Apvainoties ir bezjēdzīgi

apvainojies3

Pieaudzis vīrietis ir spējīgs apvainoties tāpat kā piecgadīga meitenīte. Taču pats interesantākais ir tas, ka, esot apvainojies, šis vīrietis arī līdzinās šai piecgadīgajai meitenītei. Viņš gaida, kad viņam lūgs piedošanu, gaida “taisnīgumu”, viņa priekšā citiem janožēlo savi grēki un jāizpērk vaina, lai viņa aizvainotā pašcieņa nolaistos līdz piedošanai “vainīgajam”. Un pasarg Dievs, ja šī vainas izpirkšana būš “lētāka” kā mūsu mazajai meitenītei pieauguša cilvēka ķermenī, vajadzīgs, pasarg Dievs, ja viņai tā izskatīsies pēc ubagu dāvanas. Protams! Aizvainojums taču ir tik liels!  Un, lai to nolīdzinātu, izpirkuma maksai arī jābūt lielai.

Aizvainojums ir vēl viens pasīvā apstākļu upura stāvoklis. Upura, kuru netaisnīgi apvainojuši, kurš neko nav spējīgs labot savā situācijā, var tikai klusiņām vientulībā raudāt, gaidot, kad notiks brīnums un visa pasaule kritīs viņa priekšā ceļos, izlūdzoties piedošanu nabaga cietējam.
Un pēc tam, kad upuris, šīs nožēlas rezultātā, būs apmierinājis savu slimīgo zemo pašvērtējumu, tas beidzot lepni nolaidīsies no saviem augstumiem un piedos pāridarītājam. Un pēc tam pieņems no viņa, vai pat Visaugstākā visdažādākās dāvanas, ar kurām kompensēt savas mokas un ciešanas

Šī raksta idejai nav dzimumu orientācijas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm.
Aizvainojuma iemesls ir mūsu nereālistiskās gaidas, kuras, nez kāpēc, neviens nav pacenties piepildīt.
Gala rezultātā viegli aizvainojamam cilvēkam atliek vien pasīvi gaidīt, kad zelta zivtiņa, kas izpilda visas vēlmes, brīnumainā kārtā materializēsies viņam tieši rokās. Bet, lai patstāvīgi realizētu savas gaidas, šis cilvēks vēl ir pārāk mazs un niecīgs. Galējā aizvainojuma stadijā, pāridarītājam ir ne tikai jālūdz piedošana, bet arī jāpazemojas, pirms aizvainotais piedos.
Un, kā likums, jo dziļāk upuris murgo šo murgu, jo dziļāk iedzen sevi aizvainojumā, un jo lielākas un fantastiskākas ir viņa prasības pret aizvainotāju, jo mazāka iespēja, ka kāds viņam atvainosies. Un pat tad, ja atvainosies, tad tas būs krietni par maz, lai kompensētu visas viņa pārciestās mokas. Un tad, lai visai pasaulei pierādītu, ka visa pasaule bijusi netaisnīga, šis cilvēks nostājas uz “svētā mocekļa” ceļa, sakot: “Paskatieties, ko Jūs ar mani izdarījāt!”

Ja upurim ir pieci gadi, tāds bērns, ja vēlēsies, lai viņu pažēlo, tiešā vārda nozīmē “kritīs uz mutes peļķē”. Bet, ja upuris ir pieaudzis cilvēks, žēlošana viņu pazemo, un tāpēc viņš, ka kompensāciju par savām ciešanām, vēlas atzinību. Tagad viņš ir gatavs visiem parādīt to, cik milzīgas ir viņa sāpes.

Lai to pierādītu, viņš gatavs upurēt pat traukus no sava trauku skapja, demonstratīvi sadauzot tos pret savu nelaimīgo galvu. Bet, vēl ielaistākos gadījumos, viņš cer uz slavu pec nāves… Skaidrs, ka nekādu slavu un atzinību tāds moceklis nesaņem. Pats lielākais, uz ko vinš var cerēt ir žēlums, bet sliktākajā gadījumā – izsmiekls un ņirgāšanās.
Tas nozīmē, ka apvainoties ir ne tikai bezjēdzīgi, bet arī – neproduktīvi. Taču mēs turpinām to darīt vēl un vēl. Atkal un atkal ceram ar šīs manipulācijas palīdzību panākt sev vēlamo.

Infantīlais manipulators

Aizvainojums ir manipulācija.
Mēs visi vēlamies uzmanību un mīlestību, gluži kā mazi bērni. Bet bērni ir viltīgāki. Viņi, lai saņemtu to, ko vēlas, apvainojas tīšām. Ja divgadīgs bērns redz, ka viņa aizvainojumu neievēro, viņš ir spējīgs uzreiz apstāties, pievērst sev uzmanību, un pēc tam turpināt apvainoties. Ar laiku šis manevrs kļūst par ieradumu, kas arvien samilzt, kļūstot it kā “reāls”. Pusaudzis, apvainojoties, sevi uztver ļoti nopietni. Bet tā vienalga ir manipulācija, kuru apstādināt nav iespējams. Šī manipulācija notiek jau neapzināti – automātiski, un tāpēc šis apvainojums šķiet patiess un pamatots.

