padara tos vēl smagākus. Likumi ir akli. Un tie nevar tikt apgaismoti vienā mirklī, ne arī ar kādu brīnumu, ne arī ar Dievišķā ārēju iejaukšanos, bet gan garākā kosmiskā ceļā, kurā no dievišķā atkritušās monādes atbrīvojas no savas ļaunās gribas.

Dievā visaptveroša mīlestība un neizsīkstošs radošums ir saplūduši vienā.
Visas dzīvās būtnes, arī cilvēks, tuvojas Dievam, izmantojot trīs viņam iedzimtas dievišķās īpašības: brīvību, mīlestību un dievišķo kopradīšanu.
Dievisķā kopradīšana ir mērķis, mīlestība ir ceļš, brīvība ir nosacījums.

Dēmoniskās monādes ir brīvas, tāpat kā viss, taču to mīlestība ir dziļi pagrimusi. Viņiem tā vērsta tikai uz iekšieni: dēmons mīl tikai sevi.
Un tā kā visa varenā mīlestības rezerve, kas mīt viņa garā, ir koncentrēta tikai uz viņu, dēmons mīl sevi ar tik lielu spēku, ar kādu neviens cilvēks nav spējīgs sevi mīlēt.
Dēmoniskās monādes nevar zaudēt spēju radīt. Taču Dieva līdzradīšana tām izraisa tikai vislielāko naidīgumu. Katrs dēmons rada tikai sevis dēļ un savā vārdā.

Cilvēka radošums pārvēršas par Dievišķo kopradīšanu no brīža un tiktāl, ciktāl viņa neatvairāmo radošo impulsu virza viņa gribas un ticības centieni kalpot Mīlestības Dievam, nevis sasniegt egoistiskus mērķus – slavu, baudu, materiālus panākumus un kalpošana nežēlīgām un zemiskām mācībām.

Tieši trīs vārdi – brīvība, mīlestība un Dievišķā kopradīšana – nosaka Pasaules Rozes attieksmi pret mākslu, zinātni, izglītību, laulību, ģimeni, dabu un pat pret tādiem dzīves elementiem, kurus visas reliģijas atstāj novārtā, dzīves labiekārtošanu un krāšņumu.

Danils Andrejevs “Pasaules Roze”

* Termins monāde tiek lietots kosmiskajā filozofijā un kosmogonijā, lai apzīmētu visvienkāršāko vai oriģinālāko vielu. Kā sākotnēji uzskatīja pitagorieši, monāde ir Augstākā būtne, dievišķums vai visu lietu kopums.

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību

Pasaulē nav nekā graujošāka un nepanesamāka par bezdarbību.

Redzēt “Radītāja plānu” nenozīmē sēdēt bezdarbībā un “ķert nirvanu”. Tas nozīmē atklāt sevī dievišķo enerģiju un dzīvot, vadoties no sirds un sirdsapziņas. Būt drosmīgam, godīgam un viedam.

Ja tava sirds tev saka – kalpo cilvēkiem, dodies mierpilnos gājienos, nepiedalies ļaunuma darbos, bet atmasko tos, tad dari to! Tā arī ir tava personīgā un garīgā izaugsme. Tas arī ir Radītāja nolūks, lai beidzot tu sevī atklātu dievišķo būtību.

Ja nebūtu visu šo grūtību – katalizatoru – nebūtu arī šīs izaugsmes.

Notiek lieli globālie Visuma procesi, kuri paātrina laiku mūsu realitātē. Tas ir neizbēgams process. Tāpēc arī katalizatori ir pastiprināti, lai katrs cilvēks varētu izdarīt savu izvēli. Vai nu tu izdari savu apzinātu izvēli Patiesības, Goda, Kalpošanas citiem, Mīlestības un Gaismas virzienā, vai arī atsakies no savas atbildības un peldi “pa straumi” tieši turp, kur tava brīvība un dzīve nebūs nekā vērta.

