Jautājums sev

Šobrīd daudzi vēlas uzzināt: vai tiešam tā ir taisnība, ka neviens nevienam neko nav parādā?
Iespējams, ka ta nav taisnība, taču viss, kas tiek iekasēts no cilvēka pienākuma līmenī, nevis viņa personīgās vajadzības dēļ, diez vai var tikt uzskatīts par patiesu un darītu no sirds. 

Un, ja atkal un atkal mēs saskaramies ar totālu mūsu centienu un vēlmju neatbalstīšanas sienu no to cilvēku puses, ar kuriem mēs cenšamies veidot kaut kādas attiecības, tad jautājums vairs nav viņiem, bet gan mums pašiem: kas mums deva ticību tam, ka šīs attiecības vispār ir iespējamas?

– Jautājums sev: kāpēc es izvēlējos cilvēku, ar kuru mums nav kopīgas valodas, kurš nevēlas dialogu, nevēlas neko apspriest un neinteresējas par manu dzīvi?

– Jautājums sev: vai tikai nav tā, ka viņš mani spoguļo? Iespējams, mūsos sašutumu rada tieši tā reakcija, ar kuru mēs paši esam gana dāsni?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik svarīgi saņemt to, ko man negrib dot? Vai tas nav tāpēc, ka tādējādi mēs varam izjust savu ietekmi uz citiem cilvēkiem, un novērtējam tikai to, kā mums nav?

– Jautājums sev: kāpēc man ir tik grūti cienīt otra “nē” un tik viegli uzstāt uz savu “jā”?

– Jautājums sev: kāpēc es domāju, ka mīlošam cilvēkam obligāti ir jāpiekrīt visam, ko es viņam piedāvāju?

Godīgas un patiešām pārdomātas atbildes, nevis zibenīgi automātiski uzstādījumi, kas sēž galvā kā šabloni, var palīdzēt tikt galā ar jebkuru situāciju.

Piedāvāt. Jebko. Aprunāties, salīgt mieru, noskaidrot situāciju. Piedāvāt, paužot cieņpilnu attieksmi pret otra cilvēka tiesībām padomāt un arī tiesībām atteikt.

Šādā gadījumā attiecības sasniedz veselīgu līmeni vai vismaz kļūst tik caurspīdīgas, ka rodas sapratne: mēs viens otra dzīvē esam nejauši, un tad vislabākais ir iet katram savu ceļu.

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis

Vai tiešām Mīlestība ir tikai darbības vārds?

Man ļoti patīk no citas puses paskatīties uz lietām, kas pieņemtas kā pašsaprotamas…. un nedaudz paburkšķēt. 

Piemēram, daudzi apgalvo, ka galvenais ir nevis vārdi, bet darbi.
Kad kārtējo reizi to dzirdu, man rodas sajūta, ka vairums cilvēku sapņo par mūžam klusējošiem robotiem, kuri viņu labā visu laiku kaut ko dara, dara, dara…. un nevar apstāties.

Un tajā pat mirklī uzpeld jautājums: kādi darbi jums vajadzīgi?

Kaut kas visu laiku pietrūkst, ja reiz nekad neesat apmierināti ar tiem cilvēkiem, kurus paši esat izvēlējušies?

Galu galā, ja neskaita visas šausmīgās galējības un pieņem, ka neizvēlējies neglābjami degradējušu personu, kurš uzreiz uzsēdās tev uz kakla, bet kārtīgu cilvēku, kuram ir priekšstats par to, kā sadarboties ar otru, kurš spēj uzņemties vismaz daļu ikdienas rūpju un nest savu dalu atbildības, tad taču ar viņu par daudz ko var vienoties.

Jā, un diez vai viņš atklāti atstās tevi nelaimē un neatsauksies lūgumam atbalstīt, nepratīs radīt brīnišķīgus svētkus un sistemātiski aizmirsīs par kopīgajām problēmām un atstās nelaimē, vienu ar visām tavām slimībām, likstām un pārējām personīgajām katastrofām…
Bet, ja tomēr atstās, tad jautājums jāuzdod sev pašam par savām izvēlēm, nevis ilūzijām, ka varēsi pāraudzināt pieaugušu cilvēku.

Vai arī tas ir pats par sevi saprotams, bet tomēr gribās kaut ko īpašu, kā zvaigznes no debesīm, upurēšanos tavā labā, spilgtus varoņdarbus un katru dienu kādus vārdos neizteiktus mīlestības apliecinājumus?

Tad man tev ir trīs jautājumi:

Pirmkārt: vai tevi vada tieksme pēc tuvības un mīlestības pret kādu konkrētu cilvēku, vai uz sevi vērsta bezpalīdzība, cenšoties iegūt personīgo problēmu risinātāju, glābēju, vecāku un happymaker, kas klusiņām dara tevi laimīgu?

Otrkārt: ja pieņemam, ka parādās brīvprātīgais, kas apmierina visas tavas vajadzības, vai tu esi gatavs atbilst viņam un nospoguļot viņu: klusiņām un nenogurstoši uzņemties atbildību par viņa laimi?

Un treškārt: vai tiešām tev šķiet, ka tikai rīcība nosaka attiecības?

Jā, protams, nevienam nepatīk nepamatotas tukšas runas, taču to nav tik daudz, kā šķiet pirmajā mirklī.

Daudz vairāk cilvēku nospiež uzpūsti pieprasījumi ar minimālu savstarpēju atdevi. Un mana pieredze pāru un ģimenes terapijā rāda, ka lielākie satricinājumi un pārpratumi notiek tieši traucēta un neesoša dialoga dēļ, nespējas izteikt savas jūtas un domas, nespējas jau sākotnēji vienoties par savām reālajām iespējām un iecerēm. ..

Un vēl arī tāpēc, ka pārmērīgi lielās cerības tiek uzkrautas dzīvam cilvēkam, kurš pat neskatoties uz savu lielo mīlestību nespēj piepildīt tā otra fantāzijas un narcistiskās vēlmes, kurš neko nedod pretī, izņemot kontroli, spriedzi, pretenzijas un apvainojumus. .

Mani mīļie, nekādas darbības netuvinās cilvēkus, ja kādam visa tuvības vērtība slēpjas rūpīgā aprēķinā…

Un otrādi, kaut ko darīt otra cilvēka labā ir pilnīgi dabiski, ja no viņa nāk neierobežots siltums, vieglums, prieks, pieņemšana un … daudz, daudz vēl dažādu vārdu, kas pat konflikta laikā nemēdz sāpīgi iedzelt.

Viss aug tikai abpusējībā…

© Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis