Pieņem Dieva dāvanas

– Visu, ko radījis Dievs, Viņš baro ar savu radošo enerģiju. Vienmēr un visur, šeit un tagad. Bet savas ilūzijas radījis esi tu pats. Un, lai saglabātu tās dzīvas un paildzinātu to eksistenci, tev nākas tās pašam barot ar savu enerģiju, savu uzmanību un savu laiku. Savādāk tās izplēnēs kā rīta migla.
Tāpēc būt dievišķam ir viegli. Viegli ir mīlēt un būt laimīgam. Tajā tu esi neizsmeļams. Bet, cik nogurdinoši ir barot savas ilūzijas! Galvenā pazīme tam, ka cilvēks ir savās domās atdalīts no Visuma Radītāja un maldina sevi ar ilūzijām par to, ka ir atdalīts no visa dievišķā – ir hronisks nogurums, dzīvības enerģijas trūkums un mūžīga neapmierinātība ar sevi un citiem…

Dievs tevi radījis svētlaimei. Tāpēc viegli un bezrūpīgi pieņem viņa dāvanas. Tev ir tiesības mīlēt un būt laimīgam. Neklausies tajos, kuri vaino tevi par to, jo tev apkārt ir nelaimīgi cilvēki. Tā nav tava, bet viņu vaina, ka viņi nezin un negrib iepazīt bezgalīgo Dievu un tāpēc nepieņem ar prieku Viņa nesavtīgās dāvanas.

Igor Nemoff “Kājāmgājējs”
​​​​​​​Tulkoja: Ginta Filia Solis

Kas tad mums īsti pieder?

pateicība555

Priekšstats par to, ka man pieder vēl kaut kas, izņemot manu iekšējo pasauli, ir kļūdains. Mēs pat savu ķermeni nevaram kontrolēt. Tajā praktiski visi procesi notiek bez mūsu apzinātas līdzdalības. Patiesībā šis ķermenis mums vienkārši ir “izsniegts”, un mēs to lietojam, lai risinātu kaut kādus savus uzdevumus. Apmaiņā pret to, mums pret savu ķermeni ir jāizturas atbildīgi – tas jākopj, jāmazgā, jābaro, laikā jānoliek gulēt un no rītiem jāvingrina.

Austrumu filozofijā viss dzīvē tiek uztverts kā Radītāja dāvana. Un nav nekas, pret ko būtu attieksme “tas ir mans”.

Ja man ir draugs, tātad man ir jāveido ar viņu attiecības, jāieguldās tajās. Vai tādēļ draugs ir kļuvis par manu īpašumu? Taču, nē, viņš drīkst gan aiziet, gan nodot, gan distancēties vai gluži otrādi, kļūt tuvāks man.

Ja man ir darbs – tā atkal ir Radītāja dāvana. Pateicoties darbam man ir nauda dzīvei un, strādājot, es esmu noderīgs sabiedrībai. Un apmaiņā pret to, es savu darbu daru atbildīgi un ar pilnu atdevi.

Ja man piedzimst bērns, viņš nepieder man. Viņu man ir uzticējuši, lai es viņu izaudzinātu tik labi, cik vien spēju un kādas ir manas iespējas.

Kad visu, kas man uzticēts, es pieņemu ar pateicību, man dod absolūti visu, kas man vajadzīgs, tāpēc, ka es esmu pierādījis, ka spēju būt atbildīgs par visu man uzticēto.

Dmitrijs Trockis
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Dieva dāvanas

dieva_davana2

— Es nesaprotu, kā cilvēki savas Dieva dotās dziednieciskās un pareģošanas spējas var izmanot savtīgos nolūkos, vēl ļaunāk – izmantot tās nelietīgi! — savam Skolotājam teica sašutis skolnieks.

— Vai tiešām Tu, liekot roku uz sirds, ar tīru sirdsapziņu, vari teikt, ka vienmēr lietderīgi izmanto savas Dieva dāvanas? — jautāja Skolotājs.

— Bet man taču Dievs nekādas dāvanas nav devis, — atbildēja skolnieks. — Ja man būtu dotas kāda no šīm spējām, es noteikti tās izmantotu un ļoti daudz laba izdarītu.

— Nepateicīgais! Vai tad Dievs Tev nav devis spēju redzēt skaisto? Bet tā vietā, lai to baudītu, Tu cilvēkos meklē slikto, netīrumus un trūkumus. Tev ir dota spēja runāt, taču tā vietā, lai runātu labus vārdus, es no Tevis dzirdu neapmierinātību un pārmetumus. Dievs Tev ir devis spēju mīlēt un piedot, bet cik bieži tā vietā, lai to darītu, Tu aizver savu sirdi, nelaid tajā mīlestību, dusmojies un apvainojies? Tu saņēmi spēju darīt labu, taču tā vietā Tava rīcība cilvēkiem nes ciešanas un sāpes. Tāpēc, pirms  nosodi citus cilvēkus, iemācies novērtēt un pareizi izmantot tās dāvanas, ko Tev pašam Dievs devis, — teica skolotājs.

Tulkoja: Ginta FS