Šobrīd ikviens stāv šīs izvēles priekšā. Un tieši plandēmija ir kļuvusi visiem mums par fināla katalizatoru. Daudzi, ieraugot šos melus un zinot par parazītu plāniem, sāk rīkoties. Informēt cilvēkus un turpināt savu garīgo attīstību ar kalpošanas sabiedrībai un iekšējo potenciālu atvēršanas palīdzību.

Cilvēki Austrālijā un visā pasaulē izdara šo izvēli. Izvēle palikt brīvam piedāvā grūtības, caur kurām izejot, cilvēks kārto savas Dvēseles galaeksāmenu. Kurš nav gatavs šīm grūtībām un grib, lai visu izlemtu viņa vietā, lai citi dotu pavēles un saglabātu viņa komfortu, viltus tiesības un brīvības, nespēs šo eksāmenu nokārtot.

Cilvēks var smelties iedvesmu un motivāciju, taču kamēr viņš nekļūst pats sev līderis, varonis un glābējs, kamēr pats neatbrīvosies no manipulējošiem motīviem, savtīguma, vēlmes kontrolēt un vēlmes pēc varas, viņš nespēs apzināties notiekošo un saprast, kas ir viņa dzīves mērķis šeit un tagad.

Ko vērta ir visa viņa nodzīvotā dzīve, cik dienas no nodzīvotajām pa īstam ir bijusi dzīve nevis eksistence? Un bezdarbība ir kļūdaina saprašana par visu to, par ko runā cilvēki, kuri apzinās Radītāja plānu. Gluži otrādi, nepieciešamā darbība, kas nāk no sirds un izved tevi uz tavas Dvēseles evolūcijas ceļa.

Mums visiem tika dots pietiekoši daudz laika, lai izietu savas Dvēseles jaunību un sagatavotos pēdējam spēka un izturības eksāmenam.

Ir pienācis laiks pieaugt un ņemt atbildību savās rokās. Ar izlēmīgu rīcību, patiesību un vienotību.

Avots: vladfreedom
Paldies Māra Brante
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Pasaule nāk no mīlestības

It visu ļoti vienkārši var izteikt dažās frāzēs:
🌞Vienmēr un visur saglabāt mīlestību pret Dievu un to palielināt.
🌞It visā redzēt un mīlēt Dievu, just augstāko gribu.
🌞Nemeklēt vainīgos.
🌞Pieņemt pasauli un cilvēkus tādus, kādi tie ir.
Pasaule nāk no mīlestības, piepildās ar mīlestību, aiziet mīlestībā un kļūst par mīlestību.

Sergejs Lazarevs “Karmas diagnostika”
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Par mūsu Radītāju

1. Radītājs ir augstākās laimes avots, kāda tik vien ir iespējama. “Dievs ir Mīlestība”.

2. Dievs ir viens.
Tas nozīmē: pasaule, kurā mēs dzīvojam, citas pasaules, Visums, viss ir Radītāja izpausme.
Vienlaicīgi Dievs ir ārpus matērijas, telpas un laika. Tas, ko mēs dēvējam par dialektiku, pretmetu cīņas un vienotības likumu, ir Radītāja portrets.
“Kas augšā, tas – apakšā” – teica senie. Procesi cilvēka Dvēselē, Saules centrā un Galaktikas dzīlēs notiek pēc vieniem un tiem pašiem Mīlestības un Vienotības likumiem. Zvaigznes spīd, lai sajustu Mīlestību. Cilvēks dzīvo, lai sajustu Mīlestību.