Ieradums apvainoties tracina apkārtējos, jo tajā pašā zemapziņas līmenī cilvēki jūt melus, un saprot, ka tā nav nekāda reāla bēda, bet tikai bērnišķīga manipulācija.

Aizvainojums ir mākslīgi uzpūsta traģēdija, ar mērķi sasniegt sev vēlamo ar citu cilvēku palīdzību. Un upuris pats atsakās uzņemties atbildību par savām prasībām. Tā vietā viņam ir ērtāk manipulēt ar citiem cilvekiem, cenšosties ar sava aizvainojuma palīdzību izsaukt viņos vainas apziņu.

Mēs apvainojamies ne jau tikai sena, bērnišķīga ieraduma pēc, bet vēl tāpēc, ka mums ir par maz drosmes. Mums ir bail izrādīt savas jūtas, mēs baidāmies saņemt atteikumus un baidāmies, ka mūs nemīlēs un atstums. Un tad mēs kapitulējam, un paši izvēlamies kļūt par apstākļu upuriem savā pašu vecajā komforta zonā ar bezjēdzīgām gaidām uz “taisnīguma” uzvaru.

Pēdējais mierinājums

Un kas notiks, ja nu pēkšņi mēs nolemsim apmierināt apvainota cilvēka prasības? Ar to mēs labprātīgi radām pozitīvo pastiprinājumu.  Psihologi izmato šo terminu, lai apzīmētu to “apbalvojumu”, ko cilvēks saņem par kādu konkrētu uzvedību. Un, ja šī balva ir saņemta, tātad upuris ir realizējis savu mērķi ar aizvainojuma palīdzību, tad šis uzvedības stils viņam nostiprinās. Ir vajadzīga balva? Ir jāapvainojas un jāapvainojas vēl stiprāk, lai balva būtu lielāka un garšīgāka.

Tādā bērnu dārzā daudzi pieauguši cilveki ir gatavi pavadīt visu savu dzīvi.

Dažkārt apvainojies cilvēks krīt tik zemu, ka savā izmisumā jau vairs negaida, ka liktenis viņam uzsmaidīs, un tad viņš ir gatavs pēdējam mierinājumam. Žēluma dēļ viņš ir gatavs visiem pēc kārtas raudāt uz pleca, lai tikai viņu vairāk neapbižotu un atzītu viņa prasību pamatotību, lai cik pazemojošā veidā tas netiktu darīts. Viņš jau sen ir aizmirsis, ka neviens nekad šajā dzīvē viņu nav apvainojis. Visu šo laiku viņš pats ar sevi ir izpildījis šos trikus. Un tagad citiem jāspēlē šī spēle? Jāpaželo viņu? Jāatļauj viņam tēlot žēlojamo? Jo, lūk, mūsu nabaga aizvainotais ir tikai nelaimīgs bērns? Un nav svarīgi, cik gadu šim bērnam – pat jau solīdā vecumā tādi upuri ir spējīgi stundām ilgi raudāt aiz žēluma pret sevi, paceļot savu uzpūsto bēdu debesu augstumos.

Aizvainojums ir psihologu dienišķā maize. Es vairs nevaru saskaitīt, cik daudz klientu ir vērsušies pie manis ar žēlabām par saviem tuviniekiem.
Paldies Dievam šī neiroze ir diezgan viegli ārstejama.  Pietiek vien rūpīgi un vispusīgi izanalizēt savas iracionālās un pārāk paaugstinātās prasības pret citiem cilvēkiem.

Aizvainojums nav notikums. Tas ir subjektīvs pārdzīvojums. Spēja ātri apvainoties ir tieksme izrādīt aizvainojumu, “talants” uz līdzenas vietas atrast iemeslus apvainoties. Apvainotais pats sevi moca, tā bezjēdzīgi tērējot savu enerģiju žēlumam pret sevi. Aizvainojums nekad nevienam cilvēkam neatnesīs kaut ko labu, jēga no tā nav vispār nekāda. Cilvēkos aizvainojums izsauc tikai dusmas un ironiju. Ne velti cilvēki saka:  “На обиженных воду возят”.

Aizvainojums ir pieredze, kuru pārvarot mēs virzāmies pieauguša cilvēka vieduma virzienā. Un veselīga pašironijas deva vienmēr ir vietā.

Autors: Igors Satorins
Avots:  Progress Man

Tulkoja: Ginta FS