Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi

Dievs1111

Tu pastāvīgi esi izvēles priekšā. Un jautājums ir viens: vai iesi aiz Dieva vai paklausīsi savam šaubu māktajam “Es”. Tu zini, kurš lēmums ir īstais, bet garastāvoklis, kaislības un sajūtas tev liek izvēlēties pašnoliegšanas ceļu.

Galvenais ir ticēt, ka Dievs ir ar tevi un Viņš tev dāvā to, kas tev tik ļoti ir vajadzīgs. Emocijas, kuras izsauc sevis nepieņemšana, var censties tevi pārliecināt par to, ka šī ticība nestrādā. Tu domā: “Es vēl joprojām ciešu tās pašas dvēseles sāpes, ko cietu pirms pusgada. Visticamākais, es atkal ieslīgšu tajos pašos depresīvajos stāvokļos un uzvedības shēmās. Manī nekas nemainās!”

Līdzīgām domām nav gala. Tās grūti paslaucīt malā, kaut gan zini, ka tās nav no Dieva. Lūk, ko Viņš tev saka: “Es tevi mīlu. Es esmu ar tevi. Es vēlos, lai tu man pietuvinātos, lai iepazītu prieku un manas klātbūtnes mieru. Mana vēlme ir dot tev jaunu sirdi un jaunu garu. Es vēlos, lai tu runātu ar manu muti, redzētu manām acīm, dzirdētu manām ausīm un pieskartos maniem pirkstiem. Viss mans ir tavs. Uzticies man un ļauj man būt tavam Dievam!”

Šī ir tā balss, ko vajag dzirdēt. Taču, lai tas notiktu, tev nemitīgi jāizdara izvēle – ne laiku pa laikam, bet katru mirkli, dienu un nakti. Jo tu taču pats nosaki un izlem, ko domāt un ko darīt. Ar savām domām tu vari iedzīt sevi depresijā, ar saviem vārdiem aizvest līdz pilnīgai pašiznīcībai, bet ar rīcību tikai nostiprināties sevis paša nepieņemšanā.

Tomēr tu vienmēr vari izvelēties citu ceļu: domāt, runāt un rīkoties Dieva vārdā un doties pretī Gaismai, Patiesībai un Dzīvei.
Henrijs Nouvens “Mīlestības iekšējā balss”
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Gars. Dvēsele. Ķermenis.

dvesele-uzdevums1
Viss šajā pasaulē ir hierarhisks. Paldies Dievam, ka tā ir. Pateicoties šim principam ir vieglāk izprast veselības un laimes jautājumus. Šī principa neievērošana noved pie daudz un dažādām problēmām.

 

Tas, kas hierarhijā augstāks, ir svarīgākais. Viss dzīvē seko Galvenajam, pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam. Cilvēks pēc savas uzbūves ir trīsvienība – Gars-Dvēsele-Ķermenis. Un viņa dzīve arī pakļaujas Galvenajam. Viss sākas ar garīgo dabu, sekojot Galvenajam.

 

Cilvēks šajā dzīvē ir atnācis no nekurienes, no garīgās, kosmiskās, nemateriālās sfēras. Tur viņš arī aiziet. Savukārt dzīve Fiziskajā Visumā, ķermenī arī pakļaujas šiem pašiem garīgajiem, Dieva kosmiskajiem likumiem. Pat tad, ja mēs to nesaprotam un neievērojam, mēs dzīvojam saskaņā ar tiem.

 

Atcerieties uzrakstu, kas padomju laikos bija izvietots transportā: “Sīknaudas neesamība neatbrīvo no soda par braukšanu bez biļetes”. Mūs neviens nav atbrīvojis no atbildības, gadījumā, ja mēs kaut ko nesaprotam vai neievērojam savas neuzmanības dēļ.
Lai mēs neaizmirstu, kādiem likumiem esam pakļauti, mums tiek dots ķermenis un divi tā stāvokļi – veselība un slimība.

 

Mūsu ķermenis ir kareivis. Atnāk signāls no garīgās sfēras un ķermenis izpilda pavēli – dod mums signālus par mūsu dzīves neatbilstību tiem UZDEVUMIEM, kurus esam nākuši šajā dzīvē izpildīt, par nepareizo ceļu, kuru ejam, par mūsu garīgo degradāciju, par to, ka esam iztērējuši mums doto avansu, dzīvojot bezatbildīgi – ķermenis slimo, lai mums pateiktu priekšā.

 

Veselība mums tiek dota, lai palīdzētu izpildīt savu sūtību, savu dzīves uzdevumu. Mēs NEesam radīti tam, lai vienkārši nopirktu aifonu vai sēdētu un blenztu televizorā, sapņojot apceļot kārtējās siltās zemes, lai iepazītu pasauli, neiepazīstot sevi…

“Piedzimt par cilvēku ir ļoti reta iespēja. Tas ir kaut kas tāds, par ko jābūt ārkārtīgi pateicīgam. Taču piedzimšana par cilvēku ir bezjēdzīga, ja savu dzīvi pavadat trakonamā. Tā ir bezjēdzīga, ja visu laiku satraucaties par naudas trūkumu. Tā ir bezjēdzīga, ja kļūstat par neirotiķi dēļ tā, ka nevarat dabūt prestižu darbu. Tā ir bezjēdzīga, ja ilgstoši raudat par to, ka esat pazaudējis savu draudzeni.”
(Kodo Savaki Rosi – viens no pazīstamākajiem japāņu dzenbudisma meistariem)

Ne mēs esam izdomājuši šo pasauli un šos principus. Un, ne mums tos izmainīt. Taču mums būs tiem sekot un pakļuties galvenajam garīgajam, Dievišķīgajam principam, izpildot SAVU DZĪVES UZDEVUMU. Ko paredz cilvēkam viņa Gars? Kā minimums, dzīvot saskaņā ar garīgajiem, Dieva likumiem.

 

Ko par to zin cilvēks? Kad viņš par to aizdomājas?

 

Kā likums, tikai tad, kad ir sadarījis muļķibas, kad ķermenis vairs nespēj elpot no signālu pārbagātības. Kad veselības vairs nav. Bet ļoti gribas dzīvot “ar pilnu krūti”.
Lūk, tad iestājas “otrā maiņa” un “papildus nodarbības”, lai atgrieztu mūs pie veselā saprāta, pie saviem uzdevumiem. Pie Cilvēka, kurš palicis neattīstīts pašā cilvēkā. Pie Sapratnes, kas un kā ir saistīts, un kā it viss mūs ietekmē.
Kā vienmēr, ir Galvenais, kam seko mūsu dzīve.

 

Tulkoja: Ginta FS