3. Dievs ir jebkuras laimes, kuru mēs saņemam avots. Viņš dod mums Mīlestību, Viņš dod mums jebkuru iedomājamu vai neiedomājamu laimi un baudu.
Ņemot vērā to, ka cilvēks ir daudzplānu būtne, tad arī laimes jēdziens nav vienots.
Ir momentāla laime, kas saistās ar ķermeni, ir daudz nozīmīgāka, saistīta ar Garu, un ir vēl lielāka mēroga laime, kas saistīta ar Dvēseli.
Bet pati galvenā laime ir saistīta ar Mīlestību pret Dievu.
Dievs ir visu mūsu nelaimju avots. Viņš atņem mums visu, izņemot Mīlestību.

4. Dievs ir visuzinošs, visuvarens un žēlsirdīgs. Un Viņa griba acīm neredzami ir it visā. Mēs taču nekad pilnībā neuzzināsim Radītāja nodomus. Tāpēc no mūsu skatu punkta nevar būt pilnīga taisnīguma.
Neapmierinātība ar notiekošo apkārtējā pasaulē nozīmē tikai to, ka mēs savu cilvēcisko loģiku esam nolikuši augstāk par Radītāja nodomiem…
Dievs mūs mīl un Viņam ir vajadzīga mūsu Mīlestība. Viņš audzina un palīdz mums sajusties par Viņa bērniem. Jebkura notiekošā notikuma loģika ir Mīlestības loģika.

5. Radītājs ir mūžīgs.
Viss, ko mēs redzam, zinam un jūtam, – ir īslaicīgs.

Sergejs Lazarevs
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dmitrijs Trockis: «Slimība ir nepareiza dzīves mērķa sekas»

Pat oficiālā medicīna atzīst, ka daudzu slimību iemesls ir meklējams paša cilvēka apziņā un viņa attieksmē pret dzīvi. Par to, kāds ir slimību rašanās algoritms un kā izdziedināties, es sarunājos ar Dmitriju Trocki, psihologu, hiromantu un izaugsmes treneri, kurš nepareģo nākotni, jo to iespējams transformēt pašam.

— Dima, kas vispār ir slimība?

— Es reiz dzirdēju šādu vārda “slimība” traktējumu – “Dievs dziedina ar zināšanām”. Dievs patiešām dod zināšanas un stimulu, lai sveikā izietu no šīs sarežģītās situācijas. Es par slimību saucu ne tikai kādu ķermeņa kaiti, bet arī radošu, garīgu, emocionālu, finansiālu (parādi, kredīti) kaiti.  Man jebkura slimība ir rādītājs tam, ka cilvēks kaut kur nav godīgs, patiess pret sevi un citiem cilvēkiem, viņa domas nesaskan ar sajūtām un darbi nesaskan ar domām. Šo stāvokli Krilovs ļoti brīnišķīgi aprakstīja  savā fabulā “Gulbis, vēzis un līdaka”. Šo trīs dzīvo radību slimība bija tāda, ka viņi tā arī neizkustināja ratus no vietas, jo vilka tos katrs uz savu pusi, jo katrs sevi uzskatīja par gudrāko. Tā arī ķermeņa, prāta un jūtu neatbilstība noved pie slimības.

— Lūdzu paskaidro, kā sajūtas un rīcība noved pie reālām diagnozēm, kāds ir šis mehānisms?

— Uz šo jautājumu atbildēšu filosofiski. Lai saistītu cēloni un sekas, noteiktu rīcību un rezultātu, slimību, jums ir nepieciešama spēja pietiekami ilgi koncentrēties uz jebkuru priekšmetu. Manā bērnībā mēs lasījām grāmatas un pratām koncentrēties uz lasīšanu tik labi, ka izlasījām to no sākuma līdz beigām, nepārslēdzoties uz datorspēlēm, citām grāmatām vai internetu.

Koncentrācija pilnībā ļāva uztvert grāmatas saturu. Šobrīd mana statistika runā par to, ka cilvēku spēja koncentrēties ir kļuvusi ļoti vāja un ļoti reti kurš ir spējīgs izlasīt grāmatu no sākuma līdz beigām, un reti kurš spējīgs iesākto novest līdz galam.

Bet, ja cilvēkam piemīt no dabas dotā vērošanas spēja, viņš savu uzmanību pievērsīs tam momentam, kad sākās slimība un tam, kas notika pirms tā iestājās. Un tajā vienmēr būs kaut kādi emociju uzliesmojumi, kaut kādas neizdzīvotas situācijas. Un tad tu sapratīsi, ka slimība radās no tā, ka tu nebiji godīgs attiecībā pret kādu cilvēku. Ir vienkarši jāpievērš sava uzmanība šim laika periodam un jāpadomā par to.

Slimības avots vienmēr ir nepatiesums pret kādu cilvēku. Tas nevar būt nekas abstrakts, tās nevar būt jūtas attiecībā pret kādu valsti, karu vai kādu parādību – vētru vai ugunsgrēku. Piemēram, man skolā bija “slimība” – divnieks angļu valodā. Bet tas nenozīmē, ka man nepatika visa angļu valoda, nē, tā bija nepatika pret konkrēto skolotāju, kurš vienā ceturksnī aizvietoja mūsu ierasto skolotāju.

Ne tikai ķermeņa slimības, bet arī finansiālās (kredīti, parādi, zema alga), garīgās, sociālās rodas dēļ mūsu nepatiesuma pret kādu konkrētu cilvēku vai arī sevi.

Bet pirmais vienmēr sāk slimot fiziskais ķermenis, tāpēc, ka to mēs vislabāk jūtam.

— Vai ir kādi izņēmumi? Mēdz taču notikt dažadas epidēmijas, gripa, vīrusi, vai piemēram, iesnas tāpēc, ka esam saaukstējušies?

— Ok, tātad par piemēru ņemsim gripu. Ikviens cilvēks pastāstīs, ka gripu izraisa vīruss, kas tiek nodots pa gaisu pilienu veidā un, ka tas nekādīgi nav saistāms ar cilvēka iekšējo stāvokli. Taču, pievērs uzmanību, ka gripas uzliesmojumi vienmēr notiek tajos laika periodos, kad lielākā iedzīvotāju daļa nav apmierināta ar kāut kadu parādību: dolāra kursa pacelšanos, atvaļinājumu, kas beidzies, jāsāk iet skolā, pēkšņi ir kļuvis auksts un drēgns laiks un garastāvoklis cilvēkiem ir pasliktinājies. Tas – lielos vilcienos. Ja skatāmies katru gadījumu atsevišķi, redzam, ka vienmēr paaugstinās aizkaitinātība vienam pret otru, reizē ar to arī atbildības līmenis par to, kā jūtamies, vai bezatbildības, ja mēs šīs sajūtas pilnvērtīgi neizdzīvojam un neizpaužam.

Nav izņēmumu. Mēs visi slimojam un atveseļojamies pēc stingras sistēmas. Melojam sev un citiem – slimojam, kļūstam godīgi pret sevi un citiem – atveseļojamies.

Vēl viens pavediens ir vārdā “dziedināšana”. Pareizi uzstādītā mērķī atrodas atbilde, kā atveseļoties no jebkuras slimības.

Ja tu pastāvīgi slimo, lūdzu, paskaties, kāds tev ir dzīves mērķis, ko tu vispār vēlies. Ja tā ir nauda naudas dēļ, laulības precēšanās dēļ, vai tā ir kaut kā pierādīšana kādam no pagātnes – mammai, bijušajam, klasesbiedrenei, ja tavs mērķis ir pagātnē, tad vienmēr būs slimība. Slimība saka:  tu nepareizi izturies pret pašu dzīvi. Dzīve nav bēgšana no pagātnes vai dzīšanās pēc nākotnes rēgiem, tā ir 100% dzīvošana šeit un tagad. Ko es konkrēti jūtu tagad?

— Dažkart savās lekcijās tu saki, ka cilvēki nevar atbrīvoties no kaut kādām slimībām tāpēc, ka viņiem tās ir izdevīgas. Ar ko izdevīgas?

— Pirmkārt – slimība ir uzmanības magnēts. Ar slimības palīdzību mēs tiešā veidā “vampirējam” to cilvēku uzmanību, kuri mūsuprāt mums to pārāk maz dod. Ar slimības palīdzību var neiet uz skolu, uz darbu. Var pievērst sev mammas uzmanību – mēs taču nesaprotam, ka viņa strādā, jo jānodrošina ģimene, jāpacieš piedzērušais tēvs un vēl kaut kas. Mēs to visu nevaram paturēt galvā, tāpēc egoistiski velkam deķīti uz savu pusi – savu tuvinieku uzmanību – uz sevi.

Otrkārt, slimojot var izvairīties no atbildības. To, kuru mums piešķīrusi daba, sociums, vīrs, sieva, bērni. Jo mazak mēs vēlamies uzņemties atbildību par savām domām, sajūtām un darbībām, jo vairāk mēs būsim spiesti slimot, tā attaisnojot savu nekā nedarīšanu.

— Ir ļoti sarežģīti tam piekrist, īpaši, ja runājam par tādām smagām saslimšanām, ka onkoloģija, cukura diabēts, slimībām, kas nodara ļoti smagas ciešanas.

— Sarežģīti tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā. Es neskaitāmas reizes esmu komunicējis ar onkodispanseru pacientiem. Tur apmēram puse pacientu saka sekojošas frāzes: “Es labāk nomiršu, nekā piekāpšos kādam”, “Es labāk miršu, nekā palūgšu piedošanu”, “Es zinu, kā vajadzēja”, “Man ir taisnība un citu variantu nav”. Cilvēkiem nav vēlmes dzīvot tālāk un attīstīties. Viņiem vienkaršāk ir nomirt, kā mainīt savas domas, vārdus, darbus attiecība pret noteiktiem cilvēkiem.

Lai atveseļotos, ir jāapēd veselā saprāta tabletīte – jāpaskatās uz sevi kritiski, godīgi. Nevis no sava zvanu torņa, bet no malas. Un godīgi jāatbild pašam sev uz jautājumu: kam man jābūt šiem cilvēkiem un kas es biju. Man bija jābūt draugam, bet es biju vienkārši lietotājs. Man bija jābūt biznesa partnerim, bet es biju izmantotājs. Man bija jābūt dēlam, bet es biju pats gudrākais psihologs un kļuvu tik pārgudrs, ka pats sapinos sava gudrībā.

— Tagad konkrēti ar piemēru palīdzību tiksim skaidrībā, kā domāšanas maiņa noved pie atveseļošanās?

— Pagājušo vasar es vadīju treniņu Lietuvā. Uz lekciju tika atvesta meitene ratiņkrēslā, kuras diagnoze bija izkaisīta skleroze. Viņa vairs nespēja ne stāvet, ne sēdēt, praktiski neko. Mēs sākām ar viņu sarunāties un sarunas procesā noskaidrojās, ka apmēram pirms pusgada viņa, pierādot savai mātei, ka nav muļķe un, ka viņai ir smadzenes, sāka strādāt juridiskajā birojā. Viņa kolektīvā bija vienīgā sieviete starp desmit vīriešiem. Un ļoti centās atbilst – būt tāda, kā viņi: sāka gudri spriedelēt un mēroties spēkiem, rādīt savu “Es”.  Vīrieši tādas pārgudras sievietes parasti uztver ar smaidu un arī šajā gadījumā, tie sāka par viņu ņirgāties: par to, ka šo darbu viņa dabūjusi ne jau pateicoties savām prāta spējām, bet tikai savai ārienei utt. Viņa ļoti apvainojās, dusmojās, ienīda, bet ārēji to neizrādīja – ārēji bija kā vecis, stiprāka par visiem. Bet – tikai ne iekšēji. Kā arī visi mēs – iekšēji esam jūtīgi un viegli ievainojami.

Šī ieksējā cīņa ar vīriešiem noveda viņu pie šīs slimības. Ar šīs slimības palīdzību viņa savai mātei momentā pierādīja, kāpēc viņa nesasniedza savu mērķi. Vīrieši tagad baidījās par viņu jokot, jo par slimajiem taču nejoko. Pirmais, uz ko es viņai norādīju, uz nepatiesumu attiecībā pret savu mammu un bijušo vīru, kuram arī viņa pastāvīgi pierādīja, ka viņai galvā ir smadzenes nevis zāģu skaidas. Viņa pierādīja, bet iekšēji raudāja, dusmojās, neieredzēja.

Un pēc tam, kad viņa bijušajam vīram palūdza piedošanu par to, ka neapprecējas ar viņu dēļ mīlestības, bet gan tāpec, lai mammai pierādītu, ka ir realizējusies, ka raksturs viņai nemaz nav tik draņķīgs, kad palūdza piedošanu kolēģiem par to, ka ienīda viņus, bet ārēji smaidīja un tēloja, ka viss ir labi – viss mainījās. Pēc diviem mēnešiem viņas veselības stāvoklis krasi sāka uzlaboties un diagnoze tika noņemta. Viņas materiālāis stāvoklis strauji uzlabojās un viņa satika savu mūža mīlestību un apprecējās.

Šobrīd viņa ir vesela, jo nomainīja mērķi. Agrāk mērķis bija pierādīt, ka viņa ir labāka par visiem, ka viņa ir pasaules naba. Bet tagad saprata, ka visa jēga ir tajā, ka tu vienkārši dzīvo neko nevienam nepierādot, vienkārši šeit un tagad tu pati. Tieši pareizi uzstādīts mērķis palīdzēja atveseļoties.

— Tas darbojas arī onkoloģijai?

— Kirovā uz treniņu atnāca trīs sievietes ar onkoloģiju: smadzeņu vēzi, krūts un asins vēzi. Sakumā katra no viņām domāja, ka slimo pēc kāda individuāla scenārija. Bet pēc tam, kad bija “izģērbušās”, izstāstījušas savu vēsturi, ieraudzīja, ka visas viņas vieno viens mērķis – pierādīt pasaulei savu tuvāko personā, ka viņas ir pašas, pašas gudrākās, ka viņām vienmēr taisnība, ka zin izeju no jebkuras situācijas, ka ikvienam var kaut ko ieteikt, kā pareizi jadara. Treniņa laikā viņas pārskatīja savu attieksmi pret dzīvi, konkrēti, katra pārskatīja savu attieksmi pret cilvēkiem, kuriem pierādīja, ka ir pasaules naba. Un visām trijām neilgā laikā tika noņemta diagnoze.

— Kā atrast to mērķi, kas aizvedīs pie izdziedināšanās?

— Cilvēkam nav pārāk liela izvēle, jo globālā mērogā ir tikai divas iespējas. Pirmā – paradīt savu varenību, otrā… Ko es tavā labā, Dievs, varu izdarīt? Ko es varu Tavā labā izdarīt caur mammu, tēti, priekšnieku, padoto, vīru, bērniem. Jo visi šie cilvēki – tas ir pats Radītājs savos mazajos avataros. Tāpēc mērķis ir kalpošana cilvēcei – tad būs minimizēti zaudējumi, maksimāli būs atklāsme, veselība, labklājība. Dzīve kalpošanā būs piepildīta. Vai arī paštaisnums un sava “Es” piepildīšana. Un tas ir ceļš pie slimības.

— Kas, tavuprāt, ir pats grūtākais ceļā uz pašizdziedināšanos?

— Uzticēšanās. Piemēram, tu lasi šo rakstu, jūti 100% uzticēšanos man un šīs uzticēšanās mudināts, sāc praktizēt to, kas šajā intervijā šķiet noderīgs. Un tad tu saņemsi 100% rezultātu. Taču, ja nopērc šo avīzi, nejauši izlasi šo rakstu, lai īsinātu savu laiku, tavā dzīvē nekas nemainīsies, jo tavs uzticēšanas līmenis ir nulle. Viss atkarīgs no uzticēšanās sistēmai, kuru tu praktizē.

— Tātad nav svarīgi, kāda tā tieši ir sistēma – Tava, Luīzes Heijas, Valērija Siņeļņikova vai vēl kāda? Svarīgs ir tikai tas, cik tu tai uzticies un praktizē to?

— Jā, tikai patiesībā šajā gadījumā tu uzticies nevis sistēmai, ne trenerim, pat ne intervijai, kuru šobrīd lasi. Pēc būtības tā ir uzticēšanas Dievam? Tā ir intuitīva lēmuma pieņemšana, kas nav balstīta uz loģiku, vai zināšanām, kuras tev šobrīd ir.

Un tu uzticies nevis meistaram, bet tam, kas aiz viņa stāv. Bet Viņš, tici man, zin par tavu dzīvi visu.

Uzticēšanās ir pats galvenais, Sieviete uzticas vīrietim, bet vīrietis uzticas Dievam vai, ja viņš pie Tā vēl nav nonācis, tad tam, ko viņš uzskata par starpnieku starp sevi un Dievu dotajā brīdī.

Bērni uzticas vecākiem, tapēc attīstās. Uzticoties, darba devējs pieņem darbā darbinieku, bet tas, savukārt, izvēlas darba devēju. Ne velti Kristus teica:  “Katrs saņem pēc savas ticības”. Ar uzticēšanos sākas izdziedināšanās no visām kaitēm – fiziskajām, finansiālajām, emocionālajām un attiecību.

Ar Dmitriju Trocki sarunājās Anna Kuzņecova
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Youtubē ir ļoti daudz Dmitrija Trocka lekciju, februārī viņā atkal viesosies Lietuvā, taču klausīties variet šeit:

 https://www.youtube.com/watch?v=kdzL99GIlXo&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=4&t=9900s

Sajā rullītī septiņu soļu sistēma, kā atrisināt jebkuras problēmas, izpildīju darbiņu un saņēmu rezultatu 🙂

https://www.youtube.com/watch?v=4hIYWVJbq64&list=PLFTLEoDrfETvjWfx3zbagLjR0NJe0A7Ph&index=3&t=3782s

 

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi

Tu pastāvīgi esi izvēles priekšā. Un jautājums ir viens: vai iesi aiz Dieva vai paklausīsi savam šaubu māktajam “Es”. Tu zini, kurš lēmums ir īstais, bet garastāvoklis, kaislības un sajūtas tev liek izvēlēties pašnoliegšanas ceļu.

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi un Viņš tev dāvā to, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs. Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var censties tevi pārliecināt par to, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēl joprojām ciešu tās pašas dvēseles sāpes, ko cietu pirms pusgada. Visticamākais, es atkal ieslīgšu tajos pašos depresīvajos stāvokļos un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”

Līdzīgām domām nav gala. Tās grūti paslaucīt malā, kaut gan zini, ka tās nav no Dieva. Lūk, ko Viņš tev saka: “Es tevi mīlu. Es esmu ar tevi. Es vēlos, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es vēlos, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam!”

Šī ir tā balss, ko vajag dzirdēt. Taču, lai tas notiktu, tev nemitīgi jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, dienu un nakti. Jo tu taču pats nosaki un izlem, ko domāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem aizvest līdz pilnīgai pašiznīcībai, bet ar rīcību tikai nostiprināties sevis paša nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvelēties citu ceļu: domāt, runāt un rīkoties Dieva vārdā un doties pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.
Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.

Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.

Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.

Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Avots: http://www.aum.news

Tulkoja: Ginta FS